Spied sirsniņu
Ekspresrecenzija par JRT izrādi “Mīlas straume” Gata Šmita režijā
Mīlas ģeometrija
Jaunā Rīgas teātra izrāde “Mīlas straume”, kuras dramaturģe ir Justīne Kļava un režisors Gatis Šmits, piedāvā mūsdienu attiecību portretējumu, kas cieši saistīts ar digitālās telpas ietekmi. Izrādes nosaukumam piemīt daudzslāņaina nozīme. Straume ir ne vien poētisks apzīmējums, kas atsaucas uz attiecību plūstošo un mainīgo dabu, bet arī tehnoloģisks fenomens – tiešraides video straumēšana internetā. Režisora atsauce uz Džona Kasavetisa filmām kā atspērienu izrādei sola emocionālu dziļumu vai vismaz izrādes apzīmējumā “dramēdija” ietverto drāmas pārdzīvojumu, tomēr kopējā noskaņa drīzāk pietuvojas 2000. gadu romantisko komēdiju stilistikai, kuras centrā ir viegli kariķētas raksturu kolīzijas ar mīlas ģeometrijām – trīsstūriem, četrstūriem un vēl citiem sarežģītiem samezglojumiem.
Kas spoguļojas straumē?
Lai gan “Mīlas straume” piedāvā krāšņas un asprātīgas epizodes, tā nereti šķiet pārlieku atkarīga no stereotipiem, kas padara darbības personas plakātiskas. Aktieru attēlotā četrdesmitgadnieku paaudze nav individualizēta ar personvārdiem, bet gan ar profesijām vai sociālām lomām.
Dzejnieks, ko spēlē Kaspars Znotiņš, klišejiski attēlots kā nabadzīgs bohēmists, kurš savu gultas izmēra studio tipa dzīvokli silda ar uz plīts uzkarsētiem ķieģeļiem un naudas taupīšanas nolūkos mazgājas bijušās sievas – Baibas Brokas tēlotās Aktrises – mājās. Aktrise, par kuras sirdi cīnās vairāki izrādes vīrieši, no darba brīvo laiku pavada, vācot virtuālās sirsniņas jeb “patīk” reakcijas, kādā straumēšanas platformā izspēlējot teātra izrāžu ainas un monologus. Viņa nebaidās atzīt, ka ir veikusi plastisko operāciju (kā bez tās, jo uz viņu taču katru dienu skatās cilvēki) un pa māju staigā dīvai raksturīgās spīdīgās papēžu kurpēs, melnā naktskleitā un rozā vīriešu kreklā. Andra Keiša TV producents un Gundara Āboliņa Atraitnis sevi pielīdzina vilkiem un rīkojas instinktīvi – dzer, kaujas un cīnās par sieviešu uzmanību. Protams, dzer arī sievietes. Ar Producentu precētā Mājsaimniece, ko spēlē Elita Kļaviņa, ir atkarīga no trauksmes simptomus mazinošajām zālēm Xanax, kas tiek ēstas kā konfektes un šķaidītas ar vīnu, un kompulsīvas tīrīšanas, kas radusies greizsirdības un noprotami pārlieku liela brīvā laika dēļ. Laulības krīzē viņu dodas atbalstīt draudzenes – Sandras Kļaviņas Profesore un Janas Čivželes Apkopēja. Un kas gan var būt labāks atbalsts attiecībās kā esošā partnera nicināšana un jaunāka vīrieša uzmanības piesaistīšana?
Šādā veidā tiek radīta sasaukšanās ar sabiedrībā atpazīstamiem tipiem, tomēr pazūd personībai raksturīgā niansētība, kas mudinātu skatītāju mīlas intrigām līdzpārdzīvot. Vienīgais izrādes jauniešu pāris – Aminatas Grietas Diarras naivā Romantiķe un Ričarda Murāna praktiskais Tehniķis – attēloti kā Sprīdīši, kuri pēc piedzīvotās šķiršanās un attiecību līkločiem ar vecāko paaudzi tomēr saprot, ka vēlas atgriezties viens pie otra, bet par viņiem un arī citiem izrādē sastopamajiem tipiem zināms tik maz, ka nav saprotams, kā šāds sižeta pagrieziens vērtējams. Tāpat ne vienmēr kļūst skaidrs, vai iestudējuma veidotāji tajā redzamos cilvēkus kritizē, attaisno vai vienkārši izmanto kā rīkus skatītāju uzjautrināšanai.
Cilvēks digitālās vērošanas laikmetā
Viens no izrādes veiksmīgākajiem risinājumiem ir scenogrāfa Rūdolfa Baltiņa telpiskais izmantojums, kas JRT Jauno zāli sadala divās skatītāju grupās, kuras novietotas pretējās pusēs ap acs formai līdzīgo skatuvi, uzsverot skatiena un vērošanas būtiskumu. Šī telpiskā struktūra veido spoguļmetaforu – skatītāji neviļus kļūst par novērotājiem un reizē novērotajiem, cenšoties rast atbildi uz jautājumu: “Ko patiesībā redzu – sevi vai citus?” Šo metaforu pastiprina skatuves centrā izgaismotais aplis, kas straumēšanas brīžos kļūst par uzmanības centru. Tas vizuāli atgādina gan sociālo tīklu profila kontūru, gan acs zīlīti. Šajā aplī cilvēki šķiet vienlaikus izolēti un izcelti kontrastā ar apkārtējo pasauli, apliecinot, ka straumēšanas kultūra bieži iesloga indivīdu viņa paša konstruētā “burbulī”. Gaismu mākslinieka Mareka Lužinska radītā atmosfēra ar dūmakaino gaismas plūdumu un niansētajiem krāsu akcentiem veiksmīgi uzbur sapņainu noskaņu. Savukārt Jēkaba Nīmaņa meditatīvais muzikālais noformējums piešķir straumēšanas ainām pārpasaulīgas dimensijas sajūtu.
Izrādes laikā aktieriem jāveic sarežģīts uzdevums – jāspēlē divām skatītāju grupām vienlaikus, nezaudējot ar tām saikni. Šī skatuviskā eksistence prasa piepūli mizanscēnās, kuru laikā skatuves ripa neatrodas rotācijā, bet aktieri organiski tiek ar to galā, mainot savu novietojumu cits pret citu un skatītājiem tā, lai visi klātesošie justos iesaistīti notiekošajā neatkarīgi no savas sēdvietas.
Uzplaiksnījums ekrānā
Izrāde iezīmē mūsdienu sabiedrības paradoksu – tieksmi pēc uzmanības un apstiprinājuma, kas nepiepildītu gaidu rezultātā nereti rezultējas pašizolācijā vai vilšanās sajūtā. Tā atgādina straumi, kas ievilina skatītāju savā plūdumā, lai pēc brīža izskalotu atpakaļ ikdienas krastā. Iestudējums rada iespēju refleksijai par dažādiem cilvēku uzvedības modeļiem attiecībās un sociālo tīklu vidē, tomēr tās ietekme ir gaistoša. Līdzīgi kā uzplaiksnījums telefona ekrānā – skaists un izklaidējošs, bet vien uz mirkli.
Rakstīt atsauksmi