Modes ķīlnieki
Recenzija par Ģertrūdes ielas teātra izrādi “Gadalaiki. Faux pas” Andreja Jarovoja režijā
Solis pret vai pretī dabai?
Ģertrūdes ielas teātra izrādes “Gadalaiki. Faux pas” autors un režisors Andrejs Jarovojs kopā ar līdzautori un kustību mākslinieci Kristīni Brīniņu radījuši vizuāli un horeogrāfiski aizraujošu darbu, kurā gadalaiku cikliskums mijiedarbojas ar cilvēka kļūmīgo soli jeb faux pas – šoreiz saistītu ar patērnieciskuma kultūras un ātrās modes radītajām sekām ekosistēmā. Izrāde šķietami uzdod jautājumu: vai mūsdienu ātrās modes pasaulē, kurā nozīme piešķirta acumirklī mainīgajiem trendiem, mēs joprojām spējam līdzāspastāvēt ar dabu un saglabāt savu cilvēcību?
Kristīnes Brīniņas horeogrāfijas centrā ir cilvēka ķermeņa kustība mijiedarbē ar dažāda materiāla apģērbu. Horeogrāfijā redzama kustību plūstamība, kas brīžiem pretnostatīta asiem un neparastiem ritmiem, atspoguļojot dabas un cilvēka steidzīgās dzīves nesaskaņas. Izrādē performē un tās radīšanā līdzdarbojušies arī Anna Klišāne, Arturs Muskars, Jurģis Lūsis un Roberta Gailīte, kuru ķermeniskā izteiksmība un enerģija kalpo kā izrādes mugurkauls. Katrs no izpildītājiem iemieso dažādus emocionālus stāvokļus – no iekšēja miera līdz spriedzei, no harmonijas līdz dezorientācijai. Vērojot niansēto ķermeņa valodu, iespējams sajust dabas nemitīgo kustību un vienlaikus arī cilvēka nedrošību un neapdomību – to “kļūdaino soli”, kas grauj harmoniju ar pasauli.
Kur beidzas cilvēks un sākas drēbes?
Spēles laukumā izkārtoto apģērbu kalnu scenogrāfiju, kas vienlīdz pilda kostīmu funkciju, ar asistentes Danas Deineko palīdzību veidojusi māksliniece Justīne Jasjukeviča. Brīžos, kad no kulisēm tiek izstumta kārtējā drēbju kaudze, noskaņa kļūst diezgan neomulīga, jo automātiski rodas asociācija ar lielajām izgāztuvēm, kurās nonāk neizpārdotie apģērbi. Drēbju kalni izrādē ir vienlīdz simboliski un praktiski – to krāsu maiņa rada gadalaiku pārejas efektu, bet kaudzes, kurās apģērbs tiek atrasts un atgriezts, kļuvušas par simbolu cilvēka attiecībām ar ātrās modes industriju – lietas tiek bagātīgi slāņotas, aizmestas tālāk vai aizstātas, līdz beidzot cilvēks pats kļūst par aksesuāru. Par daudznozīmīgu scenogrāfisku elementu kalpo griestos stiprināta metāla stieņu konstrukcija, kurā kā koka lapas karājas dzelteni, oranži un sarkani apģērbu gabali. Savā ziņā konstrukcija vizuāli atgādina liela izmēra veļas žāvētāju, kas liek aizdomāties – cik daudz cilvēku patiesībā spētu apģērbt vienas garderobes saturs? Līdzīgs jautājums rodas kādā no brīžiem, kad iekš ziliem ziemas kombinezoniem un jakām, kas vēlāk tiek nostatīti dažādās pozās, mākslinieki pilda uz spēles laukuma esošās drēbes. Ķermeņa mijiedarbība ar garderobi sastādošajiem elementiem tiek apspēlēta daudzveidīgi – izpildītāji sacenšas par to, kurš visātrāk spēs pārģērbties, līdz brīdim, kad būt ātrākajam nozīmē palikt apakšveļā. Apģērbs tiek atrādīts un “plūkts” no griestos iekārtās konstrukcijas kā rudens raža. Dažos brīžos izpildītājiem izdodas vienoties krāsu vai rakstu paletē, tērpjoties tikai pavasarīgajos pasteļa un rudenīgi dzeltenajos toņos vai arī dzīvnieku rakstos. Ainās, kurās kāds no izpildītājiem kostīma dēļ vizuāli izceļas starp skatuves partneriem, tiek uzsvērta cilvēku vēlme iederēties, bet mirklī, kad Arturs Muskars agresīvi piesavinās skatuves partneru drēbes, tās atņemot diezgan nesaudzīgā manierē, vērojama refleksija par sava ego celšanu ar materiālu līdzekļu palīdzību.
Vienlaikus amizanti un skumji vērot, kā performanti bāž drēbes zem jau mugurā esošajām, lai izceltu vai palielinātu savu ķermeņa daļu – muskuļu, krūšu, dibena vai dzimumorgānu – proporcijas, lai ar lielu pašpārliecinātību atrādītu skatītājiem jauniegūtās formas. Šis groteskais pārspīlējums uzsver sabiedrības apsēstību ar fizisko izskatu un augošu vēlmi pielāgoties nesasniedzamiem skaistuma standartiem. Līvas Kalniņas gaismu partitūra veido ne vien izrādes emocionālo noskaņu, bet arī uzbur telpu, piemēram, brīdī, kad izpildītāji cits pēc cita pārvietojas pa izgaismoto spēles laukumu kā modes skates mēli, pozēdami apģērbu zīmola “Zara” modelēm un modeļiem raksturīgajā neierastajā veidā.
Ritmu diktējot
Izrādē atskaņotās mūzikas žanru dažādība saplūst ar performantu ķermenisko izteiksmi, veidojot unikālu ritma un skaņas ainavu. Blakus Antonio Vivaldi “Gadalaiku” melodiskajiem motīviem, kuri ainām piešķir smalku un dabas mainīgajiem ritmiem raksturīgu atmosfēru, skan pulsējoša reiva stila tehno mūzika, kura savā veidā mudina uz nemieru un trakulībām, pārejot performantu izpildītās ķermeņa perkusijās. Mākslinieki, izmantojot savus ķermeņus kā instrumentus, veido ritma rakstus, ko papildina vienlaikus dzīvnieciska un rituālistiska enerģija. Mūzikas dinamika sasniedz kulmināciju brīdī, kad Jurģis Lūsis izpilda ekspresīvu un telpu uzlādējošu bungu solo, kamēr Arturs Muskars mēģina uzstiept mugurā pēc iespējas biezāku kārtu ar apģērbiem.
“Gadalaiki. Faux pas” kritiski aplūko ātrās modes radītās sekas, bet spēj atzīt brīžus, kuros apģērbs ir ne tikai nepieciešamība, bet arī pašizpausmes vai sociālās iederības veicināšanas rīks. Apģērba maiņa bieži vien kļūst par zīmi, kas atklāj cilvēka vēlmi piedalīties sabiedrības procesos, pieskaņojoties pieņemtajām normām. Izrādes veidotāji necenšas rādīt ar pirkstu uz skatītājiem, vainojot viņus neapdomībā pret dabu, bet sniedz pietiekami daudz telpas, lai ļautu pašiem izvērtēt savu vietu sabiedrībā un dabā notiekošajos procesos.
Rakstīt atsauksmi