Komunikācijas trauslums
Kritiķu īsviedokļi par Ģertrūdes ielas teātra izrādi “Citroni citroni citroni citroni citroni” Jurģa Lūša režijā
Veidot pašiem savu saziņas valodu
Ketija Jurčenko: Jurģa Lūša iestudējums Sema Steinera lugai “Citroni citroni citroni citroni citroni” Ģertrūdes ielas teātrī pievēršas valodai kā varas instrumentam, kas nosaka gan indivīda brīvības, gan attiecību robežas. Distopiskajā lugas pasaulē, kur katram dienā atvēlēti vien 140 vārdi, par centrālo konfliktu kļūst komunikācijas trauslums attiecībās un sabiedrībā.
Lūsis šo ideju iemieso lakoniskā, bet emocionāli piesātinātā izrādē, kuras kodolā ir attiecības starp Ilvas Centeres racionālo, brīžiem vēso juristi Bernadetu un Klāva Kristapa Košina sabiedriski aktīvo mūziķi Oliveru. Viņu mijiedarbe – dažbrīd strauja, dažbrīd klusināta – ir kā mēģinājums izlauzties no vārdu uzliktajiem ierobežojumiem un veidot pašiem savu saziņas valodu. Centere niansēti atklāj varoni, kura cīnās starp vēlmi izteikties un nepieciešamību pielāgoties jaunajiem noteikumiem. Košina tēlojums savukārt uzsver ne tikai vārdu, bet arī darbību nozīmi. Viņu saspēle sākotnēji raisa šaubas par abu saderību, taču pakāpeniski veido iespaidu par emocionāli precīzu un spēcīgu duetu, kas pārliecina – abi ir kopā nevis jo, bet par spīti.
Marijas Ulmanes scenogrāfija ir lakoniska – viesistabai raksturīgi funkcionāli elementi, kas neuzbāzīgi atbalsta lugas centrālo sižetu. Rodas iespaids, ka pāris atrodas tādā kā uzgaidāmas telpas posmā – starp attiecību beigšanu un nostiprināšanu. Gaismu partitūra Lūša režijā spēlē līdzi varoņu attiecībām – pirms klusuma likuma ieviešanas tās ir siltas, maigā zeltā apvijot Bernadetu un Oliveru, bet pēc vārdu ierobežojuma pieņemšanas kļūst vēsas, zilgani baltas, it kā attālinot viņus vienu no otra. Gaismu pārejas iezīmē mirkļus, kad tuvība šķiet pašsaprotama, un brīžus, kad vārdi vairs nav pietiekami, lai saglabātu ciešumu. Toma Auniņa muzikālā kompozīcija iedarbīgi papildina emocionālos akcentus, virzot skatītāju cauri attiecību līkločiem. Prātā paliekoša ir aina, kurā pāris savus 140 vārdus izmanto, vienojoties kopīgā dziesmā, jo tā atgādina, ka arī laiks ir tikpat ierobežots kā vārdi.
Šī brīža globālās situācijas kontekstā izrāde rezonē īpaši spēcīgi, jo tās neziņas pilnā pasaule atgādina mūsdienu polarizēto gaisotni, kurā pastāv gan aktīvisti, kas cīnās par pārmaiņām, gan tie, kas paliek malā, neticot savai ietekmei vai tam, ka problēmas viņus skartu. Taču neatkarīgi no nostājas visi ir spiesti mācīties no jauna, lai meklētu veidus, kā sazināties, saprasties un saglabāt tuvību.
Kad trūkst vārdu
Anna Andersone: Jaunā režisora Jurģa Lūša izrādes “Citroni citroni citroni citroni citroni” darbība risinās netālā nākotnē Lielbritānijā, kur jauna pāra dzīvi maina valdības pieņemtais “kuš likums”, kas nosaka, ka valsts pilsoņi dienā nedrīkst ne rakstīt, ne izteikt vairāk par 140 vārdiem. Luga, ar ko 2015. gadā režisora vienaudzis Sems Steiners spilgti debitēja dzimtenē, neizvērš skaidrojumu, kāpēc šāds likums pieņemts, bet tas arī nav nepieciešams, jo šķietami neiespējamā, distopiskā situācija kalpo, lai izgaismotu pavisam reālas mūsdienu sabiedrības pretrunas: dziļu, cilvēcisku sarunu trūkumu iepretim komunikācijai tvitera 140 zīmēs, pasīvu samierināšanos ar brīvības zaudēšanu un aktīvu pretošanos varai, tehnoloģisko atsvešinājumu un alkas izrauties no tā radītās vientulības, bezjēdzīgu viedokļu troksni un klusumu.
“Citronu” (ērtības labad saīsināšu) varoņi ir viens otra pretmets – Ilvas Centeres elegantā, ieturētā advokāte Bernadeta savu ievainojamību slēpj zem uzspēlētas savaldības, bet Klāva Kristapa Košina reperis Olivers ir vienlaikus ambiciozs un puiciski stūrains, gatavs doties cīņā pret sistēmu, bet mulst pats savu sajūtu priekšā. Aktieriem šis ir sarežģīts uzdevums – lugas situācijā, kur katrs vārds ir no svara, priekšplānā izvirzās viss skaļi neizteiktais, bet intonācijā, ķermeņa valodā, skatienā iekodētais, un nepiedodošajā kamerizrādes formātā abi ar to tiek galā cienījami. Valodas zaudēšana viņu varoņiem kļūst par spoguļattēlu arī mīlestības nāvei, jo pat 140 vārdi var būt par daudz, ja tuvākajam cilvēkam vairs nav, ko teikt.
Steinera luga ir ciets rieksts arī tāpēc, ka tās sižets ir nelineārs un šaudās starp vismaz trīs dažādiem darbības laikiem, tāpēc noorientēšanās laiktelpā prasa zināmu piepūli. Šķiet, ka arī režisors nav atvieglojis šo uzdevumu – par dažādiem laikiem signalizē neuzkrītoša gaismu maiņa un Toma Auniņa gaumīgi veidotā skaņainava, taču precīzākus uzsvarus gribētos arī aktierspēlē – Centere un Košins izspēlē plašu attiecību spektru (no iemīlēšanās līdz nespējai saprasties), taču šķiet, ka attiecību dinamikai trūkst atbilstošu kontrastu.
Ko var pateikt par režisoru pēc viņa otrās izrādes? Visdrīzāk maz tāda, kas būtu akmenī cērtams, taču, lasot kolēģu atzinīgos vārdos par Lūša debijas izrādi “Dullais Dauka” Nacionālajā teātrī (ko diemžēl neesmu redzējusi), šķiet, ka Latvijas teātrī ienācis jauns, bet profesionāli jau labi ekipēts režisors, kam svarīgi sevi izaicināt un smalkjūtīgi, nevienkāršojot runāt par to, kas veido mūsu cilvēcību un šo sarežģīto laiku, kurā kopā dzīvojam. Un tas ir labs sākums.
Rakstīt atsauksmi