Šaha apsēstība un ārprāts
Kritiķu īsviedokļi par Jaunā Rīgas teātra izrādi “Karaļu spēle” Lindas Zaharovas režijā
Nebaidās iet dziļumā
Atis Rozentāls: Aktieris Gerds Lapoška ir publiski atzinis, ka viņa aiziešana no Jaunā Rīgas teātra ir bijusi pārsteidzīga. Tūlīt pēc šī soļa tapa autobiogrāfiska monoizrāde “Goodbye, February!”, kas skatītāju zālē sapulcināja teju visas iespējamās prominences, taču saturiski tā bija atmiņu un pašrefleksijas pēcpusdiena absolūtā aktiera komforta zonā. Tagad, pēc atgriešanās JRT, ir sajūta, ka pusotru stundu garā monoizāde “Karaļu spēle” ir gandrīz kā Gerda Lapoškas aktiermeistarības eksāmens, vismaz aktiera paša attieksmes ziņā. Ir atmesta ārējā bezrūpība, un Stefana Cveiga “Šaha noveles” interpretācijā parādās vēlēšanās iet dziļumā, iekosties tēlos līdz to būtībai. Paradoksālā kārtā nedaudz traucē tieši pārlieka centība, kas ar laiku pāries, kad aktieris iegūs pašapziņu un pilnībā uzticēsies savai spējai pārvaldīt materiālu.
Izrādei kā režisore norādīta Linda Zaharova, bet ir iespaids, ka viņa ir tikai viena no komandas, kuras kopdarbā tapis gala rezultāts, vienlīdz iesaistoties arī pašam aktierim un lielā mērā arī gaismu māksliniekam Nikam Ciprusam, kura piedāvātā koncepcija aizstāj scenogrāfiju. Lai izvairītos no vienmuļības riska, izrādes veidotāji ir centušies monologu padarīt dinamisku ar pārvietošanos telpā starp vairākām darbības ligzdām – šaha galdiņu, gultu un koferi ar pakaramo. Gaismu partitūra mēģina uztvert stāstījuma emocionālo temperatūru un papildināt to ar zināmu tēlainību. Iestudējums ir tuvu robežai, kad vizuālo efektu būtu jau par daudz. Vienlaikus muzikālā partitūra ir piemeklēta veiksmīgi un nenomāc pamata vēstījumu.
Izrādes svarīgākā daļa ataino cilvēku eksistenciāla apdraudējuma priekšā, un Gerds Lapoška savu varoni ved cauri psiholoģiski smagiem pārbaudījumiem, kādā brīdī ļaujoties arī izkāpinātai panikai. Aktierim nākas kombinēt vērotāja skatu uz norisēm ar iedziļināšanos ieslodzīta cilvēka bezcerībā un atrastajā glābiņā – šaha spēlē. Rezultāts, lai arī to vēl var slīpēt, raisa cieņu.
Karaliska atgriešanās
Andra Rutkēviča: Prieka iemesli par izrādes “Karaļu spēle” ienākšanu Jaunā Rīgas teātra repertuārā ir vairāki. Vispirms jau pati teātra izvēle iestudēt Stefana Cveiga pēdējo noveli – darbu, kas ļauj klejot cilvēka psihes un dvēseles pasaulē. Kā 1926. gadā Cveigs rakstīja savam draugam Zigmundam Freidam, “psiholoģija ir viņa dzīves galvenā nodarbe”. “Karaļu spēlē” autors veikli savij šaha spēli ar stāstu par cilvēku dabu, atkarībām un apsēstībām. Šaha spēle vienlaikus ir gan iemesls stāstam, gan arī pats stāsta objekts. Līdzīgi kā aktieris šajā izrādē ir gan stāstnieks, gan pats stāsta objekts.
Gerds Lapoška izrādē rāmā stāstnieka intonācijā apraksta uz pasažieru tvaikoņa reisa Ņujorka – Buenosairesa notiekošo un reizē veikli iejūtas visu notikumā iesaistīto personāžu ādās. Vien nedaudz mainot intonāciju, pozu vai žestu, stāsts no neitrāla vērotāja pozīcijām pārtop par vēstījumu no konkrētā personāža redzes punkta. Ar ārēji nelielām, bet precīzām izmaiņām Lapoškam izdodas uzburt veselu tēlu plejādi. Turklāt šajā izrādē aktierim veiksmīgi izdevies atkāpties no sava paštēla – slaidā, simpātiskā, nedaudz apmulsušā jaunekļa – ekspluatācijas, kas pēdējos iestudējumos jau sāka veidoties ar viņa firmas zīmi. Šoreiz visi Lapoškas atveidotie tēli precīzi zīmē dažādus cilvēku psiholoģiskos tipus un dvēseles stāvokļus. Šī nemitīgā skatpunkta maiņa piešķir izrādei dinamiku un intrigu.
Tādēļ viens no izaicinošākajiem aktieriskajiem uzdevumiem ir Dr. B dzīvesstāsta atklāšana. Garais un konceptuālais inteliģenta džentlmeņa monologs stāsta par nacistu mēģinājumu salauzt cilvēka garu, ievietojot viņu vientulībā un klusumā. Par neparasto izglābšanos caur šahu, kas reizē arī kļūst par viņa apsēstību un ārprātu. Lai vizuāli atdzīvinātu garo stāstu, režisore Linda Zaharova likusi aktierim daudz fiziski darboties, gan pārvietojoties telpā, gan izģērbjoties un atkal saģērbjoties, bet īsti izrādes iekšējai dinamikai tas nepalīdz. Taču, līdz ko notikumos iesaistās plašāks darbojošos personāžu pulks, tā atkal atgūst savu vieglumu un tempu. Analizēt režijas darbu izrādē kopumā ir grūti, jo šī ir reize, kad režisors ir nomiris aktierī. Spriežot pēc Gerda Lapoškas daudzveidīgās un daudzslāņainās aktierspēles – ļoti veiksmīgi.
No izrādes veiksmēm vēl gribas izcelt Nika Ciprusa gaismu partitūru, kas ne tikai piešķir stāstam noskaņu, bet reizēm vizualizē tā saturu, kā, piemēram, brīdī ar Dr. B personības dalīšanos. Kā arī jēdzienisko daudznozīmību, kas “Karaļu spēles” vēstījumam piešķir plašāku kontekstu. Izrādes sākumā mētelī un platmalē tērpies, ar čemodānu pie rokas Lapoška uz mirkli uzbur mūžīgā ceļinieka tēlu, paverot asociāciju gūzmu, kas aizved līdz pat Alvja Hermaņa iestudētajiem “Kabalas noslēpumiem”. Mirklis, kas atgādina arī paša Stefana Cveiga dzīvi, vienā domā savijot autoru un viņa darbu.
Rakstīt atsauksmi