Puaro un pagātnes rēgi
Recenzija par Čehova teātra izrādi “Slepkavība Austrumu ekspresī” LAURAs režijā
Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra sezonas sākuma sezonas sākums detektīvu zīmē ir mūsu teātra telpā nepieredzētas repertuāra politikas piemērs. Sergeja Golomazova iestudējums “Seši Šerloki” tika pozicionēts kā izrāde ģimenei, Henrija Arāja tikko pirmizrādītā izrāde “Šušnirks un spoku muiža” jau saturiski ir adresēta bērniem, savukārt režisore LAURA (tā tagad raksta Lauras Grozas radošo identitāti) iestudējusi Kena Ludviga 2015. gadā dramatizēto Agatas Kristi detektīvromānu “Slepkavība Austrumu ekspresī”, pretendējot uz žanra apzīmējumu “dzirkstošs detektīvs”.
No vienas puses, šāds pirmizrāžu birums vienā žanrā signalizē diezgan vienkāršu patiesību – teātrim vajag kases gabalus, un slavenu autoru detektīvsižeti varētu nodrošināt komerciālu veiksmi. No otras, teātris cenšas savas izvēles iesaiņot tā, lai izvēlei radītu arī idejisku pamatojumu. Drīz pēc pirmizrādes teātris sarīkoja tai īpaši pieskaņotu diskusiju “Kas ir tiesīgs spriest vistaisnāko tiesu – tiesu sistēma, indivīds, Dievs?”, uzaicinot četras personības no dažādām jomām.
Lauž stereotipus
“Slepkavība Austrumu ekspresī” ir hrestomātisks Agatas Kristi romāns. Tas daudzkārt izdots, tulkots dažādās valodās, ir gan vairāki izdevumi latviski, gan krieviski – grāmatnīcas “Polaris” mājaslapā atradu, ka šobrīd šo darbu iespējams iegādāties piecos dažādos izdevumos krievu valodā. Ir rādīta gan 1974. gada ekranizācija Sidnija Lūmeta režijā, gan Keneta Branas režisētā 2017. gada versija, ir vairāki seriāli, ieskaitot 2010. gada versiju ar Deividu Sušē, kura radītā tēla ietekmi reklāmas materiālos atzinis Čehova teātra Puaro – Šamils Hamatovs. Iespējams, tieši tāpēc LAURA kopā ar aktieri izvēlējusies versiju, kurā no snobiskā, lēnīgi tipinošā un līdz pēdējai vīlītei nevainojami tērptā beļģu aristokrātiskā detektīva nav ne atblāzmas – tādu varbūt varēja sajust vēl no reklāmas foto, bet ne izrādē. Hamatova Puaro ir neirastēniķis, kurš vilcienā iekāpj ar iepriekšējās izmeklēšanas nastu ne plecos, bet galvā – respektīvi, detektīva spiediena dēļ aizdomās turētais izdarījis pašnāvību. Puaro ir impulsīvs, viņš skraidelē, emocionāli reaģē uz notikumiem un pat gandrīz iemīlas, tiesa gan, atļaušos mazliet sarkasma – pirmizrādē intīmajam divskatam starp Puaro un Elīnas Bartkevičas grāfieni Andreni šķērslis nebija sievietes uzticība vīram, bet gan aktieru neprasmīgā apiešanās ar piestiprināmajiem mikrofoniem, kas visnepiemērotākajā brīdī radīja skaļus sprakšķus.
Vai šāds Puaro ir interesantāks par stereotipisko snobu? Kaut kādā ziņā tas ir ikdienišķāks, piezemētāks, jo nesavaldīgāks. Nolikts blakus “klasiskajam” Puaro, Hamatova varonis melnajās drānās un baltajās botās izskatās drīzāk pēc detektīva šofera, ja viņam tāds būtu. Bet Puaro aizraušanās ar līdzi staipītās palmas nemitīgu kopšanu jau sāk līdzināties mānijai, kas augam nodara vairāk ļauna nekā laba – ja domājam reālistiskās kategorijās.
Vai ar to pietiek
Uzreiz pēc pirmizrādes, sniedzot pirmo vērtējumu Latvijas Televīzijas “Kultūras ziņām”, es nonācu pie secinājuma, kas sižetā neiekļuva, tāpēc atkārtošu to šai recenzijā. Parasti tad, kad īsti nav, ko teikt, noder universāla frāze: “Ir ieguldīts liels darbs.” Un arī jaunajā izrādē ir ieguldīts liels darbs, tikai jautājums paliek – vai ar to pietiek, un vai tas ir tā vērts?
Ārkārtīgi pārdomāta ir skatuves telpa, kurā scenogrāfes Sintijas Jēkabsones iekārtotajos interjeros pārvietojas Annas Heinrihsones izteikti krāsaini ietērptie varoņi. Būtiska loma izrādes vizualitātē ir Laura un Mārča Ābeļu video kadriem, kuros gan atdzīvojas pagātne, kuras dēļ izrādes varoņi ir sapulcējušies vilcienā, gan Puaro murgainās vīzijas, kurās viņš cenšas atbrīvoties no vainas apziņas par, iespējams, pieļauto kļūdu. Retro stilā filmētas ainas parādās arī fonā, atveroties durvīm, un pavisam skatuves augšmalā arī ir josla, uz kuras projicējas filmas kadri. Kārļa Auziņa un Kaspara Kurdeko oriģinālmūzika piedalās kopējās atmosfēras radīšanā. Tātad no tehniskā viedokļa izrāde ir “iepakota” ļoti rūpīgi.
Aktieru ansamblim ir sarežģīts uzdevums – atveidot cilvēkus, kuri tēlo citus cilvēkus, respektīvi, izliekas par tiem, kas viņi nav, un dara to pārspīlēti un uzkrītoši. Respektīvi, ir talantīgi jānospēlē tas, kas tiek darīts netalantīgi. Tas ir sarežģīts uzdevums un piešķir izrādei kaut kādu falšumu, jo tiek darīts lielākoties bez ironijas, acīmredzot respektējot to, ka stāsta pamatā ir asiņaina traģēdija. Vairāki varoņi runā ar izteiktu akcentu, bet ne beļģis Puaro. Kāds skatītājs pēc izrādes feisbukā žēlojās, ka detektīvsižeta risinājumam trūkst tā, ko kino sauc par saspensu, respektīvi saspringtu šausmu, neziņas, satraukuma noskaņas un mokošu nākamo šausmu gaidu. Vienkāršāk sakot, nav spriedzes atmosfēras un nav arī jebkā cita, kas palīdzētu uzturēt skatītāja interesi, īpaši, ja viņam sižets ir zināms. Darbības temporitms ir smagnējs.
Vēl viena radošās grupas ekstravagance ir ļoti dāsni polsterēt aktieri Volodomiru Gorislavecu, pārveidojot arī viņa seju un padarot viņa atveidoto mesjē Buku par mazkustīgu, skaļi elsojošu un faktiski slimu cilvēku raženās miesās, uz kuru ir grūti skatīties. Nav skaidrs, kāpēc tas tiek darīts.
Viss pārējais ansamblis darbojas savu dubulttēlu robežās, un te spilgtāk atmiņā paliekoši aktierdarbi ir tiem aktieriem, kas pēc sižeta var atļauties savus raksturus iezīmēt spilgtāk – kā Veronikas Plotņikovas Helēna Habarda, Tatjanas Lukašenkovas kņaze Dragomirova vai biklais vagona pavadonis Mišels Ivana Streļcova atveidojumā. Jau minētajai Elīnai Bartkevičai izdodas radīt priekšstatu par neveiksmīgi apprecējušos jaunu sievieti. Tikmēr, piemēram, Jevgeņijam Proņinam vai Anatolijam Fečinam viņu atveidotie tēli nav tādi, kam piešķirt raksturlomām piederīgo spilgtumu. Drusku gribas just līdzi Aleksandram Maļikovam (bet ne viņa varonim) – lai neatklātu intrigu, neteikšu priekšā, kur slēpjas viņa lomas sarežģītība. Pilnīgi visus aktierus uzskaitīt, lai viņu veikumu nosauktu par godprātīgu, īsti nav jēgas.
Un tā nu izrāde, izmantojot Austrumu ekspreša tēlu, apņēmīgi, bet ne pārāk strauji un diezgan smagnēji brauc pa sliedēm atrisinājuma virzienā trīs stundas ar vienu starpbrīdi. Tai pietrūkst spontanitātes, kas izkliedētu brīžiem miegaino atmosfēru zālē. “Dzirkstošs detektīvs”? Varbūt nākotnē, bet tad pie tā ir jāpiestrādā.
Un vēl viena piebilde. Jau tradicionāli pirmizrādē titru mašīnas sinhronizācija ar reālo tekstu uz skatuves ir diezgan vāja. Teksts vai nu kavējas un tad aulekšiem traucas nopakaļ runātājiem, vai steidzas, pasakot priekšā to, kas vēl būs. Jācer, ka, izrādei iespēlējoties, šī ķibele tiks novērsta.
Rakstīt atsauksmi