Izrāde, ko nevar redzēt
Kritiķu īsviedokļi par Cēsu Mazā teātra izrādi “Bezgalīgais ritums” Lienas Šmukstes režijā
Izrāde skatītāju iztēlē
Zane Radzobe: Cēsu Mazā teātra “Bezgalīgais ritums” ir labs iemels, kāpēc iekļaut mazāk ierastu teātra vietu savā uzmanības lokā. Režisore Liena Šmukste jauno iestudējumu sauc par sajūtu izrādi, intriģējot skatītāju, ka “neviens šo izrādi neredzēs”. Un tā ir taisnība – skatītājiem Pasaules latviešu mākslas centra izstāžu zālē aizsien acis un tās atkal atsien tikai pēc stundas, kad izrāde jau ir beigusies un visi kopā spēles telpu ir pametuši. Man tā liekas gudra izvēle, jo akcentē to, par ko mēs iedomājamies tikai retumis – proti, ka izrādes nenotiek tikai uz skatuves vien, bet visbiežāk tās rodas tieši skatītāju iztēlē. Un šoreiz savu iztēli jūs varat pārbaudīt ļoti tieši, bez ierastajiem vizuālajiem vai stāsta palīglīdzekļiem.
“Bezgalīgais ritums” ir Edvarta Virzas “Straumēnu” pārcēlums skaņu, smaržu un pieskārienu valodā. Skan dažādi trokšņi, jums pieskaras rokas un ūdens lāses, un raupja materiāla darba rīki, smaržo alus, bet pāri pleciem nogulis auduma gabals ietin siltā un drusku tā kā izolējošā kokonā. Sajūtas ir tiešām fascinējošas. Teksta iestudējumā nav, stāstu vai dramaturģiju nākas izdomāt pašam. Tāpēc izrāde ir ļoti individuāli piedzīvojama. Tikai daži iespējamie aspekti. Izrāde ir iekļaujoša, ļauj to piedzīvot arī akliem un vājredzīgiem cilvēkiem, bet redzīgajiem – sajust pasauli, kādu to visbiežāk neiedomājamies. Izrādei piemīt ļoti meditatīvs plūdums, un tā spēj atslābināt, ļaujot piedzīvot tādu laika ritmu, kādu modernajā pasaulē grūti sasniegt paša spēkiem. Visbeidzot – tā patiešām ir arī “Straumēnu” inscenējums. Protams, gan tikai tad, ja ar orģinālo darbu esat jau iepriekš pazīstami.
Virzas “Straumēni” ir stāsts par gada ritumu lauku sētā, autoram apzināti ritualizējot ikdienību. Darbs, kam pakļauta māju un saimes dzīve, ir sakrāls un apliecina mūžīgo un nemainīgo lietu dabu, kura, kamēr pastāvēs, nodrošinās arī cilvēka jēgpilnu dzīvi. Tāds dziļš, dziļš latviskās identitātes kods, kas reālajā dzīvē nepastāvēja jau Virzas laikā, bet paradoksālā kārtā mums joprojām liekas tik tuvs, kaut nekad nepieredzēts. Un tieši par pieredzēm vai to trūkumu es visvairāk aizdomājos izrādes gaitā, kad ar milzīgu pārsteigumu konstatēju, ka nez kāpēc zinu, kā skan izkapts vai veļas dēlis... No vienas puses, tas ir interesanti, jo liek domāt par dzīves pieredzēm un uzbur tādu nedaudz mistisku sajūtu it kā Virzas “Straumēni” patiešām būtu ierakstīti mūsu DNS un mēs pārmantotu zināšanas, kuru mums nemaz nevar būt. Bet no otras puses... ko izrādē jūt un saprot cilvēks, kas patiešām nezina? Būtu interesanti pajautāt, piemēram, kādam pusaudzim. Ja nu kaut ko šai kopumā burvīgajai izrādei varētu pārmest, tad tikai to – “Bezgalīgajā ritumā” jūs neuzzināsiet neko tādu, ko iepriekš jau nebūtu zinājuši.
Pieskāriens tumsā
Valda Čakare: Kad skatītāji kādu mirkli mīņājušies priekštelpā, viņiem tiek “konfiscētas” somas (telefoni arī!), izsniegtas miega maskas, un pēc īsas instruktāžas visi, acis aizseguši, turoties cits pie cita, zosu gājienā tiek vesti īsā, bet līkumotā maršrutā, līdz nonāk kādā telpā. Kādā? Nav ne jausmas. Un kā lai būtu, ja skatītājam ir atņemta maņa, kas tradicionāli teātrī, ko definējam kā vizuāli plastisku mākslu, tiek uzskatīta par galveno, proti, redze. Kāds tur vairs skatītājs – drīzāk klausītājs vai sajutējs. Ar šādu prologu sākas sajūtu teātra izrāde “Bezgalīgais ritums”, ko Cēsu Mazajā teātrī iestudējusi režisore Liena Šmukste.
Par sajūtu teātri Liena Šmukste interesējas jau kopš 2018. gada, kad tapa viņas maģistra darbs, absolvējot LKA režijas maģistrantūru. Izrāde “Grāmata zīme” bija salāgota ar Nacionālās bibliotēkas ekspozīciju “Grāmata Latvijā” un tika spēlēta Nacionālās bibliotēkas telpās. Izrādes estētiku iedvesmoja 20. gadsimta sākuma avangards, konkrēti – futūristu taktilisma manifesti, un kaimiņu lietuviešu pieredze – Karolīnas Žernītes vadītais “Sajūtu teātris”. Savukārt saturiski izrādes vēstījums saistījās ar padomju pagātni – to literatūras daļu, ko turēt mājās grāmatplauktā bija bīstami. Kuru varēja konfiscēt, sadedzināt, sagriezt, iznīcināt un lasītāju sodīt.
“Bezgalīgais ritums”, ko Liena Šmukste iestudējusi Cēsu Mazajā teātrī, atsaucas uz Edvarta Virzas poētiskā prozas darba “Straumēni” motīviem. Atšķirībā no sociālas problemātikas virzienā orientētās izrādes “Grāmata zīme”, šoreiz galvenā uzmanība pievērsta dabas ritmiem un to atbalsīm cilvēka dzīvē.
Taču neatkarīgi no tematiskās ievirzes abas izrādes ir intriģē ar veidu, kādā tās kontaktējas ar publiku. Bezpalīdzīgie skatītāji ar vieglu pieskārienu tiek apsēdināti krēslos. Cik ir aktieru – nav ne jausmas. Mēs viņus ieraudzīsim tikai tad, kad izrāde būs beigusies. Tas, ko sadzirdam, ir dažādu mūzikas instrumentu skaņas, putnu dziesmu imitācijas, šķiet, arī mājlopu balsis, vējš, lietus, viss, ko daba spēj piedāvāt. Mirkļiem arī cilvēku pieskārieni, kādā brīdī saujā tiek iespiesti graudi, uz pleciem tiek uzsegts lakats. Varbūt improvizēju un tā nemaz nebija. Iespaidi ir saplūduši vienā jūklī, jo atmiņā uzpeld arī reminiscences no izrādes “Grāmata zīme” – tikko uzlietas tējas smarža, alumīnija trauku šķinda. Arī kādas rokas uz pleciem, raisot mirklīgas asociācijas ar tīkamu muguras masāžu. Reizumis atskan nikni uzkliedzieni, kad varas vīri ierodas pie aizliegto grāmatu lasītājiem.
Sajūtu teātra izrādes iestudētas ar domu, ka tās var baudīt cilvēki ar redzes traucējumiem. Bet arī bez traucējumiem tas ir intriģējošs piedzīvojums. Cilvēks, kuram atņemta redzes maņa, jūtas nedrošs, neaizsargāts, viņam nekas cits neatliek, kā vien uzticēties izrādes veidotājiem. Un viņi ir iejūtīgi – trokšņi dzirdi nesatrauc, pieskārieni nav brutāli, drīzāk grāmslīdoši viegli. Prātā pavīd doma, ka varētu komunicēt arī intensīvāk. Piemēram, likt skatītājiem biežāk “darbināt” ožu; pieskarties kādiem objektiem; mainīt savu atrašanās vietu. Lai vai kā – izrādes piecdesmit minūtes aizrit nemanot.
Liena Šmukste atradusi latviešu teātrī vēl neaizņemtu nišu. Varbūt tā šķiet šaura, taču teātra pieredzes telpu neapšaubāmi paplašina.
Rakstīt atsauksmi