Un ko man ar to visu iesākt?
Pavisam mirklīgas pārdomas par “Kulunka Teatro” izrādi “Mūžīgi” Klaipēdas teātra festivālā “TheATRIUM”
Un ko gan darīt dramaturģei, kurai jāraksta par izrādi, kuras galvenā vērtība ir tehniskais izpildījums, ne tās saturs? Nopūsties, saņemties un rakstīt, lūdzot jums visiem atminēties, ka šī noteikti nav recenzija, bet ārkārtīgi subjektīvas pārdomas par tēmu, kuras centrā ir spāņu teātra trupas “Kulunka” izrāde “Mūžīgi” (Forever), kas nupat kā viesojās teātra festivālā “TheATRIUM” Klaipēdā.
Sāksim ar īsu ieskatu tajā, kas tad īsti ir Kulunka Teatro. Tā ir teātra trupa, kas radīta 2010. gadā Spānijas pilsētā Hernani, kuras sastāvā ir vien pieci aktieri, kas ir arī šī paša teātra režisori un dramaturgi, un viss pārējais personāls pēc vajadzības, cik noprotams. Teātra pamatinterese ir eksperimentēt ar dažādām performatīvajām valodām, tādējādi mēģinot vieglā un vitālā formā uzrunāt iespējami plašāku auditoriju. Pēdējo gadu laikā šī teātra trupa ir kļuvusi par vienu no vadošajām Spānijā, izrādot savas izrādes vairāk nekā 30 ārvalstīs un iegūstot neskaitāmas prestižas balvas. Un, lūk, visaugstāk novērtētās izrādes Kulunka Teatro piecu izrāžu repertuārā ir tieši tās, kuras visas vieno kāds īpašs pasniegšanas formāts – izrādes tiek spēlētas bez vārdiem, turklāt aktieri tajās piedalās ar lielizmēra papier-mâché maskām galvās, radot dīvainu sajūtu, ka skatāmies it kā leļļu stop-motion multfilmu, ne teātri. Un tas tiešām strādā.
Iespējams, kāds labāks žanra pārzinātājs izrādē “Mūžīgi” saskatīs commedia dell’arte pamatus vai vismaz kādas līdzības vieglu vēja brīzi, jo maskas automātiski liek domāt tieši šīs tradīcijas kontekstā. Tomēr, tā kā izrāde īsti neskar saturiski ierasti arhetipiskos itāļu komēdijas raksturus, te notikusi zināma tradīcijas nobīde. Atļaušos minēt, ka raksturi, kas darbojas Kulunka Teatro veikumā, ir domāti kā mūsdienu vidēji aritmētiskā cilvēka arhetipi. Stipri skumjā cilvēka arhetipi. Tāda cilvēka arhetipi, kuram nu galīgi un vispār nemaz neiet. Bet par to mazliet vēlāk.
Ielūkojoties teātra trupas mājaslapā, var redzēt, ka “Mūžīgi” priekšgājējas – izrādes “Andrē un Dorīna”, kā arī “Vientulības” – skar vispārcilvēciskas tēmas. Pirmā runā par demences problēmu, savukārt otra, kā var nojaust pēc nosaukuma, apspriež dažādus vientulības jautājumus. Vēl nemetoties iekšā “Mūžīgi” sižeta izklāstā, jāmin, ka izrādes lielākā vērtība ir tās tehniskā pasniegšana. Attiecīgi – pateicoties masku estētikai, trīs aktieri 1 stundas un 45 minūšu laikā skatītājam spēj sajaukt galvu tā, ka es biju pārliecināta – izrādi spēlē vismaz četri, ja ne pieci aktieri. Centīšos paskaidrot. Scenogrāfiju veido samērā reālistiskas (lai arī ne pārāk kvalitātīvi izveidotas, jo ļodzīgas) dzīvokļa telpas, kas griežas pa apli vien. Telpā laika nospiedumus atstāj te nomainītas fotogrāfijas pie guļamistabas sienas, te arvien nosmulētāka plīša mantiņa, kas atrodas dažādos dzīvokļa nostūros. Lūk, un, pateicoties maskām un filigrāni veiklām pārģērbšanās spējām, kā arī visu lomu dalīšanai uz vairākiem, iesaistītie aktieri panāk efektu, kad šķiet – laiks pazūd. Te uz laukuma vienlaikus ir vairāki galvenie izrādes varoņi, ļaujot mums gan lēkt uz priekšu sižetā, gan ielūkoties kāda tēla iekšējās pārdomās vai ļaunākajos murgos, u.tml. Turklāt maskas tiešām ļauj uzlūkot izrādes varoņus it kā atsvešinātāk, jo rada izjūtu par “tiem tur ķinķēziņiem”, kas groteski izdzīvo arī realitātē iespējamas situācijas.
Taču, ja runājam par situācijām… nopūšos vēlreiz. “Mūžīgi” laikam ir melodramatiskākā izrāde, kādu es jebkad esmu redzējusi. Turklāt tāda izrāde, kurā nu pilnīgi viss aiziet tādā tūtē, ka sliktāk vairs nevar būt, un beigās tu vairs nesaproti, ko īsti no šīs pieredzes paņemt sev līdzi. Tātad.
Viss sākas ar jaunu pāri un viņu cerībām par ģimeni – abi vienojas, ka mēģinās tikt pie bērna. Pirmais mēģinājums ir neveiksmīgs. Sāpes. Otrs mēģinājums ir veiksmīgs, taču puisēns piedzimst ar fiziskiem ierobežojumiem. Tas nekas – ģimene ir laimīga un turas kopā, pāraprūpējot puisēnu līdz nejēgai. Bērns aug, kļūst par pusaudzi un neprātīgajai aprūpēšanai sāk pretoties, jo grib iekļauties savu vienaudžu vidū. Tas nav viegli, bet viņš cīnās, pie viņa pat tiek iesūtīts kāds klasesbiedrs, lai abi mācītos kopā. Vecāki ir gatavi uz visu, lai zēnam palīdzētu iedzīvoties – viņam nopērk spēļu konsoli, tas arī liekas tīri jēdzīgi klasesbiedram, taču situācija sarežģās, kad abi kādā “mācību” reizē vienojas ne tikai paspēlēt spēles, bet arī paskatīties telefonā pornofilmu un pašapmierināties spilvenos. Tā jau viss būtu labi, bet, redz, mūsu tīneidžeris pabeidz, nevis skatīdamies telefonekrānā, bet gan sava klasesbiedra virzienā, par ko, protams, neprātīgi kaunās un baidās, kā arī tiek klasē apcelts un apbižots, līdz noslēdzas viens pats savā istabā. Tikmēr vecāki apjūk no tā, ka viņiem vairs nav, ko pāraprūpēt, un sāk pamanīt, ka viens otram arī vairs nebūt nav interesanti. Kamēr vecāki ir aizņemti paši ar sevi un attālināšanos vienam no otra, dēls cenšas viņiem kaut ko tā kā teikt par savām nedienām, bet pieaugušie viņu nedzird. Visa beigās vecāki šķiras, mamma dzer, tēvam ir jauna beibe, pusaudzis cīnās par savu veitu zem saules, pretojas mātei, beigu beigās dēls māti aiz dusmām piekauj un pats grib izlēkt pa logu. Lūk.
Izrādes finālā visi sēž dēla istabā pie “sasistas siles”, kā saka, un arī es mazliet jūtos klātesoša, jo plaudēju starp kājās stāvošiem lietuviešiem, bet īsti nesaprotu, par ko. Saturiski. Tehniski varētu par visu aplaudēt vēlreiz! Bet saturiski… dramaturģe nopūšas vēlvienreiz. Manā ļoti subjektīvās gaumes skalā saturs tomēr ir karalis pār formu un tehniku, un tam tā būs būt.
Rakstīt atsauksmi