Ceturtā pīppauze
Tā diena ir klāt. Pēdējais ieraksts šajā interneta vietnē, šķirklītī “RUNĀ”. Būtu tā kā jāuzraksta kaut kas ģeniāls. Tāpēc par problēmām un dvēseles sāpēm runāsim citreiz, zem četrām acīm. Tāpēc teikšu, ka pirmā spēle pasaulē bija paslēpes. Ieriktēšos starp savām domām un vārdiem un gaidīšu, vai kāds mani atradīs.
Jāraksta par teātri, bet es gribu rakstīt par kaķiem un rozīnēm, par medu, par gaisu, kas garšo pēc ziemas, par augšstilbiem, kas pēc divu dienu treniņiem ir tieši tik nelietojami kā nekad mūžā! Jo patiesība ir gauži vienkārša – lai rakstītu lugas un saprastu teātri, jāmīl pasaule un jāpamana tās greizās gūžas un dzimumzīme aiz auss. Jāspēj ieraudzīt interesantais ikvienā, sāpīgais sevī pašā, neatbildamais, ķidājamais, rokamais. Principā vārdus, ar kuriem izteikt attiecīgo domu, var atrast tik, cik uziet. Es ceru, ka uztvērāt. Jo tikai tad, kad pasaule tev kļūs interesantāka par to, kas un kā notiek teātrī, tu varēsi pilnvērtīgāk izdarīt savu darbu (dramaturga, režisora, scenogrāfa, kritiķa, skatītāja). Tā man šķiet.
Nu, piemēram. Šodien pamanīju dvīņu puikas (apm. četrus gadus vecus), kas uzskrējuši pa viesnīcas “Amrita” trepēm. Viens no viņiem prasīja mammai, vai drīkst noskriet lejā pa slīpo trepju daļu, kas domāta ratiņiem. Mamma teica, ka nedrīkst, jo slīdēs. Otrs tikmēr noskrēja lejā pa slīpo trepju daļu. Ko šī situācija mums māca? Kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ. Vai arī – kamēr nesasitīsies, nesapratīsi, kāpēc kaut ko nedrīkst. Vai – ja šaubies, tad prasi utt., u.tml. Izvēlies sev tuvāko no mācībām, paņem situāciju, ieraksti kādā darbā, attīsti, un vēsts būs izskanējusi. Bet impulss tak no dvīņu puikām pie viesnīcas “Amrita”! No dzīves, kas visapkārt. Tāpēc vienmēr, kad man kāds jautā, kas ir dramaturģija, es saku, ka cilvēks. Lai cik arī tas abstrakti neskanētu. Bet tā tak ir! Ieraugi dvīņu puikas un, ja gribi, paņem viņus, izaudzē līdz noteiktam vecumam, kad līdzīga situācija pēkšņi pāraug daudz saasinātākā notikumā, izvēlies žanru, attīsti notikumus un raksti kaut seriālu! Gatavs! Nu, vairāk vai mazāk. [:
Pirms kāda laika frizētavā kāds puisis, dzirdējis, ka esmu dramaturģe, pajautāja man, vai nav gadījumā tā, ka vīriešus mana profesija biedē. Nu, biedē! Turklāt ne tikai vīriešus! Bet, no otras puses, ja kāds bīstas no tik vienkāršas lietas kā darbs, kuru daru, tad ir samērā interesanti padomāt, kāpēc ar viņu ir tā, ka viņam bail. Saprotat? Dramaturgu nevar izslēgt. M! Skaists teikums. Ar to tad arī beigšu šīs pāris nedēļu ilgās pārdomas par tēmu, kāpēc mīlu teātri. Tāpēc, ka pasauli mīlu.
Tiekamies!
Rakstīt atsauksmi