Otrā pīppauze
Atveru interneta pārlūku, ierakstu attiecīgos burtus meklētājā un lasu – Zawisza Czarny ir bijis poļu bruņinieks, kas dzīvojis no 1375. līdz 1428. gadam. Viņš bijis slavens ne tikai savu fizisko spēju un drosmes dēļ, bet arī tāpēc, ka vienmēr esot turējis savu vārdu – lai tur vai kas. Viņa vārds poļu valodā ir kā sinonīms vārdam “uzticams”.
Pēcpirmizrādes vakarā, meklēdami savu vietu zem mēness, Liepājas kanālmalā ieraudzījām pietauvojušos burinieku Zawisza Czarny. Ekskursiju gribam? Gribam. Jāiet parunāt ar priekšniekiem. Pieejot pie kuģīša un sākot pļāpāt ar puisi, kurš stāvēja uz kuģa tiltiņa, uzzinājām, ka kuģis pieder Polijas Skautu un Gaidu asociācijai, un tāpēc viņi – apmēram 40 jaunieši – tagad kuģo pa Baltijas jūru (Polija – Zviedrija – Latvija – Polija). Turklāt visi priekšnieki jau guļot, tāpēc ekskursiju sarunāt nesanāks. “M, re kā viņiem tur notiek, kuģo tik pa pasauli, bet pie sevis neielaiž,” iezogas prātā maza, riebīga domiņa. Pasakām paldies par sarunu, apmetam līkumu ap savu asi un atgriežamies pie kuģa. Sak, ja nu tomēr izdotos sarunāt to ekskursiju! Šoreiz sarunu sākam ar vienu no jūrniekiem – Kristoferu. Viņš ir labi drukns, sirmiem matiem un bārdu, labsirdīgu seju, mazliet samulsis, meklēdams atbildēm vārdus angļu valodā, bet krieviski runāt nemēģina. Lai viņu pareizi uztvertu, viņš tā kā mazliet ielien sarunu biedra privātajā zonā, bet tad uzreiz atraujas, kolīdz saprot, ka informācija aizgājusi pareizajā virzienā. Viņš pastāsta sīkāk: burinieka kapteinis, kuram pieder šis kuģis, to nodevis lietošanai Polijas Skautu un Gaidu asociācijai, kas šobrīd izmanto burinieku, lai saliedētu savā starpā bērnus bez veselības traucējumiem ar bērniem, kas slimo ar Dauna sindromu.
“Šī brauciena laikā tev ir kādu mirkli bijusi sajūta, ka viss – jūra uzvarēs un jūs noslīksiet?” mēs pirmīt tikām uzdevuši jautājumu puisim uz kuģa tiltiņa. “Jā! Vakar,” viņš atbildēja.
Sajūta pēc pirmizrādes mazliet atgādina bērnības triku, kad kāds saka, lai cieši, cieši saspied kopā dūres, tad pats plivinās ap tām, un, kad attiecīgais laika posms pagājis, tu rokas centies citu no citas atraut, bet tev šķiet, ka starp tām ir magnēts. Pēc pirmizrādes tev vēl labu laiku šķiet, ka tu viens nevari, ka tev nav kur likties, ka pasaule griežas pretējā virzienā, ka tevi kaut kur velk, bet nekur tā arī neaizvelk. Un tad tikai tādi kapteiņi un viņu darbi, bērni, kas izrādes starpbrīdī turpina dzīvot Iztēles pasaulē, jauniegūtās atziņas un pārliecības, draugi palīdz kustēt uz priekšu. Vērība palīdz.
Pāris dienas pirms pirmizrādes gāju pastaigāties uz ezerkrastu. Vienā no šķērsielām redzēju ekselentu bildi. Trīs puikas (ap gadiem desmit) stāvēja uz trotuāra rindiņā, labu brīdi grūstījās un saņēmās, līdz atskanēja sen aizmirstais kliedziens: “Eu, Liānāāāā, nāc ārā!”
Kamēr pasaulē būs Zawisza Czarny uzticamie kapteiņi, puikas nebaidīsies meitenes saukt ārā, bļaujot skaļi uz ielas, magnēts starp tevi un tikko padarīto saglabāsies, viss ir un būs kārtībā, un šodienas paradoksālā pārliecība, ka dzīvība nav gana dzīva, šķitīs izdomāta.
P.S. Liepājas teātrī ir lieliski aktieri. Strādājiet ar viņiem!
Rakstīt atsauksmi