Savienošanās kustībā
Piezīmes par trīs jauno režisoru skatījumiem LKA skatuves un audiovizuālās mākslas festivālā “Patriarha rudens” 2025
Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls “Patriarha rudens” jau sešpadsmito reizi paver telpu eksperimentiem, šogad ar saukli “savienošanās kustībā”, kas uzsver kustību kā valodu, kas sniedzas pāri verbālajai robežai. Šī gada jauno režisoru darbi – Roberta Reikmaņa “Mans draugs Hitlers”, Kristiāna Iesalnieka “Vardes” un Jāņa Leščinska “Ēdiena lifts” – veido savdabīgu triloģiju par cilvēka dabu groteskas un farsa spēles stilā. Visi trīs režisori izvēlas ironisku komēdiju formu, lai runātu par nopietniem jautājumiem: varu, mākslu, politiku, hierarhiju.
Mīlestības anatomija uz fašisma fona
Roberta Reikmaņa iestudējums “Mans draugs Hitlers” pēc Jukio Mišimas lugas motīviem atklāj stāstu, kurā fašisms un vardarbība savijas ar draudzības un mīlestības jūtām. Lugai, kas būtībā ir saruna starp četriem cilvēkiem (izrādē noīsināta uz trim), izvēlēta diezgan groteska spēles forma – ekspresīvu tipāžu pilna. Režisors uzsvaru neliek uz reālpsiholoģisku precizitāti vai vārdos nepateikto, bet gan atklāj tēlus visā to pilnībā, neko neslēpjot, hiperbolizējot emocijas.
Galvenie tēli ir Vācijas kanclers Ādolfs Hitlers un viņa draugs, nacistu paramilitārās organizācijas Sturmabteilung komandieris Ernsts Rēms. Viņiem līdzās Gregors Štrāsers, kurš, apzinoties Hitlera bailes varu zaudēt, aicina Ernstu sadarboties opozīcijā. Ernsts tiek atainots kā cilvēks, kurš akli tic draudzībai un tuvībai jebkuros apstākļos, bet slēptas nepaliek arī viņa vadītās organizācijas nepatīkamās puses – Hitlers norāda uz to, ka Vācijas pilsoņiem jāslēpj meitas un sievas, jo šī paramilitārā organizācija ir izslavēta ar savām varmācīgajām tendencēm. Caur viņa tēlu atklāts svarīgs lugas jautājums – cik tālu cilvēks var iet, lai saglabātu tuvību un draudzību ar cilvēku (Hitleru), kurš grimst arvien lielākā tumsā, postā un nežēlībā?
Aktieru dialogi un straujās ritma un emociju maiņas tuvina izrādi absurda žanram. Armanda Avota Hitlerā redzami precīzi novērojumi ķermeņa valodā un mīmikā, kas ļauj iemiesot patiesi smieklīgu tēla karikatūru. Mārtiņa Mikožana Gregors un Matīsa Klāva Endzeļa Ernsts labi viens otru papildina, viens – uzmanīgs un trausls, otrs – parupjš, taču sirsnīgs; šo duetu ir interesanti vērot, dzīvojamies sakāpinātajā, fanātiskajā spēles telpā.
Scenogrāfs Otto Titovs izvēlas vienkāršu, bet simbolisku telpu: koka kancele un milzīga sarkana drapērija ar svastiku uz tās. Brīžiem tiek rādītas īsas projekcijas – arhīva materiāli (?), Hitlera portrets blakus Trampam un Putinam –, kas varētu būt spēcīgs komentārs, taču to funkcija paliek drīzāk dekoratīva. Ikreiz, kad tēls uzkāpj kancelē, viņa runa kļūst sakāpinātāka, ideoloģija ekstrēmāka – it kā pats objekts būtu uzlādēts ar varaskāres enerģiju. Šī telpiskā, vienkāršā metafora precīzi iezīmē lugas būtību. Katrīnas Annas Verhoustinskas mūzika, ko uz vietas izpilda stīgu kvartets (Alise Keita Driviniece, Hilda Ciemase, Rainers Liekniņš, Dārta Pāvulēna), piešķir izrādei jūtīgumu, kas līdzsvaro grotesku.
Tomēr, lai arī iestudējums ir dzīvs un uzmanību notur labi, rodas sajūta, ka tajā ir pazudis Mišimas tumšais, filozofiskais slānis. Fašisma tēmas dziļums un smagums, jautājumi par varu un vardarbību šķiet aplūkoti virspusēji, Ernsta mīlestībai pret Hitleru grūti līdz galam noticēt. Par spīti tam režisoram izdodas panākt, ka skatītāji (vismaz es) aizdomājas par šodienas “cilvēkiem pie varas” – par to, kā bailes pazaudēt statusu spēj pārtapt nežēlībā.
Politikas un teātra spogulis
Kristiāna Iesalnieka “Vardes” ir mans spilgtākais festivāla pārsteigums – Aristofana vecatiskā komēdija, ko dramaturģe Ketija Jurčenko pārlikusi mūsdienu Latvijā, kur Eiripīda vietā Dionīss pazemē meklē Raini. Rezultāts ir sirsnīga satīra par teātra vidi, kultūras politiku un pašiem māksliniekiem. Komentārs par mūsu laiku, kurā nākas smieties arī par sevi.
Viesturs Bēmis kā Dionīss ir diezgan autoritatīvs teātra direktors, kurš netic jauno dramaturgu spējām, tāpēc nolēmis no pazemes uzvest un atdzīvināt Raini viņa 160. jubilejai par godu. Aiz ārējās pārliecības viņā slēpjas gan apjukums, gan nepatīkami cilvēciska samaitātība. Viņa vergs, kuru atveido Bruno Bitenieks, ir kā galma āksts – viņa joki ir tik slikti, ka kļūst labi. Savukārt Klaids Sevastjanovs iemieso veselu tēlu galeriju, veikli pārslēdzoties starp dažādām lomām. Darbība risinās ārā, pie Kultūras akadēmijas ēkas Miera ielā – jau tā ir kā metafora par teātri, kas iziet ārpus savas telpas, lai sastaptos ar sabiedrību. Scenogrāfs Emīls Jansons izmanto dažādus īpašvietas (site-specific) teātra līdzekļus: laiva, kurā varoņi brauc, kļūst par īstu mašīnu, nabadzīgā “jaunā mākslinieka” jeb Dionīsa verga gadījumā – Bolt skūteri. Divas kolonnas uz ēkas jumta šķiet tik piederīgas videi, ka ar to gandrīz saplūst, bet tad pēkšņi kļūst par mitoloģiskiem arhīva zārkiem, kuros “dzīvo” Aristofāns un Rainis. Kostīmos atjautīgi risināti tēli, izmantojot sadzīviskus priekšmetus – piemēram, vardes, kurās Klaids Sevastjanovs iemiesojas ar zaļu peldbriļļu palīdzību.
Iestudējums tiecas uzdot jautājumus: “Kas šodien ir māksla? Vai tā vēl spēj būt instruments, ar kuru sabiedrība var aplūkot pati sevi?”, bet, tā kā izrāde kopumā turas pie drošiem un pazīstamiem izteiksmes līdzekļiem, tad spēj pavērt tikai virspusējas domas un novitāti vai spēcīgu, jaunu viedokli tēmā nesniedz. Jāatzīst gan, ka Kristiāns Iesalnieks un Ketija Jurčenko nebaidās ironizēt par pašu teātra vidi, par kursabiedriem – par jauno aktieru un režisoru ambīcijām, direktoru un politiķu ego, un viņiem tas izdodas pašreflektīvi, izvairoties no cinisma.
Kad Dionīss šaubās, vai no pazemes izcelt Raini vai Aristofanu, viņš nolemj mest monētu, taču dramaturgi viņu pārsteidz – saprazdami, ka dievam ir vienalga un viņš tikai rotaļājas ar viņu likteņiem, viņi paši atsakās kāpt virszemē. Tas atšķiras no oriģināla, kura virszemē tiek izcelts Aristofans; tagad beigas ir par varas un izvēles ilūziju – nevis dievs, bet mākslinieki paši stūrē savus likteņus, izvēloties palikt pazemē. “Vardes” apliecina, ka jaunie nebaidās runāt un jokot paši par sevi – par teātri, kas joprojām ir sabiedrības spogulis. Tā ir inteliģenta, dzīva komēdija.
Eksistenciālā gaidīšana
Trešais darbs – Jāņa Leščinska iestudējums pēc Harolda Pintera lugas “Ēdiena lifts” – pievēršas varai un neziņai. Luga, kuras angļu valodas oriģinālajā nosaukumā slēpjas vārdu spēle (dumb waiter – gan “ēdiena lifts”, gan “stulbais oficiants”, gan “stulbais gaidītājs”), ir metafora sistēmai, kur cilvēks ir spiests paklausīt neredzamai autoritātei.
Divi tēli, pasūtījuma slepkavas Bens un Gass, atrodas istabā, kur gaida nākamo darbu, līdz piepeši pa ēdiena liftu sāk nākt zīmītes ar visdažādāko ēdienu pieprasījumiem. Viesturs Bēmis (Bens) spēlē stoisku, savaldīgu tēlu, savukārt Mārtiņš Jaunslavietis (Gass) rada pretstatu – viņa nervozā enerģija, trauksme un nemiers, lai gan brīžiem pārmērīgs, piepilda telpu ar spriedzi.
Izrādes vizuālā valoda ir apzināti nosacīta – scenogrāfe Aleksandra Visocka darbību iekārtojusi “pagaidu” telpā, kur viss eksistē kartona kastēs: gan sienas, gan priekšmeti, gan paši varoņi it kā dzīvo starp kastēm, kurus pēc vajadzības pārbīda, pārkārto un atver. Šī vide rada trauslu, nedrošu atmosfēru – pasauli, kas jebkurā brīdī var sabrukt vai tikt aizvākta.
Izrādes noslēguma atrisinājums – aktieru samainīšanās ar lomām pēdējā ainā – izgaismo varas nestabilitāti: katrs, kas šodien pavēl, rīt var kļūt par kalpu. Lomu maiņai vajadzētu simboliski iezīmēt sistēmas absurdu – slepkavu un upuri kā viena cikliska mehānisma daļas, taču izrādē šī maiņa rada vairāk apjukuma nekā skaidrības. Ne aktieriem ir pietiekami laika, lai pārslēgtos uz cita tēla spēlēšanu, ne skatītājiem, lai saprastu, kas notiek un ko režisors ar to grib pateikt; apmulsumā pazūd arī pēdējais spēcīgais kadrs – abu slepkavu saskatīšanās, kad tie ir izvēles priekšā un saprot, kas notiek, – brīdis, kas varēja būt ļoti spēcīgs, bet diemžēl tāds nebija. Kad ideja ir skaidra, tad savukārt var rasties arī jautājums, vai šī izvēle nerada pārāk tiešu akcentu uz ideju, kas lugā jau tāpat ir klātesoša, lomu maiņa arī atsvešina no līdzpārdzīvojuma. Tomēr kā studiju darbs tā ir neparasta interpretācija, kā risināt lugas beigas.
Jaunie režisori atklāj cilvēka dabu – tās smieklīgās, absurdās un reizē arī briesmīgās puses. Roberts Reikmanis, Kristiāns Iesalnieks un Jānis Leščinskis katrs citā veidā pēta vienu un to pašu tēmu – varu un atbildību. Jaunie režisori vēl meklē savu balsi, bet šajos eksperimentos viņi jau skaidri parāda, ka ir gatavi veidot drosmīgus darbus, kuros ir, par ko padomāt.
Rakstīt atsauksmi