Zaķusalas muzejs
Recenzija par Jaunā Rīgas teātra izrādi “Ābeļziedi upē” Alvja Hermaņa režijā
Recenzijas autores ikdiena lielākoties rit Latvijas Kino muzejā, kur šobrīd visai saspringti domājam par izcilā filmu režisora un rakstnieka Aivara Freimaņa (1936 – 2018) 8. februārī atzīmējamo 90 gadu jubileju. Tāpēc, ieejot Jaunā Rīgas teātra izrādes “Ābeļziedi upē” telpā (Jaunā zāle, režisors Alvis Hermanis) un ieraugot Zaķusalas grandiozo, proscēnija garumā uzbūvēto maketu (scenogrāfs Alvis Hermanis), aiz sajūsmas gluži vai iekliedzos. Lūk, tā varētu izskatīties daļa no Aivara Freimaņa muzeja ekspozīcijas! Tajā varētu stāstīt un rādīt ne tikai par filmu “Ābols upē” (1974), bet plašāk iepazīstināt ar Freimaņa asprātīgo, ironiski konservatīvo skatījumu uz pagātnes un tagadnes, ideoloģisku saukļu un realitātes, kā arī latvieša un dabas savdabīgajām saiknēm. “Daugavā noslīkt tagad esot mazāk bīstami nekā ierīt malku ūdens – tik tālu nu reiz mēs esam!” saka Aivars Freimanis [1] filmā “Dzintara latvietis – 87” (1987).
Izrādes “Ābeļziedi upē” sākums faktiski ir filmas “Ābols upē” seansa sākums – auditorijai ir iespēja noskatīties apmēram 10 minūtes no filmas (vēlāk izrādē ir vēl viens pagarš filmas fragments), gūstot priekšstatu gan par 20. gadsimta 70. gadu Zaķusalu kā autonomu pasauli Rīgas vidū, gan par režisora Aivara Freimaņa, operatora Dāvja Sīmaņa, arī diktora Borisa Podnieka izcilajām prasmēm pārveidot reālu vidi dinamiskā vizuļojošā mākslas darbā. Pēc filmas fragmenta teātra Jaunajā zālē pakāpeniski parādās abi aktieri – Ivars Kalniņš un Agate Krista, un mēs redzam, kā Zaķusalas maketā vieglām rokām tiek nojauktas padomju okupācijas varas dižbūves – televīzijas ēka un Salu tilts, un atjaunota šķietami idilliskā pagātne ar nelielu māju, kokzāģētavu, kultūras nama u.c. salas vēsturisko ēku maketiem. Maketi gan ir bez krāsojuma, spokaini balti, gluži kā līgavas tērpā ģērbtā baltā sieviete (arī Agate Krista) Jāņa Deinata fotogrāfijās.
Aktrise Agate Krista kādu brīdi ir aplūkojama peldkostīmā, atgādinot par filmas “Ābols upē” skaistajām peldētājām, kurās Ivara Kalniņa Janka no Freimaņa filmas iemīlējās visās pēc kārtas. Ivars Kalniņš, atšķirībā no filmas, izrādē neizģērbjas, bet viņa filmas partnere, aktrise Akvelīna Līvmane JRT izrādē nepiedalās.
Iestudējuma tālākā norise būtībā ir reprodukcija. Agate Krista un Ivars Kalniņš atstāsta reālu cilvēku – Zaķusalas bijušo iedzīvotāju – stāstus, nolasa literāru darbu un dienasgrāmatu fragmentus vai avīžu ziņas. Līdzīgi kā scenogrāfija, arī šī forma, kurā apkopoti daudzveidīgi izteiksmes elementi (aiz aktieriem un maketa fonā mainās vēsturiskas un inscenētas fotogrāfijas, Barikāžu laika video bez komentāra, vēsturiskas pilsētas kartes un plāni), liek justies kā muzejā, kur par vienu no galvenajām darbības formām mūsdienās kļuvušas izglītojošas programmas. Ja vien muzeju darbinieki spēj, viņi/viņas veido programmas ar atraktīviem elementiem, lai varētu piesaistīt un noturēt izglītojamo uzmanību. “Mums viņi visu laiku ir jāuzjautrina. Nav viegli būt jaunam,” Aivars Freimanis saka filmā “Dzintara latvietis – 87”. Un vēl Freimanis saka: “Latvieši savu teātri un savus aktierus mīl tik fanātiski, ka viņiem patīk viss, ko vien tie dara.”
Izrādē “Ābeļziedi upē” aktieri lielākoties gan necenšas publiku uzjautrināt, viņu mērķis drīzāk ir radīt līdzpārdzīvojumu, raisīt atmiņas, varbūt smeldzi. Taču – šī mērķa sasniegšanai ne Kalniņam, ne Kristai nav materiāla. Abu aktieru eksistences nosacījumi izrādē ir neskaidri – viņi nav ne viņi paši, nedz arī kādi tēli vai raksturi, nedz arī viszinošie stāstītāji vai analītiski komentētāji.
Agate Krista ticamam cilvēka tēlam tuvojas, kad atstāsta salinieces Menādes pieredzējumus, taču fonā redzamie vēsturiskie foto, kas mijas ar bālo jaunavu ābeļziedos, mazina skatītāja iespēju tuvoties konkrētam liktenim.
Ivaru Kalniņu Jankam no filmas “Ābols upē” var piesaistīt tikai kā faktu, jo iestudējumā nav saturisku vai māksliniecisku saikņu ar Jankas tēlu filmā, izrāde mums nestāsta, kas noticis ar Janku 50 gadu gaitā, un neko neatklāj arī par Ivaru Kalniņu šajā periodā.
Abi aktieri izmisīgi cenšas, taču viņiem nav, pie kā pieķerties – fragmentēti nepazīstamu ļaužu stāsti dzen viens otru, neļaujot sajust raksturu un iedziļināties vēstījumā, tāpēc aktieri cenšas izteiksmīgi lasīt vai runāt tekstu, un izrādes gaitā arvien vairāk paļaujas uz nemotivētiem žestiem un mīmiku – tādu ķermenisko izteiksmību, teatralitāti, kas ir universāla, nevis saistīta ar konkrētām norisēm.
Izrāde ir mūsdienu situācijai neticami apolitiska. “Vienā sētā runājām latviski, otrā krieviski,” kāds no saliniekiem to, šķiet, minējis kā harmoniskas sadzīvošanas piemēru, un tas tiek atstāstīts neitrāli, bez komentāriem, bet citi vēsturiski notikumi izstāstīti tikai personisku anekdošu līmenī, vairoties no to nacionālā vai globālā konteksta. Tāpēc izrādes gala secinājums, ka paši esam Zaķusalu iznīcinājuši, var šķist pamatots. Tomēr, ja iedziļināmies kaut tikai tajos stāstos, ko piedāvā “Ābeļziedi upē”, var ieraudzīt to, ka tieši PSRS okupācijas vara un tās ideoloģija izšķiroši ietekmējusi Zaķusalas likteni un iznīcinājusi to.
“Ābeļziedi upē” fināla daļā atklājas, ka tās uzkrītošā līdzība ar izglītojošu muzeja ekspozīciju ir izrādē ieprogrammēta, jo autori piedāvā ideju par kultūrvēsturisku (bet ar modernām tehnoloģijām aprīkotu) muzeja ekspozīciju – kā Zaķusalas vai varbūt pat visas Latvijas nākotni. Var būt arī tāds risinājums, vien jācer, ka Alvis Hermanis neplāno, ka šāds Muzejs varētu tapt ar postošās krievijas impērijas varas atbalstu! [2]
Rakstīt atsauksmi