Kristīna Korneliusa

Doktora grāda pretendente lietišķajā valodniecībā (LU)

Kustība ārpus katedrāles ēnas

NOSLĒDZIES CETURTAIS KRODERS.LV JAUNO AUTORU KONKURSS! Sadaļā "RECENZIJAS" publicējam konkursa laureātu rakstus par 2025. gadā tapušiem Latvijas skatuves mākslas jauniestudējumiem

Vārds konkursa 1. vietas laureātei Kristīnai Korneliusai – doktora grāda pretendentei (Latvijas Universitāte) lietišķajā valodniecībā, kura pēta subjektivitāti valodā, tostarp skatuves mākslas recenzijās. Aktīvi seko baleta izrādēm Latvijā un raksta par tām, īpaši pievēršoties stāstījumam un tēlu atveidei. KrodersLV jauno autoru konkursā Kristīna recenzējusi Latvijas Nacionālās operas un baleta izrādi “Esmeralda” Aivara Leimaņa horeogrāfijā

Viktors Igo publicēja romānu “Parīzes Dievmātes katedrāle” ar mērķi aizsargāt tā “titulvaroni” no nojaukšanas. Tāpēc celtnes arhitektūras apraksts literārajā pirmavotā ir, iespējams, pat svarīgāks par tēlu raksturojumu. Aivara Leimaņa iestudētā “Esmeralda” Latvijas Nacionālajā operā un baletā – gluži pretēji – izceļ romāna varoņu īpašības kustībā un dejā. Par to liek domāt kontrasts starp gana minimālistiskajām, atturīgajām dekorācijām un krāšņajiem dejotāju kostīmiem. Turklāt, atšķirībā no Aleksandra Lemberga 1970. gadā iestudētās “Parīzes Dievmātes katedrāles”, Leimaņa baletam, kas pirmizrādi piedzīvoja 2025. gada 10. aprīlī, ir iedots romāna galvenās varones Esmeraldas vārds. Ir kļūdaini domāt, ka šādi horeogrāfs vienkārši seko romantisma laikmeta tradīcijai un atsaucas uz Žila Pero 1831. gadā iestudēto “Esmeraldu”. Leimaņa “Esmeralda” nav stingra klasikas kopija. Tas izpaužas gan baleta saīsināšanā, gan horeogrāfijas līdzautores Elzas Leimanes pienesumā. Tāpēc gan kostīmu un dekorāciju, gan nosaukuma izvēle liek domāt, ka jauniestudējuma centrā ir tēli un to izpildījums.

Esmeraldas tēlu caurvij mīlestība un ciešanas – viņa ir pretrunīgs nevainības un valdzinājuma savienojums. Katra no lomas izpildītājām – Elza Leimane, Sabīne Strokša un Jūlija Brauere – iepazīstina skatītāju ar atšķirīgu pieeju tēlam.

Elza Leimane ir vizuāli spilgta, kārdinoša, kustībās asa un precīza. Saskarsmē ar partneriem māksliniece atklāj dažādas Esmeraldas īpašības: draudzīgumu ar Grenguāru, labsirdību ar Kvazimodo, bijību-bailes-riebumu (tieši šādā secībā) ar Frolo. Īpaši gribas izcelt kopdejojumus ar Viktora Seiko Fēbu, kuros Leimane pauž vieglumu, aklu uzticību un romantiskumu. Savukārt Sabīnes Strokšas interpretācija līdzās Esmeraldas naivumam un rotaļīgumam uzsver varones nolemtību – it kā viņa zinātu savu likteni. Tāda fatālistiska interpretācija padara tēla uztveres pieredzi dziļu, aizkustinošu un trauksmainu. It kā skatītājs “lasītu” divus paralēlus stāstus – tagadnē un nākotnē. Tāpēc Strokšas Esmeraldas bojāejas aina ir īsta kulminācija – tā briest no pirmajām varones parādīšanās sekundēm. Visbeidzot savā ziņā “pretēja” gan Leimanes, gan Strokšas izpildījumam ir Jūlija Brauere. Atšķirībā no Leimanes, viņas valdzinājums ir netīšs. Atšķirībā no Strokšas, viņā vērojama nevis nolemtība, bet ticība skaistai pasakai par mīlestību. Braueres Esmeraldai ir bērna dvēsele.

Vai baletā līdzās galvenajai varonei ir tikpat izteikts galvenais vīriešu tēls? “Žizelē”, kas arī ir ļoti centrēta uz titulvaroni, ir princis Alberts. Citos klasiskajos baletos diez vai kāds konkurē ar Soloru, Bazilu vai princi Zigfrīdu. Igo “Parīzes Dievmātes katedrālē” ir četri izteikti varoņi – Pjērs Grenguārs, Fēbs de Šatopērs, Kvazimodo un Klods Frolo.

Dzejnieks Pjērs Grenguārs, kuru Esmeralda nosacīti apņēmusi par vīru, lai glābtu viņu no karātavām, pārspēj pārējos skatuves laika ziņā, taču var viegli “izšķīst”, ja nav pienācīgi noslīpēts. Viņā nav nedz Kvazimodo galēji traģiskās mīlestības, nedz Frolo tumšās kaisles, nedz arī Fēba ārišķīgā romantisma – Esmeralda uz Grenguāra jūtām lāgā neatbild. Taču sižetiski šim varonim ir liela nozīme – Esmeralda glābj Grenguāru no cilpas, bet viņš Esmeraldu no tāda paša likteņa glābt nespēj. Tajā ir gan traģēdija, gan simetrija. Šī iemesla dēļ Grenguārs ir uzskatāms par galveno varoni līdzās Esmeraldai, un turpmāk tiks minēti visi četri izpildījumi.

Pirmizrādē Grenguāru dejoja Filips Fedulovs, mākslinieks ar efektīgu, Fēba cienīgu ārieni, kuram šajā lomā ir uzlikta vienpusējas mīlestības nasta. Fedulovs ar to tiek galā tik nopietni un poētiski, it kā tieši Grenguārs Esmeraldu visvairāk mīlētu. Tam var pretstatīt Kārļa Cīruļa interpretāciju. Viņa Grenguārs vispirms ir tas, kurš uz Esmeraldas atbildes jūtām vispatiesāk un visdedzīgāk cer – atšķirībā no Kvazimodo, kurš varbūt tieši Esmeraldu mīl visdziļāk, bet pilnīgi bezcerīgi. Turklāt no visiem izpildītājiem Cīrulis nebaidās no viegla komiskuma izrādes sākumā, iegūstot bruņnieciskāku veidolu otrā cēliena grand pas de deux. Gan bez traģiskas vienpusējas mīlestības, gan bez veltām cerībām savu Grenguāru veido Dariuss Florians Katana. Viņa dzejnieks iziet ceļu no romantiskajām jūtām pret Esmeraldu līdz samierināšanās ar drauga un atbalstītāja lomu. Visbeidzot 2025. gada oktobrī Grenguāra lomā debitēja Amirs Dodarhodžajevs. Jaunais dejotājs pievieno savam varonim aizkustinošu trauslumu un dzejiskumu. Tas lieliski saskan ar Elzas Leimanes iejūtīgo tēlojumu.

Grenguāram trūkst Esmeraldas atbildes jūtu, jo viņas sirds pieder Fēbam. Taču Fēba izpildītāja uzdevums nebūt nav vieglāks. Tēlā jāapvieno klasiskā prinča ārējais veidols un varoņa egoistiskā, melīgā, savtīgā daba. Pirmizrādes Fēbs Viktors Seiko izrādes sākumā šķiet pārāk labestīgs. Pēc tam sāk parādīties vieglprātība, ārišķība, visbeidzot – cietsirdība. Skatītājs it kā uzlūko viņu Esmeraldas acīm un pamazām apjauš patiesību. Pieminama ir arī Eidena Viljama Konefrija atšķirīgā pieeja – viņa Fēbs ir no sākta gala divkosīgs, aristokrātiski vēss, augstprātīgs siržu lauzējs. Veidots tā, lai skatītājs Fēba patieso dabu redzētu, bet Esmeralda – ne. Abus variantus ir aizraujoši vērot.

No tā, kurš Esmeraldu patiesi nemīl, ir loģiski pāriet pie tā, kam, saskaņā ar Igo ieceri, ir visšķīstākās jūtas pret meiteni – Kvazimodo. Šeit gan vairāk gribas pievērsties varoņa skatuves laikam un horeogrāfijai. Kvazimodo ir pārsteidzoši maz kopainu ar Esmeraldu, vairāk – ar Frolo. Tas var būt īpaši šokējoši Rolāna Petī “Parīzes Dievmātes katedrāles” piekritējiem. Skatītājam netiek dota iespēja apjaust, ka kuprainis dvēseles dziļumos ir šī stāsta patiesais bruņinieks. “Esmeraldā” Kvazimodo ir pavisam cita stāsta varonis – par iekšēju cīņu ar kustību traucējumiem, ierobežojumiem, neizbēgamiem kropļojumiem, cilvēku nespēju to saprast, pieņemt un cienīt. Horeogrāfiju varonim veidojusi Elza Leimane. Laikmetīgā pieskaņa jāatzīst par gaumīgu un veiksmīgu. Brīdis, kad Kvazimodo sava monologa laikā cenšas iztaisnot muguru un kājas, bet nevar noturēt ķermeni un saliecas atkal, ir īpaši aizkustinošs. Trāpīgs ir Antona Freimana piemeklētais žests: klanoties izrādes nobeigumā, ar smaidu tomēr iztaisnoties. Kopumā jāmin, ka otrajā cēlienā Kvazimodo loma ir nepelnīti saīsināta.

Stāstā ar traģisku iznākumu neizbēgami jābūt fatālai apstākļu sakritībai vai ļaundarim. “Esmeraldā” tas ir Klods Frolo. Gribētos pakavēties pie Raimonda Martinova izpildījuma. Viņa Frolo kaisle ir nevis dzīvinoša, bet tumša. Un krusts pauž nevis cerību uz izglābšanos, bet nežēlīgu spriedumu. Liekas, ka šajā ķermenī mīt visaptverošs, graujošs emociju mikslis, kas izvēršas pāridarījumos Esmeraldai. Vienlaikus tas ir arī dziļi traģisks tēls – mācītājs, kurš ļoti labi apzinās, ka viņa mīlestība ir velnišķīga, taču zaudē iekšējā cīņā ar saviem dēmoniem. Mākslinieka sniegumu par iedarbīgu padara viņa muzikalitāte. Kustību temps, pauzes, pat galvas pagriezieni – it viss tiek pakļauts orķestrī notiekošajam, taču katrs žests ir šķietami neaprēķināts.

Bet nedrīkst aizmirst, ka bez ļaundara Esmeraldas stāstā ir arī sāncense – Flērdelisa. Alises Prudānes-Spridzānes interpretācijā saskaņojas viss, kas ir raksturīgs mākslinieces daiļradei – tikai tumšos, cietsirdīgos, vēsos toņos. Aristokrātisms – bet snobisms. Majestātiskums – bet augstprātība. Šķīstums – bet patiesībā bailes no zemākas kārtas “netīruma” un sveša viedokļa. Un pāri visam – greizsirdība. Viņa nemaz neapjauš, cik noziedzīgs ir tai skaitā arī viņas nodarījums Esmeraldai. Un arī nodarījums pašai sev – ar gatavību precēt tādu kā Fēbs. Prudānes-Spridzānes Flērdelisa kustas plūstoši, vērienīgi. Izteiksmīgas ir rokas krāšņajās baltajās piedurknēs – tās gan pārvalda saderināšanās balli, gan norobežo Fēbu no Esmeraldas.

Ballē tiek skatīts divu pieaicinātu dejotāju priekšnesums par antīkās mitoloģijas tēmu – medību dievietes Diānas un mednieka Akteona tikšanās. Nedz Žils Pero, nedz Mariuss Petipā šo pas de deux “Esmeraldā” nav likuši. Divertismenta šķietami vienīgā piesaiste pamatstāstam ir Čēzare Punji mūzika, ko 1930. gadu vidū “Diānas un Akteona” horeogrāfijai izvēlējusies Agripīna Vaganova. Bet vai tiešām tas ir tikai “dekoratīvs”? Sekojot tam, ka šis ir “balets baletā”, lai šī būtu “recenzija recenzijā”, pievēršoties Annijas Kopštāles un Kārļa Cīruļa sniegumam pirmizrādē.

Oriģinālajā mītā Diāna soda Akteonu par to, ka mednieks vai nu viņu ieraudzījis un iekārojis, vai nu vēlējies pārspēt medībās. Dieviete pārvērš jaunekli par medījumu – brieža izskatā viņu saplosa paša suņi. Baletā traģēdija notiek aizkulisēs vai nenotiek nemaz. Tāpat kā par dievietes soda iemeslu, par to lemj izpildījuma nianses.

Kopštāles dejojums ir dzirkstošs un brīvs – nav sajūtas, ka dieviete būtu piesieta antīkās skulptūras postamentam vai ieslēgta gleznas rāmī. Smaidīga un atvērta, viņa atšķiras no Ovīdija “Metamorfozēs” aprakstītās skarbās un atriebīgās Diānas. Tomēr šo interpretāciju arī var uzskatīt par klasiskajos avotos balstītu – Homēra himnā Artemīdai dieviete ir kaismīgi aizrāvusies ar medībām un sirsnīgi priecīga, turot rokās loku un bultas. Jaunajā redakcijā Diāna parāda savu ieroci gan tikai solo variācijā.

Akteona iznāciens liek pievērsties ne vien varoņa raksturojumam, bet arī stāsta sižetam. Tieši mednieka pirmie un pēdējie mirkļi uz skatuves nosaka divertismenta saturu un pēcgaršu. Cīruļa interpretācijā Akteons Diānas priekšā ceļos nekrīt. Tādējādi iepazīšanās brīdim ir pārsteiguma efekts, un varoņi jaušas pilnīgi līdztiesīgi. Higina “Stāstos” mednieks ir sodīts nevis par to, ka ieraudzījis dievieti kailu, bet par to, ka bijis augstprātīgs un pielīdzinājis sevi Diānai medību mākslā. Tas ir skaidri nolasāms varoņu tikšanās brīdī – viņu skatieni un izstieptās rokas atrodas uz vienas taisnes.

Pēc Diānas fouettés un pēdējiem pacēlieniem Akteons apstājas skatuves stūrī. Doma “kaut es Diānu nekad nebūtu redzējis un iemīlējis” pausta minimālistiski, bet skaidri – galva uz brīdi aizgriezta un roka uzlikta uz sirds. Nekādas izteiktas sejas aizklāšanas, ko tradicionāli izvēlas Akteona izpildītāji Diānas žilbinošās gaismas priekšā. Cīruļa Akteons ir pārdrošs un dievietes pārākumu nepieņemošs. Turklāt viņa mednieks pilnībā apjauš, ka redzēt un iemīlēt Diānu bija bīstami, brīdi to apdomā, bet tāpat lēcienā metas viņai līdzi. Svarīgi minēt, ka turpmākajās izrādēs mākslinieks žestu pirms lēciena ir mainījis, izvēloties “uzvilkt bultu” kā sākumā. Taču seja tā arī netiek aizklāta, atstājot interpretācijas būtību neskartu. Uz to, vai Diāna ir tik ļoti noskaitusies, ka atriebsies Akteonam par pārdrošību, Kopštāle galīgu atbildi nesniedz. Mākslinieki pazūd aizkulisēs un atgriežas uz skatuves pieaicināto dejotāju lomās.

Esmeraldu par upuri un “medījumu” padara vīrieši, kuru sirdis viņa pirms tam, lai arī neviļus, bija skārusi vai pagalam nomedījusi. Burtiski pūļa saplosīts tiek Klods Frolo. Esmeralda bez elpas un dzīvības guļ Kvazimodo rokās. Un, pat ja dejotāja tūliņ izskries klanīties skatītāju priekšā skaistā sarkanā kleitā, šim stāstam, atšķirībā no tīšas Diānas un Akteona dejojuma daudzpunktes, ir traģiska pabeigtība.