Spītīgā iespējamība
Atskats uz baleta pavasari LNOB rekonstrukcijas laikā
“Saistībā ar rekonstrukciju Latvijas Nacionālās operas Lielajā zālē šajā mēnesī pasākumi nenotiek” – aprīlī un maijā izrāžu kalendārā baleta cienītāji redzēja šādu uzrakstu. Taču tas neradīja bezcerības sajūtu. Šajā laikā LNOB iepriecināja ar “Spītnieces savaldīšanas” pirmizrādi un baleta vakaru “Iespējams XIII”, kuru var uzskatīt par mazāku, bet pilntiesīgu pirmizrāžu kopumu.
“Spītnieces savaldīšana” ir Regīnas Kaupužas diplomdarbs profesionālā doktora grāda iegūšanai. Ar pirmizrādei izvēlēto datumu horeogrāfe godina lugas autoru – 23. aprīlis ir Viljama Šekspīra tradicionāli pieņemtais dzimšanas un miršanas datums. Izrāde skatīta otrreiz 31. maijā ar citu sastāvu.
Fragmentārā kolāžveida struktūra atbilst koncertizrādes žanram. Par to, vai šis ir dejas koncertnumuros sadalīts sižets vai sižetā vienoti koncertnumuri, var strīdēties. Bet varbūt par vienojošo pamatu vērts uzskatīt nevis sižetu, bet gan tēlus – tie ir nemainīgi. Trāpīgais lomu sadalījums ir izrādes stiprā puse. Eidens Viljams Konefrijs – pirmizrādes Petručo – ir pārliecinošs gan estētiski, gan emocionāli. Dejotājam piestāv kā astoņpadsmitā gadsimta stilizētais tērps un uzsvērtais manierīgums, tā lakoniskās laikmetīgās aprises. Piemēroti īgnā un galu galā iemīlējusies Alisas Tomkovičas Katarina apvieno komiskās un romantiskās šķautnes. Spilgts ir Biankas un Lučencio pāris Kristas Štrausas un Anhela Hiraldesa izpildījumā – lirisks, gandrīz pastorāls pretstats Katarinas un Petručo straujajam dinamiskumam.
Otrajā sastāvā Štrausai uzticēta Katarinas loma. Viņas plūstošā un gaisīgā Bianka nav salīdzināma ar aso, ugunīgo Katarinu pat pēc spītnieces “pāraudzināšanas”. Tas liecina gan par Štrausas aktiermākslu, gan Kaupužas prasmīgi veidoto horeogrāfiju. Tāpat kā viena dejotāja dažādos tēlos var būt pārsteidzoši atšķirīga, arī dažādi mākslinieki vienu un to pašu lomu spēj interpretēt ļoti dažādi. Izpildot vienus un tos pašus soļus, Germana Ševčenko siluets, plastika un pat aktierspēles maniere nebūt neatgādina Konefrija Petručo. Konefrijs ir elastīgāks laikmetu un stilu maiņā un teatrālāks aktierspēlē. Savukārt Ševčenko sava varoņa raksturu mazāk pielāgo tērpam, izvirzot priekšplānā varoņa galveno motivāciju – savaldīt Katarinu.
Kostīmi palīdz gan veidot iestudējuma vizuālo identitāti, gan orientēties dejas laikmetu maiņā. Savukārt mūzika, pat ja tikpat eklektiska, ir pārsteidzoši viengabalaina. Lai arī pavadījumā savīti dažādu komponistu un laikmetu darbi, baroka motīvi dominē vairākos dejas attīstības periodos, izskanot mūsdienīgākā apdarē. Tas atspoguļo iepriekšējā gadsimta mūzikas izmantošanu laikmetīgajās horeogrāfijās. Tādējādi mūziku var uzskatīt par vēl vienu vienojošu aspektu līdzās tēliem, kas pārklāj izrādes košo kolāžu ar nostiprinošu laku.
Meklēt vienotu, pabeigtu zīmējumu 22. maija baleta vakarā “Iespējams XIII” nenākas. Programma ir tīši veidota kā oriģinālhoreogrāfiju un klasisko fragmentu sajaukums, uzsverot radošo procesu. Priekšnesumi tiks apskatīti šādā secībā: Kārļa Cīruļa viencēliens “Atcerēties. Aizmirsties”, LNOB mākslinieku mazākas formas horeogrāfijas un patstāvīgi sagatavotie klasisko baletu fragmenti. Cīrulis ir ne vien “Atcerēties. Aizmirsties” horeogrāfs un viens no izpildītājiem, bet arī mūzikas un scenogrāfijas līdzautors. Tādējādi baletu ir precīzāk uztvert kā starpdisciplināru autordarbu.
Liela nozīme ir skaņai. Priekšnesums sākas ar ierakstīta monologa atskaņošanu dzīvas, paša autora izpildītas klaviermūzikas pavadījumā. Skatuve tobrīd ir mulsinoši tukša, taču arvien vairāk atgādina uvertīru pirms klasiskas izrādes sākuma – baleta saturs gan pausts ne vien mūzikas, bet arī verbālas valodas veidā. Vārdu izmantošana baletā vērtējama dažādi, taču to arvien biežāk dzirdam laikmetīgos iestudējumos. Akrams Hans dejas izrādē “Džungļu grāmata: Pārrakstīta” to izmanto kā paralēlu izteiksmes veidu pantomīmai. Līdzīgi audioierakstu izmanto arī Aleksandrs Ekmans “Kaktusos”.
Līdz ar uvertīras beigām vārdi pārtrūkst, atstājot visu kustības un mūzikas ziņā. Skanējums ir drīzāk melodisks nekā ritmisks, kas saskan ar domīgo, introverto gaisotni un plūstošajām kustībām. Sevišķi tas jaušams Annijas Kopštāles dejojumā. Māksliniece sevi parāda kā teicamu mūzikas interpreti, radot slīdošas un valdzinošas atmiņas iespaidu.
Scenogrāfija ir minimālistiska gan mākslinieciskos, gan praktiskos nolūkos – iekārtojumā bez orķestra bedres uz skatuves atrodas vieta dzīvajiem instrumentiem. Izvairīšanās no ieraksta padara viencēliena uztveri bagātīgāku. Manāmākā dekorācija ir puscaurspīdīgs auduma gabals. Pēc sava solo par, iespējams, kādas nepatīkamas domas atraidīšanu un dārgas atmiņas lološanu tam pieskaras un ievīstās Kristapa Jaunžeikara varonis. Šo zeltaino plīvuru var interpretēt gan kā pagātnes miglu, gan vēlmi pagātnē aizmirsties.
Tērpi ņemti no Antona Freimana baleta “Hamlets”. Tiem, kas šo baletu redzējuši, var rasties lieks asociāciju uzslāņojums. Taču atkārtota tērpu izmantošana nav retums. Monohromais tonis siltajā skatuves apgaismojumā šķiet piemērots viencēliena estētikai. Īpaši poētisks ir Jūlijas Braueres tēls ar tumšā bizē sapītajiem matiem. Divdeja ar Kristapu Jaunžeikaru ilustrē viencēliena aprakstā pieteikto “pazušanu otrā cilvēkā”. Zeltainā krāsu gamma un daudzie pacēlieni var likt domāt par Saules motīvu, kas nav pretrunā ar “laika plūduma” ideju.
Cīruļa varoņa kustības sākotnēji ir minimālas un aprobežojas ar sēdēšanu vai retu pārvietošanos pa skatuvi. Taču viencēliena gaitā novērotājs pakāpeniski pārtop par dalībnieku, izdejojot arvien dinamiskākus elementus – iespējams, nodzēš robežu starp reālo un prātā notiekošo. Pieaug spriedze starp to, ko varonis atceras un ko vēlas atcerēties, ko aizmirst un ko vēlas aizmirst. Spriedzes atrisinājums – burtisks kliedziens priekškara aizvēršanas brīdī – ir negaidīts, taču nav neloģisks. To var uztvert gan kā izlādi pēc minētā spriedzes pieauguma, gan atgriešanos pie balss izmantošanas, kas tika pieteikta uvertīrā.
Citas vakara oriģinālhoreogrāfijas parādīja, ka skaņas, gaismas un sižeta nozīme var būt mainīga atkarībā no autora ieceres. Annijas Kopštāles horeogrāfijā “Mans prāts, mans cietums” melnie tērpi un sarkanais fons liek “dzirdēt” tango ne vien ar ausīm, bet arī acīm. Mūzikas izvēle liek iztēloties, ka cilvēks pats sev rada pārāk kārdinošus ierobežojumus, lai no tiem atbrīvotos. Savukārt Raimonds Martinovs kompozīcijā “4” priekšplānā izvirza kustības un gaismas mijiedarbību, un mūzika tajā var šķist otršķirīga. Par horeogrāfiju, kurā redzama ne vien ideja, bet arī sižets, var uzskatīt Darjas Orlovas “Gandrīz”. Vizuāli darbs ir lakonisks – pāris gaišos tērpos uz tumša fona. Mūzikas izvēle arī nešķiet pārsteidzoša. Taču horeogrāfe ir izveidojusi ļoti izteiksmīgu “mīlasstāstu ar daudzpunkti”. Skatīšanās laikā rodas vēlme “tulkot” kustības vārdiskā dialogā, izsekot varoņu domām.
Darbs, kurā apvienojas pārdomāts mūzikālais pavadījums, apgaismojuma nozīme, konkrēta attiecību tipa tēlojums un dejotāju meistarība, ir Milanas Komarovas “Venoms”. Komarovai ir raksturīgi izvēlēties skaņdarbus, kas vairāk ir ritmiski nekā melodiski. Zaļais apgaismojums savienojumā ar dejotāju lakoniskajiem melnajiem tērpiem rada atpazīstamu vizuālo identitāti. Emma Lagūna un Amirs Dodarhodžajevs horeogrāfes valodā “runā” brīvi, apvienojot kā plūstošas, tā arī asas un straujas kustības. Straujie lēcieni un griezieni rada emocionāla uzplaiksnījuma iespaidu. Dejotāji izmanto visu skatuves laukumu, brīžiem atrodoties tik tālu viens no otra, ka skatītājam jādala uzmanība. Taču horeogrāfija satur arī daudz pāra elementu, kas parāda spriedzi, kaisli un, saskaņā ar darba nosaukumu un dominējošo zaļo krāsu, izpratni par toksiskām attiecībām.
Lielākā daļa “Iespējams XIII” koncertnumuru ir veltīti nevis horeogrāfiju, bet lomu veidošanas procesam. Dejotāji izvēlējās klasiskos fragmentus pēc saviem ieskatiem. Tajā bieži varēja saskatīt jau pastāvoša repertuāra turpinājumu. Piemēram, šosezon mēmā kino dīvas Rozitas lomā debitējusī Paula Lieldidža-Kolbina iemiesoja Vīnes dejas skatuves dīvu Francisku. Laine Paiķe, kura jau šobrīd izpilda čigānietes lomu “Esmeraldā”, šoreiz pārtapa par titulvaroni. Izabella Monastirska-Urtāne pēc pagājušās sezonas debijas princeses Florīnas lomā izvēlējās Marijas variāciju no baleta “Riekstkodis”, pieskaroties nākamajai Čaikovska pasaku princesei. Jāsaka, ka līdzās ļoti precīzajiem pirkstgaliem, ko pieprasa šī variācija, dejotāja iepriecināja arī ar plūstošām, muzikālām rokām.
Īpaši gribētos apstāties pie Aleksandras Treimanes snieguma “Grand pas classique” un Sofijas Beļkinas Žizeles. Treimane, kas sevi spilgti apliecināja Driādes pavēlnieces debijā janvārī baletā “Dons Kihots”, turpina sajūsmināt ar tehnisku precizitāti, cēlu plastiku un izkoptām līnijām. Māksliniece izceļas ar nevainojamu, mierpilnu līdzsvaru, rodot iespaidu, ka pārvietošanās un griešanās uz puanšu galiem ir viņas dabiskais stāvoklis. Savukārt Beļkina atšķiras ar līganām, izteiksmīgām, gandrīz gaistošām rokām un dzejisku trauslumu, kas lieliski iederas Žizeles vilas stāvoklī. Māksliniece izjusti izspēlēja lomu arī ar mīmiku, un pārī ar Anhela Hiraldesa Albertu radīja pilnvērtīgas izrādes, nevis koncertnumura iespaidu.
Katrai no divām koncerta daļām bija prasmīgi piemeklēts noslēdzošais priekšnesums, kas pelnīja sevišķi skaļus aplausus. Aivara Leimaņa komiskajā miniatūrā “Randiņš” Paula Lieldidža-Kolbina un Eidens Viljams Konefrijs demonstrēja dramatiska teātra līmeņa aktierspēli, patiesi uzjautrinot skatītājus. Visbeidzot Iļjas Vlasenko austrumnieciski dejisko horeogrāfiju “Kvēlošie rubīni” pārliecinoši un saskanīgi izpildīja septiņas Rīgas Baleta skolas pēdējā kursa audzēknes. Monotoni ritmiskā mūzika salikumā ar piesātināto horeogrāfiju radīja dejas svētku pabeigtības sajūtu, pat ja pašā vārdā “iespējams” ir jaušama daudzpunkte.
Daudzpunktē gan arī vienlaikus jūtama cerība uz to, ka gan iestudētās lielāku un mazāku formu horeogrāfijas, gan mākslinieku izvēlētās lomas reiz atradīs savu skatītāju un ceļu uz lielo skatuvi.
Rakstīt atsauksmi