Kristīna Korneliusa

Doktora grāda pretendente lietišķajā valodniecībā (LU)

Vērpjamā vārpstiņa paparžu lapās

Piezīmes par Rīgas Operas festivāla 2026 baleta programmu

Rīgas Operas festivāls norisinājās Latvijas Nacionālajā operā un baletā 4.-20. jūnijā. LNOB vadītājs Sandis Voldiņš LSM 11. jūnijā publicētajā intervijā dalījās ar nākotnes iecerēm festivālu veltīt tikai operas iestudējumiem, savukārt baletam rīkot atsevišķu analoģisku notikumu. Pagaidām gan, spriežot pēc zāles aizpildījuma, Operas festivāla nosaukums baleta cienītājus nemulsina un ceļš uz iemīļotajām izrādēm tiek viegli atrasts.

Festivāla baleta programma, pēc pēdējo gadu novērojumiem, parasti iekļauj sezonas jauniestudējumus, atzītu baleta klasiku, kādu populāru laikmetīgu darbu un tradicionāli Jāņu gaidīšanas noskaņās – baletu “Antonija #Silmači”. Programmu līdzīgi veidoja arī šoreiz. Skatītājiem izrādīja ilggadēju repertuāra laikmetīgo baletu “Pērs Gints”, sezonas jauniestudējumu – viencēlienus “Koncerts (jeb Briesmas ikvienam)” un “Kaktusi”, pagājušās sezonas jaunumu un bieži izpārdotu izrādi “Kazanova”, baleta klasikas pērli “Apburtā princese” un noslēgumā – paredzami – Blaumaņa varones stāstu.

Pirmās trīs izrādes noritēja jau zināmos sastāvos, un par daudziem to aspektiem jau iepriekš ir rakstīts. Savukārt divi pēdējie sezonas baleti piesaistīja uzmanību ar piezīmēm kalendārā. 13. jūnija “Apburtā princese” tika pasludināta par vadošās solistes Sabīnes Strokšas benefici. Vienlaikus tika pieteikta Paulas Lieldidžas-Kolbinas debija Ceriņu fejas lomā. Nākamajā dienā notikušajā “Antonijā #Silmači” “degošo jaunumu” bija mazāk – Alisas Tomkovičas debija Zāras lomā. Taču, ņemot vērā šī iestudējuma attīstību pēdējā sezonā, tas ir atsevišķa pieminējuma vērts. Abas izrādes tiks apskatītas hronoloģiski.

“Benefice” Latvijas Nacionālā baleta valodā sen nenozīmē godināšanu vien, bet arī atvadīšanos no skatuves. Šo papildu nozīmi izsludina neilgi pirms izrādes. Sabīnes Strokšas gadījumā gan varēja gaidīt godināšanu sakarā ar Helēnas Tangijevas-Birznieces balvas saņemšanu. Diemžēl arī šeit vārds “benefice” nezaudēja savu skatuves gaitu noslēgšanas saldsērīgo konotāciju.

Rīgas Operas festivāla ietvaros māksliniece vēlreiz apliecināja sevi dažādu horeogrāfu valodās – kā Edvarda Klūga Ingrīda, Džeroma Robinsa sacerētā greizsirdīgā sieva, Keneta Tindala M. M., visbeidzot kronējot šo sēriju ar Mariusa Petipā horeogrāfijā balstīto Aivara Leimaņa princesi Auroru. Žurnālā Dance.lv 11. jūnijā publicētajā intervijā Laurai Jasmanei māksliniece atzīst Auroru par savu mīļāko lomu.

Taču skatītājam Auroras lomas izvēle beneficei apliecina vēl ko citu – ka dejotāja visas karjeras garumā ir saglabājusi tik augstu māksliniecisko līmeni, ka ir spējusi palikt uzticīga klasiskajam repertuāram. Aurora pieprasa dažādu emocionālo stāvokļu tēlojumu – bezbēdīgas dzimšanas dienas svinības, pēkšņa sadursme ar lāstu, cīņa ar miegu, pamošanās un laimīgas kāzas. Bez tam vēstījumā ir robeža starp Auroras reālo veidolu un prinča Dezirē priekšā uzburto vīziju ar sapņainām, “caurspīdīgām” iezīmēm. Visbeidzot Aurora ir tehniski izaicinoša loma. Spilgtākie piemēri iekļauj Rozes adagio ar augsta līmeņa koordināciju otrajā cēlienā un filigrānu gan pēdu, gan roku kustību tehniku grand pas de deux – trešajā.

Var domāt, ka tik daudz prasību var padarīt jebkuru Auroras izpildījumu par tik stingri ierāmētu, ka šī glezna nekad nevarētu atdzīvoties. Taču tas nav Strokšas gadījums. Viņas dejas valoda ir patiešām izkopta un literāra, taču izteiksmīga. Rozes adagio laikā galma etiķetes un aristokrātisma stingrība savienojas ar dejotprieku un rotaļīgu grāciju. Vērpjamās vārsptiņas dūriena brīdis ir tēlojuma ziņā emocionālākais. Sāpes un apjukums lasāmi ne vien sejā, bet visā ķermenī. Mēģinājumiem neaizmigt un turpināt dejot ir piešķirta tīša piepūle, kas īpaši atspoguļojas lēcienos, kuri nupat, svinību laimīgajā posmā, bija augsti, vērienīgi un modri. Meža vīzijas ainā, it īpaši roku kustībās, parādās sapņains līganums un acu kontakta neuzturēšana ar princi Dezirē – jo Aurora ir tikai šķietama un nevar viņu redzēt. Trešā cēliena grand pas de deux ar tehnisko un muzikālo izpildījuma precizitāti atgādina, kādēļ dažu pēdējo sezonu garumā tik stabila klasiskajā repertuārā bijusi Sabīnes Strokšas un Kārļa Cīruļa partnerība. Bez “Apburtās princeses” un, protams, “Riekstkoža” viņi veidoja skatuves pāri “Esmeraldā”, “Veltīgajā uzmanībā”, “Bahčisarajas strūklakā”, senāk – “Kopēlijā” un citos iestudējumos. Skatītājiem, kas “nāk uz pāri”, Strokšas atvadīšanās no skatuves var nozīmēt arī atvadīšanos no gaisotnes, ko atzītajā klasikā ienesa viņas un Cīruļa kopdejojums.

Partnerība kā viens no baleta mākslas aspektiem ir uzsvērts arī beneficei veltītajā trupas priekšnesumā, kurā cauri dažādām Strokšas repertuāra lomām skatītāju un pašu svinību vaininieci izvada viņas skatuves partneri. Kolēģu sniegums ir gan aizkustinošs, gan trāpīgs, ņemot vērā, ka māksliniece savās skatuves gaitās ir gan ievedusi izrādēs lomu debitantus, gan sastrādājusies ar viesmāksliniekiem, un galvenais – pratusi izrādēs partnerus nevis aizēnot, bet gan veidot ar viņiem pilnvērtīgu dialogu.

Izrādē līdzās Sabīnes Strokšas skatuves gaitu noslēgšanai varēja vērot arī savā ziņā pretēju notikumu – debiju. Paula Lieldidža-Kolbina pirmoreiz interpretēja Ceriņu fejas tēlu. Šī sezona māksliniecei izdevusies piesātināta – par debiju Rozitas lomā baletā “Dons Kihots” viņa nupat saņēmusi “Spēlmaņu nakts” nomināciju. Taču šķiet, ka Ceriņu fejas loma Lieldidžai-Kolbinai sniedz vairāk pašizpausmes iespēju. Dejotājai acumirklī izdodas pārliecināt ar sava tēla labsirdību. “Galvenās fejas” statuss liekas otršķirīgs, priekšplānā izvirzās labās burves īpašības. Neiztika bez debijās bieži sastopamās nervozitātes, kas bija mazliet jūtama pirmajā cēlienā, īpaši kāju kustībās. Taču jau otrajā cēlienā māksliniece kļūst par spēcīgu Auroras glābēju, visas pils iemidzinātāju un prinča Dezirē pavadoni. Sevišķi trāpīgas un pat apburošas ir Lieldidžas-Kolbinas cēlās, mierīgās, savā ziņā hipnotiskās roku kustības. Skatītājs Ceriņu fejas rokām neviļus pievēršas, jo viņa darbojas ar rekvizītu – ceriņu zaru. Tāpēc pārliecinošai roku plastikai ir liela nozīme. Savukārt trešajā cēlienā jaunais tēls jau ir pilnībā aizrāvis mākslinieci. Pārliecības kāpinājums atgādina, cik svarīgi tomēr ir izdzīvot debiju skatītāju priekšā. Šādu pieredzi nesniedz pat skatuves mēģinājumi.

Forma “stabila ilggadēja partnerība, izjusts tēlojums, debija un atvadīšanās no skatuves” atkārtojās arī izrādē “Antonija #Silmači”. Antonijas lomu dažu pēdējo sezonu garumā nemainīgi atveido Elza Leimane. Tas ir filigrāni veidots, spēcīgs tēls mākslinieces repertuārā. Rets gadījums, kad atkārtota skatīšanās pastiprina izpildījuma iedarbīgumu, nevis atšķaida to. Pašreiz lielāku publicitāti gūst Leimanes-horeogrāfes darbība, to pastiprina arī apbalvojumi, taču uz tā fona nedrīkst aizmirst Leimani-aktrisi – jo Antoniju ir par maz nodejot, tā ir jāizdzīvo. Kā pati māksliniece izteicās raidījuma “Kultūrdeva” 22. jūnija ierakstā, Antonijas loma “saskrāpē tik dziļi kā reti kura [...]”. Kamēr tas teikts no pašas izpildītājas viedokļa, skatītāju izjūtas var būt ļoti līdzīgas. Par to var spriest vismaz pēc tā, kā publika sagaida Leimani pēc šīs izrādes paklanīšanās laikā.

Jāmin, ka Antonijas divdeja ar Viktora Seiko Aleksi tika izvēlēta arī vakaram “Aivars Leimanis. 50 gadi uz skatuves” un izcēlās ar to, ka tas bija vienīgais aktierspēlē balstīts priekšnesums ar traģisku piegaršu, kamēr pārējie priekšnesumi lielākoties attiecās uz horeogrāfa klasisko baletu redakcijām ar daudz vieglākiem sižetiem. Tas pāra dejojumu tovakar padarīja īpaši iespaidīgu – un, iespējams, ietekmēja jūnija izrādes skatīšanos, liekot redzēt Leimanes varoni vispirms kā traģisku un tikai pēc tam – kā cerīgi atguvušu savu seno mīlestību. Seiko Alekša pārdzīvojumam varbūt nav veltīts tik daudz skatuves laika – un arī Blaumaņa uzmanības – kā Leimanes Antonijai, taču tas nemazina pāra harmoniskumu un arī paša mākslinieka spēju atspoguļot sava varoņa šaubas, vainas izjūtu un mīlestību.

Taču, neskatoties uz vadošā pāra pastāvīgumu, izrādes galvenajā sastāvā jaunākajā sezonā notikušas manāmas izmaiņas. Augustā Elīnas lomā debitējusi Izabella Monastirska-Urtāne, kura atveidojusi šo tēlu visās trīs sezonas izrādēs. Jau debijā pāris ar Seiko Aleksi sanācis līdzsvarots, ar lielisku kustību sinhronizāciju. Monastirskas-Urtānes Elīna, vērojot gatavošanos mīļotā kāzām, vēlas, bet nevar palikt neredzama. Ar savu skarbo un caurspīdīgo klātbūtni māksliniece liek noprast, ka pirmā cēliena traģēdija ir Elīnas traģēdija, kamēr otrajā viņas ar Antoniju mainās vietām.

Jūnija izrādē debiju Zāras lomā piedzīvoja Alisa Tomkoviča. Pēc Katarinas “Spītnieces savaldīšanā” rodas iespaids gan par mākslinieces repertuāra paplašināšanu, gan par tieksmi uz vienlaikus liriskām un komiskām lomām. Jaunajai Zārai izdevās sadejoties ar Aleksandra Osadčija Joski. Arī statiskās ainās Tomkoviča piesaistīja uzmanību ar mīmiku un roku žestiem. Savukārt dejojums ar līgavaini un topošo vīratēvu Ābramu Ringolda Žiģa izpildījumā – pateicoties kā spraigajai Jura Karlsona mūzikai, tā arī dinamiskajai Aivara Leimaņa horeogrāfijai – paredzami izraisīja skaļus skatītāju aplausus.

“Antonija #Silmači” bija arī baleta mākslinieka Māra Spriņģa atvadīšanās no skatuves. Skatītāji, dodoties ārā no zāles, dzirdēja trupas sveicienus aiz aizvērtā priekškara – iemesls publiski tika paziņots vēlāk. Dažas no mākslinieka solo lomām pēdējās sezonās bija Sančo Pansa “Donā Kihotā”, Lācis “Džungļu grāmatā” un Baptista sezonas jauniestudējumā “Spītnieces savaldīšana”. Tāpat skatītāji viņu iepazina austrumu dejā baletā “Riekstkodis”. Jau šis lomu klāsts liecina par plašu radošo diapazonu. Tādu mākslinieku trūkumu uz skatuves publika, iespējams, apzinās vēlāk – kad izrāžu sastāvos ir veiktas izmaiņas.

Laikam par Rīgas Operas festivāla baleta programmas vadošo motīvu var uzskatīt iepazīšanos un atvadīšanos. Bet, sezonai noslēdzoties, gribas teikt – ar cerību uz atkalredzēšanos.