Rasa Bugavičute-Pēce

Dramaturģe, rakstniece

36 stundu pēcgarša

No 10. līdz 16. februārim Rīgā norisinājās otrais praktisko teātra tekstu izstrādes darbnīcu lugu konkurss „36 stundas”. Tā mērķis – veicināt Latvijas dramaturģijas attīstību, stimulēt jaunu darbu tapšanu, attīstot daudzveidīgākas radošās sadarbības iespējas starp autoriem un teātri. Konkursa-darbnīcas rīkotāji – biedrība „Darbnīcas” un „Dirty Deal Teatro” sadarbībā ar Latvijas Dramaturgu ģildi.

Lugu autori tika aicināti iesūtīt jebkura apjoma pabeigtus lugu tekstus, kuri 36 stundu mēģinājumu procesā tika izstrādāti līdz skatuves lasījuma formai. Konkursa atlases komisija – dramaturgi Lauris Gundars un Rasa Bugavičute, teātra kritiķe Maija Treile un „Dirty Deal Teatro” direktore Anna Sīle – no 9 iesūtītajiem lugu tekstiem lasījumiem izvēlējās Aivas Birbeles lugu „Būda mežā”, kā arī Ivara Ozoliņa tekstu „Ceļojums no Embūtes uz Liepāju”. Tomēr, tā kā Ivars Ozoliņš darbnīcas nedēļā nevarēja piedalīties mēģinājumu procesā, darba procesā tika piesaistīta Neretieša luga „Mana mīļā”. Darbnīcu komandas vadīja režisori Kārlis Krūmiņš („Mana mīļā”) un Ģirts Šolis („Būda mežā”), tos izspēlēja aktieri Marta Ančevska, Uldis Siliņš, Mārtiņš Upenieks, Katrīna Albuže, Artis Drozdovs, Alise Polačenko.

Šogad lasījumu sagatavošanas procesā tika iesaistīti arī potenciālie teātra dramaturgi, tā uzsverot šī kopš pirmskara laikiem gandrīz vai piemirstā tehniskā profesionāļa nepieciešamību šodienas Latvijas teātra procesos. Teātra dramaturga funkcijas veica Inga Liepa un Sandija Kalniņa. 

Pasākuma pēdējā dienā notika divas konkursa-darbnīcas noslēguma sesijas. Pirmspusdienā atlases komisijas locekļi tikās ar autoriem,  kuru teksti netika izvēlēti lasījumiem, lai argumentētu savu izvēli, kā arī izteiktu savu viedokli par šo darbu profesionālajām kvalitātēm. Vakarā divās pārpildītās „Dirty Deal Teatro” zālēs notika abi lasījumi, kuru neatņemama sastāvdaļa bija arī radošo grupu atsauksmes par darba procesu, kas ir „36 stundu” galvenais mērķis.

Par lasījumos redzēto lūdzām izteikties trīs lasījumu apmeklētājus – kino režisori Kristīni Želvi, dramaturģi Ingu Gaili un režisoru Dmitriju Petrenko.

Inga Gaile:

„Būda mežā”. Asprātīga luga, ir intriga, skar ikvienam pieaugošam cilvēkam būtisko jautājumu – kā pārvarēt bailes būt tādam, kāds esi, un atklāt to apkārtējiem. Un vai apkārtējie to spēs novērtēt un neatstums, neizsmies tevi, nebūs pret tevi varmācīgi. Vārdu sakot, par to, kā atrast īstus draugus, nemelojot par savu būtību.

Asprātīgi dialogi, laba režija. Forši atrisināta situācija ar interneta izmantojumu un video liecībām. Patika būdas scenogrāfija un tas, kā jaunieši ir apģērbti. Asprātīga un ietekmīga gaismas partitūra. Manuprāt, tā ir gandrīz jau gatava izrāde, kurai nepieciešami vien kādi 5 – 6 mēģinājumi, lai noslīpētu sižeta līnijas un aktieri apgūtu tekstu.

„Mana mīļā”. Asprātīgs darbs – arī gandrīz gatava izrāde, kurai nepieciešama slīpēšana. Iespējams, dažās vietās varētu padziļināt galvenā varoņa pašatklāsmes, padarot viņu no tipāža vairāk par raksturu. Jautājums arī ir par sieviešu tēlu attīstību un vai tajos, ja izrādi veido kā atsevišķu darbu, nevar atrast iespēju darbu padarīt no farsa par traģikomēdiju, kas arī šai variantā, kurš ir izveidots divās dienās (?), vietām notiek – t.i., izrāde arī šai stadijā vietām ir traģikomēdija. Lielisks aktierdarbs – Mārtiņš Upenieks, precīzi novērojumi, pašironija, Alise Polačenko un Marta Ančevska – nepasaka ne vārda un tomēr ar kustību partitūru un attieksmes maiņu (īpaši Marta Ančevska, bet to nosaka šī brīža sižets) atklāj varones raksturu.

Manuprāt, abas izrādes ir apbrīnojams pierādījums, ka labu darbu var uztaisīt arī īsā laikā ar maziem līdzekļiem. Kā arī, ka ir iespējams strādāt ar lugu, kura sākotnēji nebūt nešķiet ideāla, kā, cik nojaušu, tas ir gadījumā ar „Mana mīļā”. Tomēr arī šajā gadījumā, man šķiet, lugas autors Neretietis noteikti ir viens no izrādes pilntiesīgiem līdzautoriem. Pat ja daļa didaktiskākā teksta ir atmesta un dažas replikas ir likušās pārāk stereotipiskas, tad ar režisora un aktieru palīdzību tās ir pārvērtušās traģikomiskā stāstā par mums visiem svarīgu tēmu, kuru ir ierosinājis tieši autors.

No darbnīcas-konkursa „36 stundas” lugu lasījumiem // Publicitātes foto

Kristīne Želve:

Vitāls un vajadzīgs pasākums, kurš noturēja neatslābstošu interesi gan ar piedāvātā dramaturģiskā materiāla potenciālu (īpaši Aivas Birbeles latviskās „bada spēles”, kurām, manuprāt, būtu visas iespējas kļūt par jaunatnes apmeklētu hitu), gan apliecināja režisoru amplitūdu un spēju negaidīti un skatuviski asprātīgi interpretēt oriģināldramaturģiju. Pozitīvajai lasījumu pēcgaršai pamazām attālinoties, diemžēl turpina grauzt vairāki, vismaz man, neizprotami un neatbildēti jautājumi – kur šis potenciāls, dzīvelīgums, dabiskā valoda, no dzīves „norakstītie” tipāži un mūsdienīgais redzējums izplēn, kad LV vietējā, „vēl dzīvā” autora darbs nonāk lielā (lasi: valsts dotētā) teātra repertuārā? Kādēļ arī veiksmīgi, aktuāli, sociāli aktīvi iestudējumi tik reti izraisa rezonansi, diskusijas, viedokļu apmaiņu sabiedrībā? Piemēram, manuprāt, gana jaudīgs darbs – Valtera Sīļa „Irākas operācijai 10” tika nospēlēts festivāla laika un vietas rāmī, tā arī īsti nesasniedzot Rīgas ielas, kurās tajā laikā gozējās izrādes varoņa Eināra Repšes „outdoori”? Un kāpēc par emigrāciju uz Dailes teātra Lielās zāles skatuves runā nemaz ne ģeniāla lietuviešu luga („Izraidītie”), bet par demogrāfiju uz Nacionālā lielās skatuves – pavisam dīvains igauņu gabals („Čīkstošais klusums”)? Ja „36 stundas” ar laiku palīdzētu šos jautājumus noņemt no „dienas kārtības”, būtu pavisam labi.

Dmitrijs Petrenko:

Man šo darbnīcu lielāka vērtība ir tajā, ka publikai tiek parādīti negatavi darbi. Tie ir drīzāk tādi piedāvājumi, kā varētu risināt lugu. Un cilvēki ir arī gatavi uztvert to kā procesu. Tas ir liels retums mūsu teātra vidē, ka mēs varam rādīt un skatīties pašu procesu. Par spīti tam, ka abas lugas mani ne pārāk aizrāva, man bija patiesi interesanti skatīties, kā režisori ar saviem aktieriem tiks galā ar šo uzdevumu. Tas pierādīja arī to, ka publika pieņem, ka tas ir tikai piedāvājums lugas risinājumam – aktieri ar lapiņām rokās, ļoti vienkāršas gaismas un nekādu dekorāciju (vai arī tās ir nejaušas).

Es pat domāju, ka šie abi gabali varētu būt vēl „negatavāki”: būtu interesanti vēl vairāk atvērt izrādes radīšanas procesu publikai.

Vairāk šeit.