Caur pelēko filtru
Ir tāds TV raidījums “Ievas pārvērtības”, kurā divi stilisti – vīrietis un sieviete – katru reizi cenšas uzlabot kādas sievietes tēlu. Un itin bieži šie Pigmalioni savām Galatejām noslēpumainās balsīs saka – tev vajag visu izvēlēties caur pelēko filtru. Dzeltenu – bet caur pelēko. Sarkanu – bet caur pelēko. Respektīvi, ne spilgtas krāsas, bet matētas, maigas.
Šis formulējums – caur pelēko filtru – nāk prātā, skatoties Mārtiņa Eihes jauniestudējumu – Aleksandra Vampilova “Provinces anekdotes” Valmieras drāmas teātrī. Un ne tikai tāpēc, ka runa ir par noplukušas, pelēcīgas padomju viesnīcas atainojumu uz skatuves. Uz Vampilova atpazīstamajām, tomēr absurdajām situācijām režisors raugās ar distancētu attieksmi, kas gan ir loģiski, ņemot vērā, ka kopš Brežņeva laika pagājuši vismaz 30 gadi un autora aprakstītās situācijas, īpaši pirmā, lielā mērā ir sakņotas tieši padomju realitātē. Padomju viesnīca ar stāvu dežurantēm, ar prusakiem un reizēm arī pelēm ir īpaša atmiņu zona katram, kurš to ir piedzīvojis. Aculieciniekiem būtu daudz ko teikt – piemēram, manā atmiņā ir cīsiņi ar griķiem katrās brokastīs Maskavas viesnīcā “Akademičeskaja” un neatvairāmie kāpostu – dzērveņu salāti Taganrogas viesnīcā – arī katrā ēdienreizē. Padomju viesnīca, bez šaubām, bija arī dažādu skandālu, pārpratumu un attiecību kārtošanas vieta, kāda tā ir arī izrādē “Provinces anekdotes”.
Režisors gan nav izmantojis iespēju lietot izkāpinātas groteskas līdzekļus, bet komiskajā drīzāk saskata drāmas aizmetņus. Tas izrādi padara smagnējāku un skatītāju smieklus – klusākus. Pēc veiksmīgās pieredzes ar “Atvadām jūnijā” Mārtiņš Eihe vēlreiz izraudzījies Aleksandra Vampilova dramaturģiju, acīmredzot juzdams simpātijas pret samērā ikdienišķajiem, savdabīgi smieklīgajiem tēliem un situācijām, tomēr izrāde atstāj tādu kā mazuma piegaršu.
Kāda skatītāja pēc izrādes man vaicāja, vai attēlotos notikumus varētu saprast mūsdienu jaunieši. Padomāju un atbildēju, ka pirmajā daļā varētu būt problēmas, otrajā gan nē. Pirms darbības sākšanās gan pirmās, gan otrās daļas sākumā skatuves aizmugurē tiek rādīti padomju filmu hroniku kadri (video mākslinieks Gatis Priednieks-Melnacis). Īpaši otrā viencēliena sākumā izvēlētais vizuālais materiāls grupēts pēc padomju propagandas principa, kādu gan ideologi izmantoja pret naidīgajām Rietumu valstīm – konfrontējot varas eliti un darbaļaudis. Šis publicistikas elements situāciju konkretizē laikā un vispārina telpā – piesaistot nepārprotami konkrētiem 20. gadsimta 70. gadiem, bet attiecinot šīs situācijas uz visu milzīgās PSRS teritoriju, respektīvi, var saprast, ka šādi atgadījumi, lai cik paradoksāli tie arī būtu, ir tipiski konkrētajai valstij, kurā šādas dīvainības bija visnotaļ ikdienišķas. Tā ir nianse, kuru pēc Atmodas laika dzimušajiem, iespējams, nav tik viegli saprast – ka absurds, bieži vien pat elementāras loģikas trūkums bija padomju dzīves realitātes stūrakmens. Protams, pašu situāciju pamatā ir cilvēku īpašības, kas tādā vai citādā veidā izpaužas jebkurā sabiedriskajā iekārtā – sociālismā vai kapitālismā.
Rihards Rudāks – Kalošins, Ilze Lieckalniņa – Marina // Foto – Matīss Markovskis
Viencēlienā “Gadījums ar metranpāžu” padomju laikus nepiedzīvojušam skatītājam pārsteidzoša, pat šokējoša varētu likties viesnīcas administratora visatļautība. Pati situācija ir vienkārša – puisis, kam sabojājies radio reproduktors, vēlas klausīties futbola mača translāciju pie kaimiņienes, un tad ierodas visuspēcīgais administrators Kalošins un izmet viņu laukā. Valmieras teātra izrādē Rihards Rudāka Kalošinam piemīt tipisks padomju un postpadomju (līdz pat mūsdienām) apkalpojošajam personālam raksturīgais sīkmanības un varas apziņas apvienojums, ar kuru joprojām sastopamies ja ne viesnīcās, tad autobusos, slimnīcās utt. Un, kas arī raksturīgs šī tipa cilvēkiem, ir paniskas bailes no priekšniecības. Kalošins, kurš, izmests no istabas, atgriežas tajā pa skapja durvīm, spēji izmainās sejā, kad izdzird vārdu “Maskava”. Mārtiņš Eihe “Gadījumu ar metranpāžu” risina kā pat ne mazā, bet sīkā cilvēka traģēdiju, neizmantojot iespēju krāšņi izspēlēties situācijā, kad Kalošins nolemj izlikties par garīgi slimu, lai nesaņemtu sodu. Riharda Rudāka tēlojums mirkļiem pieļauj iespēju, ka Kalošins patiesi izmisīgi vēlas sajukt prātā, lai neredzētu, kā ap viņu brūk ierastā, niecīgā, bet komfortabli iekārtotā “mazā priekšnieciņa” dzīve.
Pārējie sižetā iesaistītie personāži iedalāmi divās grupās – Aigara Apiņa Potāpovs un Ingas Siliņas Viktorija, kā arī Janusa Johansona Rokosujevs ir “normāli”, ikdienišķi padomju pilsoņi, kuru atveidojumā nav vajadzīga un arī netiek izmantota groteska. Savukārt Ilze Lieckalniņa Kalošina sievu, bufetnieci Marinu, kā arī Rihards Jakovels viņas mīļāko Kamājevu rāda kā izteikti komiskus, pārspīlētus tipāžus. Kopumā kompānija raiba, situācija tieši tik neveikla, lai raisītu zālē sīku spurgšanu un ķiķināšanu – un šīs jezgas atrisinājums ir Kalošina krahs, uzzinot, ka visa jezga izcēlusies burtliča dēļ, kas viesu sarakstā ierakstīts ar salīdzinoši “smalko”, nevienam neatpazīstamo nosaukumu “metranpāžs”. Vampilovs nav gribējis iet tālāk un no šī stāstiņa izvērst kaut ko līdzīgu Gogoļa “Revidentam”, kaut sižeta aizmetnī zināmas paralēles tiešām ir. Tā vietā autors uzrakstījis otru viencēlienu.
Rihards Jakovels – Ugārovs, Aigars Apinis – Ančugins // Foto – Matīss Markovskis
“Divdesmit minūtes ar eņģeli” ir situācija, kas vienlaikus arī ir tipiska padomju dzīves stilam, taču savā būtībā ir visnotaļ iespējama arī mūsdienu vidē. Divi paģiraini, no laukiem atbraukuši “mužiki”, kurus krāsaini atveido Rihards Jakovels (Ugārovs) un Aigars Apinis (Ančugins), izmisīgi alkst salāpīties, bet naudas vairs nav. Atšķirīgi no lugas tiek rādīts kaitinošais kaimiņš - vijolnieks Baziļskis, jo Kārļa Neimaņa varonis pats vijoli nespēlē, bet skaļi klausās koncerta translāciju (vai ierakstu) reproduktorā. Un tad uzrodas cilvēks, kurš gatavs iedot abiem plenčiem nevis trīs vai piecus, bet simt rubļu. Protams, ka šāds cilvēks uzreiz rada aizdomas un tiek sagūstīts, lai noskaidrotu patiesību. Januss Johansons “eņģeli” Homutovu atveido atturīgi, ar skumju smaidu, savukārt pārējie iesaistītie aktieri galvenokārt ieskicē kādas tipiskas rakstura iezīmes, kam arī nav vietas un laika īpaši atklāties. Tāds padomju sīkpilsoņu kolektīvais portrets. Homutova dīvainā rīcība visiem šķiet aizdomīga tieši tāpēc, ka naudas nevienam nav par daudz un arī iemesls, kādam mērķim tā tiek atdota, drīzāk ir apkaunojošs (ko apzinās arī paši neapdomīgie naudas lūdzēji – sauciens pēc simt rubļiem taču nav bijis nopietni domāts, pietiktu arī ar piecīti). Režisors līdz galam nespēj izvairīties no lugai piemītošās didaktiskās intonācijas, kad atklājas, kādu morālo apsvērumu dēļ Homutovs nolēmis naudu atdot pirmajam pretimnācējam.
“Provinces anekdotes” ir izrāde, kurā skatītājs jūtas pietiekami omulīgi, bet diez vai tā īpaši ilgi paliks atmiņā. Galvenā problēma ir tā, ka neviena no lomām aktieriem nav jauns pakāpiens biogrāfijā, tāpēc izrāde rit pieklājīgā, profesionālā līmenī, taču bez jebkādiem pārsteigumiem. Tas ir cienījams darbs, kas apliecina, ka Valmierā strādā lieliski un labi aktieri, taču nekādus izaicinājumus šiem aktieriem gan nepiedāvā. Scenogrāfes Evijas Pintānes iekārtotajā viesnīcā, ieģērbti Sintijas Jēkabsones kostīmos, aktieri risina abus sižetus gana raiti, un tomēr notiekošā neobligātuma sajūta paliek. Acīmredzot par daudz tā pelēkā.
* “Diena”
Rakstīt atsauksmi