Gundega Saulīte

Teātra kritiķe

Pasaka pasakā

Kad izrādē „Naktssargs un veļas mazgātāja”, galvenajiem varoņiem sarunājoties, tiek stāstīta pasaka, kas devusi nosaukumu Paula Putniņa pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās rakstītajai lugai (pirmiestudējums Nacionālajā teātrī 1979. gadā), nākas pasmaidīt. Par laika ritējumu, par pārmaiņām, ko mūsu sadzīvē ienesuši šie vairāk nekā trīsdesmit pieci gadi. Pilnīgi iespējams, ka mūsdienu jaunie cilvēki, kas teātrī „Skatuve” reizē ar mani skatījās izrādi, visu lugas gaitu uztver kā pasaku. Kā nu ne? Darbība taču notiek tik tālā pagātnē, kad jauniešiem nācās iztikt bez mobilajām ierīcēm un savus pārdzīvojumus kā smagu rūpju nastu nēsāt sev līdzi, kamēr no tiem izšķilsies kāda personiska, svarīga atklāsme vai jauna patiesība. Bez mobilo tālruņu dīdīšanas, bez katra soļa reģistrēšanas sociālajos tīklos… Kā vispār tolaik viņi varēja dzīvot? Iznāk, ka mūsu priekšā ir gandrīz vai neticams stāsts, tā sakot, pasaka pasakā.

Paula Putniņa liriskās komēdijas atdzimšana uz skatuves ir pavisam likumsakarīga. Tajā tikpat kā nav sava laikmeta ideoloģisko spaidu nospieduma, darbībā tas ir četru meiteņu „dancis” ap vienu pašu puisieti, kurš, mīlas frontē cietis fiasko, spontāni nolemj apprecēt pirmo sastapto meiteni. Jauno cilvēku attiecības, ilgas pēc mīlestības un sapratnes, vēlēšanās būt laimīgiem – tas ir šķietami nepretenciozais lugas saturs. Un tas nemaz nav novecojis arī tāpēc, ka uzticības un nodevības problēmas nepaiet garām arī šolaiku jaunajiem cilvēkiem. Patiesībā pievēršanās „Naktssargam un veļas mazgātājai” noder arī kā laba skola jauno skatuves mākslinieku ceļā uz nopietnākiem un dziļākiem uzdevumiem. Tagad „Skatuvē” izrādi iestudējis režisors Valdis Lūriņš, sadarbojoties ar scenogrāfu Oskaru Dreģi un kostīmu mākslinieci Lindu Lagzdiņu.

No izrādes „Naktssargs un veļas mazgātāja” // Foto – Linda Lagzdiņa

Iestudējuma veidotāji kā izrādes vizuālo zīmi izvēlējušies būvlaukuma tēlu – spēles laukumu iekļauj sastatnes un ķieģeļu krāvumi, varoņiem gan darbības laikā, gan reklāmas materiālos galvā celtnieku aizsargķiveres. Atsaucoties uz galvenā varoņa jaunekļa Mara izvēlēto arhitekta profesiju, šāds gājiens ir nolasāms arī kā „dzīves būvlaukums”, jo jaunie cilvēki ir savu patstāvīgo gaitu sākumā, viņi sapņo par pilnvērtīgu, laimīgu dzīvi. Taču nākotnes aprises ir atkarīgas no pirmajiem patstāvīgajiem soļiem, no katra atbildības un godīguma. Debitanta Oskara Dreģa vizuālais risinājums ir rosinošs, kaut, manā ieskatā, pārāk ekspluatēta ir sarkanā krāsa kostīmos. Savukārt iestudējuma finālā, kad visas izrādes sievietes, kā mātes, tā meitas, pāri skatuvei nostiepj katra savu sarkanu stīdziņu (veļas auklu), uz katras no tām tiek izkārts pāris tikko no bļodas izņemtu, vēl pilošu vīriešu zeķu, krāsa kopā ar reālajām detaļām un nule iepazītajiem raksturiem sakļaujas vienotā tēlā. Šī mīlestības metafora, kurā vienlīdz spēcīgi iemiesotas ilgas, sapņi un ticība pēc patiesām jūtām savienojumā ar ikdienas pienākumu un bezierunu ziedošanos, patiesi saviļņo. Tā paliek prātā kā izrādes zīme, tikko redzēto notikumu tēlains vispārinājums.

Paula Putniņa luga par jauniešiem, kas nolemj apprecēties bez mīlestība un norunā „dezertēt”, tiklīdz vienam pret otru radīsies jūtas, uztverama kā variācija par Rūdolfa Blaumaņa tēzi par prāta žogu un jūtām, kas viegli tam kāpj pāri. Pa dažādiem ceļiem pie cilvēka atnāk mīlestība, arī spītējot prāta apsvērumiem vai ignorējot tos. Tomēr izrādes gaitā dialogos ik pa brīdim traucē teksta plūdi, jo izrādē Marta Līne Barbaru un Pēteris Galviņš Mari tēlo, arī bez vārdiem iemiesojot gan savstarpējas simpātijas, gan mīlestības pamošanos. Un šo savstarpējo attiecību līniju abi aktieri izdzīvo pārliecinoši. Satiekas divas pievīlušās būtnes, un no divām vientulībām rodas kaut kas ļoti trausls, taču skaists un neatkārtojams. Varbūt režisora zīmulis varēja būt kritiskāks pret liekvārdību?

Ar labu garšu un mēra izjūtu izrādes pamatproblēmai „piespēlē” trīs mātes aktrišu Rutas Vītiņas, Daces Makovskas un Zanes Vaļickas atveidojumā. Katra no viņām precīzi akcentē domu par nepieciešamību mīlēt un būt mīlētai. Barbaras mātes pārliecību par neredzamo saikni ar meitu Ruta Vītiņa iemieso gaiši un vienkārši. Guntras māte Daces Makovskas tēlojumā ir vairāk „gaisā parauta”, taču aktrise arī cēlu frāžu runātājas veidolā ļauj ieraudzīt patiesi norūpējušos būtni. Zane Vaļicka Mara mātes lomā ar ironiju raksturo mūžīgi jaunās sievietes egoismu un aklumu pret dēlu. Ainā, kur Maris pie mātes atvedis jauno sievu, visspilgtāk izpaužas dēla un mātes atsvešinātība un Pētera Galviņa varoņa dziļā vientulība. Zīmīgi, ka ainu pārejām režisors izmantojis Imanta Kalniņa dziesmas, kas savu popularitāti ieguvušas apmēram tai pašā laikā, kad atklātībā parādījās šī Paula Putniņa luga. Skatuves pārbūves dziesmu ritmā veic paši izrādes dalībnieki, tām būtu jākļūst par rotaļīgu akcentu. Diemžēl izrāde izskatījās tā pa īstam neiespēlēta, vietām „buksēja” ritms, radās nevajadzīgas pauzes.

Maris – Pēteris Galviņš, Guntras māte – Dace Makovska // Foto – Linda Lagzdiņa

Taču visnopietnākie iebildumi radās par dažiem gaumes noslīdējumiem, kas nedara godu Valda Lūriņa režisora darbam. Vispirms tas attiecas uz primitīvi atrisināto „seksa ainu”, kurā Maris apciemo Aigu. Likt aktierim divreiz izģērbties, lai tas mestos uz plika matrača un tuvotos melni vilinošā naktstērpā ieģērbtajai Alisei Polačenko – Aigai, – šķiet pietrūcis padoma, kā atbilstoši izrādes kopējai estētikai iespaidīgāk kompromitēt Mari un Aigu, kad tos pārsteidz draudzene Guntra. Tagad kompromitēts tiek Mara lomas atveidotājs, ne jau tēls. Un tad vēl – Ances Muižnieces Guntras kaismīgo tiekšanos pēc reiz atraidītā drauga diezgan primitīvi pauž izaicinošā apakšveļa, kas atklājas, kad aktrise atpogā mēteli. Piedevām Martas Ančevskas dejotāja Ilona nezin kāpēc runā ar slāvu akcentu – vai tiešām lomā nebija nekā cita, aiz kā aizķerties?

Kaut arī šis iestudējums teātra sezonas izskaņā palicis kopējā procesa perifērijā, tam ir vairākas simpātiskas iezīmes. Tāpēc turpmāk būtu svarīgi izrādi „ieeļļot” – tas ir – kārtīgi iemēģināt, līdz raiti darbojas viss organisms. Ir svarīgi to spēlēt un varbūt pat noorganizēt viesizrādes skolās vai kultūras namos visā Latvijā, jo skatītāju uzmanību ir pelnījusi gan pati luga, gan tās iestudējums, gan jauno aktieru dzīve lomās, apliecinot dzīves patiesās vērtības.