Dita Jonīte

Teātra kritiķe

Veca telpa – jauna elpa. Telpa – Daugavpils 2014

Daugavpils teātris aizvadītajās sezonās ik pa laikam piedāvā tādus piedzīvojumus, kuru laikā no pārsteigumiem gandrīz vai aizraujas elpa. Te Šekspīrs latgaliski, te modernā baleta iestudējums par Kazanovu, te – teātra eksperimenti vecā Kara hospitāļa ēkā Daugavpils cietoksnī. Par pirmo festivālu „Telpa – Daugavpils 2013” tika rakstīts šepat ( www.kroders.lv/verte/168), izskanēja arī citu kolēģu pozitīvas atsauksmes, tādēļ radās jo lielāka interese būt klāt šā gada festivāla noslēgumā.

Godīgi apbrīnoju kultūras dzīves aktīvistus Daugavpilī, kuri pilsētas vārdam liek skanēt plašāk – gan pateicoties Marka Rotko centram, gan ar vitālajām un enerģiskajām aktivitātēm teātra dzīvē. Daugavpils teātris liek par sevi runāt, diskutēt, interesēties.

Uz šī fona īpaši asprātīga šķita viena no „Telpa – Daugavpils 2013” noslēguma performancēm, par kurām ieskatu var gūt festivāla mājaslapā (http://www.telpadaugavpils.lv/2013/) – Lucinas Sosnovskas režisētā, Lauras Luņevas dramatizētā, Daces Slokas iekārtotā un aktieru Kristīnes Veinšteinas un Klāva Meļļa izspēlētā izrāde ir par to, kā Daugavpilī „viss notiek”. Tā ir vienkārša, sirsnīgi satīriska un gaumīgi pašironiska teatrāla epizode par dzīvi Daugavpilī – par teātri, mākslu un šodienu. Aktieri frontāli pret skatītājiem naivi vienkāršā intonācijā stāsta, kāds, piemēram, Daugavpilī ir zooloģiskais dārzs, ko cilvēki vispār te dara, kā viņi te jūtas… Vēstījuma detaļas patiešām smeltas vietējo iedzīvotāju stāstos, tomēr skatītāji šo performanci nekļūdīgi uztver kā komiski iekrāsotu saržu iepretī tam reālajam kultūras dzīves piesātinājumam, kurā patiesībā ikviens var būt līdzdalīgs.

Emocionālu un mākslinieciski radošu iespaidu piepildīts bija arī šā gada ceļojums uz Daugavpils teātra organizētā festivāla-laboratorijas „Telpa – Daugavpils” noslēguma aktivitātēm. Negaidīts visa pasākuma kontrapunkts izrādījās Kara hospitāļa telpu vēsturiskais maģiskums un pārliecinoši spēcīgā, profesionāli aizrautīgā aktierspēle performancēs – izrādēs, ko divu nedēļu laikā bija radījušas piecas starptautiskas „komandas” vecajā, neremontētajā un pirmajā acumirklī pat šķietami briesmīgajā Kara hospitāļa ēkā.

Pagājušajā gadā meistardarbnīcās radošās komandas eksperimentēja ar telpu – Kara hospitāli un telpu – dzīvi Daugavpilī. Šogad „starta laukums” bija Ivana Buņina proza vecā hospitāļa sienās mūsdienu situācijās.

Mihails Samodahovs un Žanna Lubgāne poļu komandas veidotajā performancē pēc I. Buņina stāsta "Parīze" // Foto – Džeina Saulīte

Joprojām paturot prātā, ka festivāla-laboratorijas virsraksts ir „telpa”, jau pirmajā, poļu radošās komandas veidotajā epizodē pēc Ivana Buņina stāsta „Parīze” aktieru duets – Žanna Lubgāne un Mihails Samodahovs – tomēr, jāatzīst, meistarīgi pārspēlēja telpas diktētos noteikums. Protams, gan jau arī režisoru Kšišeku Popioleku, dramaturgu Damianu Donbeku un scenogrāfi Annu Vološčuku bija iespaidojusi attiecīgā telpa, kuru radošā komanda vēl bija paplašinājusi ar mēmā kino kadriem. Filmas epizodes ar Čārliju Čaplinu aiz aktieru mugurām asprātīgi korespondēja ar Žannas Lubgānes un Mihaila Samodahova spriedzes un apvaldītu emociju uzlādēto duetu. Tā bija enerģija, kas mani kā skatītāju suģestēja un pilnībā ievilka attēloto varoņu ikdienas dzīves rutīnas „mīlā un naidā”. Būtībā epizodē ir ļoti maz ārēju, fizisku darbību, abi stāsta varoņi lielākoties sēž pie ēdamgalda un kā pingpongā mētā frāzes, jautājumus, komentējošas vai indīgas replikas. Bet arī nojaušams, ka varoņu iekšējā jūtu dzīve, mīlot vienam otru, virst „pāri malām”.

Vērojot Daugavpils teātra aktieru „vidējo zelta paaudzi”, šajās festivālā radītajās performancēs varēja novērtēt aktieru talanta spēku un apjomu. Acīmredzot darbs ar jauniem, līdz šim neiepazītiem režisoriem, turklāt citādos un neierastos apstākļos atklāj jaunas profesionālās kvalitātes. Žanna Lubgāne bija iesaistīta arī latviešu komandas priekšnesumā, kas veidots pēc Buņina stāsta „Vizītkartes” motīviem. Radošā komanda – režisore Paula Pļavniece, dramaturģe Madara Rutkēviča un scenogrāfs Mārcis Ziemiņš – savu, mūsdienām adaptēto stāstu bija nosaukuši – „Viesis”. Pārī ar Žannas Lubgānes vecmeitu spēlēja Miroslavs Blakunovs, atveidojot uz koncertu provincē atgriezušos popzvaigzni. Divi dažādi cilvēki, dažādi raksturi, dažādi dzīves ceļi. Un mēģinājums satuvināties. Nedaudz naivi, nedaudz jutekliski, nedaudz pašironiski. Skopos dialogos ar formālām frāzēm satikušies jauns, pašpārliecināts brunču mednieks un kautrīga pusmūža skolotāja. Viņu telpā bija ļoti daudz melnzemes, kurā iegrimt, ar kuru mētāties, kurā pazust. Arī šīs bija apmēram divdesmit ļoti nospriegotas un intīmi trauslas minūtes.

Miroslavs Blakunovs un Žanna Lubgāne latviešu komandas veidotajā performancē "Viesis" // Foto – Džeina Saulīte

Divu dažādu cilvēku – sievietes un vīrieša – attiecību virāžas tika koncentrētas arī Baltkrievijas radošās komandas darbā „Kaijas kliedziens”, kuru veidoja režisors Aleksandrs Marčenko, dramaturgs Andrejs Ivanovs un scenogrāfs Andrejs Žigurs. Jauno aktieru Milenas Rožanskas un Māra Bokas varoņi, bradājot un klūpot netīru vadu, kabeļu un apgāztu prožektoru jūklī, meklē ceļu uz tuvību – cilvēcisku un juteklisku. Tikai katrs runā savā vajadzību un vēlmju „reģistrā”: Māra Bokas varonis ir emocionāli silts, jūtīgs jauneklis, kurš tieši un atklāti izrāda savas jūtas pret meiteni, bet Milenas Rožanskas varone – neatkarīga, izglītota, auksta, racionāla mūslaiku jauniete. Drūmo putekļu klāto telpu caururbj vien prožektoru asās strēles, kas krustojas ar saules gaismu, tai mēģinot iespraukties pa aizklātajiem logiem. Tomēr abu jauniešu ievainotās dvēseles atklājas negaidītā tuvplānā, gatavas jauniem ievainojumiem. Atklāts, jūtīgs un reizē skarbs attiecību stāsts.

Mazāk emocionālus nospiedumus atstāja otras poļu grupas darbs pēc Buņina stāsta „Aukstais rudens” (režisors Tomašs Vengorževskijs, dramaturģe Magda Kuprjanoviča). Šeit par trīs sieviešu attiecībām un dzīves likteņa nogriežņiem izteiksmīgāka, šķiet, tomēr bija pati telpa. Tā ir īsta nekuriene (scenogrāfe Elžbieta Šurpicka telpu bija radījusi ar veco ķieģeļu drupu kaudzēm, netīra ūdens peļķi, mākslīgo zaļumu kopām un kinematogrāfiski dūmakainu zilgandzeltenzaļu gaismojumu), no kuras vajadzētu izkļūt puiciski enerģiskajai Natālijas Kotonas varonei, Milenas Rožanskas apātiskajai „vientiesītei” un vitālajai seksbumbai, ko spēlēja Jovita Balčiunaite. Kaut arī viņas polsterētās grūtnieces ķermeņa plastika neatbilda dabiskajām grūtniecības pēdējo mēnešu kustību īpatnībām, Balčunaite ar šarmanto lietuvietes akcentu un kolorīto varones raksturu šajā trijotnē raisīja vislielāko interesi.

Radošā komanda simboliski mēģināja ietiekties arī „citā realitātē” – Milenas Rožanskas varone, kura acīmredzot jau labu laiku dzīvojusies savā pasaulītē, kādas apskaidrības skarta, mēģina nodibināt kontaktu ar vienu no pirmajā rindā sēdošajiem skatītājiem, abām pārējām aktrisēm turpinot ievērot tradicionālo „ceturtās sienas” principu. Iespējams, tas bija labs treniņš aktrisēm, tomēr uz vairāk pieredzējušiem skatītājiem šādi „triki” vairs īsti nestrādā, un, iespējams, pavisam nopietni domātais gājiens drīzāk izsauca smaidu.

Natālija Kotona, Milena Rožanska un Jovita Balčiunaite performancē pēc I. Buņina stāsta „Aukstais rudens” // Foto – Džeina Saulīte

Piektās performances autori bija ukraiņu komanda, un viņu tēma, protams, nevarēja būt atrauta no aktuālajiem notikumiem pasaulē. Ivana Buņina stāsts „Kaukāzs” bija pārtapis par „Krimu” (režisore Tamara Trunova, dramaturģe Oksana Savčenko, scenogrāfs Pjotrs Bogomazovs). Diez vai ir kāds, kurš var pateikt – kas patiesībā notiek Ukrainā un kādēļ tas notiek. Tomēr par cilvēkiem, viņu attiecībām, lielajiem un mazajiem sapņiem, kļūdām un dziņām var runāt arī kara situācijas apstākļos. Man patika, ka radošā komanda neko nebija īpaši politizējusi, aktieru Miroslava Blakunova un Natālijas Kotonas varoņu attiecību zīmējumā ir konkrēta situācija (karš!), konkrētu notikumu izraisīta rīcība un motivācija. Un tomēr, vērojot šo divu cilvēku attiecības, nevar nedomāt par reālajiem faktiem. Īpaši satraucoši tas ir tādēļ, ka saproti – arī tev pašam pēkšņi var nākties nokļūt kara situācijā. Ekstremālos apstākļos vērtības sastājas citās attiecībās un citā kārtībā. Vienā mirklī tu varbūt tieši tāpat zvilni, telefonā ritinot Twitter vai lasot īsziņas kā Miroslava Blakunova varonis, bet nākamajos konkrētā stāsta notikumos puiša dzīvība tiks aprauta – viņu mobilizēs un viņš mirs šajā karā…

Patīkami bija piedzīvot radošās sadarbības augļus festivāla „Telpa – Daugavpils” noslēgumā, patīkami apzināties, ka Daugavpils teātris iziet ārpus Vienības nama un pilsēta dod iespēju māksliniekiem meklēt, augt un mainīties.

Zināms jau, ka festivāla mākslinieciskais vadītājs un režisors Georgijs Surkovs arī pats Daugavpils teātrī gatavojas iestudēt izrādi pēc Ivana Buņina prozas motīviem. Taču, iespējams, būtu tomēr vērts festivālā radītos darbus pielāgot repertuāra izrādei, ļaujot arī uzticīgajiem teātra skatītājiem tikties ar lieliskajiem aktieriem jaunā rakursā un oriģinālā tuvplānā.