Traģēdijas aizmetņi
Ar Dailes teātra izrādi „Ugunsgrēki”, ko pēc Kanādas libānieša Važdi Muavada lugas Mazajā zālē iestudējis Mārtiņš Eihe – režisors, kurš repertuārteātros ir vairāk viesis, ne regulāra parādība –, lūk, ar šo visai neparasto teatrālo vienību es tā arī pa īstam nesatikos, lai gan noskatījos to divas reizes. Ļoti ilgi centos atšifrēt šīs nesatikšanās cēloņus, īpaši tādēļ, ka otro reizi iestudējums mani uzrunāja vairāk (un bija arī pusstundu īsāks), tomēr uz trešo reizi apstākļos, kad uz citām izrādēm nesanāk aiziet pat vienu vienīgo, nesaņēmos.
Trāpīts laikā
Važdi Muavada luga ir ārkārtīgi spēcīga līdzība par šausmām, ko cilvēkiem – gan bendēm, gan upuriem, gan tiem, kuri abi vienlaikus, – nodara karš. Luga ir tagadnē, pagātnē un arī nākotnē krustotu monologu virkne, kur sen miruši personāži viegli iesaistās tagadnes atmiņās. Gan monologi, gan dialogi nav aprauti un reālistiski – tie ir kā poētiskas vārdu straumes, bez konkrētas piesaistes konkrētam karam (pats autors pārcietis Libānas kara sākšanos bērnībā), konkrētai reliģijai, un pat cilvēku raksturi tiek ieskicēti kā zīmes – notārs ir vecs un pļāpīgs, māsa matemātiķe ir konkrēta un koncentrējusies, brālis bokseris – rupjš un impulsīvs.
Iestudējuma pirmizrāde trāpīja ne tikai laikā, kad Ukrainas notikumu dēļ Latvijā kā vēl nekad jaušamas reālas karadarbības briesmas un gatavošanās tai un ir uzvirmojušas diskusijas par to, cik lielā mērā un kādā veidā iejaukties Krievijas agresijā pret citu, brīvu valsti. „Ugunsgrēku” pirmizrāde notika dienu pēc fanātiķu nāvējošā uzlidojuma franču žurnālam „Charlie Hebdo”, un, ņemot vērā, ka viena no daudzajām lugā pārstāstītajām epizodēm šausminoši līdzinās Parīzes redakcijā notikušajam, izrāde izskanēja griezīgi aktuāli. Tādēļ uzdrīkstos minēt, ka iestudējums, spriežot pēc atsauksmēm, trāpījis skatītājiem, jo trāpījis īstajā brīdī.
Spēle kā ceremonija
Režisora Mārtiņa Eihes rokrakstam raksturīgs apvaldīta reālisma un dozētas nosacītības gaumīgs, pat elegants sajaukums (ja atceramies, piemēram, izrādes „Zilā” Liepājas teātrī, „Nāves ēnā” Valmieras teātrī, „Atvadas jūnijā” un „Eņģeļi Amerikā” Dailes teātrī). Šī rokraksta zīmes saskatāmas arī „Ugunsgrēkos”, tomēr mulsina gan ainas, kurās izrāde ne tikai izkrīt pati no sava stila, bet arī rokraksta līdzība citam teātrim, konkrēti – režisores Māras Ķimeles pirms gadiem divdesmit veiktajiem „spēles teātra” eksperimentiem. Nosacītie dzimumi un vairākas lomas, kas jāspēlē vienam aktierim, miltu kaisīšana matos, personāžiem kļūstot vecākiem, spēlēšanās ar matračiem, leļļu zīdaiņiem un asinīm no spaiņiem (dāsni ar tām iezīmējot mirstošus vai ievainotus cilvēkus) uzkrītoši atgādina Māras Ķimeles 90. gadu izrādes – „Otello”, „Rutes grāmata”, „Karalis Līrs” u.c.
Nosacītā forma tiek pieteikta jau izrādes sākumā, kad visi aktieri skatītāju acu priekšā saviem džinsiem un T-krekliem pāri pārvelk Austrumu tuksnešu zemēm raksturīgos arābu platos tērpus ar kapucēm (scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa). Turpmāk visu izrādes gaitu „apskaņo” paši aktieri, ne uz brīdi nepametot spēles laukumu – kamēr tiešā darbībā iesaistās citi, pārējie mikrofonos svilpo kā vējš, zvana kā mobilais telefons, dungo, čukst un tā tālāk. Tas, kas personīgi mani atsvešināja no notiekošā (vismaz pirmajā „Ugunsgrēku” vakarā), bija šo norišu ceremoniālā nopietnība, tāds kā pārprasts dziļdomīgums un grūti paciešams gausums, kas gan otrās manis redzētas izrādes laikā daļēji bija zudis. Izņemot četru lomu atveidotājus – Ilzes Ķuzules-Skrastiņas atveidoto Navālu, viņas bērnus – Ievas Segliņas Žannu un Ginta Andžāna Simonu – un Intara Rešetina vecīgi pļāpīgo notāru Lebelu –, pārējie aktieri vairāk vai mazāk veiksmīgi atveido vairākas lomas. Tā, piemēram, Elīnai Dzelmei par spožāko kļūst iznāciens nikna, rūcoša, zibenīgam uzbrukumam gatava suņa lomā, Dārtai Danevičai – Navālas pavadones, meitenīgās un drosmīgās Saudas tēls, bet Dainis Grūbe šermuļus uzdzen Navālas tumšās, dusmīgās mātes lomā.
Traģēdijas dzimšana
Visinteresantāk abos „Ugunsgrēku” vakaros bija sekot līdzi Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai, kuru šai lomai, šķiet, sagatavojusi cita, antīkās traģēdijas varone Antigone no Sofokla lugas, ko pirms pāris gadiem Dailes Kamerzālē iestudēja Mihails Gruzdovs. Navālu redzam no piecpadsmit līdz faktiski sešdesmit gadu vecumam. Vecuma pārejas aktrise skicē gan ar tiem pašiem paņēmieniem, ko pārējie – ieberot matos miltus –, gan atsakoties no izteiktās groteskās vecināšanas, ko saviem epizodiskajiem personāžiem dažbrīd piešķir Dainis Grūbe vai Elīna Dzelme (saliekts augums, roku un balss tricināšana). Viņas Navāla „tiešajās” epizodēs, kad notiek kontakts ar mīļoto Vahabu vai draudzeni Saudu, ir tieši tik meitenīga, kaismīga vai sievišķīgi vieda, vai dziļi satriekta, kā to paģēr dotie apstākļi, toties uzrunās, kurās tiek mesti tilti no tagadnes uz pagātni, kur Navāla parādās kā alegorisks tēls („sieviete, kura dzied”), aktrise, nezaudējot cilvēcīgo intonāciju, ir lakoniska, viegli rečitējoša, skandējoša – izmantojot pavisam citu spēles manieri. Var apbrīnot aktrises enerģijas jaudu, kas kļūst jo stiprāka, jo klusāka un dziestošāka kļūst Navālas balss. Laika gaitā no viegli ieskicētiem personāžiem – raksturzīmēm (brillītes un nopietnība matemātiķei, zila acs un lēkājoša gaita bokserim) par pilnmiesīgiem, līdzi jušanu raisošiem tēliem izauguši Ievas Segliņas Žanna un it īpaši Ginta Andžana Simons.
Vismazāk, manuprāt, paveicies aktierim Gintam Grāvelim, kurš „Ugunsgrēku” skatītājus iekaro ar siltu vīrišķību Navālas iemīļotā Vahaba lomā un cilvēciskām intonācijām epizodisko, bet svarīgo „garāmgājēju” lomās. Taču aktiera dabiskums, organika, spēja savu temperamentu un, jā, arī paštēlu organizēt lomas ietvaros nav diez ko noderējuši Navālas lielā pretmeta, bendes un liktenīgā ļaunuma, bet vienlaikus cietēja un upura Abu Tareka jeb Nihada lomā. Domāju, arī šai lomai vajadzēja būt vienīgajai aktierim. Ja Navāla savā traģiskajā lielumā ir vismaz Antigone, tad Nihads – lugā – ir vismaz Edips. Ar šo lielumu aktieris nav ticis galā, paliekot pie sava ikdienišķā arsenāla – uzticības pilnajām intonācijām, neliela didaktiska patosa, lūkošanās skatītāju zālē, nez kāpēc apsūdzoši grūžot tiem sejās reālas un baisas kara upuru bildes (tā arī netop skaidrs, ko ar šo apsūdzību, iededzot gaismas publikas pusē un vēršot pret sēdošajiem fotogrāfijas, vēlējušies pateikt izrādes veidotāji – inkriminēt vienaldzību?). Šai lomai nav palīdzējis arī režisors, kurš, līdz tam samērā cieši „turoties” pie lugas, Nihadam vispirms izgudro pusnaturālistisku līķa izvarošanas ainu, bet vēlāk, īsti nezinot, ko ar šādu ļaundari iesākt (lugā Nihada „fināls” paliek atvērts), piespriež viņam nāvi no infarkta.
Iespējams, lai šādas lugas parādīšanās Dailes teātra repertuārā izraisītu lielāku rezonansi kā savulaik, piemēram, Īvas Ensleres „Vagīnas monologi”, kuros skatītājs viegli glamūrīgā formā tika konfrontēts ar dažāda līmeņa pārbaudījumiem un šausmām, kurām sieviete pakļauta sava dzimuma dēļ, režisoram pietrūcis laika, lai izlīdzinātu aktierspēli, „nogrieztu” patētiku un pārdomātu dažas minētās epizodes, kas lieki disonē ar izrādes kopējo stilu. Toties cieņu raisa Mārtiņa Eihes konsekventā vēlēšanās runāt par sāpīgām, bet mūsu sabiedrības uzmanības perifērijā atbīdītām tēmām. Un uzņemties atbildību.
* LTV
Rakstīt atsauksmi