Ne cepts, ne vārīts
Mārtiņa Zīverta lugas „Rīga dimd” pirmizrāde Dailes teātra Kamerzālē izraisa sen nepiedzīvotu dziļu neizpratni pašā vissvarīgākajā jautājumā – kāpēc šis darbs tiek piedāvāts skatītāju vērtējumam? Kāpēc režisors Kārlis Auškāps savam vienīgajam sezonas iestudējumam izvēlējies šo lugu un kopā ar aktieru kvartetu aicina skatītājus divarpus stundas pavadīt šaurajā un neērtajā bezgaisa telpā, ja visa šī pasākuma mērķis tā arī nekļūst skaidrs? Turklāt pats režisors sarunā ar profesoru Jāni Siliņu (skat. Dailes teātra mājaslapā) par šo jautājumu izsakās visai juceklīgi – gan atzīstot, ka nespēj racionāli pamatot darba izvēli, gan turpat pēc brīža apliecinot, ka redzamais esot tikai spēle, kas turklāt spēlēta, domājot par šodienu.
Paļaujoties uz pirmizrādē redzēto, jāsecina, ka spēle izpaudās kā ārišķīga īpašību uzspēle, bet šodienas klātbūtni atgādināja tikai atziņa, ka laiks ārpus teātra sienām rit daudz ātrāk un ir daudz blīvāk piepildīts ar domu darbību nekā šajā itin kā solīdajā sabiedrībā.
Apskatot atsevišķi, iestudējuma komponentiem ir katram savs svars un nozīme. Nu kaut vai Mārtiņa Zīverta 1967. gadā Zviedrijā sarakstītajai lugai. Neapšaubot dramaturga īpašo ķērienu savu sižetu izvēlē, varētu tomēr apstrīdēt viņa paša savulaik izteikto apgalvojumu, ka „Rīga dimd” uzskatāma par vienu no dramaturga vislabāk izstrādātajiem darbiem. Luga, kurā tik liela nozīme piešķirta vēsturiskajam fonam – Kalendāra nemieru dumpim Rīgā (1585-1589) –, patiesībā ataino vienkārši anekdotisku gadījumu, kā sieva no nāvessoda izglābj vīru. Dialogos iesaistās Birģermeistars un Bende, Birģermeistariene un viņas kalpone Mare. Gan darbības apstākļos, gan Zīverta tik iemīļotajās sentencēs, ar kurām neskopojas lugas varoņi, tiek iezīmēts vēsturiski stilizēts kolorīts. Mērķtiecīgas darbības ir mazāk, vairāk vārdi, vārdi, vārdi. Kad sižets tikpat kā atrisinājies, dramaturgs Bendem vēl piešķir paša tik iecienīto „Lielo skatu” jeb monologu divu lappušu garumā. Tas apstādina tā jau rēno darbību pretī fināla akordam un nododas bezgalīgiem pārspriedumiem par cilvēka galvu un vēl dažādām tēmām.
Režisors autora tekstu īsinājis, tomēr tā vēl arvien ir par daudz, un tieši šī liekvārdība dara uzmanīgu pret pētnieku spēkā uzturēto mītu par Zīverta lugu neapstrīdamo meistarību. Un iemesls tam, ka mūsdienās režisori nelabprāt iestudē šī autora lugas, drīzāk meklējams teksta un darbības neizdevīgās attiecībās, jo pirmais dominē pār otro. Laiks, kurš pagājis, Zīvertam nemainīgi atrodoties klasiķa tronī, tomēr mainījis runātā vārda nozīmi izrādes norisē, gaitā un tēlu atklāsmē.
Nenoliedzama mākslas vērtība piemīt Ievas Kundziņas darinātajiem tērpiem – sākot no materiālu un līniju ziņā izsmalcinātās birģermeistarienes Katres kleitas līdz tik „runājošajai” Bendes skotelei. Atsaucoties režisora iecerei, māksliniece radījusi materiālu un krāsu ziņā 16. gadsimta paraugiem atbilstīgus kostīmus. Scenogrāfs Kristaps Skulte radījis iespaidīgas arkas ar vitrāžām logu rāmjos. Fonam tās kalpo, bet notikumu izspēlē rada krietnas problēmas. Birģermeistaram jābēg pa jumtu, bet viņš izkāpj pa logu. Turklāt abām sievietēm, lai raudzītos pa aizvērto vitrāžas logu, jākāpj uz ķebļa, it kā tad varētu labāk ko ieraudzīt. Līdz absurdam nejēdzīgo īstuma un rekvizītu nesaderību raksturo Birģermeistaram pasniegtās brokastis. Uz paplātes koša augļu mulāža, pašā vidū bļodiņa ar kaut kādu strebjamo un maizes (?) gabaliņi. Jura Kalniņa Birģermeistars Bergens baltajā šķidrumā sapluinī iekšā maizi, ko pēc tam ar pirkstiem makšķerē ārā un bāž mutē, visu neprātīgi slavēdams. Pat ja, pieļauju, 16. gadsimtā Rīgas dižmaņi dakšiņas vēl nelietoja vai pat nepazina, kur tad kāda karote vai nazis, lai mājas kungam nebūtu jāēd ar pirkstiem!
Lomas sadalītas teicamiem aktieriem, tomēr tieši tēlu atveidojums jeb spēles paņēmieni raisa vislielākos iebildumus. Visi bez mēra „izkrāso” savus tēlus. Meistarīgi tas izdodas Jurim Kalniņam, tik nereāli pārspīlētu citu viņa lomu grūti atminēties, bet te ik solī, ik skatienā, ik žestā un teikumā tiek rādīts, cik sīks pašlabuma meklētājs ir šis vīrs, cik rupjš pret sievu, cik bailīgs, gļēvs utt. Un Vitai Vārpiņai nekas cits neatliek kā izrādīt nepatiku pret vīru, redzēt cauri viņa šikajām viltībiņām, tikai… Birģermeistarienes Katres tēlam pietrūkst jebkādas iekšējās loģikas, kad, pēc Zīverta ieceres, sieva ierodas Kaļķu kazemātā, lai izmānītu dzīvesbiedru brīvībā, pati paliekot likteņa neziņā. Cik tukši skan viņas vārdi par godu un pienākumu – bez piepildījuma. Kāpēc gan tāds nejēga būtu jāglābj?
Šajā tēlotāju kvartetā viskonkrētāk un mērķtiecīgāk darbojas Olga Dreģe kalpones Mares lomā. Tā ir sieva, kas radusi rīkoties, ne spriedelēt – saprotams un reāls tēls. Toties Pētera Liepiņa Bendem ļauta vaļa izspēlēties pēc sirds patikas. Kādas tik izdarības ir izgudrotas, lai varētu izrunāt autora tekstus, kas raksturo Bendi kā sava amata pratēju un pat savā ziņā kā laikmeta filozofu! Tik tiešām izskatās „makabri” (Zīverta dotais lugas žanra nosaukums – „makabra spēle”), kad, izlicis uz galda savus amata rīkus, kaut ko vāvuļodams, Bende ar milzu dzirklēm… apgriež sev nagus.
Par ko gan ir šī izrāde? Ja iecere būtu atainot tikai cauri laikiem saglabātu ne pārāk nopietnu gadījumu, arī tad risinājums būtu meklējams tieši spēles veidā un akcentu izkārtojumā. Taču mūsu priekšā ir smagnēja, ilustratīva rakstura īpatnību demonstrēšana, samērā vienmuļa darbošanās, kam pašās beigās „kroni” uzliek Jura Vaivoda komponētā dziesma ar Ojāra Vācieša tekstu. Pagājušās sezonas noslēgumā „Ričardā III” arī beigās bez kāda pamatojuma un jēgas bija piekabināta dziesmiņa. Acīmredzot režisors mācās no jaunākajiem kolēģiem.
Rakstīt atsauksmi