Margarēta starp mūžīgo un pārejošo
Joza Miltiņa Paņevēžas Drāmas teātra viesošanās Dailes teātra mazajā zālē 7. maija vakarā nebija Latvijas kultūras vidi īpaši satricinošs notikums, tomēr ar intrigu, jo teātris bija atvedis sešus gadus spēlēto Māras Zālītes lugas „Margarēta” iestudējumu. Kaimiņvalsts teātri Latvijā gan viesojas samērā reti un gandrīz vienmēr festivālos, arī tāpēc šī izrāde bija neparasta.
Intriģējošais vakars sākās ar sarunu, kurā Dailes teātra sabiedrisko attiecību speciāliste Liene Jakovļeva iztaujāja lugas autori Māru Zālīti. Dzejniece un dramaturģe visai zīmīgi, savu darbu komentējot, izteicās, ka labām lugām ir vairāki slāņi, un tādi ir arī „Margarētai”. Savukārt divas stundas garajā izrādē diezgan spilgti varēja just, kuri slāņi režisoram Albinam Kelerim (Albinas Kėleris) padevušies labāk, kuri – palikuši joprojām aizslēgti. Un, klausoties tulkojumu austiņās, varēja just, ka 2000. gadā tapusī luga brīžiem ir pļāpīga, deklaratīva, arī biedēšana ar Eiropas Savienību šķiet nevis pravietiska, bet drīzāk amizanta. Iemesls, kāpēc lietuviešu skatītājam šī izrāde šķiet interesanta, lai noturētos repertuārā visai ilgi (pirmizrāde bijusi 2006. gadā), varētu būt tieši lugas cilvēciskais, ne politiskais vai filosofiskais līmenis.
Izrādes centrā ir Astas Preidītes (Asta Preidytė) Margarēta – dzīvs, jūtīgs aktierdarbs, svārstoties amplitūdā no apātijas un skepses sākumā līdz atmiņu izraisītām dvēseles sāpēm un maigumam, uzzinot, ka dēls ir dzīvs. 25 gadus bez tiesas sprieduma cietumā turētā Margarēta Astas Preidītes versijā ir reizē trausla un sīksta, viņas mīlestība pret Faustu – patiesa. Sekot līdzi Margarētas pārvērtībām, it kā fiziski nometot gadu nastu un uzplaukstot maigā sievišķībā, var ar lielu aizrautību. Kā Iejūtīgs, brīžiem gan varbūt pārlieku forsēti emocionāls pretspēlētājs Preidītei ir Andrjus Povilausks (Andrius Povilauskas) advokāta, Margarētas dēla (jaunā Fausta) lomā.
Abu galveno lomu tēlotāju dialogi, niansētā saspēle sagādā gandarījumu. Tieši tāpēc žēl, ka režisora pūles padarīt Zālītes tekstuāli blīvo lugu dinamiskāku un vizuāli “kairinošāku” izrādei nav nākušas par labu. Daļas Klimavičūtes scenogrāfijā cietuma kameru veido it kā no koksnes sloksnēm veidoti režģi – stilizētas restes, bet telpā bez gultas un diviem ķeblīšiem, kas pieķēdēti pie sienām, ir arī kaut kas līdzīgs valdnieces tronim – krēsls uz ritentiņiem. Cietuma sienām un mēbelēm izrādās apslēpti ornamenti, kas atsedzas izrādes gaitā. Telpas aizmugurē virs grāmatplaukta redzams it kā vērpjamais ratiņš (Grietiņa tomēr), it kā pulkstenis (jo iegravēti romiešu cipari), un pauzēs starp ainām kāda roka no aizmugures šo ratiņu griež, pretendējot uz simbolisku laika ritējuma atainojumu. Mazliet pārspīlēta ir arī izrādes skaņu partitūra (komponists Antans Jasenka), kas sākumā, vēl pirms izrādes, veiksmīgi ievada zināmā mērā noslēpumainā noskaņā, taču vēlāk skaņu blīvums kļūst nomācošs un centieni katru sižeta pavērsienu akcentēt ar gongu – neobligāti. Taču visdiskutablākā ir režisora vēlme padarīt Margarētu par svēto mocekli. Izrādes sākumā Margarētu redzam ar zirgastē saspraustiem matiem un stilizēti (bezmaz dekoratīvi) salāpītās drānās. Tad, uzzinot, ka dēls ir dzīvs, viņa šo apģērbu novelk, paliekot baltā kleitā un brīvi krītošiem matiem. Ar aktrisi tiešām notiek brīnumaina pārvērtība, viņas seja staro jaunības maigumā. Bet režisors grib uzlikt punktu uz „i” savā izpratnē, tādēļ aktrisei nākas tērpties zilā kleitā ar sarkanu apmetni, zīmīgi paraugoties uz Dievmātes svētbildi pie sienas, sak, lai skatītājam būtu viennozīmīgi skaidrs, par ko te runa. Pēdējā aina, kurā divi Mefistofeļi – cietumsargi – ierodas pēc jaunā Fausta paraksta – pārsteidz ar abu ļauno spēku pārstāvju dekoratīvi butaforisko izskatu – melnajiem kostīmiem uz krūtīm ir izgriezums asins lāses formā, un zem uzvalkiem, protams, pavilktas koši sarkanas vestes. Lai nolemtības iespaids būtu vēl spilgtāks, uz skatuves abi Mefistofeļi uznes zārka vāku. Inscenējuma ilustratīvisms brīžam šķiet gluži neticams, un gribas just līdzi aktrisei Astai Preidītei, kura Margarētas garīgo skaidrību saglabā nevis pateicoties, bet par spīti režisora pūlēm.
Izrādei beidzoties, Rīgas skatītāji sveica aktierus, kājās stāvot – mūsu teātrī nu jau teju iesakņojusies tradīcija. Attiecībā uz abu galveno lomu izpildītāju sniegumu šoreiz varbūt arī vietā.
Režisora Albina Kelera interese par Māras Zālītes dramaturģiju ir noturīga, jo Paņevēžas teātra repertuārā ir arī viņas luga “Zemes nodoklis”. Savukārt jūnijā Paņevēžā paredzēta Regnāra Vaivara “Bračku” pirmizrāde. Tādējādi latviešu un lietuviešu teātra kontaktu ziņā Paņevēžas teātrim ir nozīmīga loma.
*LU HZF MSP Teātra zinātnes specializācijas 1.kursa students
Rakstīt atsauksmi