„36 stundu” finišs
30. janvārī „Dirty Deal Teatro” norisinājās ceturto praktisko teātra tekstu izstrādes darbnīcu/lugu konkursa „36 stundas” fināls. Šogad konkursam tika iesūtīti pavisam 19 darbi, kurus vērtēja un finālistus izvirzīja profesionāla žūrija – dramaturgi Lauris Gundars, Rasa Bugavičute, Matīss Gricmanis un Anna Zvaigzne. Kā ierasts, divi žūrijas izvēlētie darbi tika iestudēti un izrādīti noslēguma pasākumā – šoreiz tie bija Margaritas Strodes filmas scenārijs „CASH” un Maksima Duboveca luga „Konservi”.
„36 stundu” noslēguma pasākums bija pulcējis plašu interesentu loku – abas „Dirty Deal Teatro” zāles bija pārpildītas un nācās meklēt arī papildus krēslus. Pasākuma ievadā dramaturgs un žūrijas loceklis Lauris Gundars īsumā iepazīstināja klātesošos ar lugu konkursa norisi un iestudējumu procesa aizkulisēm – būtiski, ka bez režisoriem un aktieriem abu iestudējumu veidošanā iesaistījās arī paši lugu autori un tehniskie dramaturgi, kā arī Latvijas Mākslas akadēmijas topošie scenogrāfi. Pēc finālistu izvēlēšanas radošajai komandai tika dotas 36 stundas, lai atrastu veidu, kā lugas parādīt uz skatuves, un pieredze liecinot, ka tik īsā laikā var tapt arī gandrīz gatavas izrādes.
Kā pirmā no finālistiem tika izrādīta konkursa debitatanta Maksima Duboveca luga „Konservi” – ironiska traģikomēdija par pusmūža vīrieti Spartaku Ogurcovu, kura dzīve sāk iet uz augšu, kad viņš satiek ābolu pārdevēju, latvieti Ievu un, par spīti gadīgās, bet slimās mātes iebildumiem, sāk strādāt pie bijušā skolasbiedra Radiona Žarova jeb Radžas par apsargu no Zviedrijas importētu konservu noliktavā. Taču Spartaku, kurš savu cēlo vārdu ieguvis, pateicoties tēva-alkoholiķa kaislībai pret slaveno krievu futbolklubu, negaidītā laime drīz atstāj, jo „biznesmenis” Radža, kurš sava ienākumu avota saglabāšanas nolūkos nebaidās no visnetīrākajiem līdzekļiem, padara viņu par līdzzinātāju šausminošā noziegumā.
Gan Margaritas Strodes, gan Maksima Duboveca darbi drīzāk tuvi kinoscenāriju, kā lugu formātam, taču autora, tehniskās dramaturģes Justīnes Kļavas un radošās komandas – režisora Toma Treiņa, kā arī aktieru Kaspara Zāles, Janas Ļisovas un Kārļa Deruma – sadarbības rezultātā „Konservi” veiksmīgi pielāgoti teātra skatuvei. Iestudējums ir daļēji lugas lasījums, daļēji izrāde, kas arī ļauj pilnīgāk izsekot darbībai un sižeta attīstībai. Kaspars Zāle galvenajā – Spartaka – lomā jūtas organiski: Spartaks viņa tēlojumā ir aizkustinoši naivs un robusts, bet labdabīgs īpatnis, „mazais cilvēks” ar lielu vārdu, kurš neveiksmīgi mēģina atrast savu vietu dzīvē, cauri kurai līdz šim viņu vadījusi mammas stiprā roka un skaidrie priekšstati par to, kā jādzīvo (“Мой Бог – мама!” (Mans Dievs – mamma! – krievu val.), Spartaks saka Ievai). Lieliska gan brīžiem skarbās, bet tomēr mīlošās Spartaka mātes Kapitolinas, gan jaunās, atbruņojoši naivās un sirsnīgās latviešu meitenes Ievas Adamovas lomā ir Jana Ļisova, savukārt Kārlis Derums Radžas lomā apvieno gan pašironiju, gan veiksmīgu „bandīta-biznesmeņa”, apsviedīga dzīves pazinēja un 90. gadu zvērīgās jaunā kapitālisma dzimšanas produkta tēlu.
Luga runā arī plašākās kategorijās – par to liecina kaut vai tas, ka puse no dialogiem risinās krievu valodā – šajā aspektā zināmas līdzības saskatāmas ar krievu-latviešu tēmas sakarā aktuālāko pēdējo gadu iestudējumu – Vladislava Nastavševa izrādi „Cerību ezers” Jaunajā Rīgas teātrī. Arī Maksima Duboveca lugā risināta divu atšķirīgu pasauļu sadursme un jau iepriekš noteikta nolemtība – jaunā latviešu meitene Ieva, kas tic Dievam un tirgo ābolus (Bībeles parafrāze ir skaidra), ir kā svešķermenis Spartaka un viņa mātes pasaulē, kas atrodas labprātīgā pašizolācijā no realitātes, lielā mērā tieši atšķirīgās nacionalitātes un mentalitātes dēļ.
Savukārt Margaritas Strodes kinoscenārija „CASH” darbība risinās netālā nākotnē – 2017. gadā, kad pēc valdības rīkojuma valstī ir apturēti skaidras naudas norēķini. Tas ievērojami apgrūtina visu – gan legālo, gan ne tik legālo profesiju pārstāvju dzīves, kuriem nu naudas atmazgāšanas shēmu radīšanā jāiegulda īpaša fantāzija. Šī iestudējuma radošā komanda autores, tehniskās dramaturģes Sandijas Kalniņas, režisores Māras Ribkinskas un jauno aktieru Kristapa Ķeseļa, Niklāva Kurpnieka un Madaras Bores sastāvā bija izvēlējušies iztikt bez lasījuma, tā vietā pārtulkojot sižetiski blīvo kinoscenāriju skatuves valodā. Tas ir nopietns izaicinājums, ar kuru diemžēl pilnībā nebija tikts galā – daudz kas no sižeta palika nesaprotams, radot diezgan haotisku kopiespaidu un pat nepareizu priekšstatu par pamatā esošo scenāriju, kas pats par sevi ir veikli, radoši uzrakstīts un interesanti lasāms. Priekšnesuma veidotāji bija izvēlējušies „nogriezt” pusi no diezgan apjomīgā lomu skaita un mēģināt parādīt sižetu caur vizuāliem tēliem, kuri vietām gan bija spilgti – īpaši Niklāva Kurpnieka tēlotais bijušais 90. gadu bandīts, tagad budists Arvīds un prostitūtu pakalpojumus cienošais Ministrs, taču kopumā veiksmīgo scenāriju šoreiz „iegāza” tieši ne tik veiksmīgi piemeklētā izteiksmes valoda, kas objektīvi neļāva noprast iestudētā darba kvalitātes – asprātīgo sižeta savijumu un tēlus, kā arī veiklos dialogus, kas, domāju, visspilgtāk varētu atklāties, ņemot „CASH” kā pamatu īsfilmai.
Skatītāju interese un pašu projekta dalībnieku atsauksmes liecina, ka „36 stundas” dod vērtīgu pienesumu latviešu dramaturģijas attīstībai, ne tikai ļaujot atklāt jaunos talantus (par to var pārliecināties arī lasot pārējās konkursam iesūtītās lugas), bet arī sniedzot jaunajiem dramaturgiem, režisoriem un aktieriem iespēju savstarpēji sadarboties – dramaturgiem iepazīt režijas darba specifiku un teātra valodas prasības attiecībā pret dramaturģiju un otrādi. Iespējams gan, ka nākotnē vajadzētu vairāk padomāt par to, kā izvēlētās lugas prezentēt, lai tās nepaliktu otrajā plānā, režijai aizsedzot dramaturģisko darbu objektīvās kvalitātes.
Raksta autore – LU HZF Teātra zinātnes MSP 2. kursa studente
Rakstīt atsauksmi