Irstošās apziņas hronika
Piesaukt visas šajā sezonā Latvijas teātros iestudētās izrādes par vecuma, slimības un nāves tēmu nupat kļūst tikpat klišejiski, cik sarežģīti – saraksts ir garu garais. Nacionālais teātris jau sezonas sākumā parādīja uzreiz divus šīs tematikas paraugus – Bārnija Norisa Ciemiņus Ināras Sluckas režijā un Eliota Heiza Ceļā uz mājām Dāvja Auškāpa interpretācijā. Abās šajās izrādēs akcents tika likts uz sarežģītām paaudžu attiecībām, Heiza lugā pat vairāk uz jaunāko paaudzi. Intara Rešetina iestudētā Floriana Zellera drāma Tēvs, kas pārdēvēta Ak, tētīt..., centrā izvirza tieši vecu un slimu cilvēku, kam apkārtējā pasaule īsti vairs palīdzēt nespēj. Vēl vairāk – pasaule skatītājam tiek parādīta slimības deformētā skatījumā.
Franču rakstnieks Florians Zellers Latvijas kultūrtelpā ienācis, pateicoties Intara Rešetina interesei par viņa dramaturģiju, vienas sezonas laikā iestudējot divas šī autora lugas. Nu jau stafeti pārņēmusi arī grāmatniecības industrija – apgāds Zvaigzne ABC izdevis Zellera romānu Bauda, atsaucē uz aizmugurējā vāka neaizmirstot pieminēt arī abas izrādes. Drāma Ja tevis vairs nebūtu Dailes teātrī likās simpātiska, bet nedaudz forsēti melanholiska. Jaunajā iestudējumā ritms ir spraigāks, ko veicina arī nepieciešamība skatītājam nemitīgi analizēt, kas īsti notiek, jo pieļauju, ka cilvēkam, kurš par izrādi neko nav dzirdējis, apmulsumu var izraisīt tas, ka darbība atspoguļo Alcheimera slimības skarta prāta uztveres īpatnības. Tomēr izrādē skatītājs diezgan drīz saprot, ka realitātei ir “nobīdes”. Režisora izvēle visu rādīt šķietamā ikdienišķumā, nemēģinot īpaši “paspilgtināt” iztēles deformācijas ar papildu efektiem, ir pareiza, jo iestudējumu notur labas gaumes robežās. Toties aina, kurā visi apkārtējās pasaules pāridarījumi Andrē apziņā summējas, aktieriem pustumsā izkliedzot pa frāzei, kas galveno varoni aizskārušas, ir klišejiska un vairākkārt redzēta citos iestudējumos, bet tehniski acīmredzot nepieciešama, lai spēles laukumā iestumtu slimnieka gultu.
Signālu par to, ka Valda Lūriņa atveidotā tēva Andrē uztverē notiek savdabīgi pārlēcieni, izrādē netrūkst. Kristiana Brektes iekārtotā telpa ap viņu šķietami nemainās un tomēr transformējas – visās darbības vietās (tādas ir vairākas) ir nemainīgi salātzaļas sienas, savukārt mēbeles pārvietojas un brīžiem pazūd. Ņemot vērā šo telpas mainību, nedaudz diskutabla ir ideja spēles laukumu ierāmēt, it kā skatītājs darbību vērotu caur logu. Ditas Lūriņas atveidotajai meitai Annai piepeši uzrodas dubultniece Līgas Zeļģes izskatā, tāpat ir “īstais” Annas draugs Pjērs, ko spēlē Normunds Laizāns, un otrs cilvēks, kurš arī it kā ir Pjērs, viņa lomā Ainārs Ančevskis, turklāt “neīsto” Pjēru skatītājs ierauga pirmo. Zeļģes un Ančevska varoņu parādīšanās slimnīcas darbinieku lomās izrādes beigās rada sajūtu, ka pilnīgi viss redzētais ir Andrē juceklīgo atmiņu sablīvējums – arī tie skati, kuros viņš nemaz nav klāt. Ainas lēkā, fragmentāri atkārtojas, informācija, kas izskan, nākamajā brīdī neapstiprinās, piemēram, Anna brauks uz Londonu, tad tomēr nebrauks, un tad atkal brauks. Vecais vīrs, Alcheimera slimībai saasinoties, kļūst arvien aizdomīgāks, nemitīgi vaino meitu mahinācijās ar viņa dzīvokli un, kā jau tas slimniekiem raksturīgs, savas slimības faktu kategoriski noliedz.
Tomēr Valdis Lūriņš veiksmīgi nospēlē to, ka Andrē tomēr, kaut neatzīst, saprot, ka labi nav. Un jo vairāk viņš saprot, ka kļūst nevarīgāks, jo skaļāka ir viņa bravūra, to noliedzot. Valda Lūriņa iznāciens Andrē lomā ir režisora un izrādes veiksme. Būtībā visa teātra veiksme, no jauna atklājot to, ko bijām jau aizmirsuši – Valdis Lūriņš ir aktieris, kurš gatavs nozīmīgiem, sarežģītiem uzdevumiem un spēj virtuozi balansēt traģikomēdijas žanrā. Aktieris nespēlē vecumu, viņa varonis fiziski ir spēcīgs, un tomēr sabrukums slimības dēļ ir neizbēgams. Andrē kļūst aizvien bērnišķīgāks, juceklīgāks, taču tā nav viņa vaina. Vīrietis mēģina pretoties nolemtībai, mēģina dzīt jokus ar Zanes Dombrovskas atveidoto aprūpētāju Lauru, mēģina izvairīties no zāļu dzeršanas, it kā tās būtu nevis glābiņš, bet ļaunuma avots. Andrē traģēdija ir tā, ka viņš vairs nevar paļauties uz sevi, bet citiem pakļauties nav pieradis. Jebkuru palīdzību, īpaši no sievietes rokas, viņš uztver kā pazemojumu. Valdis Lūriņš panāk konkrētību un ticamību apstākļos, kad izrāde rāda viņa varoņa pasaules uztveres sabrukumu. Viņa dusmu izvirdumi nav niķīguma izpausmes, bet prāta nespēja samierināties ar notiekošo.
Runājot par Ditas Lūriņas darbu Annas lomā, nevaru neatcerēties Silvijas Radzobes atziņu teātra kritiķa dienasgrāmatā tepat portālā Kroders.lv, proti – vajag uzticēties tam, ko tu, tieši tu un nevis labs biedrs vai draugs, redzi, skatoties izrādi. Biju dzirdējis un lasījis salīdzinoši atturīgas un maigi kritiskas atsauksmes par aktrises darbu. Piemēram, jau minētā S. Radzobe izsaka vēlēšanos, lai Annas tēlā aktrise vairāk akcentētu mīlestību pret tēvu vai tās pakāpenisko bojāeju. Man savukārt šķita, ka aktrise precīzi un pamatoti parāda to, ka Annai vairs nav spēka mīlēt tēvu vairāk, nekā viņa to dara. Attiecības ir sarukušas līdz mēģinājumam runāt laipni un puslīdz lietišķi, jo Annā iekšēji cīnās vēlme ievietot tēvu aprūpes namā un sajūta, ka tā būtu nodevība. Ainā, kurā viņa piedāvā tēvam palikt viņas un Pjēra dzīvoklī uz pastāvīgu dzīvi, Annas izturēšanās un runas melodija vedina domāt, ka viņa pateiks ko diametrāli pretēju – to, ka tēva vieta ir aprūpes namā. Man šķiet, ka Annas tēlā pietrūkst skaidri nolasāmas attieksmes pret mīļoto vīrieti, respektīvi, ir grūti saprast, kas viņu Pjērā saista. Normunds Laizāns Pjēra lomā ir nūģis, kurš nesaprot situācijas nopietnību, viņu vecais vīrs tikai kaitina. Tomēr tik nežēlīgs kā viņa dubultnieks, kurš plosās Andrē iedomās, Pjērs nav. Dita Lūriņa un Normunds Laizāns pāra attiecības rāda bezmaz norieta fāzē, kad palicis tikai ieradums. Tām nepiemīt mīlestības maigums un svaigums. Faktiski uz spēles ir likta šī kopdzīve – ar tēvu kā ģimenes locekli tai, moderni izsakoties, nepiemīt ilgtspēja. Luga nedod iespēju N. Laizānam parādīt ko īpaši vairāk kā ārējo čaulu un īgnumu kā pamatīpašību, taču rodas jautājums, kam Annai tāds tips ir vajadzīgs. Mazliet žēl arī Aināra Ančevska, kura uzdevums ir vienīgi būt par Pjēra ēnu. Līgai Zeļģei papildus Annas dubultnieces atveidojumam ir nozīmīga aina kā medmāsai izrādes beigās, kad Andrē jau pilnībā ir atkarīgs no citu cilvēku žēlsirdības. Korekti profesionālu, grūti satricināmu savas varones Lauras optimismu demonstrē Zane Dombrovska. Aktrise šajā sezonā jau otro reizi spēlē vecu cilvēku aprūpētāju – tāda ir arī Keita iestudējumā Ciemiņi.
Izrāde Ak, tētīt... ir trāpījusi mērķauditorijā – par to liecina fakts, ka četras izrādes, ko teātris ieplānojis augustā, jau maija vidū ir izpārdotas. Lielā mērā tas ir Valda Lūriņa lieliskā aktierdarba un Intara Rešetina kā interesantas personības nopelns. Tomēr režisors šobrīd, kad viņa kontā ir trīs iestudējumi, nonācis zināmās krustcelēs. Būtu svētīgi sevi izaicināt ar formas ziņā drosmīgākiem meklējumiem. Stāvēt uz vietas nav ne jēgas, ne pamata.
* “Diena”
Rakstīt atsauksmi