Valda Čakare 04.08.2020

Zaudētas viesības

Foto – Jānis Deinats

Sapnis (murgs?) un augstu uzlikta latiņa

Izrādes darbības personu vienas vasaras nakts piedzīvojumi no saulrieta līdz saullēktam gandrīz vai vedina Dailes teātra un KVADRIFRONA kopdarbu “Sidraba šķidrums” papildināt ar ne mazāk daiļrunīgu apakšvirsrakstu “Sapnis (vai varbūt murgs?) vasaras naktī” par spīti tam, ka izrādei apakšvirsraksts un žanra formulējums jau ir. Lugas teksta autore, tagad arī Dailes teātra dramaturģe Justīne Kļava to izdomājusi ne bez atjautības. “Kauja pie kritenes. Komēdija”, rakstīts programmas grāmatiņā. Kritene ir zemes virsējo slāņu iebrukums tukšumā. Tēls, ko iespējams nolasīt gan burtiskā nozīmē, jo ar šo dabas parādību sastopas izrādes varoņi, gan arī kā simbolu līdzšinējās dzīves kārtības sabrukumam.

Izrāde tika ilgi un ar nepacietību gaidīta ne vien vīrusa pandēmijas izraisītās dīkstāves dēļ, bet arī tālab, ka bija iecerēta kā turpinājums Justīnes Kļavas un KVADRIFRONA uzsāktajai spēlei ar latviešu klasiku – gan satura aspektā, atsauci uz pagātnes literatūru apvienojot ar jaunu, provokatīvu saturu, gan valodiski – nomainot dažus burtus daiļdarba nosaukumā un tādējādi piešķirot tam citu, no oriģināla atšķirīgu nozīmi. Pirmais mēģinājums izdevās īsti spožs – Ingas Tropas Dirty Deal Teatro iestudētā izrāde “Dvēseļu utenis” pirms diviem gadiem “Spēlmaņu nakts” ceremonijā izpelnījās ne tikai labākās mazās formas izrādes titulu un balvu par labāko oriģināldramaturģiju, bet arī Grand Prix, tiekot atzīta par gada labāko izrādi. Saprotams, ka nākamais projekts tika lolots ar lielu atbildību un vēlmi nenolaist zemāk augstu uzlikto latiņu.

Ierobežojumu atslābums un atbildams jautājums

Ārkārtējā stāvokļa ierobežojumu groži kļuvuši vaļīgāki, un pēc trīs mēnešu ilgas blenšanas datora ekrānā, protams, jau tas vien liekas ieguvums un kvalitātes rādītājs, ka varam izrādi skatīties klātienē, pat ja Dailes teātra lielajā zālē jāsēž izkaisītiem “pa mājsaimniecībām” un atdalītiem ar caurspīdīgām plāksnēm, pret kurām, ja pacenšas, var sasist galvu. Skatītāji ir pacietīgi un pirms izrādes sākuma, savstarpēji distancējoties, disciplinēti stāv rindā, līdz katram tiek izmērīta temperatūra un pārbaudīta biļete. Apgrūtinoši, bet savā ziņā arī interesanti, ņemot vērā, ka ar šādām izdarībām teātrī iznāk saskarties pirmo reizi.

Bet, domājot par izrādes radīto intrigu, grūti izvairīties no jautājuma, kāpēc spēles ar daiļdarbu nosaukumiem un fonētiskās līdzībās balstītiem pārveidojumiem liekas tik piesaistošas un asprātīgas.

(Tie, kuriem jaunības gadi aiz muguras, droši vien atceras, kā deviņdesmito gadu sākumā klausītājus fascinēja Roberta Gobziņa parafrāzes par populāriem ārzemju dziedamgabaliem: “Vilkam govs nokoda kāju” vai “Man saujā benzīns”.) Varbūt tāpēc, ka šādas transformācijas, netieši norādot uz pirmavotu, tomēr atbrīvo no nepieciešamības tam uzticīgi sekot? Vai arī tāpēc, ka vārdkopa “Sidraba šķidrums” tāpat kā atsevišķu izrādes ainu nosaukumi, piemēram, “Bērzu klusēšana” vai “Gejiem līdzi” izklausās caur un cauri absurdi un absurds lielākoties mēdz būt smieklīgs? Bet visvairāk, iespējams, tāpēc, ka bezjēdzība veido platformu jaunas jēgas dzimšanai.

Skats no izrādes // Foto - Jānis Deinats

Aspazija un Justīne

“Sidraba šķidrums” (tāpat kā savulaik “Dvēseļu utenis”) ir izrāde zinātājiem. Tiem, kuri zina vismaz tik daudz, ka Aspazija ir uzrakstījusi lugu “Sidraba šķidrauts”. Bet var skatīties arī tie, kuri neko nav dzirdējuši par sidraba šķidrauta īpašnieces Gunas traģisko nespēju savienot zemes mīlestību pret princi Normundu ar uzticību savam mākslinieces talantam, ko simboliski apzīmē sidraboti gaisīgais auduma gabals viņas “garderobē”.  

Justīne Kļava dramaturģiskas spriedzes avotu meklējusi un atradusi nevis romantisma mākslai raksturīgajā gara un miesas konfliktā, bet pavisam reālistiskā, uz savas ādas diendienā sajūtamā 21. gadsimta liberālo un konservatīvo vērtību sadursmē, kura atklājas, konfrontējot divas atšķirīgi domājošas vienaudžu trīsdesmitgadnieku grupas.

Lugas darbība risinās laukos, viesu namā, kurā saimnieko ratiņkrēslam “piesietais” Pēteris – Toms Veličko (citā tēlotāju sastāvā – Kaspars Dumburs) kopā ar savu sievu – Initas Sondores Ramonu. Konflikts samilzt ap Pētera brāļa Oskara iecerētajām kāzu svinībām LGBT gaumē. Visa sabiedrība sašķeļas divās pretējās nometnēs: vienā pusē ir Mārtiņa Upenieka Oskars ar savu iecerēto – Niklāva Kurpnieka Rihardu, kurš kādreiz bijis Rūta, un māsu – Alises Danovskas brīvdomīgo Kristu. Otrā pusē rokās sadodas “tradicionālisti”: Pēteris, Ramona un viņu ataicinātais mācītājs Modris – Andris Bulis.

Sava loma uzskatu sadursmē ir arī Pētera un Ramonas biznesam – biohumusa ražošanas uzņēmumam, kas nodarbojas ar slieku audzēšanu. Sliekas parādās uz spēles laukuma lempīgos rozā auduma vīstokļos “iepakotu” puišu – Emīla Giluča, Ričarda Murāna un Jāņa Silava – izskatā, gan lai veiktu skatuves strādnieku pienākumus un pārkārtotu spēles telpu, gan lai mirkļiem iesaistītos izrādes norisēs. Bet šķiet, ka tām ir piešķirts arī svarīgāks uzdevums – būt par simboliski vispārinošu tēlu. Jau izrādes sākumā aizkadra balss atgādina, ka sliekas ir hermafrodīti.

Tātad Pēteris un Ramona savā saimniecībā audzē tādu kā nākotnes “produktu” – būtnes, ko neskar diskusijas par dzimumu lomām, Stambulas konvenciju un politisko korektumu; būtnes, ko neskar tēmas, kuras pašiem slieku audzētājiem un viņu oponentiem “uzsit asinis” un liek plēsties līdz spēku izsīkumam.

Nevar teikt, ka ar Aspazijas lugu “Sidraba šķidrums” nesabalsojas nevienā aspektā, taču tas notiek ļoti savdabīgā veidā un, iespējams, pilnīgi “netīšām”. Piemēram, radošās pašizpausmes tēma noteikti ir viena no tām, kas vieno Justīni Kļavu ar Aspaziju. Gunas māksla “Sidraba šķidrautā” (kā jau romantismā pienākas) ir vizionāra, apkārtējo pasauli atjaunojoša vai ārdoša, savukārt “Sidraba šķidrumā” māksla ar savu pārveidojošo spēku iejaucas ne tikai dzīvē, bet līdzīgi kā 21. gadsimta operāciju teātrī – dzīvā miesā, jo viena no varonēm – Rūta ar transformējošu operāciju pārvērš sevi par vīrieti, lai varētu būt kopā ar draugu, kurš, izrādās, ir gejs.    

Krista – Alise Danovska, Rihards – Niklāvs Kurpnieks, Oskars – Mārtiņš Upenieks // Foto – Jānis Deinats

Teātris teātrī

“Sidraba šķidrums” uzlūkojams kā “kopražojums”, kura tapšanai Dailes teātris atvēlējis lielo skatuvi un nodrošinājis lielāko daļu izrādes aktieru, savukārt KVADRIFRONAM pieder scenogrāfija un kostīmi, ko veidojuši Klāvs Mellis un Ance Strazda, muzikālā partitūra, kuras autors ir Kārlis Tone, un gaismas, par kurām rūpējies Jānis Sniķers.  

Režisore Paula Pļavniece līdz šim vairāk strādājusi Daugavpilī un neatkarīgajos teātros, bet ar dramaturģi Justīni Kļavu sadarbojusies jau vairakkārt, un allaž viņu uzmanības lokā nonākušas kontraversālas situācijas un problēmas – dzīve Latgalē, multikulturālajā Latvijas pierobežā (“Jubileja ‘98” un “Lutišķi. Simtgade”) vai 90. gadu “mežonīgā” kapitālisma atbalsis cilvēku ikdienā (“Klubs “Paradise””).

“Sidraba šķidrumā” tā ir spriedze, kas rodas, tradicionālajiem priekšstatiem par pasaules kārtību un cilvēka vietu tajā nonākot konfliktā ar jaunu, globalizācijas un politiskā korektuma principu ietekmētu domāšanu.

Izrāde veidota kā teātris teātrī. Uz Dailes lielās skatuves novietots liels ietvars, kas ierāmē visas norises gluži kā kustīgu gleznu. Varbūt tas darīts gluži pragmatisku apsvērumu dēļ – lai padarītu šaurāku un vieglāk aptveramu plašo telpu, bet, visticamāk, arī tāpēc, lai uz ekstrēmi sakāpināto, polarizētu viedokļu pārblīvēto situāciju liktu paraudzīties ar kritisku skatu no malas. Pieticīgais notikumu repertuārs – kāzu plānošana, videofilmu (porno!) skatīšanās, pošanās uz pirti – risinās ikdienišķā sadzīves reģistrā, kas atsevišķos brīžos pārslēdzas uz sirreālām izpausmēm, kāda ir, piemēram, horeogrāfa Rūdolfa Gediņa iestudētā deja, kuras ritmos drudžaini raustās gan cilvēki, gan sliekas.

Saskanīgajā aktieru ansamblī īpaši pamanāms ir Initas Sondores radītais tēls. Pirmajā brīdī aktrise šķiet neatpazīstama ne tikai tādēļ, ka ierasti rudos matus nomainījušas pelēkblondas cirtas, bet arī tāpēc, ka viņas Ramonā ieraugām ne tik viegli atminamu raksturu, kuram ar interesi var sekot visā izrādes garumā. “Nekādas” krāsas plīvojošos paltrakos tērptā klusi vaimanājošā “dievgosniņa”, laikam ritot, atklāj neizsmeļamas krampīguma un attapības rezerves, kas ir tik nepieciešamas toksiskas laulības un neveiksmīgas uzņēmējdarbības apstākļos. Turklāt Sondores Ramona nezaudē nenieka no maiguma un šķietamās piekāpības, kas sevišķi daiļrunīgi kontrastē ar Alises Danovskas puspliko, allaž kareivīgi noskaņoto feministi un vagīnas eksperimentu praktizētāju Kristu.

Toma Veličko interpretācijā Pētera agresīvi paustās homofobiskās jūtas, šķiet, rodas ne tik daudz no pārliecības, kā no aizvainojuma. Tāpat kā Čehova tēvoci Vaņu viņu nomoka apziņa par paša nestajiem morālajiem un fiziskajiem (baļķa traumēta kāja) upuriem no vecākiem mantotās saimniecības uzturēšanā. (Var iztēloties, kādas vētras šajā lomā uz skatuves sola Kaspara Dumbura nesavaldāmais temperaments.) Savukārt Mārtiņš Upenieks tēva atstumtā “citādā” brāļa Oskara skatuves eksistencei piešķir žēlabaini īdošu intonāciju un viņa attiecības ar Niklāva Kurpnieka sportisko, taču uz žēlošanos ne mazāk disponēto Rihardu/Rūtu gluži negaidīti (un tāpēc amizanti) balstītas tajos pašos ierastajos vīrieša/sievietes attiecību stereotipos. Andra Buļa priesteris izskatās laipns, delikāti maisās raibajai sabiedrībai pa vidu un, kā jau sagaidāms, “dabū mizā” no abām nometnēm.

Skats no izrādes // Foto - Jānis Deinats

Valodas spēles un skaidrojošā vārdnīca 

Izrāde sākas aizrautīgi un daudzsološi. Taču pēc tam, kad noskaidroti lietas apstākļi un esam iepazīstināti ar varoņiem un viņu atšķirīgajiem uzskatiem, temperatūra sāk kristies. Iespējams, tāpēc, ka lugā nav īstas darbības, jo dominē nebeidzama viedokļu apmaiņa. Kaut gan – mūsdienu teātrī, kā zināms, darbība var izpalikt. Arī “Dvēseļu uteni” Justīne Kļava bija balstījusi atšķirīgu viedokļu sadursmē, kas veidojās, sešiem dažādām etniskām kopienām piederīgiem studentiem aizstāvot savus no vecākiem un vecvecākiem pārmantotos uzskatus un nacionālos stereotipus. Taču izrādei nepiemita ne vismazākais statiskums, jo bija radīta asprātīga un darbīga vizualitāte, jauniešus iemitinot nevis kopmītnes istabiņās, bet ledusskapjos un sadzīves situācijas attīstot līdz ietekmīgam dramatisma mērogam.

“Sidraba šķidruma” uzvedumā vēstījumu par to, ka uzskatu cīņa plosa emocionālās un radniecības saites, var nolasīt bez grūtībām, bet tā galvenais transportlīdzeklis ir runātais vārds, kuru vizuālās norises tikai paskaidro vai komentē.

Varbūt tādēļ pēc izrādes prātā paliek divas lietas. Pirmkārt, asprātīgie ainu nosaukumi. “Jūlija jeb tikumības nedienas” vai “Karsta kritene” izklausās noslēpumaini un smieklīgi, sevišķi, ja izdodas atminēt un novērtēt dubulto kodējumu, kas var attiekties gan uz literatūras klasiku, gan uz kinofilmām, gan uz sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, gan uz dabas parādībām. Otrs izrādes elements, kas caurlūkojams ar neatslābstošu interesi, ir… programma, kur ietverta tāda kā skaidrojošā vārdnīca “gandrīz alfabēta secībā”. Tajā atrodami jēdzieni (dženderisms, feminisms, konservatīvisms), “kaites” (dzimuma identitātes traucējumi), kultūrvēsturiskas atsauces (Sodoma un Gomora), personības (Dzintars Rasnačs, Simona de Bovuāra). Īsi sakot, viss, kas tiek pieminēts izrādes varoņu diskusijās un varētu radīt skatītāju jautājumus.  

Skats no izrādes // Foto - Jānis Deinats

Mākslā viss nav jāsaprot

Izrādes nosaukums ir iedvesmojošs un mudina paspēlēties ne tikai ar skatītāju, bet arī ar recenzijas lasītāju (ja tādi atradīsies) zināšanām par latviešu literatūru un konkrēti Aspazijas daiļradi. Ja pārveidojam nosaukumu pašas dzīves formām visvairāk piesaistītajai Aspazijas lugai “Zaudētas tiesības”, iegūstam vārdkopu “Zaudētas viesības”, kas šķiet esam ļoti piemērota recenzijas virsrakstam. Vispirms jau gluži burtiskā nozīmē, jo lugas notikumi grozās ap nenotikušām viesībām – geju kāzām. Bet arī tāpēc, ka, iejūtoties tādā kā viesību šova apmeklētāja lomā, pēc izrādes neatstāj viegla zaudējuma vai drīzāk piepildījuma trūkuma sajūta.  

Kā tieši pietrūkst? Dinamiskas vizualitātes un problēmas skāruma dziļuma, varbūt mazliet arī neatslābstošas jautrības. Un kas galu galā ir noslēpumainais sidraba šķidrums, kura nozīmi Paula Pļavniece intervijā pirms pirmizrādes atteicās atklāt? Fināla dziedājums, kurā varēja saklausīt pieminētu sidraba spoguli, nekādu skaidrību neieviesa. Atliek atzīties neattapībā un mierināt sevi ar domu, ka mākslā viss nav jāsaprot.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt