AKTIERIS RUNĀ: Marats Efendijevs
Kroders.lv sadarbībā ar vietnes pastāvīgajiem autoriem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, un 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs.
Tagad kārta 2014. gada LKA aktierkursa absolventiem – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jaunajiem aktieriem.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.
Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Anna Andersone: Kā tu nonāci aktieros?
Marats Efendijevs: Es ļoti agri sapratu, ka būšu aktieris, lai arī neapzinājos, ko tas nozīmē. Man jau dārziņā deva lielas lomas. Audzinātāja manai mammai teica: “Kad Marats sāks iet skolā, noteikti aizvediet viņu uz teātra pulciņu.” Tur skaitīju dzejoļus un nodarbojos ar pašdarbību. 9. klasē nopietni iesaistījos KВН (Клуб Веселых и Находчивых – Jautro un asprātīgo klubs – A. A.). Tā visa bija ar teātri nesaistīta taustīšanās, mani kā bērna un pusaudža pirmie soļi mākslā. Reizēm pavisam nejauši uz skatuves vai kur citur mana iztēle aizdegās un es guvu baudu kā aktieris. Bet toreiz nesapratu, kas tas ir. Šobrīd tas notiek profesionālā līmenī. Tā ir fantastiska, taču ārkārtīgi grūti sasniedzama sajūta. Manuprāt, cilvēks, kas tiešām ir aktieris, kam lemts kļūt par aktieri, to sevī jūt, taču nevar noformulēt. Mēs to vienkārši gribam. Mūsos deg radošā uguns. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka pat pēc aiziešanas no teātra turpināšu nodarboties ar kādu mākslas veidu, piemēram, zīmēšanu. To prasa mana būtība.
Kā tu iztēlojies aktiera profesiju, pirms iestājies Kultūras akadēmijā?
Domāju, ka tas ir daudz vieglāk – iemācies lomu uz ūsiņu un tālāk jau spēlē, kā tev patīk. Nezināju, ka visur ir sava skola. Kad mūsu meistari Igors Koņajevs un Jeļena Čornaja pirmoreiz nostājās mūsu priekšā un stāstīja, ko un kā ar mums darīs, biju satriekts. Negaidīju, ka būs tik nopietni. Nezināju, ko nozīmē runāt pareizi vai nepareizi, kas ir Šekspīrs, kas Čehovs, kas Dostojevskis un kas – Moljērs. Visur ir atšķirīga skola! Tas ir tik grūti! Ja nav laba skolotāja, to iemācīties ir neiespējami.
Kādā no intervijām teici, ka savu skolotāju vajag atrast ikvienam. Vai tev tas ir izdevies?
Jā, man un manam kursam ir ļoti paveicies. Mums ir fantastisks pasniedzējs Igors Koņajevs. Īsta prāta mašīna, ļoti nopietns režisors, kurš izsver katru detaļu un liek aktierim smagi strādāt. Taču es par savu skolotāju saucu Jeļenu Čornaju. Viņa man iemācīja visu. Vispār mani ne pārāk gribēja uzņemt aktieros, un tieši Jeļena Čornaja bija tā, kas teica – paņemsim šo puisi, tas būs tīrs eksperiments. Tur sēdēja [Mihails] Gruzdovs, [Anna] Eižvertiņa, mākslinieki no mūsu teātra. Pēc pusgada viņi atnāca uz eksāmena izrādi, un mani neviens nepazina. Prasīja, kas tas par puisi, domāja, ka jauns paņemts. Man apgrieza matus, nedaudz nostādīja runu, un es ļoti mainījos. Tā nav lielīšanās, vienkārši Jeļena Čornaja ir pedagoģe, kas aktieri noliek izvēles priekšā: vai nu jā, vai – prom no šejienes! Domāju, ka profesija jāiegūst šādi. Viņai ir nopietna, nežēlīga metodika. Viņa uzskata – ja tā nav tava profesija, tevi vajag izgrūst no teātra, jo citādi tu mocīsies. Tas ir ļoti pareizi.
Vai tavā kursā bija šādi gadījumi?
Jā, bija talantīgi puiši. Tagad viņi veiksmīgi nodarbojas ar citām lietām. Manuprāt, tas bija pareizi. Viņi neizturēja, saprata, ka tas nav domāts viņiem.
Un tu pats? Vai arī nākotnē saisti savu dzīvi ar teātri? Pēc pieciem, desmit gadiem?
Mūsu teātris šobrīd piedzīvo ļoti nopietnas pārmaiņas. Es domāju, ka tas ir labi – ja kaut kas mainās, ienāk jaunais.
Bet?
Bet es vēl nezinu, kam un cik ļoti tas ir labi. Atbildot uz jautājumu – es redzu sevi teātrī.
Jā, man ir bijuši savi režisori, piemēram, mani meistari vai Renata Sotiriadi, kura mūsu teātrī iestudēja bērnu pasaku “Īkstīte” (2017). Neesmu konservatīvs nekādā gadījumā. Klausījos interviju ar Renāti Ļitvinovu (krievu aktrise, režisore – A. A.), kur viņa teica, ka gudru režisoru ir ļoti maz. Arī mūsu meistari teica: “Mēs jums esam liels retums. Jūs reti atradīsiet tādu režisoru, kurš skaidri zinās, ko grib, un mācēs to pieprasīt. Arī gudrus režisorus jūs atradīsiet reti.” Tagad saprotu, ka viņiem bija taisnība – labi režisori tiešām ir retums. Ne tikai mūsu teātros, bet vispār. Ievērojat, ka pašlaik reti tiek iestudēts klasisks materiāls? Un, ja arī iestudē, tad ne klasiskā veidā, bet modernā. Tieši tāpēc, lai izbēgtu no skolas, jo tā ir ļoti sarežģīta. Čehovs vispār aktieri iznīcina, ja to spēlē atrauti no skolas.
Vai tev sanāk redzēt Latvijas režisoru darbus citos teātros?
Jā, bet ne pārāk daudz. Esmu redzējis [Viestura] Kairiša, Džilindžera iestudējumus, [Kirila] Serebreņņikova izrādi “Raiņa sapņi” (Latvijas Nacionālais teātris, 2015). Daudz esmu redzējis Jaunā Rīgas teātra izrādes ar Vili Daudziņu, Gunu Zariņu, arī [Vladislava] Nastavševa darbus. Viņš ir interesants režisors, ar lielisku skolu, bet man nepatīk viņa stils. Labs režisors, bet ne man.
Vai ir kādi teātra, kino režisori, ar kuriem tu gribētu sastrādāties?
Droši vien [Alvis] Hermanis. Roberts Vilsons. Viņam ir cita līmeņa iztēle, cita pasaule. Ļevs Dodins. No kino režisoriem tas, protams, būtu Larss fon Trīrs. Vēl kino gribētu nokļūt pie [Andreja] Končalovska. Tas varētu būt lieliski. Arī [Ņikita] Mihalkovs.
Hermaņa labākajās izrādēs aktieri ir līdzradītāji.
Esmu pārliecinājies, ka labā aktierī jāmīt arī režisoram. Ja tā nav, aktieris ir slikts. Mēs visi iekšienē esam režisori. Mēs redzam bildi. Lasām grāmatas un domājam, kā materiālu varētu uzvest; klausāmies mūziku un iztēlojamies lomas. Tie visi ir režijas instrumenti. Reizēm klausos mūziku un nodomāju: “O, tur ir “Bonija un Klaids””! Un sagribaspie šīs mūzikas nospēlēt “Boniju un Klaidu”. Tu audz kā aktieris, un tevī aug, attīstās arī režisors. Aktierim jābūt gudram. Ja tā nav, ir problēmas.
Turpinot tevis iesākto tēmu – kāds ir labs aktieris?
Tāds, kas prot klausīties, kam ir temperaments, laba iztēle, kurš ir patstāvīgs, ļoti strādīgs. Kā jau teicu, aktierim jābūt arī gudram. Reizēm aktieri saka: “Šodien uz skatuves smadzenes vispār nestrādāja.” Tā tiešām mēdz gadīties. Aktieris var iznākt uz skatuves un mehāniski nospēlēt visu savu gabalu. Un skatītāji teiks: “Kāda vaina, bija normāli!” Taču, kad pieslēdzas smadzenes, aktieris uz skatuves vienmēr ir dzīvs, domā līdzi. Koncentrēties iespējams arī uz caurumu zeķē – domā par caurumu zeķē un attīsti savu lomu. Tā ir jocīga lieta. Vispār aktieris nav atdalāms no personības. Ja aktieris dzīvē ir slikts cilvēks, viņš arī spēlēs slikti. Vismaz man tā šķiet. Mēdz būt arī aktieri, kas ir draņķi dzīvē, bet spēlē fantastiski. Bet man ir tā – ja esmu labs ikdienā, man ir arī vieglāk spēlēt. Agrāk man par to bija nospļauties, varēju pateikt arī kādu riebeklību, bet tad sāku pievērst tam uzmanību. Tagad mēģinu neiziet uz konfliktiem. Cenšos nevienam netraucēt un būt laipns.
Un kā ar profesionālām domstarpībām? Tu runā pretī režisoriem?
Protams! Es vispār esmu ļoti riebīgs aktieris. Tāds raksturs. Ir režisori, kas nezina, ko grib, runā nekonkrēti. Režisors man saka: “Dari tā!”, bet es redzu, ka tam nav nekāda sakara ar materiālu. Tādos brīžos es saku nē. Aktieris zaudē, ja visu laiku saka tikai – jā, jā, jā... Viņam jābūt ar raksturu, bet jāspēj arī pamatot savu nostāju un piedāvāt alternatīvas, kompromisus. Arī režisoram jāspēj nevis runāt, bet sarunāties. Tikai tad var sanākt kaut kas nopietns.
Kādā intervijā lasīju, ka tev ļoti patīk kino.
Es dievinu kino! Uzskatu, ka tas ir viens no veidiem, kā aktierim attīstīties un strādāt ar sevi. Sēdi mājās, skaties kino un paralēli pieslēdzies un strādā ar filmu.
Kāda ir atšķirība starp kino un teātri?
Izrādās, ka tās ir divas ļoti atšķirīgas un tajā pašā laikā – ļoti līdzīgas jomas. Gan teātrī, gan kino atslēga, kā būt labam aktierim, ir līdzīga. Tā ir koncentrēšanās. Ne kino, ne teātrī aktieris nevar būt izklaidīgs. Tev jāsaprot, ko tu gribi izdarīt. Tīra matemātika. Toties atšķiras spēles amplitūda – teātrī tā iet plašumā, kino viss notiek intīmāk.
Vēl šos mākslas žanrus atšķir tas, ka teātrī vienmēr klātesoša ir arī publika. Vai tu jūti skatītāju noskaņojumu? Ir laba un slikta publika?
Ja aktieris izrādes neizdošanos pamato ar sliktu publiku, tas nozīmē, ka viņš ir slikti spēlējis. Protams, publika var būt nedaudz nomākta, nospiesta, taču labs aktieris to vienmēr atdzīvinās. Tas viņam netraucēs. Jā, viņš jutīs – šodien nedaudz sliktāk, citu dienu nedaudz labāk, taču mums ir mācīts spēlēt tā, lai pašiem būtu bauda. Ja tā nav, tātad slikti spēlējam. Ja kāds spēlē slikti, bet saka, ka gūst baudu, viņš melo! Un, ja kāds saka, ka ir noguris no teātra, tas nozīmē, ka viņš spēlē slikti. Tas ir simtprocentīgi precīzs tests! Pajautā aktierim, vai viņš mīl teātri. Ja viņš atbildēs, ka nē, tu vari pat tālāk nedomāt, vai viņš ir labs vai slikts aktieris.
Un kā ar kritiķu vērtējumu? Tu lasi recenzijas par izrādēm?
Jā, kad man ir ļoti garlaicīgi. Nekad neesmu lasījis sliktu atsauksmi par sevi. Runa ir bijusi par to, ka pati izrāde ir mēsls. Nu labi – pēc izrādes “Divi džentlmeņi no Veronas” pirmā cēliena zāli pameta ap 30 skatītāju. Ne tāpēc, ka izrāde ir slikta, vienkārši tā nav viņiem piemērota. Skatītāji bieži, nākot uz teātri, grib redzēt klasiku, taču te pēkšņi kaut kas moderns! Konservatīvākie skatītāji tad pamet zāli. Taču es neesmu konservatīvs, un arī visatbaidošākajās izrādēs spēju novērtēt labus aktierdarbus.
Vai ir loma, ko tu ļoti gribētu nospēlēt?
Gētes Faustu. Tas ir mans sapnis. Spēlēt Faustu un Mefistofeli vienlaicīgi. Man likās, ka tā ir mana ideja, bet izrādās, ka to jau sen kāds ir izdomājis. Ne kāds, bet pats Jurskis (krievu režisors Sergejs Jurskis – A. A.). Fausts un Mefistofelis ir viena un tā paša cilvēka personības divas puses. Cilvēks mētājas starp dēmoniem un savu cilvēcību, un dēmons šajā gadījumā nav nekas slikts – manuprāt, tā ir mūsu sirdsapziņa.
Gribētu spēlēt Faustu cita režisora izrādē, bet man ir arī savs režisora sapnis – iestudēt “Dekameronu” (Džovanni Bokačo noveļu krājums – A. A.). Kāpēc? Tas ir ļoti erotisks un ļoti aktuāls materiāls. Tur ir tik daudz jūtu, kaisles, humora! Tur ir ļoti nopietni, dramatiski un arī neticami smieklīgi stāsti. Mūžam aktuāla tēma – sievietes un vīrieša savstarpējā pievilkšanās. Mūžam aktuāli jautājumi: kas ir mīlestība? cik tā ir svarīga? Ir cilvēki, kas uzskata, ka mīlestība nemaz nav vajadzīga. Ka tā traucē, nomāc – kā slimība. Un es viņiem varu piekrist.
Vai šim nolūkam tu būtu gatavs arī mācīties režiju?
Iespējams. Šeit, Latvijā, es varētu kļūt par režisoru ļoti ātri. Varbūt braukšu uz Sanktpēterburgu, tur ir grūtāk, bet ir ļoti laba skola. Vēl domāju. Es ļoti mīlu teātri, taču pašlaik esmu pazaudējis visas savas mīļākās izrādes: “Kņaze Meri” (rež. Jeļena Čornaja, 2014 – A. A.) , “Divi džentlmeņi no Veronas” (rež. Igors Koņajevs, 2014 – A. A.), “Tikšanās lai arī notika, bet…” (rež. Jeļena Čornaja, 2013. – A. A.). Būšu atklāts – tas ir ļoti skumji. Strādāju pie lomas, laužu sevi, gandrīz vai slimīgi pārdzīvoju, ja nesanāk, un tad to visu izmet ārā...
Redzēju tevi izrādē “Tikšanās lai arī notika, bet…”. Šajā iestudējumā ārkārtīgi liela nozīme ir precīzai aktierspēles stilistikai – groteskai, ko tu un tavi kursabiedri pārvaldījāt meistarīgi.
Jā, tā bija pēdējā izrāde. Tas ir Čehovs, kāda Latvijā vairs nav. Viss. Lūk, tā ir skola! Lai ko arī kāds neteiktu, tas ir tīrs Čehovs. Šādi Čehovs ir jāspēlē. Katrā no stāstiem mēs smejamies. Čehovs ir komisks, lai gan viņu var arī lasīt un raudāt. Kad ienācu teātrī, man likās, ka pēc pieciem gadiem es varēšu spēlēt vēsā mierā – ierasties 15 minūtes pirms izrādes, iziet uz skatuves un gūt baudu. Nekā! Joprojām pirms katras šīs izrādes es un mani kursabiedri trīcējām un drebejām.
Jums nedod labas lomas?
Jā, ir sajūta, ka režisori baidās, tikai nezinu, no kā. Mums ir ļoti nopietna bagāža. Trakākais būs, ja mēs nomierināsimies un pārvērtīsimies masu skatu dalībniekos. Statistos es ilgi nevarēšu spēlēt. Pāris gadi, un viss, iešu prom no teātra. Manuprāt, teātrī vispār būtu jābūt kastingiem. Citādi aktieri iesūno. Viņiem iedod lomu, un viņi zina – viss, šī ir mana loma, neviens man to neatņems. Nekā! Es gribētu, lai uz šo lomu varētu pretendēt visi.
Jūsu teātra vadītāja arī ir jauna aktrise un noteikti labi atceras, ko tas nozīmē – jaunam aktierim pierādīt sevi teātrī.
Dana Bjorka ir lieliska aktrise, taču es nezinu, kā viņa apvienos šīs divas sfēras – teātra vadīšanu un aktrises darbu. Darot divas lietas vienlaicīgi, viena no tām nenovēršami cieš. Varu teikt, ka Dana ir ļoti mērķtiecīga, ambicioza un labā nozīmē spītīga. Dod dievs, lai mūsu teātris uzplauktu, taču es ļoti baidos no tā, ka mūsu teātrī pārpludinās slikti režisori. Manuprāt, slikts režisors ir tāds, kurš teātrim nepienes neko noderīgu. Kas ir noderīgs, kas nav – tas, protams, ir gaumes jautājums un atkarīgs no Danas. Es gan tā arī neesmu sapratis, kāda viņai ir gaume, tāpēc gaidu, kad mums parādīsies mākslinieciskais vadītājs. Gaume un skaidrs virziens – tas jau ir labi. Gaidām brīnumu.
Kā tev šķiet, ko gaida jūsu teātra publika? Varbūt vērts vairāk uzrunāt arī latviešu auditoriju?
Mans meistars iestudēja izrādi “Mīlestības svētība” (rež. Igors Koņajevs, 2015 – A. A.). Kad šo izrādi nezin kāpēc noņēma no repertuāra, tā tika translēta tiešraidē televīzijā. Paziņas latvieši bija šokā, ka tāda izrāde ir uzvesta mūsu teātrī. Neviens par to nezināja. Kur ir problēma, es nezinu. Slikta reklāmā? Vai arī latvieši izvairās no mūsu teātra? Netic, ka mūsu teātrī varētu būt kas labs? Nezinu, jo izrāde bija fantastiska – skaista un stilīga.
Ar ko tu nodarbojies ārpus teātra? Tavā Facebook profilā lasīju, ka strādā privātā vidusskolā.
Jā, es mācu runu un elpošanu. Palīdzu skolēniem iemācīties noturēt uzmanību. Tehniku, ko iemācījos pie Jeļenas Čornajas. Sapratu, ka tā ir noderīga ne tikai aktieriem, bet jebkuram ikdienas dzīvē. Tāpat filmējos motion capture. Septembrī Latvijā atvērās Baltijā vienīgā motion capture studija Baltijā. Izturēju kastingu un bez lielīšanās varu teikt, ka šobrīd esmu vienīgais motion capture aktieris Latvijā. Režisors, ar kuru kopā strādāju, teica, ka mēs esam apgāzuši mītu par to, ka šo žanru aktierim jāapgūst divus gadus. Mani viņš apmācīja divu mēnešu laikā. Tagad intensīvi strādāju ar profesionāļiem no Pixar (amerikāņu animācijas filmu studija – A. A.) – katru nedēļu izlaižam pa vienai 12 minūšu garai multfilmai.
Vai esi atradis atbildi uz jautājumiem – kas ir teātris, kas ir māksla?
Atbildi uz jautājumu, kas ir māksla, meklēju piecus gadus. Un atradu. Māksla ir emocijas. Mākslai jābūt emocionālai. Jābūt! Ja tajā nav emociju, viss! Mākslā jābūt mīlestībai un visām pārējām jūtām, izņemot naidu, ļaunumu un vulgaritāti, kas ir ļoti viegli sasniedzamas emocijas. Savukārt visforšākā māksla ir teātris. Ja esi īsts aktieris un eksistē pareizi, tu patiesi kļūsti par citu cilvēku. Tu domā ar savām smadzenēm, taču parādās it kā vēl vienas smadzenes. Tā ir dīvaina lieta.
Šeit Marata Efendijeva profils M. Čehova Rīgas Krievu teātra mājaslapā
Rakstīt atsauksmi