
Rokstārs. Dzirksteļotājs. Bliezējs. Aktieris
Ar Gintu runāt ir viegli. Lai arī viņa personība ir gana sarežģīta, viņš pats ir vienkāršs – “normāls lauku vecis”, kā pats saka. Tik dabīgi ienācis Liepājas teātrī, ka liekas – te bijis vienmēr.
Viņam ir tik daudz enerģijas, ka pilnībā pārņem telpu, kurā ienāk – pat tad, kad aiz muguras garš mēģinājums un pēc pāris stundām priekšā vēl viens, viņš dzirksteļo un gandrīz lēkā krēslā, kurā sēž; aktīvi žestikulē, mirdzošām acīm rāda bildes ar brāļiem pirms medībām, un vienīgi mirklī, kad runājam par to, kas viņam ir teātris, paliek absolūti nopietns, jo pēdējā laikā par to daudz domājis.
“Bliežam, maucam!” šos vārdus viņš sarunas laikā atkārtos bieži. Šī varētu būt Ginta bliežamā sezona – tikko nospēlēts Edgars Kārļa Lāča un Regnāra Vaivara mūziklā Purva bridējs ugunī (saruna gan notiek deviņas dienas pirms pirmizrādes), priekšā lielas lomas Dailes teātrī pie Lauras Grozas-Ķiberes un Regnāra Vaivara, turklāt tās nav vienīgās. Un tieši viņa atvērtības dēļ ļoti gribas, lai viņu pa īstam ieraudzītu.
Un vēl – šis ir Ginta pieaugšanas brīdis, pat ja acīs gan joprojām mazs velniņš. Un sirds viņam tik plaša kā okeāns.
Pirmā loma Liepājas teātrī, turklāt galvenā. Grimētavā esi iekārtojies Egona Dombrovska krēslā. Kā tu šeit jūties? Nebija grūti ienākt jaunā kolektīvā?
(Smejas.) Īstenībā pats biju baigi daudz izdomājis un sabūris kaut kādu vajadzīgu vai nevajadzīgu drāmiņu tajā visā, jo īstenībā kolektīvs ir brīnišķīgs, vismaz attiecībā pret mani. Biju satraucies, sadomājies, ka teiks: “Nu, Rīgas kundziņ, ko tad tu mums parādīsi?” Nevienā brīdī nemēģināju kaut kādā veidā ielīst un pateikt, es te tagad atbraucu, man tagad pienākas vairāk nekā citiem. Man pašam ir jātiek galā ar to, ka esmu citā vidē, ka nezinu neko, lēnām iepazīstu pārējos kolēģus – darba specifiku, kā viņi strādā un uz ko tas viss iet. Satraukums ātri pazuda, mēs ļoti radoši strādājām, visi man palīdzēja. Vispār esmu baigi pateicīgs par visu, kas šobrīd notiek un tikai notiks.
Un par to Dambrāna krēslu (smejas) – kaut kā mums vienmēr bijušas vairāk nekā tikai čomu attiecības, nu kaut kas tur ir (smejas vēl vairāk). Lieli puikas, kas satiekoties vienmēr samīļosies, saķersies un sabučosies, kaut kā mēs jūtam viens otru citādāk. Tā pa riktīgam forši.
Atceries, kur tu biji, kad uzzināji, ka būsi Edgars Liepājā?
Runas ar mājieniem no Regnāra puses notika ik pa laikam. Viņš pirms diviem gadiem teica, ka taisīšot Purva bridēju – pirmo un vienīgo mūziklu Latvijā. Un tā mēs ķiķinājām. Bet, kā teikusi mana burvīgā kolēģe Sarmīte Rubule: “Kamēr neesi pirmizrādē paklanījies, nevari zināt, vai vispār būsi tajā lomā!” (smejas.) Lai arī ne no Dailes, ne Liepājas teātra puses ar mani vēl nebija bijušas nekādas sarunas, pēc kāda laika man Dailes bufetē pienāca klāt Kārlis Lācis, kurš tur regulāri brokasto, un teica: “Nu, Mellais (tā Gintu dēvē kolēģi un draugi – Z. B.), es tad tev sāku rakstīt, bliežam, ne?” Pēc tam man zvanīja Regnārs, skaļi lasīja ainas, stāstīja kaut kādas lietas. Man tas likās baigi inčīgi, bet tikko bija sākusies sezona, un sapratu, ka man stāsta par kaut kādas sezonas kaut kādu notikumu, kas varbūt būs tikai pēc diviem gadiem. Tad teātrī bija tusiņš, kurā bija Herberts (Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins – Z. B.) un Džilis (Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers – Z. B.), kurš skatījās uz mani un teica: “Nu, ko, liekam vaļā!” Atbildēju – jā, esmu ar mieru. Tas viss bija tik vilinoši, interesanti, un būtu taču muļķīgi teikt “nē”. Tā tas rats iegriezās.
Uzreiz bija pārliecība – šis ir mans un es to darīšu?
Mani biedēja muzikālais materiāls. Tas, ka es to darīšu, bija skaidrs. Vai varu izdarīt? Nu, tas man bija viens no kārtējiem izaicinājumiem. Kad man jārunā teksts vai dzeja un kaut kas aizbrauc auzās, visu varu noimprovizēt, bet mūzika tevi ieliek rāmī, man nav tādas tehnikas un izglītības, lai tad, ja kaut kas nobrūk, tiktu atpakaļ. Manas lielākās šaubas bija par to, vai es varu tik daudz nodziedāt. Tieši nodziedāt lomu no a līdz ž, nevis izstāstīt.
Izaicinājums bija arī ne tāpēc, ka o, man baigā loma, bet no tā, ka būšu citur un ka vienīgais, ko reāli zinu, ir režisors, kuram ticu un iešu līdzi līdz galam. Nav tā, ka mēs pirmo reizi tiekamies un strādājam, tāpēc metos iekšā, ļoti daudz ko nezinot. Muzikālais materiāls pie manis nāca palēnām, jo Regnārs ar Lāci vēl savā starpā radoši izpaudās, diskutēja, mainīja lietas. Dabūju vienu balādi, likās wow, un bija sajūta – yes, tas ir jādara. Piekritu, lai gan man pēc tam ir ļoti, ļoti, ļoti laba sezona Dailē. Jaudīga. Sezona sākas un beigsies ar Regnāru, pa vidu ir Rolands (Atkočūns – Z. B.), Laura (Groza-Ķibere – Z. B.), Miša (Gruzdovs – Z. B.). Man būs ļoti daudz darba, tāpēc teorētiski varēju teikt – pagaidām, pārceļam, pārplānojam, metam mierā. Bet kad tad vēl, ja ne tagad? Jārauj, vienkārši jārauj, lai vai kā! Ja tā godīgi runā, ir kaut kāds laiks, arī vecums, kad tās lomas atnāk. Pēc diviem gadiem – nu, diez vai, jo tie deniņi būtu vēl sirmāki.
Kaut kad ir grūtāk, kaut kad ir vieglāk. Dailē būtu citādi, jo viss ir ierasts. Tas, ka neesmu mājās, mani motivē, mobilizē un liek savākties. Protams, mani nelaiž vaļā doma – kāpēc es? Kāpēc režisors paņēma tieši mani līdzi? Un es gribu attaisnot visas viņa cerības.
Kaut kā esi kļuvis par Regnāra aktieri?
Nezinu, tas jāprasa viņam, bet, ja godīgi, ļoti labprāt tāds būšu. Pat tad, kad mēs pārmijam kādu asāku vārdu, vienmēr pēc piecām minūtēm saķeramies, paspiežam roku, es atvainojos, viņš pasaka sorry, un viņš saka: “Mellais, tu saproti, ka Tu redzēsi, kā manas rasas lāses gaismu lauzīs, Un beidzot īstās krāsas iemirdzēsies bezkrāsā!” (dziesmas frāze no izrādes Purva bridējs ugunī – Z. B.) Un tad tu saproti, ka viss ir labi, tas ir process, un ir lietas, kam ir jāpaliek procesā. Regnāra uzticības kredīts man ir gana liels, un negribas to vienkārši iztērēt, tāpēc ir jābliež dubultā. Sākām pirms daudziem gadiem ar Aiju pēc Jaunsudrabiņa, 2010. gadā, man liekas.
Mēģinājumu sākuma posmā teici, ka šī loma tev iedos pārliecību gan kā Gintam, gan aktierim. Kuras lomas tev vēl bijušas tādas – pārliecību dodošas? Kuru režisoru uzticība?
Tas pats Regnārs ar Kaisles vilcienu. Jo Mellais ir tāds, kas parasti skrien ar rokām, kājām pa gaisu, bet Regnārs lika ar abām kājām nostāties uz zemes. Bet kaut ko dod katrs no režisoriem, kaut mazas lietiņas. Šobrīd gribas vākt domugraudus, labās sajūtas un idejas, foršos momentus, kur tu gan kā aktieris, gan kā cilvēks kopdarbā ar režisoru, partneriem un kolēģiem esi sevi piepildījis. Tas viss kopā iedod tādu baigi labo sajūtu, tāpēc ir jāvāc, jāvāc, jāvāc.
Šis tev nav pirmais mūzikls un ne pirmā sadarbība ar Lāci. Esi bijis bīskaps izrādē Žanna d’Arka. Kā atšķiras abas pieredzes?
Kā diena pret nakti, desmitreiz vienkāršāk, ja ne vairāk (smejas). Vismaz man – gan muzikāli, gan aktieriski. Kā zinām – ir filmu radīti priekšstati par sliktajiem bīskapiem, kuri smaida un runā Dieva vārdus, bet iedur nazīti mugurā. Protams, ka visur var rakt un meklēt, bet tur mēs dabūjām un atradām labāko kopsaucēju, kāds varēja sanākt, un, manuprāt, bija ok. Šeit ir tā – ja tikšu ar šo riktīgi galā, tad varēšu uzmest kūleni un teikt: yes, jo pagaidām tas vēl ir procesā. Muzikālais materiāls nāca pie mums laiku pa laikam. Tad uzpeldēja ziņa, ka Lācis ir sarakstījis otro simfoniju, un mēs jau smējāmies, ka pa vidu simfonijas burvju lidojumiem: še jums ar bišķi, jo man tas nāk (ļoti smejas).
Lāci nevar sajaukt ne ar vienu citu komponistu. Viņš var trīs takšu ietvaros ielikt vienu pauzi, tad trīs pauzes, tad vēl kaut ko vīteru vīteriem, no zema reģistra līdz milzīgi augstam. Man visvairāk patīk tas, ka ir jādzied divas, trīs un četras balsis un vēl jādara kaut kas pa vidu. Ja Lācis ir klāt, viņš vēl paralēli kaut ko notransponē, rodas haoss, visi kliedz, bet Lācis savāc savus matus un saka: “Bet tas taču ir tik vienkārši! Tas vienkārši ir jāiemācās.” Forši! Skaidrs, ka jāiemācās (ļoti smejas).
Kā tu vispār sāki dziedāt?
Man nav tādas izglītības, ļoti vēlu sāku iet mūzikas skolā. Lai cik tas dīvaini nebūtu, spēlēju pikolo flautu, un tad, kad visādos veidos centos beigt trešo klasi, man mūzikas skolas direktors teica: “Lūdzu, Grāveli, vai mēs varam sarunāt, ka tu vairs nenāksi?” (ilgi smejas). Man nepatika. Sākumā jau likās ok, bet tad, kad čaļi pēc stundām gāja spēlēt futeni, bet man bija jāiet uz solfedžo vai kaut kur vēl, tad man likās – nē, nē, nē. Lai gan solfedžo foršums bija brīnišķīgā skolotāja – jauna un forša. Nedzirdēju ne noti, tikai sēdēju un baudīju to burvīgo sievieti (smejas).
Ja godīgi, pat nezinu, kā. Skolā kaut ko padziedāju, ar džekiem dibināju grupu, kā jau tas bieži notiek. Man bija gari mati, trakums. Un tad jau teātrī. Dailes 8. studiju ņēma kā dziedošos, dejojošos aktierus mūzikliem, jo bija doma, ka Dailes teātris sezonā taisīs vismaz vienu lieluzvedumu, kur visi dziedās un dejos.
Vienā mēģinājumā, kad netiki notī vai darbībā, daudzas reizes atkārtoji: “Es to izdarīšu, vai ne, Regnār? Es to varu.” Pārliecināji viņu vai sevi?
Es ar sevi visu laiku sarunājos (smejas). Bet bija tā – mums ir iedota mūzika, kuru mācīties mājās, ir saspēlēts meldiņš, bet darba materiālā, ar kuru strādājam mēģos, man pēkšņi vairs nav ne jausmas, kas ir kas, jo dzied arī kolēģi un ir tāds liels blurstiķis ar ļoti daudz visa kā. Es no Norča (muzikālais vadītājs Normunds Kalniņš – Z. B.) dabūju taimkodus, sarakstīju, kurā brīdī man jāsāk, viņš man iespēlēja uz klavierēm. Es to sarakstīju telefonā, flešā, vis kaut kur. Aizeju mājās, ieslēdzu un izdziedu to vietu desmit reizes. Atnāku, Regnārs saka – nav, un viss, te vajag tā un šitā. Es jau viņam nestāstu, ka es katru vakaru simts reizes nodziedu to *** frāzīti, bet tad, kad nedzied citi, nav atskaites punkta, jo visa apakša ir tīdīrīdīdītī (Gints improvizē pavadījumu). Un tad man Norča burvīgi saka: “Nu, kā, bet tu izskaiti!” Es nekad neesmu varējis saprast, ko nozīmē SKAITĪT! Man ir jādzied, paralēli jādara tas, tas un tas, jāaizskrien noteiktā brīdī tur, kādam vēl jāiesit un vēl JĀSKAITA? Norčam apsolīju, ka pirmo tetovējumu mūžā uztaisīšu uz rokas ar tekstu: “Ir jāskaita!”
Kāds būs tavs Edgars Regnāra versijā par Purva bridēju?
Režisors jau pašā sākumā pateica, ka stāstu par Edgaru un Kristīni zina visi. Bet zina ko? Ja pateiksi jebkuram cilvēkam, kurš iet pa ielu – stāsts par Edgaru un Kristīni. Edgars ir dzērājs, un viņa neaiziet pie sava sūrā džeka, bet aizskrien līdzi dzērājam, jo sirds pavilkās.
Man ļoti patika, ko man pateica Regnārs, kad runājām par Blaumani, – ka Edgars runā tikai par to, ka viņš gribētu būt labs, bet nerīkojas, nedara neko. Mans Edgars ļoti skaidri zina mērķi, ko, kā un kāpēc darīs. Arī dziesmā ir teksts: Laiks beidzot rīkoties, pēc tam var parunāt. Jo principā Edgaram jau viss ir. Man ir sievietes, nauda, darbs – es strādāju pie barona, man ir zirgi, barons mani ņem līdzi, man viss notiek, par ko cepties? A tas ezītis te kaut kur kaut ko (rāda uz sirdi)… Un ir skaidrs – ja nerīkošos, ja tagad nepametīšu visu un necīnīšos par to sievieti, nav jēgas. Izsmelšos. Palikšu tukšs un truls cilvēks. Tāpēc es izdarīšu visu, lai viņu dabūtu. Visu iespējamo. Un viņš iet un dara.
Baigi labi risinās aina, kurā Edgars nosviež naudu Kristīnes mātei. Viņš ar viņu runā un nesaprot, kur ir problēma. Tu redzēji, man barons iedeva naudu, tava meita atšuva Akmentiņu, tad kāpēc es esmu tas čūskulēns? Tas ir stāsts par to, ka māte joprojām dzīvo tajā cilvēkā, vecajā Edgarā. Kristīne saka – viņš jau pusgadu nedzer, bet viņa atcērt, ka nedzer kaut gadu, kaut piecus nedzer, tas nav svarīgi – tu esi dzērājs. Lielā mērā Edgars jau, manuprāt, vienā brīdī dzīvo dzīvi tā, kā viņu redz citi. Un tas ir kā no manas personīgās pieredzes – kaut kad jaunības trakumā tāpat tika vārītas ne mazums ziepes, un nav svarīgi, cik gadi ir pagājuši, to pazaudēt nav iespējams, jo sliktās lietas atceras desmit reizes vairāk nekā labos darbus, par kuriem, protams runā, bet citādi. Bet lai vai kā – mātes svētība ir vajadzīga lieta. Un tad viņš saka – labi, ok. Es iešu tālāk. Es gadu dzīvošu krogā. Krogā!!! Varat nākt apskatīties katru dienu – es svinēšu, nedzeršu. Bet vienalga jau paliek stāsts par kārdinājumiem, vilinājumiem un visu to viņa iekšējo neprātu un trakumu. Atnāk Akmentiņš un izaicina viņu – Tas, kurš pirmais bremzēs pie kraujas, zaudēs godu (dziesmas frāze – Z. B.), un Edgars padomā: nu, ne jau šis džeks, šim džekam es nevaru paiet garām. Ja viņš piedāvātu glāzīti, tas Edgaram būtu izdevīgāk, jo viņš varētu teikt – nu, ko, dzer pats, bet viņš izdara viltīgu gājienu un pasaka, ka īsts vīrietis izvēlas drosmi. Edgars tiek izprovocēts, viņa pašcieņa tajā brīdī tiek tik ļoti aizskarta, ka viņš saka – aiziet! Un tajā brīdī viņš ir gatavs arī pārskriet pāri tai aizas malai un nomaukt lejā, tāpēc ka – jā, es esmu labākais cilvēks uz pasaules, kuram piederēs Kristīne!
Regnārs ir smuki izdarījis – uzlicis ļoti dzelžainu rāmi, pat tekstu iedodot tā, ka visi svarīgie vārdi ir pasvītroti, un tomēr viņš ļauj būt tev pašam un būvēt savu stāstu. Viņš ir iezīmējis trasi – tu vari to izbraukt taisni, bet vari arī līferot līferiem, galvenais palikt tajā pašā nobraucienā. Nav svarīgi, cik lielas cilpas tu met riņķī, galvenais, lai tas neiet ārā no viņa rāmja. Regnārs nav sagriezis Blaumani pilnībā, akcents ir tajā, ka viņš ir sarakstījis baigi smukos dzejas tekstus. Piemēram, Kristīnei, atvadoties no Akmentiņa, lai gan viņai it kā nav neviena iemesla pateikt nē: Tu savā mājā katrai lietai rodi savu vietu – es esmu bezkrāsa, kas Tavā namā neiederas. Un tas ir drusku paradoksāli, bet tajā pašā laikā ļoti, ļoti tā! Ja griežam, tad griežam, un lai tad sāp, bet sāp tā – Ah! Un tev nav jāspēlē Āāāh! (kliedz skaļi) – tev nav jāsajūk prātā un jāizlaiž akna ārā pa muti, bet tev ir jāizdara tā – ssssssssss (velk caur zobiem), lai sāp tā, ka nevar parunāt.
Tam, ka Regnārs būs tik gatavs Purva bridējam, es gatavs nebiju. Domāju, ka viņš apzinājās, cik viņam būs laika un kādus noteikumus uzliks apjoms un mūzika.
Kāda ir tava Kristīne – Agnese Jēkabsone?
Brīnišķīga, tik skaista un brīnišķīga aktrise. Pirmais šoks man bija ieraudzīt viņu ar īsākiem matiem, nekā man šobrīd. Zini, ir tāds teiciens, ka stipram vīrietim obligāti ir jābūt vēl stiprākai sievietei. Kā partneris viņa ir baigais plecs. Viņa dara visu, iedarbojas uz tevi un nepieļauj versiju, ka tu varētu kļūdīties, piemēram, nepavilkties līdz galam, bet būt tā bišķiņ. Strādāt ar viņu ir tiešām interesanti, Agnese ir riktīgs profiņš, un tas ir tas, ko šobrīd redzu visvairāk. Viņa vienmēr piesegs, palīdzēs, izdarīs, tajā pašā laikā zinot, ka viņas vieta ir viņas vieta. Un tas liek saprast – ne velti viņa dara to, ko dara, un ir tas, kas ir. Tas, kā viņas Kristīne tiek vaļā no tāda vuf (rāda plašu žestu ar rokām) vīrieša kā Akmentiņš, kuru mamma nēsā uz rokām (un nav jau tā, ka viņš viņai nepatīk), – tas man kā Edgaram liek saprast, cik man jābūt krutam un labam, jāpaņem viņa ar kaut ko lielu un spēcīgu.
Tu ej lomā vairāk ar sirdi, ne prātu, vai ne?
Ir gan reizes, kad tas traucē – ka emocijas skrien pa priekšu. Šajā profesijā ir arī gana daudz racionālu lietu, kuras vajag mācēt pareizi sadalīt un sakrāmēt, bet tāds es esmu un gribu palikt. Un tā es darīšu, cik vien ilgi varēšu. Tā sevis paplosīšana un sevis pameklēšana gan padara procesu grūtāku, bet tajā pašā laikā ļauj darbu tik daudz nenest mājās, vismaz es cenšos, jo visas tās emocijas paliek kaut kur tajā lielajā mājā. Šobrīd šeit ir grūtāk, jo laiks ir tik, cik ir.
Ar gadiem jau tu daudz ko mācies, arī kā to visu sadalīt. Lai gan es joprojām esmu sevi pieķēris jau no rīta meklējot kašķi, jau kurinot sevi. Tas protams, ir šausmīgi nevajadzīgi un trakulīgi, bet dzīvā emocija – nu, tāda tā ir. Bet man tas palīdz un strādā – un tas ir veids, kādā es krauju savu piramīdu.
No kā tev ir visvairāk bail, esot uz skatuves?
Palikt neinteresantam, palikt tādam, par kuru saka – ā, nu ja, tas ir Mellais, un viss. Tas pat, es pieļauju, nav tik daudz atkarīgs tikai no paša aktiera, bet arī no režisoriem. Jo, ilgu laiku spēlējot tos trakos un sliktos večus… Nu, it kā inčīgi jau, jo arī viņi jau kaut kad lūst un ar viņiem kaut kas notiek. Bet tad kādā kritikā Silvija Radzobe uzraksta: “Izrādās, Grāvelis var būt arī mīlētājs” (par Maikla lomu izrādē Nakts vēl nav galā – Z. B.). Protams, kāpēc ne, visādi jau var un gribētos. Esmu saskāries ar to, ka gana bieži lomas dod pēc deguna, diemžēl vai par laimi. Vairāk jau diemžēl. Bet tagad lēnām viss kārtojas, un varētu būt, ka no šī mirkļa daudz kas būs atkarīgs no manis paša.
Tu esi ļoti atvērts un emocionāls. Domā – raupjums tavā profesijā nepalīdzētu vairāk?
Pats sevi gana bieži esmu pieķēris pie domas, ka esmu kaut ko palaidis garām, lai izpalīdzētu kādam citam. Ģimenē esam četri brāļi, un dalīšanās, izpalīdzēšana citam man vienmēr ir bijusi ikdiena, pašsaprotama un normāla. Vecāki mani tā visu dzīvi ir audzinājuši. Esam ar bračkām sētā spēlējuši futeni, atbrauc tēvs pēc darba un saka: “Re, kaimiņu tantei malku atveda, saskaldām?” Un piedūriena pēc pa četriem ķeramies klāt, tad pieslēdzas vēl pieci kaimiņi, trīs stundu laikā saskaldām, un nākamajā dienā sakrāmējam šķūnī. Tante raud, bet mēs spēlējam tālāk futeni. Man tas liekas kaut kā pašsaprotami. Ikdienas dzīvē tas ir forši, un kāpēc ne, bet skatuve tomēr ir nežēlīga. Biežāk jāmāk godīgi paņemt savu vietu, savu laiku un būt nekaunīgākam. Vienā brīdī vienkārši ir jāpiecērt kāja, jāpasaka stop, man vajag tā. Negribu saukt lomas, bet, šobrīd sēžot, runājot un domājot par vairākām lomām Dailes teātrī: ssssss (ievelk gaisu starp zobiem) – esmu nolicis sevi malā, jā. Kādam tas atnāk ātrāk, kādam tas ir vairāk dots, bet man tas nāca kā mācība.
Kāds bija tas Gints, kurš pirmo reizi uzkāpa uz skatuves? Atceries sevi tādu?
Tas bija Nezinītis uz Mēness (2000). Mazā zāle, turklāt man liekas, ka Regnārs to taisīja (smejas). Mums bija tādi mistiski brūni kostīmi, Artūrs (Skrastiņš – Z. B.) spēlēja Nezinīti. Man bija septiņi mēģinājumi, tikai daži uznācieni. Vienreiz man sadeva pa muti un mani vajadzēja nonest, otrajā reizē mūs dauzīja ar lieliem gumijas pūšļiem. Tajā trakumā es kaut ko biju palaidis garām, un man nebija ne jausmas, kad jāiet uz skatuves. Atceros – stāv Pēteris Liepiņš tādā pašā kostīmā, viņš iet, bet neviens no manējiem gan neiet. Izeju, un man nav pat nojausmas, kas un kur notiek, es pat nezinu, vai man tur ir jābūt. Tas apjukums bija vienkārši nereāls.
Pēc tam sākās lielais trakums, jo otrajā kursā ar mums uztaisīja Leģendu par zaļo Jumpravu (rež. V. Liepiņš, 2000.). Tur mēs visi kļuvām par aktieriem (smejas). Gunārs Kalniņš dziedāja solo, Raimonds Pauls pie klavierēm, Bet Bet dzīvajā. Nu, kāda skola, kāda akadēmija? Mēs jau esam aktieri (iešvilpjas)! Ārā autobusiem rindā stāv cilvēki. Protams, ka visi nāca skatīties uz Gunāru Kalniņu, tagad es to apzinos, bet tad jau viss sakāpa galvā, ejot ārā, arī man bija jāparakstās uz biļetēm un kur tik vēl ne. Smieklīgi.
Koncertuzvedumi, ansambļu skati un tad pēkšņi – Hemingvejs. Selindžers. Bekets.
Skaistākais bija tas, ka, beidzot akadēmiju (Gints apklust un brīdi klusē)... mani nepaņēma štatā. Nepaņēma Dzelzīti (aktieris Lauris Dzelzītis – Z. B.), Siliņu (aktieris Aldis Siliņš – Z. B.), Helēnu Vasiļevsku, kura jau sen nav teātrī, un Ievu Cēberi. Sēdējām ar Džili, viņš pīpēja un teica: “Nu, kas ir, sīkie, iebliežam? Man ir baigais gabaliņš.” Un kaut kādā mistiskā procesā viss notika. Turklāt šī procesa laikā iekšā radās tāds veselīgs spīts par to, ka mēs varam. Tā bija baigā iespēja. Spēlējām daudzus gadus, aizbraucām uz festivālu Pēterburgā. Paldies Dievam, nepaspēju noķert sajūtu, ka neesmu teātrim vajadzīgs. Un es jau arī zināju, kāpēc mani nepaņēma, – biju slaists un nebiju mācījies. Es tak biju rokstārs (smejas)! Grupu sauca Zudusī dimensija – nu, kad jau, tad jau (smejas).
Kas ir trakākais, ko tev nācies darīt uz skatuves? Staigāt 12 cm augstos papēžos?
Tas arī ir traki, ticiet man (smejas). Es jūs vienkārši apbrīnoju. Droši vien to arī iemācās. Tāpat, cik dabiski meitenēm sanāk sēdēt un grimēties. Man ir jāiet uz frizētavu un jāgrimējas, un es to nemāku izdarīt.
Esmu pieķēris sevi, ka uz skatuves un kino varu izdarīt vairāk nekā ikdienā. Dzīvē es neietu lekt no trīs metru augstuma, bet uz skatuves, ja to vajadzētu darīt pamatoti, mierīgi varu izdarīt, jo tas ir citādi – tu vienkārši pieņem un neapspried variantu, ka varētu to arī nedarīt. Lai gan man tādi baigie trakumi nav bijuši.
Pašam liekas, ka uz skatuves varu darīt visu, laikam tikai kniebties negribētu pa īstam vai tādu pilnīgu kailumu, ja vien tas tiešām nav 100% attaisnots, bet vienkārši uzlikts, lai pārsteigtu.
Kas tev liek izkāpt no komforta zonas?
Tā noteikti ir publiska dziedāšana skaidrā prātā (smejas), reāli.
Un tu piedalies mūziklā?
Nu, jā! (Smejas.) Sēdēt ar sešiem cilvēkiem Līgo vakarā un dziedāt dziesmas ir pilnīgi kaut kas cits. Man tiešām jebkura dziedāšana ir nopietns izaicinājums, un nav svarīgi, vai es dziesmu zinu, esmu dziedājis tūkstošiem reižu un naktī varu nodziedāt jebkurā brīdī.
Mani nebaida neadekvātas situācijas uz skatuves. Man tas ir izaicinājums un tikai iedod tādu milzīgu nesienu – ja esi tur un tas notiek, skatītāji jau nezina, kā ir jābūt, ja vien nenāk piekto reizi. Tad smadzenes strādā tik interesanti, un ir tik inčīgi pēc tam pasēdēt un paanalizēt. No komforta zonas visu laiku ir jākāpj ārā, citādi paliec tāds, kāds negribu palikt – garlaicīgs un vienāds. Ir jāpieņem jaunas lietas un pašam sev jādod lielāki uzdevumi. Jāiet meklēt tur, kur neesi bijis.
Un tad tu ņem un uztaisi monoizrādi Optimists teātrī Panna...
Tas atkal bija brīnišķīgs piedzīvojums, turklāt ļoti saspringtā brīdī, kad ārā nāk pirmizrāde, bet pa vidu ir mistisks brītiņš nepilnu pusotru mēnesi, kur, protams, tev iet izrādes. Mēs bijām drusku mēģinājuši, un tad kādā brīdī Rijnieks (izrādes režisors Juris Rijnieks – Z. B.) saka: “Tagad, Mellais, braucam uz Baložiem, 12. februārī ir pirmizrāde.” KO? Ir janvāra vidus! Bet skaidrs, ka pēc tam nevar ielikt, jo sākas tas, tas, tas. Kamēr nav zināms gala datums, tu esi baigā čilā. Liekas – vēl te pastrādāsi, pamācīsies un pēkšņi – tuf!, divreiz pa četrdesmit piecām minūtēm. Lūk, kāpšana ārā no komforta zonas! Nedēļas laikā gan es točna nepiekristu. Tagad gan jāpaiet kādam laikam, lai otrreiz kaut kam tādam sadūšotos, jo tas prasa gana daudz – ne tikai emocionāli, bet arī fiziski. Godīgi saku – ja nevaru būt 110% gatavs emocionāli un fiziski, nu, nevajag.
Tu esi mednieks. Tu esi makšķernieks. Vai tā ir tava meditācija vai tieši pretēji – adrenalīns?
Cope ir mana meditācija. Daudzi cilvēki skatās seriālus vai lasa grāmatas (tas gan nenozīmē, ka es neko ne lasu, ne skatos), bet tas ir pilnībā mans, un vislabāk man patīk braukt vienam. Man ir bijis tā, ka piecos no rīta iebraucu ezerā vai upē un vienkārši stundām ilgi guļu un skatos, kā sākas rīts. Es vispār atpūšos krūmos, mežā, dabā – prom no visa. Un, ja tas viss vēl kopā ar mīļajiem, tad vispār brīnišķīgi. Medīt ar brāļiem ir fantastiski! (Gints rāda fotogrāfiju un pilnībā aizraujas). Tā ir family. Ģimene man ir vissvarīgākais – ja tā nav, tad nekam vairs nav jēga. Ja uz skatuves manas lielākās bailes ir palikt neinteresantam, tad dzīvē – palikt vienam.
Dejo ar zvaigzni. Urālu un Arhangeļskas ekspedīcijas. Tu ātri pavelcies uz jaunām lietām?
Jā. Šitā! (Gints smaidot uzsit knipi.) Ja viss sakrīt, ja ir inčīgi un tajā var kaut ko atrast un pēc tam vēl kaut ko izdarīt, tad uzreiz! Man bieži ir bijis, ka es kaut kam piekrītu un tikai pēc tam sāku shēmot, kā to izdarīšu. Par Dejo ar zvaigzni gan kādu laiku domāju. Tas bija brīdis, kad man nebija lomu, nekas dzīvē nenotika, un varu godīgi atzīt – izdomāju, ka vajag atgādināt, ka es tāds esmu. Tas lielais trakums bija tas, ka pa vidu tam visam man pie Gruzdova iznāca pirmizrāde (smejas), bet man tiešraide katru svētdienu. Nospēlēju svētdienas izrādi un tad skrēju uz tiešraidi. Beidzas izrāde, kolēģi ieiet dušā, kāds paņem vīna glāzi un iet mājās, bet es ieeju dušā, uzvelku treniņtērpu un eju lejā, tur pusvienpadsmitos vakarā sēž učenīte, un līdz vieniem dejojam. Pilnīgs kosmoss, bet vienalga – līdz finālam tiku, paliku otrais, škrobe, protams (smejas). Katrs zaldāts tak grib būt ģenerālis.
Tāpat bija, stājoties akadēmijā. 1998. gadā beidzu vidusskolu un braucu uz Dziesmu svētkiem dejot, pa vidam neaizbraucu uz Spilvas pļavām, kur parasti notika mēģinājumi, bet uz Kultūras akadēmiju iesniegt papīrus. Es iesniedzu kā 113. un domāju, ka jau ir dillēs, bet iesniegts ir, un viss kārtībā. Kad aizbraucu uz iestājeksāmeniem, bijām jau 168. Padomāju – come on, es tak zinu, ka paņems tikai 25! Dienu izdarbojies, un tad no rīta meklē, vai tavs uzvārds vēl tur ir. Kad trešajā dienā joprojām tur biju, padomāju, ka principā iestāšos (smejas). Bija 10 vai 11 budžeta vietas, budžetā netiku. Mums ir liela ģimene, finansiālais stāvoklis tāds, kāds ir, un sapratu, ka baigi būs jādomā. Bet kas notiek? Kā dzīve iegriežas? Tajā laikā "Aldara" šefs Gavrilova kungs bija Dailes teātra fans, un viņš četriem cilvēkiem uzsauca mācības, sedzot divu gadu studiju maksu. Es trāpīju tai četriniekā (smejas).
Bet mana iestāšanās aktieros arī notika šitā te (uzsit knipi). Skolā dauzoties biju parlamentā un vēl visādās štellēs, taisīju skolas radio, spēlēju disenes, kopš bērnudārza grupiņas piedalījos daiļlasīšanas konkursos un jau tad domāju – priekš kam to stresu, priekš kam? Kādā Ziemassvētku vakarā sēdējām laukos pie galda, sencis bija pasūtījis Lauku Avīzi, un tur rakstīts – Latvijas Kultūras akadēmija uzņem Dailes teātra 8. studiju. Uzsitu uz galda un teicu, ka būšu aktieris. Vecais teica: HA, kā tad! Mēs iesmējām. Man vectēvs bija mežkungs, ar dabas štellēm saistīts, man likās, ka jāiet tur, bet to izdarīja jaunākais bračka. Un te nu mēs esam.
Kad pirmo reizi atbraucu uz Rīgu, nemācēju no autoostas aiziet līdz Ķīpsalai pie brāļa, kurš dzīvoja kojās. Biju aizkūlies līdz Laimas pulkstenim, tur satiku čomu, kurš teica: “Izej cauri līdz upei, aizej līdz tiltam un ej pāri.” Tādā veidā, meklēdams jaunus ceļus, ilgus gadus staigāju pa vienu un to pašu maršrutu (smejas). Un tad ceturtdienās dabūju divu latu karti, pa taksofonu zvanīju uz mājām un teicu, ka negribu šeit mācīties, ka man tā visa ir par daudz. Diena vai vakars – mašīnas, cilvēki, trakums. Galu galā esmu normāls lauku vecis (smejas). Bet ātri apbružājies un pierodi. Taču abi Krievijas braucieni joprojām ir manas dzīves ceļojumi.
Tūkstošiem kilometru, teltis, neceļi – ko jaunu par sevi uzzināji Urālu ekspedīcijā, un vai otrreiz braukt bija vieglāk vai grūtāk?
Tur bija tāda baigā čomu štelle, kur 12 dienās var palikt par draugiem uz mūžu. Biju vedējtēvs Edgaram Zaķim (ekspedīcijas dalībnieks – Z. B.). To nevar tā izskaidrot, tas ir tāds liels nesiens, jo meties iekšā tur, kur tu neko nezini – ir maršruts, bet kāds tas ir? Tas ir labs pasākums, baigā mācība, kurā joki jokiem, bet ir lietas, kas jāizdara. Piemēram, man pasaka: “Mellais, tu atbildi par rācijām,” un tev liekas – kas tur grūts? Katrā mašīnā rācija ir, maucam! Taču tad, ja neguli kaut kur pļavas vidū, bet, piemēram, mednieku mājā, un tur gadījumā ir elektrība, tev tās ir jālādē, nevari to aizmirst, jo citādi no džekiem vari riktīgi dabūt. Tas mācīja baigo disciplīnu, lai gan tika pasniegts kā tāds liels tuss. Bet tas bija izglītojoši – bija jāiemācās sadzīvot ar svešiem cilvēkiem, nepazinu nevienu. Zināju, ka ir tāds Busulis (dziedātājs Intars Busulis – Z. B.), kurš dziedāja grupā Caffe. Dambrāns, ar kuru kā kolēģi bijām nesen mijušies, Kaspars Zlidnis – nu, kaut kāds mūziķis, esam sveicinājušies. Harijs Sils, kurš, mūs ieraugot, pasaka – nu, kas ir, sīkie? Ar tādiem cilvēkiem un tādā vidē brauciens principā nevar būt garlaicīgs, jo, kā teica Busulis, tā tapete visu laiku mainās. Tad, kad tu nobrauc no civilizācijas nost, un tāds arī bija mērķis, sāk izpausties īstā ekspedīcijas vide. Vislabāk to raksturoja Gera, džeks, kurš bija trešās mašīnas šoferis, viens no ekspedīcijas vadītājiem. Mēs piebraucām pie ceļa, kuru bija pārrāvusi upe, nevarējām tikt pāri. Zaķis padod mašīnu atpakaļ un saka: “Taisām tiltu!”. Tajā brīdī vispār netiek runāts, kā. Kamēr viens čalis meklē cimdus, fonā jau rūc zāģis, čaļi liek štropes, es muļķis stāvu pa vidu un nesaprotu, ko darīt, galvenais – nemaisīties pa kājām. Varu vismaz zarus atvilkt nost, to saprotu un eju to darīt. Bet ko tajā brīdī dara Gera? Viņš smuki noparko savu mašīnu, attaisa bagāžnieku, izņem baltu dvieli (smejas), uzklāj to, izņem 10 metāla glāzītes, ielej šņabi, sagriež mazos gabalos rupjmaizīti un speķi, ķiplociņu, saliek visu, apgriež cepuri otrādi un saka: Мальчики, экспедиция началась! (Tulk. no krievu val. – Puikas, ekspedīcija ir sākusies!, Z. B.) Viss. Un tu saproti, ka neko vairāk nevajag. Un sākas tik milzīga veču romantika, kur visi gaida vēl kaut ko, lai būtu interesanti. Nu, tā, ka vienkārši visu laiku rokenrols.
Otrreiz aizbraukt bija vieglāk, tas bija cits ceļš, cits maršruts, bet tajā pašā laikā tu jau bišķīt zini, kas tas ir, un tev jau ir tāda ceļojuma garša mutē, ka tikai domā – aiziet, aiziet, maucam! Un tad viss ir tā brīnumaini. Pilnīgi citāds ceļošanas veids.
Emocionālā brīdī atzini, ka esi uz skatuves, jo neko citu neproti darīt. Kas tev ir teātris?
Katru reizi, kāpjot uz skatuves, domāju – priekš kam? Jau šobrīd dažos mirkļos pieķeru sevi pie domas – kas notiks ģenerālmēģinājumā? Tieši pats pirmais brīdis, kad ceļas priekškars, tev ir jāsper pirmie soļi... Tad, kad tu jau dari un esi tajā iekšā, tad nav svarīgi. Bet tas pirmais brīdis… Priekš kam tas ir vajadzīgs, tik daudzus gadus sevi čakarēt? Uz tādiem nerviem sēdēt. Ir cilvēki, kas visā dzīvē nepiedzīvo tādu stresu, kādu tu noķer vienā sezonā.
Teātris ir mainījies. Apskatoties bildes, kā cilvēki kādreiz pavadīja Dailes teātri no vecās mājas uz jauno, gribas raudāt. Tā nebūs vairs nekad. Diemžēl nekad. To ietekmējušas tehnoloģijas, dzīves ritms, pieejamība, sajūta, ka visu jau esi redzējis. Šobrīd teātrim būtu jāpaliek par vietu, kur aiziet pēc dzīvām emocijām. Palikt labā nozīmē dinozauram, par šo dzīvo emociju krātuvi, kur pasmelties, paraudāt, padauzīties, un tajā pašā laikā palikt vietai, kur runā par pamatvērtībām. Kādreiz teātris bija ļoti liels instruments. Tam bija cits smeķis, cits svars. Tajā pašā laikā laikā šobrīd jācenšas saglabāt to sajūtu, ka tā ir elitāra štelle, ekskluzīvs mirklis, uz kuru nenāk šortos. Bet tur baigi jāstrādā, un to var izdarīt tikai ilgtermiņā, tikai jāgrib.
Izaicinājums, varbūt muļķīgs. Nezinu. Pašrealizācijas mirklis, kurā ir iespēja parakāties sevī, nonākt situācijās, kurās, visticamāk, nenonāktu ikdienā vai esot citā profesijā. Man liekas, ka šajā profesijā ir pilnīgi viss, kas ikdienā ir daudzās dažādās profesijās kopā. Tev ir jābūt kolektīvā, jābūt savaldīgam, ļoti emocionālam, labā formā. Un tajā pašā laikā tu sēdi un domā – es taču varu uzrakstīt projektu un dzīvot Skrundā, mežā, taisīt bērniem ekskursijas, mācīt, kā mēra kokus, vai rādīt, kā aug zivis, šādu domu es tiešām apsveru. Nevis tāpēc, ka esmu atēdies teātri, bet liekas, ka to mākslīgo emociju paliek pa daudz. Jo tas nav īsti dabīgi, tas ir bišķiņ mazohisms – tu ej, kačā sevi, skrāpē, rausties... Tajā pašā laikā – cik tad ir to, kas uzdrīkstas un pasaka – viss, apnika.
Tu varētu aiziet?
Nu, protams, gana bieži par to esmu domājis. Bet nezinu, kas tādā gadījumā ar mani notiktu pēc gada, jo pieļauju, ka varbūt pieraudātu spilvenu un teiktu – ak dievs, kāpēc? Es tak negribu strādāt no deviņiem līdz pieciem ar brīvu sestdienu, svētdienu un mēnesi atvaļinājuma. Nezinu.
Jebkuram aktierim sakrīt baigi daudzi apstākļi, kurus tu pats nevari ietekmēt. Citiem no malas ir ļoti viegli pateikt, ka pie šiem apstākļiem esi vainīgs tu pats. Bet, ja aktierim ilgāku laiku nav lielu un labu lomu, un tā var sakrist, vai ja viņam tās nesanāk, viņš deg. Un arī ar to brūk kopā kaut kāda teātra burvība un mīlestība pret to visu. Vēl jo vairāk – pieļauju, ka tas notiek lielos kolektīvos, kāds ir mūsu kolektīvs. Un var jau saprast gan vadību, gan režisorus, gan visu pārējo, bet šāds liels teātris ir baigi, baigi gudri jāvada. Tur nedrīkst būt tikai darbs, bet jābūt arī ļoti modīgajam vārdam team building (tulk. no angļu val. – kolektīva saliedēšanas – Z. B.). Šobrīd ir galējība – jā, mēs tā kā kaut ko gribam, kaut ko uztaisām, bet nekas nenotiek! Bet, protams, nevar to darīt reizi gadā, un tagad būs! Tas ir jākultivē. Padomājam, kāpēc kolēģi vairs nenāk pie kolēģiem uz pirmizrādēm? Un tā ir visur.
Aktierim ik pa laikam vajag to puļķīti piesist pie muguras, paskraidīt ar fejām pa pļavu. Jo citādāk paliek tikai tāds pliks romantisms, kas ne pie kā nenoved. No malas jau liekas, ka aktierim ir smuki jāizskatās, jāzina teksts un lai tikai neskrien virsū mēbelēm. Tāpat kā par Edgaru, arī par aktieriem domā, ka viņi ir plebeji. Es saku, ka tā ir profesija, bet daudzi tikai atbild: jā, jā – kas tas par darbu. Ja kāds atnāktu un nopašītu trīs dienas kā mēs, taisot Purva bridēju, iespējams, skatītos citādāk. Es varu tikai mest kūleņus un teikt paldies par to, kas ar mani ir noticis. Man ne reizi vien ir dotas iespējas, kaut ko neesmu izdarījis, esmu kaut ko palaidis garām, bet lēnām tas ritenis ir gājis, turpina iet un uzņem arvien lielākus apgriezienus.
Jau intervijas sākumā teici, ka varbūt turpmāk kaut kas vairāk būs atkarīgs no tevis paša.
Teātris jau baigi neļauj, tas ieliek tevi kaut kādā rāmī, un esi spiests ļoti daudz pielāgoties. Tā ir tāda liela mašīna. Ja tā godīgi, gribētos divus, maksimums trīs darbus sezonā, tas būtu ļoti labi, bet tu saproti, ja teiksi nē vai leksi nost no lomām… Tirgus ir tik maziņš, cik ir, un cilvēki runā.
Varbūt to nevar redzēt, bet es kaut kā lēnām – nekautrēšos šī vārda – mēģinu pieaugt. Protams, ka negribas to puišeli, kas ir iekšā, dzīt prom un teikt: davai, tagad viss – staigāšu žaketēs un lakādas kurpēs un būšu tāds. Tas jau tāpat nekur nepazudīs, bet gribas nostāties uz abām kājām, tāpat kaut kad tā dzīve ir jāņem savās rokās, jo deniņi sirmo. Vajadzētu kļūt par veci visās iespējamās izpausmēs. Tas nenozīmē 40 gadu vecumā uztaisīt sešpaku, lai gan, protams, arī tas dos papildu pārliecību. Bet sakārtot galvu, sakārtot lietas. Noteikt prioritātes – kur skriet, kur neskriet. Sakārtot, cik tas ir iespējams.
Noslēguma vietā. Patiesībā šo sarunu vislabāk būtu skatīties video ierakstā, jo nav iespējams aprakstīt balss kāpinājumus, smieklus, ekspresijas, enerģiju. Un Gints smejas daudz, tikpat aktīvi arī žestikulē un maina balss intonācijas. Skaidrs ir tikai viens – viņš sevi atdod mirklim pilnībā. Un šim mirklim arī dzīvo.
Rakstīt atsauksmi