Viedokļi

Portreta foto no personīgā arhīva
16. jūlijs 2020 / komentāri 0

Starp mums ir “lieta”

2020. gadā Latvijas Kultūras akadēmija svin trīsdesmito dzimšanas dienu. Jaunākā no Latvijas mākslas augstskolām šobrīd ir galvenā talantu kalve teātra mākslā un laikmetīgajā dejā, tās absolventi veido mūsu pašreizējo skatuves mākslu vidi un nodod savu pieredzi topošajiem kolēģiem. Uz sarunu par meistariem un mācekļiem, teātra izglītību un ar to saistītajiem izaicinājumiem šodien aicināju LKA skatuves mākslas katedras vadītāju Zani Kreicbergu.

 

Zane, tu pati teātra mākslā esi bijusi dažādās pusēs - studente, skatuves kustības pasniedzēja, režisore, producente. Tagad esi kļuvusi par teātra izglītības procesa virzītāju. Kādas pārdomas tevī raisījusi šī lomu maiņa?

Apziņa, ka esi akadēmijā gandrīz no paša sākuma, kopš 1993. gada, liek justies kā vēstures lieciniecei… Riskēšu apgalvot, ka teātra drēbi pazīstu no visām pusēm un zinu, kā dažādas puses domā. Esmu bijusi  studente, pedagogs, esmu strādājusi dažādos teātros, ilgu laiku bijusi viena no festivāla “Homo Novus” komandas, producējusi, iestudējusi, tagad vairāk esmu procesa organizatore... Kad 2000. gadā toreizējais LKA prorektors profesors Jānis Siliņš mani uzaicināja pasniegt skatuves kustību Liepājas teātrim paredzētajam kursam, kurā studēja gan aktieri, gan režisori – Mārtiņš Eihe, Andrejs Jarovojs, Liena Šmukste, Gundars Grasbergs, Ivars Krasts, Jana Čivžele, Iveta Pole, Edgars Samītis, Aigars Apinis un citi –, es, protams, nevarēju iedomāties, ka nākotnē teātra pedagoģija kļūs par manu pamata interesi. Toreiz satraucos par to, vai studenti, ar kuriem man ir visai maza gadu starpība, vispār ņems mani nopietni. Bet iespējams, ka tieši šis sākums ir pamatā manai pārliecībai par izglītības procesu kā dalīšanos zināšanās un prasmēs, nevis kādu gatavu shēmu vai sistēmu iemācīšanu.

Ap 2010. gadu es piedāvāju akadēmijai kursu “Laikmetīgā teātra videolektorijs”. Gribēju dalīties ar LJTI gūto pieredzi, paplašināt studējošo redzesloku, iepazīstinot ar ārzemju laikmetīgā teātra procesiem. Rezultātā Inga Pērkone-Redoviča piedāvāja man sadarboties Audiovizuālās un skatuves mākslas teorijas apakšprogrammas vadīšanā. Es to pieņēmu kā lielu izaicinājumu, jo teorijā nejutos spēcīga. Bet man likās, ka es kā teātra praktiķe varētu ieinteresēt studējošos skatuves mākslas procesu pētniecībā. Kad man piedāvāja vadīt teātra mākslas maģistrantūru, es zināmā mērā kļuvu par teātra izglītības pētnieku. Sazinājos ar kolēģiem ārzemju skatuves mākslas izglītības iestādēs, studēju programmas, metodes un pieredzes, špikoju pieejas un konkrētus uzdevumus… Galu galā mēs ar LKA kolēģiem 2018. gadā izveidojām jaunu maģistrantūras programmu “Audiovizuālā un skatuves māksla”, kas Eiropas kontekstā ir unikāla ar starpdisciplināro pieeju. Tagad esam sākuši darbu pie jaunas bakalaura programma, kurā līdzšinējo praksi tiecamies savienot ar idejām par to, kādai būtu jābūt laikmetīgai teātra izglītībai. Mani interesē stratēģijas un, strādājot pie tām, sajūtu to pašu kaifu, ko esmu izjutusi, iestudējot izrādes.

Ienākot LKA teātra mājā “Zirgu pasts” šķiet, ka, salīdzinot mācību infrastruktūru pirms trīsdesmit gadiem un tagad, sapņi ir piepildījušies – vairs nav ar pirkstu caurduramu sienu, graustošanas diskrētā šarma starp Ludzas ielu 24, teātri “Skatuve” un veco “Zirgu pastu”, studentiem ir pašiem sava blackbox skatuve. Vai kas mainījies arī meistaru un mācekļu attiecībās?

Akadēmijā joprojām strādā meistari, kuri ir ielikuši pamatus teātra izglītībai neatkarīgajā Latvijā. Viens no tiem ir mana kursa vadītājs Pēteris Krilovs. Viņa uzmanības centrā šobrīd gan vairāk ir kino joma, taču pieredze un ieguldījums teātra izglītībā ir nenovērtējams, tāpēc izmantojam iespēju uzklausīt viņa viedokli par pedagoģiskajiem un mākslinieciskās attīstības procesiem arī teātra nozarē. Māra Ķimele, Mihails Gruzdovs un Indra Roga, skatuves runas pedagoģes Aina Matīsa un Ruta Vītiņa – tie ir pasniedzēji, bez kuriem šie trīsdesmit gadi Latvijas skatuves mākslas izglītībā nav iedomājami. Ar Jēkaba Dubura balvu ir novērtēts Annas Eižvertiņas un Edmunda Freiberga ieguldījums teātra pedagoģijā. Vienlaikus varam lepoties arī ar pēctecību – LKA absolvents Elmārs Seņkovs šobrīd ir akadēmijas prorektors mākslinieciskās jaunrades darbā, nesen par pastāvīgiem LKA mācībspēkiem kļuva arī režisors Kārlis Krūmiņš un dramaturgs Ivo Briedis, ar topošajiem skatuves mākslas profesionāļiem periodiski aicinām strādāt Reini Suhanovu, Viesturu Meikšānu, Valteru Sīli, Jāni Balodi, Kristu Burāni… Manuprāt, ir svarīgi, lai jau studiju procesā tiktu nodrošināta saikne ar pēc iespējas plašāku spektru nozarē aktīvi strādājošu mākslinieku.

Runājot par profesionālo izglītību mākslās, bieži tiek runāts par “skolu”, kas tiek raksturota ar kursa vadītāja uzvārdu un nereti funkcionē kā savdabīgs zīmols – Krilova, Ķimeles, Gruzdova audzēkņi, šobrīd jaunais Hermaņa kurss… Vai šī piederība ko nozīmē arī pēc akadēmijas beigšanas?

Akadēmijā kursa vadītājam tiek dota diezgan liela autonomija. Kursa vadītājs lielā mērā nosaka virzību, uzņemas atbildību un rūpējas, lai studenti saņem, viņaprāt, profesijai būtiskāko. Tādā ziņā mēs varam runāt par atšķirīgām pieejām un akcentiem, kas, visticamāk, ietekmē topošo aktieru un režisoru izpratni par teātra mākslu un profesiju. Taču pamats ir viens, un tā ir Staņislavska sistēma. Dažādās variācijās, katram no pedagogiem akcentējot atšķirīgus aspektus atkarībā no savas pieredzes, individuālajām darba metodēm un to kombinācijām, bet Staņislavska sistēma jau nav sastindzis kanons, katra teātra pedagoga darbā tā tiek nemitīgi atjaunināta un papildināta. Piemēram, Indra Roga daudz interesējas arī par citām metodēm un tiecas tās integrēt savā pedagoģiskajā darbā. Kārlis Krūmiņš daudz strādājis ar LKA nu jau pastāvīgo viesdocētāju Dāvidi Džovanzanu,  interesējies par Vseveloda Meierholda biomehāniku, viņa pieejā ir integrētas delartiskās komēdijas un Žaka Lekoka metodes. Pēterim Krilovam ir būtiskas Mihaila Čehova idejas par aktierdarbu… Svarīgākais studiju procesā, manuprāt, ir nodrošināt to, lai nākamie aktieri un režisori sastopas ar pēc iespējas dažādām pieejām, kas var noderēt tālākajā profesionālajā karjerā. Pēc tam jau katrs sevi veido pats.

Režisoriem, kuri tiecas realizēt savas individuālās ieceres, dažādība pieejās un elastīgums nav sveši jēdzieni. Kā ir ar aktieriem, kuri tomēr lielāko daļu studiju laika pavada “vienās rokās”?

Uz šo jautājumu nav vienas, pareizās, atbildes. No vienas puses – ir labi, ja ir kāds, kas seko jauna aktiera attīstībai no pašiem pirmsākumiem, iepazīstot viņu kā cilvēku, virzot viņa māksliniecisko un profesionālo attīstību konkrētās personības īpatnībām atbilstošā veidā. Meistara un mācekļa attiecības teātrī bieži vien ir ļoti personiskas. No otras puses – drošība, ka vienmēr būs, kam paprasīt padomu, vai plecs, uz kura izraudāt neveiksmes, ir ilūzija. Arī pieradums pie viena komunikācijas veida un darba metodēm var raisīt neizpratni un pretestību, saskaroties ar citādāku pieeju un prasībām. Piemēram, Dāvida Džovanzanas metodika balstās Žaka Lekoka pieejā un ignorē psiholoģiskajā reālismā balstītu lomas uzbūvi. Atceros, kā iepriekšējā Māras Ķimeles kursa aktieriem bija bažas, ka, strādājot ar Džovanzanu, viņi varētu pazaudēt “pareizo” metodi, viņi jutās tā, it kā pamats būtu izsists zem kājām. Tas ir paradoksāli, jo tieši Ķimele savulaik uzaicināja Džovanzanu strādāt akadēmijā. No otras puses – mūsu pagājušā gada absolventiem ar specializāciju leļļu teātrī nebija viena vadošā aktiermeistarības pedagoga, viņi skolojās gan pie Gruzdova un Rogas, gan pie Seņkova, gan veidoja diplomdarba izrādes ar Džovanzanu un Krūmiņu. Iespējams, tas viņiem palīdzējis kļūt par patstāvīgāk domājošiem un elastīgākiem aktieriem.

“Domājot par nākotni, svarīgs ir jautājums par tradīcijas līdzsvarošanu ar jaunām pieejām. Pasaule mainās, un teātris mainās. Lai arī izglītības sistēma objektīvi ir visai smagnēja struktūra, kas varbūt nespēj pietiekami ātri reaģēt uz visām pārmaiņām, mūsu uzdevums ir nevis tikai apkalpot esošo situāciju un pieprasījumu, bet gan radoši prognozēt nākotnes teātra perspektīvas.”
 

Pašlaik ar kolēģiem aktīvi diskutējam par skatuves mākslas programmu attīstību, un viens no jautājumiem, piemēram, ir par to, vai joprojām būtu jāturas pie tā saucamā “meistara principa” vai, līdzīgi kā daudzās Eiropas teātra akadēmijās, jāveido atvērtāka sistēma, kurā kursa vadītājs vairāk pilda tādu kā mentora un koordinatora lomu, bet pats nav visus četrus gadus vadošais aktiermeistarības vai režijas pedagogs.

Pēteris Krilovs un Zane Kreicberga Eiropas Teātra akadēmiju platformas (PLETA) Vasaras skolas "Brīvības iela" laikā Cēsīs (2018) // Foto no personīgā arhīva

Vai tas nozīmē, ka akadēmija domā par izmaiņām aktieru apmācības modelī?

Jā, bet ne tikai aktieru. Mūsdienu teātrī redzams, ka robežas starp profesijām saplūst un vairs nedominē strikti disciplināra pieeja. Viena no idejām ir turpmāk uzņemt kopīgu kursu teātra mākslā un tikai vēlāk, piemēram, 2. kursā, to sadalīt pa specializācijām – aktieris, režisors… Iespējams, te būtu jāpievieno arī dramaturgi un producenti. Domājam arī par dažādiem moduļiem, piemēram, leļļu un objektu teātris, fiziskais un vizuālais teātris. Jāpārvērtē arī studiju plānošanas principi.

Šobrīd pamatstudijas ilgst četrus gadus. Kursa vadītājs specializācijas programmu plāno šādam periodam, praktiskie studiju kursi ir izvērsti vairāku gadu garumā. Bet daudzās citās Eiropas teātra akadēmijāsstudijas tiek organizētas pēc īslaicīgu bloku principa. Tas ļauj piesaistīt viespasniedzējus, tiek panākta metožu daudzveidība. Ilgstošais modelis paredz ciešāku kontaktu starp pedagogu un studējošo, lielāku savstarpējo uzticēšanos, bet reizē arī palielina studenta atbildību, jo vairs nevar paļauties, ka vienmēr kāds pateiks priekšā, pieskatīs, ka iekavēto varēs iedzīt nākamajā semestrī. Meistardarbnīcu princips, kurā kāda programmas daļa plānota koncentrētā veidā īsā laika posmā, liek koncentrēties, ātrāk saprast, kas ir vai nav profesionāli piemērots katram. Tā ir atšķirīga veida profesionāla pieaugšana, nobriešana. Iespējams, akadēmijā šādas dinamikas līdz šim mazliet pietrūcis. Bet šis, tāpat kā citi jautājumi, ir apspriešanas stadijā, lēmumi vēl nav pieņemti. Domājot par nākotni, svarīgākais ir atrast līdzsvaru starp jaunām idejām un pieejām un to, kas ir mūsu piedāvātās izglītības stiprās puses.

Man ir bijusi izdevība ilgu laiku vērot, kā strādā akadēmijas pedagogi. Varu apgalvot, ka visi patstāvīgi attīstās, mainās līdzi studentiem – tā ir dzīva komunikācija individuālā un kolektīvā līmenī. Jaunākās aktieru un režisoru paaudzes tomēr ir atšķirīgas no agrākajām, brīvākas gan uztverē, gan uzskatos. Viņi vairs nav gatavi pakļauties tikai tāpēc, ka “tā vajag” vai “tā ir skola”. Viņi varbūt mazāk interesējas par saviem pienākumiem, bet daudz labāk zina savas tiesības. Ir mainījušies uzvedības modeļi, paaudžu attiecības. Galu galā – ja esi piedzimis jau demokrātijā, domāšana ir pavisam atšķirīga, un izglītības sistēmai ir jārēķinās ar šīm pārmaiņām.

Kad 2018. gadā izveidojām maģistra programmu “Audiovizuālā un skatuves māksla”, formulēju četras vērtības, ko vēlējos attīstīt studentos un ieviest programmā. Joprojām pie tām turos, un tās ir:  idejas jāattīsta kā dziļumā, tā plašumā; nepieciešama, radošo metožu daudzveidība; jāspēj pamatot savas mākslinieciskās izvēles un profesionāli diskutēt gan par savu, gan citu darbiem; pieeja studiju procesam būs  horizontāla, ne hierarhiska. Svarīga ir arī starptautiskā dimensija, jo tā palīdz atrast domubiedrus un skaidrāk ieraudzīt gan savus mīnusus, gan plusus. LKA ir iesaistījusies vairākos sadarbības tīklos ar Eiropas skatuves mākslas augstskolām, un regulāras tikšanās un pieredzes apmaiņa ļoti palīdz neiesīkstēt, gan aizgūstot labas prakses piemērus no citiem, gan daloties ar savām idejām un pieredzi. Un mums ir, ar ko dalīties!

Tomēr nav noslēpums, ka mākslas disciplīnās pedagogi nereti kultivē priekšstatu par “unikālām” metodēm un zināšanām, tā uzturēdami savu autoritāti studentu acīs, bet īpaši neaizraujas ar profesionālām diskusijām kolēģu starpā. Vai akadēmijas pasniedzēji uzklausa viens otru?

Ļoti labs jautājums. Gribētos atbildēt apstiprinoši, bet vai tiešām tā ir? Es teiktu, ka “50 pret 50”. Sarunas un diskusijas notiek, taču ir vismaz divi iemesli, kāpēc tās ne vienmēr ir produktīvas. Latvijā cilvēkiem, un māksliniekiem jo īpaši (bet lielākā daļa mūsu pedagogu ir mākslinieki), nav attīstīta spēja racionāli uzklausīt un pieņemt kritiku. To lielākoties uztver kā personīgu uzbrukumu, apvainojas, visdrīzāk – dodas pretuzbrukumā… Un tad konstruktīva saruna vairs nav iespējama. Bez tam īpaši akadēmijas kontekstā tā nabassaite ar agrāko pedagogu tomēr ir ļoti spēcīga, skolotāja-skolnieka attiecības zināmā mērā saglabājas arī, strādājot kā kolēģiem. Arī man noteikti ir daudz vieglāk diskutēt ar jaunākiem kolēģiem nekā ar saviem skolotājiem. Tas ir tāds “skolnieka kompless”, kurā noslīkst atklāta un profesionāla dialoga iespēja. Bet man liekas, ka situācija pamazām mainās un vertikālā hierarhija pārveidojas par sadarbību un komunikāciju. Reizēm gan domāju, vai teātra jomā vispār ir iespējama bezkaislīgi profesionāla komunikācija… Es Maskavā mācījos pie Genādija Abramova, kuram bija brīnišķīgs izteiciens: Meždu nami ģelo! (starp mums stāv darbs, burt. lieta – kr. val). Es to nemitīgi atkārtoju arī akadēmijas studentiem, sevišķi, kad runa ir par kursabiedru veikuma konstruktīvu analīzi.

“Būtu ideāli, ja mēs spētu ieinteresēti sarunāties par lietu, kas mums ir kopīga, lai arī par to domājam dažādi, neaizskarot otra personību un neuztverot lietas kritiku kā personīgu apvainojumu.”

Ir jāiemācās pateikt nevis “Tu esi muļķis!”, bet drīzāk “Šoreiz tavs veikums izskatās muļķīgi, padomāsim kopīgi, kāpēc man tā šķiet”. Latvijas teātra sabiedrībā līdz šim mēs šo neesam īsti iemācījušies, bet ir cerība uz nākamajām paaudzēm.

Pirmais LKA Audiovizuālās un skatuves mākslas maģistrantūras izlaidums (2020) // Foto no personīgā arhīva

Ir tāds mīts, ka studenti paliek arvien infantilāki vai merkantilāki nekā tie, kas teātra mākslu studēja, galvenokārt aicinājuma, idejas vadīti, neskaitot studiju darbā pavadītās stundas un upurētos nervus, par spīti dažādām sadzīves likstām un neskaidrai nākotnei. Vai tā ir?

Droši zinu tikai to, ka mēs savā laikā tiešām bijām ideju apsēsti un radoši izslāpuši. Tādi bija un joprojām ir arī mūsu pedagogi, kas ir gatavi strādāt no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam, ja nepieciešams. Viņi ir traki, un tas ir lipīgi! Studenti šodien daudz labāk zina savas tiesības. Senāk mums prātā neienāca interesēties par kursa aprakstiem, nosacījumiem, eksāmena vērtēšanas kritērijiem. Tev pateica atzīmi, un tu vai nu raudāji, vai priecājies, īsti neuzdrošinoties pat paprasīt, kāpēc ielikta tik slikta vai tik laba atzīme. Šodienas students ir racionālāks, ja neizdodas sastrādāties ar pasniedzēju vai iekļauties grupā, tā nav nekāda traģēdija, var mainīt grupu un reizēm pat specializāciju. Bet visskaistākais tomēr joprojām ir to četru gadu laikā ieraudzīt cilvēkus, kuriem teātris ir kas vairāk nekā profesija vai arods. Māra Ķimele režisoriem jau pirmajā kursā iemāca: “Ja vari netaisīt izrādes, tad nevajag tās taisīt!”

Kādreiz uz dramatiskā teātra aktieriem bija ļoti liels konkurss, uzņemšanu rīkoja pat četrās kārtās. Kā ir tagad? Vai kaut kas ir mainījies iestājeksāmenos uz aktieriem, režisoriem?

Patlaban konkurss vairs nav tik liels, šķiet, ka aktiera profesija vairs nav tik populāra. Uz Alvja Hermaņa vadīto Jaunā Rīgas teātra kursu, ko uzņēmām 2018. gada vasarā, pieteicās 274 pretendenti, tātad vidēji 27 uz vienu budžeta vietu. Iepriekšējā gadā, kad uzņēmām Valmieras teātra aktieru kursu un pirmos studentus jaunajā “Radošo industriju” programmā, kas izveidota sadarbībā ar Rīgas Tehnisko universitāti, reflektantu interese par abām programmām bija diezgan līdzīga.

Iestājeksāmeni ir tīrais ārprāts – visi pārnervozējušies, viss notiek ļoti ātri – četrās dienās. Citās valstīs aktieru un režisoru atlase notiek pat vairākas nedēļas meistardarbnīcu veidā, kurās reflektanti ne tikai prezentē sevi komisijai, bet arī strādāt kopā ar pasniedzējiem, un viņus pārbauda darbībā. Mums arī jādomā, kā radošo iestājpārbaudījumu procesu padarīt humānāku. 2017. gada režisoru kursa uzņemšanā jau daļēji ieviesām meistardarbnīcu principu, kad reflektanti nelielās grupās strādāja ar režisoriem Viesturu Meikšānu, Elmāru Seņkovu un Reini Suhanovu, iepazīstot vienam otra domu gājienu, izpratni un reakciju savstarpējā sadarbībā. Daudz pārdomu manī izraisīja Alvja Hermaņa vadītā JRT kursa uzņemšana, kuras otro kārtu, uz kuru bija palikuši 28 reflektanti, viņš organizēja kā meistardarbnīcu jauniešiem dienas garumā. Režisors stāstīja par savām vērtībām un JRT, deva uzdevumus, kuros visi aktīvi piedalījās, saņemot komentārus. Daļu nodarbību vadīja arī Guna Zariņa. Un man bija sajūta, ka pat tie, kuri netika uzņemti, ko ieguva.

Tās ir divas galējības – agrāk populārā pieeja, ka iesācējs ir vispirms jāsalauž un pēc tam jārada no jauna, un pārspīlētā tolerance pret individualitāti un personību, kas nereti dominē mūsdienu sabiedrībā. Manuprāt, atslēgas vārds teātra izglītībā ir elastīga sadarbība. No attieksmes “es esmu tas, kurš tevi izmācīs!” vajadzētu virzīties uz “es kaut ko zinu, bet arī tu kaut ko zini, un mēs sadarbojamies.” Protams, tas neatceļ pamatvērtības kā cieņu un disciplīnu.

Pirms kāda laika kāda liela teātra mākslinieciskais vadītājs masu medijos vairākkārt izteicās par aktieru pārprodukciju, ko veido akadēmijas absolventi skatuves mākslas programmās. Šobrīd un droši vien arī tuvākajā nākotnē šis jautājums var tikt izmantots dažādās interesēs. Kāds ir tavs viedoklis?

Man aktieru pārprodukcija šķiet mīts. Darba tirgus mākslā ir atšķirīgs no citām jomām. Pie mums par darba tirgu tiek uzskatīti gandrīz vienīgi institucionālie teātri, bet tas ir, mazākais, nepilnīgs priekšstats. Pēdējo desmit gadu laikā ir nostiprinājušies arī citi teātra profesionāļu darbības modeļi, aktieriem un režisoriem neesot štata līgumsaistībās ar kādu konkrētu institūciju. Nav tā, ka aktierus, kuri netiek uzņemti kāda liela teātra štatā, var saukt par nabadziņiem, kā tas dažkārt parādījies arī masu medijos. Esmu veikusi izpēti par Dramatiskā teātra aktiera mākslas apakšprogrammas absolventiem kopš LKA dibināšanas un viņu darba gaitām pēc studiju beigšanas, un rezultāti parāda, ka 84% strādā kultūras jomā, 70% ir regulārs darbs profesijā, bet 80% regulāri darbojas teātrī un kino. Manuprāt, tas ir ļoti labs rādītājs. Akadēmijas uzdevums ir nodrošināt pēc iespējas labāku izglītību, bet tas, kā absolvents šo izglītību izmanto pēc tam, ir viņa paša izvēle un atbildība kombinācijā ar veiksmi.

Bet ko tad īsti nozīmē atsevišķu kursu nomināla piesaiste kādam no valsts teātriem? Neformāli taču runā par “Valmieras kursu”, “leļļiniekiem”, kuru dēļ tika lauzti šķēpi un jau cerīgu attīstības ceļu uzsākušais Leļļu teātra galvenais režisors Ģirts Šolis pat atkāpās no amata... Tagad ar tikpat lielu blīkšķi tika uzņemts JRT Hermaņa kurss, kuri būšot tik īpaši, ka nevarēšot strādāt nevienā citā teātrī.

Ideja, ka teātra izglītības uzdevums ir nodrošināt regulāru institucionālo teātru štatu papildināšanu ar jauniem aktieriem, ir pamatā teātra izglītības sistēmai jau no laika, kad tā uz 19. un 20. gadsimtu sliekšņa sāka veidoties. Tomēr kopš tā laika daudz kas ir mainījies, un šobrīd es nezinu nevienu skolu Eiropā, izņemot mūsējo, kas sagatavotu aktierus kādam konkrētam teātrim. Arī mēs, visticamāk, nākotnē atteiksimies no šādas prakses, meklējot cita veida sadarbības modeļus ar teātriem. Visā akadēmijas vēsturē ir bijuši tikai divi gadījumi, kad no speciāli teātrim audzinātā kursa visiem atrodas darbs konkrētajā teātrī. Pārējos gadījumos īstenojas zināmā mērā kroplīga konkurence – vienā kursā studējošie it kā konkurē tikai savā starpā par vietu konkrētajā teātrī, bet tad, kad priviliģētais teātris noslēdz līgumus ar daļu jauno aktieru, pārējie sabiedrības acīs tiek novērtēti kā profesionāli vājākie, lai arī ne vienmēr tā ir taisnība. Teātriem attiecībā uz aktieru izglītošanu mēdz arī būt dažādas prasības, bez tam nereti vērojama tāda kā privātīpašnieciska attieksme. Tas nav studējošā interesēs. Studentiem ir līgums par izglītības iegūšanu Kultūras akadēmijā, un akadēmija šādā sadarbības modelī nereti kļūst par situācijas ķīlnieku, jo tiek pārprasts, ka akadēmijai būtu jānodrošina skatuves mākslas programmas absolvējušos ar vietu pēc studiju beigšanas.

“Šobrīd gan arvien vairāk jauniešu apzinās iespēju un formātu dažādību un nemaz neraujas uz štata vietām lielajās institūcijās.”

Mēs regulāri esam liecinieki tam, ka repertuāra teātra modelis pats ģenerē krīzes. Es teiktu, ka šī stingri hierarhiskā sistēma atrodas loģisku un neizbēgamu pārmaiņu priekšā. Nākotnes atslēgas vārds nozarē ir elastīga sadarbība.

LKA Teātra mākslas maģistrantūras absolventi (2019). Priekšplānā: Diāna Kaijaka, Ieva Džindža, Zane Kreicberga, Liena Šmukste; otrajā rindā no kreisās: Pamela Butāne, Rūdolfs Gediņš, Juta Ance Romberga, Reinis Boters // Foto no personīgā arhīva

Vai akadēmijā sagatavotie aktieri ir konkurētspējīgi starptautiski? Piemēram, var piedalīties kādā aktieru atlasē ārzemju izrādei vai filmai, demonstrējot ne vien nepieciešamās profesionālās prasmes, bet arī pietiekamas svešvalodu zināšanas?

Domāju, ka lielākā daļa šādas iespējas pat nemeklē. Joprojām valda uzskats, ka teātris ir nacionāla māksla, respektīvi, orientēta uz vietējo auditoriju, kurai nozīmīga ir valoda. Jā, bet ne tikai. Izpratne veidojas pakāpeniski, attīstot starptautisko sadarbību arī teātra izglītībā. Kopš 2016. gada LKA ir Eiropas Teātra akadēmiju platformas PLETA dalībniece, un sadarbības mērķis ir teātra izglītības programmās iekļaut moduli “Starptautiskā sadarbība”, kas nozīmētu, ka studiju laikā katram topošajam teātra mākslas bakalauram būtu jāpiedalās vismaz vienā starptautiskā projektā. Mums paveicās pašā pirmajā posmā, jo divu gadu sadarbībai izdevās piesaistīt ES programmas “Radošā Eiropa” finansējumu, un tādēļ bija iespējams diezgan intensīvi organizēt starptautiskas meistardarbnīcas un veidot kopīgus iestudējumus. Piemēram, mūsu absolvente Ance Kukule, veidojot režijas diplomdarbu “Klitaimnestra”, kas tika nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai kā gada debija režijā, iedvesmojās no Polijas meistardarbnīcā apgūtajām Grotovska tehnikām, ar kurām iepazīstināja viņa tiešie līdzgaitnieki. Studiju laikā izveidojušies starptautiskie kontakti arī nereti kalpo par pamatu turpmākai sadarbībai profesionālos kopprojektos, un tas veido pavisam citu izpratni par darba tirgu, aptverot vismaz Baltiju, bet es gribētu teikt, arī Eiropu.

Rakstīt atsauksmi