Sociāls teātris antisociālā sezonā
Novembris Latvijas teātra vidē ir ražas laiks – ik gadu Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā tiek svinēta “Spēlmaņu nakts”, godinot sezonas spilgtākos sasniegumus skatuves mākslā. 2020. gada “jaunā normalitāte” ir citāda – sociāla distancēšanās, ekrāna pastarpinājums un pandēmijas draudīgais stāvs sabiezina drāmu šajā jau tā neparastajā sezonā.
Taču īsu brīdi pirms ārkārtas situācijas ieviešanas, burtiski paspējot ieslīdēt pa normatīvo regulējumu aizbultēto teātra durvju šķirbu, Latvijas Teātra darbinieku savienības rīkotajā Baltijas Drāmas forumā un “Spēlmaņu nakts” izrāžu skatē paspēja paviesoties Igaunijas teātra ekspertu grupa, četru dienu laikā Rīgā noskatoties astoņas “Spēlmaņu naktij” nominētās izrādes.
Ekspertu grupā darbojās teātra festivāla “DRAAMA” mākslinieciskā vadītāja un Tartu universitātes lektore Hedi-Līsa Tome, dramaturgs, režisors un producents Pauls Pīks, teātra kritiķe, žurnāliste un laikraksta “Postimees” kultūras nodaļas redaktore Heili Sibritsa, dramaturģe Heidi Ādma, teātra kritiķe Hanna Marandi un teātra zinātniece, Tartu universitātes profesore Anneli Saro.
Foruma laikā notikušajā “Spēlmaņu nakts” nominantu skatē pandēmijas ierobežojumu un vairāku citu objektīvu iemeslu dēļ nebija iespējams iekļaut visas balvai nominētās izrādes, tādēļ igauņu eksperti noskatījās šādas izrādes: “Elpa” Dailes teātrī, “Puika, kurš redzēja tumsā”, “Tukšais zieds (Jerma)”, “Margarēta” un “Finlandizācija” Latvijas Nacionālajā teātrī, “Nelabā roka” Ģertrūdes ielas teātrī, KVADRIFRONA iestudēto “Vecmāmiņu valsti” un “Netikumīgos” Dirty Deal Teatro. Līdzās minētajām izrādēm daļa ekspertu apmeklēja arī KVADRIFRONA izrādi “LV vs RU”. Tāpat teātra eksperti noskatījās divus virtuālos darbus – M. Čehova Rīgas Krievu teātra eksperimentālo tiešsaistes izrādi “Melnraksts” un Nacionālā teātra īsāko no “Baltā kuba” digitālajām izrādēm – “Balto sievu”, pēc kuras sekoja Baltijas Drāmas foruma paneļdiskusija “Teātris un skatītāji nākamajos simts gados”.
Tradicionāli ekspertu diskusija par redzētajām “Spēlmaņu naktij” nominētajām izrādēm notiktu pirmdienas rītā kopā ar preses konferenci, klātesot gan teātru, gan plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem. Taču, tā kā no 9. novembra Latvijā tika izsludināta ārkārtas situācija, nosakot stingrus pulcēšanās ierobežojumus, kā arī igauņu viesu lidmašīnas reiss uz Tallinu, lai, atgriežoties mītnes zemē, lidostā veiktu atkārtotu Covid-19 testu, neļāva diskusijai notikt plānotajā laikā, sarunas videoieraksts notika svētdien, 8. novembrī, pirms vakara izrādes, tādēļ diemžēl “Netikumīgie” diskusijā apspriesti netika. Arī “Vecmāmiņu valsti” nācās skatīties videoierakstā, jo izrādei Tukumā novembrī nebija lemts notikt amatierkoru pulcēšanās ierobežojumu dēļ.
Viesi atzina, ka, tikai ierodoties Latvijā, apjautuši Covid-19 reālu klātbūtni sabiedrībā salīdzinājumā ar Igauniju un uzteica drošības pasākumus un latviešu nopietno attieksmi pret tiem teātros. Lai arī apzināti necentāmies koncentrēties uz pandēmijas ietekmi teātrī šosezon, pavisam no tās izvairīties nekādi neizdevās, kaut vai mēmās kameras acs kā vienīgā klausītāja dēļ. Igauņu kolēģi labprāt pauž gan uzslavas, gan atļaujas pa kritiskai piezīmei, lai būtu interesantāk.
Prieks, ka igauņi Valteru Sīli pusnopietni puspajokam diskusijas karstumā nodēvē par “jauno Alvi Hermani”, un ka Kristas Burānes “Netikumīgie” pielika spēcīgu punktu skates programmai, pierādot, ka dzejnieku un un “ķērpīšu” jeb tīņu pasaules var veiksmīgi mijiedarboties par spīti “Tikumības grozījumu” farsam, kas nu Ievas Lešinskas-Geibleres tulkojumā tapis valodiski saprotams arī starptautiski. Bet fināla mizanscēna ar Marijas Luīzes Meļķes uz grīdas izbārstīto emocijsirsniņu mākoni uz Anneli Saro Facebook laikjoslas kā atvadu Latvijas teātrim atkal uz nenoteiktu laiku ir daudznozīmīgs priekškars starptautiskajiem sakariem klātienes teātra jomā.
Dažas no diskusijā paustajām atziņām:
Pauls Pīks: “Latvijā esmu pēc apmēram sešu gadu ilga pārtraukuma un varu teikt, ka neviena no foruma skatē iekļautajām izrādēm nelika vilties, tieši otrādi – lika daudz ko pārdomāt, līdzpārdzīvot. Man pašreizējais latviešu teātris ļoti patīk. Pat pieķēru sevi pie domas – ja teātros pastāvīgi būtu pieejams izrāžu tulkojums angļu valodā, es varētu braukt uz Rīgu biežāk. Tajā pašā laikā šāda skate ir lieliska iespēja īsā laikā un koncentrētā veidā noskatīties vismaz daļu labāko sezonas izrāžu ar tulkojumu. Mani ļoti uzrunāja tas, kā strādā KVADRIFRONS – tēmas, pieeja, sociālā iesaistīšanās. Lai arī “Vecmāmiņu valsti” skatījāmies videoierakstā, es tajā pat saredzēju zināmas priekšrocības. Pirmkārt, mēs visi kopā atradāmies aptumšotā zālē un varējām identificēties ar operatoru, kas filmēja izrādi. Otrkārt, mēs izjutām arī publikas attieksmi un līdzpārdzīvojumu. Man simpātisks šķita arī fakts, ka ieraksts veikts ar vienu, nevis vairākām kamerām, tajā ir kaut kas īsts, nevis īstumu imitējošs. Šķietami viegls, tomēr nopietns. Tur bija gan komēdijas elementi, gan traģiski personīgi stāsti, dramaturģija bija ļoti meistarīgi veidota. Es pēc izrādes tiešām gribēju piezvanīt savai vecmāmiņai.”
Anneli Saro: “Es Latvijas teātrim ar dažiem pārtraukumiem sekoju kopš 2003. gada. Šobrīd Latvijas teātris ir lieliskā formā un daudz runā par vietējiem kontekstiem. Kā skatītāja lieliski apzinos, ka ne vienmēr spēju uztvert visas tradīcijas, piemēram, dziesmas vai atsauces uz TV šoviem un politiskajām diskusijām, taču esmu pateicīga, ka ir šī iespēja tomēr dziļāk saprast un pamanīt jautājumus, kas, ticu, ir ne mazāk aktuāli Igaunijā un citur pasaulē, piemēram, sabiedrības novecošana, paaudžu attiecības… Man ir prieks par to, kā no jauna režisora par izcilu režisoru izaudzis Valters Sīlis. Es viņu intervēju pirms pāris gadiem, un man prieks, ka intuīcija nav mani pievīlusi – viņš pamazām kļūst par jauno Alvi Hermani Latvijas teātrī.”
Hedi-Līsa Toome: “Kopumā es pamanīju, ka uz skatuvēm atkal parādījies ļoti daudz ekrānu. Domāju, vai šī režisoru izvēle ir notikusi jau pirms pandēmijas, vai arī tas ir pandēmijas ietekmē. Šķiet, ka ekrāni ir atgriezušies teātrī, lai gan šķita, ka tā jau ir pagājusi mode. Interesanti, kā tas attīstīsies turpmāk. Vispār man liekas, ka Latvijas teātrī ir ļoti izteikta, poētiska scenogrāfija, ja salīdzinām ar Igauniju. Viena no vizuāli pārsteidzošām izrādēm bija “Tukšais zieds (Jerma)”. To gan es nevaru teikt par izrādes tēmu, kuras aktualitāti pašreizējā Latvijas sabiedrībā nekādi nespēju saskatīt.”
Hanna Marrandi: “Dankana Makmillana “Elpu” esmu redzējusi Igaunijā, un man šķiet, ka jautājumi par individuālām izvēlēm, cilvēku un vidi ir ļoti aktuāli šodien, neatkarīgi no tā, kurā pasaules malā mēs dzīvojam. Un tas nav tikai par attiecībām, bet arī par cilvēku apkārtējā vidē un globāliem jautājumiem, kas mūs katru satrauc individuāli. Arī “Puika, kurš redzēja tumsā” man izraisīja ļoti spēcīgu līdzpārdzīvojumu, emocionālu satricinājumu, kas nav saistīts tikai ar to, ka izrāde skar nosacīti marginālu sabiedrības grupu. Esot šeit pirmoreiz, man ļoti iepatikās Ģertrūdes ielas teātra atmosfēra, tur noteikti gribēšu atgriezties vēl.”
Heili Sibritsa: “Latvijā ir izcili aktieri, par to pārliecinos jau otro gadu pēc kārtas. Inteliģenti, jūtīgi un brīnišķīgi. Šis gads varbūt nav labākais jebkāda veida vērtējumiem, taču man liekas ļoti būtiski, ka arī latviešu režisori un dramaturgi vērš uzmanību uz bērnības traumām, kuras bieži, pat varbūt pārāk bieži nosaka to, kāda ir mūsu pieaugušo dzīve. Es jau gaidu nākamo reizi, kad varēšu skatīties latviešu teātri!”
Heidi Ādma: “Es diezgan rūpīgi sekoju līdzi Latvijas teātra attīstībai un varu teikt, ka man jau bija favorīti gan starp režisoriem, gan dramaturgiem, bet šogad atklāju vēl dažus izcilus vārdus. Visvairāk man patīk rotaļīgās struktūras, vieglums, ar kādu tiek savīti arī patiešām diezgan smagi stāsti, taču tie nekādā veidā neliek skatītājam par kaut ko justies vainīgam. Latvijas teātris ir intelektuāls, dzīvs un daudzveidīgs”.
Publikācija tapusi VKKF mērķprogrammas "Kultūras nozares dokumentēšana" ietvaros
Rakstīt atsauksmi