Viedokļi

Anna Sīle, Evarts Melnalksnis, Reinis Boters, Maija Pavlova // Publicitātes foto
22. decembris 2020 / komentāri 0

Trauksmes līmenis ir augsts

Ko dara, domā un jūt nevalstisko teātru pārstāvji un neatkarīgie skatuves mākslinieki laikā, kad teātri ir slēgti un nākotnes perspektīvas iztēloties iespējams tikai aptuveni? Kāds ir pandēmijas laiks un šī jaunā laikmeta teātris viņu skatījumā? Un kas šobrīd visspēcīgāk apdraud neatkarīgo teātru pastāvēšana Latvijā? Uz Kroders.lv diskusiju aicināti un viedokļos dalās Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova, Dirty Deal Teatro producente un vadītāja Anna Sīle, teātra trupas KVADRIFRONS aktieris, režisors, līdzdibinātājs un valdes loceklis Reinis Boters, kā arī  mūzikas teātra dramaturgs Evarts Melnalksnis.

 

Agnese Linka: Kāda situācija šobrīd (saruna notiek 4. decembrī – A. L.) ir jūsu teātros un apvienībās – esat dīkstāvē vai darbojaties?

Maija Pavlova: Mums nesen bija pirmizrāde audio iestudējumam “Jums ir apdegušas ausis” (rež. Liena Šmukste – A. L.), mēģinām arī jaunas izrādes, darbs notiek. Ir svarīgi uzturēt saikni ar skatītāju, to arī mēģinām darīt. Atšķirībā no pavasara visi strādā, jo finansējums, kas piešķirts projektiem, jāizlieto līdz gada beigām, nav izvēles iespēju.

Anna Sīle: Arī mūsu teātrī notiek aktīvs darbs pie jaunu izrāžu veidošanas. Tomēr starp lielajiem un mazajiem teātriem un organizācijām pastāv liela atšķirība. Ja mēs varam pretendēt tikai uz dīkstāves pabalstiem, tad valsts organizācijām ir nodrošinātas pilnas iespējas darbam. Tā nav godīga konkurence. Arī mēs veidojam jaunas digitālas iespējas skatītajiem ieraudzīt skatuves mākslu. Lielajiem teātriem valsts sedz darbinieku algas. Nav noslēpums, ka visiem teātriem daļa finansējuma rodas no ieņēmumiem, daļa tiek dotēta. Mums dotācija šobrīd nepalielinās, bet darbu turpinām.

Maija Pavlova: Nevalstiskajā sektorā valsts finansējums nonāk tikai caur Valsts Kultūrkapitāla fondu, tie ir projektu līdzekļi, un organizācijām, kas darbojas ilgtermiņā, to darīt ir ļoti sarežģīti, īpaši tādās situācijās kā šobrīd. Apmēram puse ir pašu ieņēmumi, kas šobrīd iztrūkst. Jaunu izrāžu veidošanai piesaistītais finansējums to nenosedz. Tāpēc situācija nav vienlīdzīga un nākotne nerādās pārāk rožaina.

Reinis Boters: Salīdzinot ar 2019. gadu, mūsu ienākumi ir kritušies par 60%. Esam maza organizācija, un tas ir ļoti liels samazinājums. Apzināti vai neapzināti, bet šajā laikā nebija ieplānots aktīvs jaunu mēģinājumu process, turpinās darbs pie esošiem projektiem. Arī mēs dzīvojam no Valsts Kultūrkapitāla fonda līdzekļiem, un, lai arī situācija valstī ir strauji mainījusies, fondā nav papildu programmu vai mainīts projektu plāns, kas šobrīd ļautu veidot kādu jauna formāta saturu. Tas prasa ieguldījumus, kuru mums nav.

Anna Sīle: Nav tā, ka valsts teātriem būtu piešķirts papildu finansējums jaunu produktu radīšanai. Būtiskā starpība ir tā, ka viņiem tiek segti darbinieku algu izdevumi, bet mums it kā ir izdevīgāk iet dīkstāvē, lai iegūtu papildu finansējumu, kas ir absurdi, jo arī mēs strādājam un veidojam jaunus iestudējumus. Līdz ar to veids, kā tiek nodrošināts finansējums, ir ļoti nevienlīdzīgs.

Reinis Boters: Skaidrs, ka situācija ir pilnīgi neparedzama, bet ērtāk būtu, ja izveidotu kādus plānus A, B vai C. Birokrātiskā mašinērijā droši vien ir resursi viest kaut kādu skaidrību neskaidrībā.

Evarts Melnalksnis: Kopā ar Maiju, Annu un vēl vairākiem cilvēkiem no nevalstiskā sektora esam strādājuši pie situācijas analīzes. Pēdējo desmit gadu laikā Latvijā ir izveidojies vērā ņemams skaits pašnodarbinātu, neatkarīgu mākslinieku, kas strādā teātra jomā, to ir daudz vairāk nekā iepriekš. Arī valsts teātri ir ieinteresēti uz projekta laiku pieņemt darbā šos cilvēkus.

“Joma ir ļoti nesakārtota, pašnodarbinātie mākslinieki nav vienoti un nevar aizstāvēt savas intereses. Īpaši tiem, kas strādā individuāli, tas rada sajūtu, ka viņi ir vieni paši, nevar izsekot dažādām izmaiņām, kas notiek.”

Tajā pašā laikā šie cilvēki ir patstāvīgāki, paši izvēlas to, kur strādāt, kā maksāt nodokļus. Tāds aktieris vai scenogrāfs domā ne tikai par mākslu, bet arī grāmatvedības un jurisprudences jautājumiem. Šajos cilvēkos ir milzīgs potenciāls un nav motivācijas trūkuma. Domāju, ka tādu mākslinieku būs aizvien vairāk, bet joma nav sakārtota, un mēs vēlamies to darīt. Esam satikušies ar Latvijas Teātra darbinieku savienības vadītāju Daigu Gaismiņu, ir vairāki punkti, ko attīstīt – sociālā apdrošināšana, grāmatvedības un nodokļu kārtošanas atbalsts. Risinājumi ir, un caur savienību tie ir pieejami, tāpēc gan es, gan KVADRIFRONA mākslinieki stājamies savienībā. Pirmais darbs būs apzināt cilvēkus, kuru tur vēl nav. Savienība ir radusies padomju laikos, bet vēl aizvien aktīvi strādā ar teātra darbinieku interešu aizstāvības jautājumiem. Tur ir vairāk vecāka gadagājumu biedru, mūsu paaudzei pašiem jāizrāda iniciatīva, jāmeklē sadarbības formas un jāpārstāv sevi. Tas ir aicinājums tiem, kas vēlas – iestāties savienībā un risināt problēmas.

Skats no Ģertrūdes ielas teātra audio sajūtu izrādes tiešsaistē "Jums ir apdegušas ausis" (2020, rež. L. Šmukste) // Foto - Evija Sedola

Agnese Linka: Vai jums ir priekšstats, kam jāmainās, lai mazinātu vai likvidētu Annas iepriekš pieminēto nevienlīdzību?

Maija Pavlova: Kultūras ministrijai jāapzinās, ka tā pārstāv visu nozari, nevis tikai valsts sektoru. Tas, ka nav datu par nevalstiskā un privātā sektora pienesumu, ir kliedzoša nolaidība. Ceram, ka šis mainīsies, tas ir pirmais, lai runātu par kādām izmaiņām. Pašreizējā teātra sistēma vairs nestrādā, kā līdz šim. Ir divas izvēles – vai nu ņemam vērā, ka mums ir spēcīgs nevalstiskais, privātais sektors un brīvmākslinieki un integrējam tos nozares attīstībā, lai skatītājs saņem labāko teātra mākslu, kāda mūsu apstākļos ir iespējama, vai arī izvēlamies to, kam tika dota priekšroka, kad vadlīnijas veidoja iepriekš, pasakot – ir baigi forši, ka viņi mums ir, bet lai paši tiek galā. Un turpinām uzturēt šo sistēmu tādu, kāda tā ir. Bet skaidrs, ka repertuārteātru sistēma ir ļoti smagnēja, un tas ir padomju mantojums. Nevar turpināties teātru darbs fabrikas režīmā, ražojot jaunas izrādes, lai tikai noturētu savu skatītāju un apkalpotu esošo publiku.

“Ir jāveic pamatīgas strukturālas izmaiņas. Tas nav aicinājums likvidēt visus repertuārteātrus, bet jādomā par nozares ilgtspēju. Būtiskais jautājums – ko mēs kā sabiedrība gribam no teātra šodien un pēc septiņiem gadiem? Atrodam vislabāko modeli, kā šo mērķi sasniegt.”

Evarts Melnalksnis: Kovidlaiks mums ir parādījis, cik milzīga bija pārslodze, kad cilvēkiem jādara pāri savām spējām, un tā ir sistēmas problēma. Varbūt pie vainas neoliberālā sabiedrība vai kapitālisms, ka nemitīgi jāražo vairāk un vairāk. Bet mākslas laukā cilvēks nevar radīt lielas un skaistas idejas, ja ir ilgstoši pārstrādājies. Nevar ražot sešas izrādes gadā. Varu par to runāt personīgi – tās ir veselības, būsim atklāti, arī mentālās problēmas. Māksla ir tik svarīga, ka liek saņemties, bet cik ilgi var saņemties? Cilvēks tiek izmests miskastē, lai vietā nāktu nākamais. Ir jāveido pašnodarbināto atbalsta programmas, lai varētu, iespējams, nopelnīt vairāk un dzīvot mierīgāk, izlīdzināt spēkus.

Maija Pavlova: Kaut vai Dailes teātra piemērs – teātra situācija uzrāda problēmas, bet kaut kas notiek tikai tad, kad kolektīvs nolemj, ka šis nu reiz ir pēdējais punkts. Nav normāli, ka tā notiek pārmaiņas.

Anna Sīle: It kā visi plūstam vienā upē, darbojamies pēc vienas sistēmas, kas ir uz priekšu dzenoša, bet nav progresējoša. Vasarā ir pieņemts jaunais Latvijas Nacionālais attīstības plāns. Kultūras ministrijā norit ļoti aktīvs darbs gan pie kultūrpolitikas pamatnostādnēm, gan jaunās teātra mākslas stratēģijas. Manuprāt, pirmais darbs ir nevis domāt, kā mums nākamos septiņus gadus pasargāt savas ādas, bet veikt nozares izvērtējumu. Ceru, ka drīzumā tiks publiskots teātra un mūzikas nozares kopējais izvērtējums – kādi esam bijuši iepriekšējos septiņus gadus? Un tad uzzināsim, kādiem mums, kultūrpolitikas ekspertu skatījumā, turpmāk vajadzētu būt. Esam līdzvērtīgi sarunu partneri, un, ja šādas diskusijas mums un lielajiem teātriem notiktu pie viena galda, varētu skaidrāk ieraudzīt svarīgākās kultūrpolitikas problēmas un to risinājumus. Ko mums kā māksliniekiem gribas darīt un ko valsts saka – kā mums Latvijas iedzīvotājiem lielākā mērā sniegt kultūras dažādību un pieejamību?

Reinis Boters: Mums kā nevalstiskām organizācijām jācīnās par naudu katram projektam, un bieži vien to nesaņemam, ja neprotam gana labi argumentēt. Pārņem sajūta, ka dzīvojam burbulī, un nozare nekļūst atvērtāka tam, kas notiek apkārt, veidojam lielākoties lokālu saturu. Dalot valsts naudu, vajadzētu domāt par ilgtermiņa attīstību un censties pacelt visu nozari. Piemēram, mums drīz Rīgas centrā būs jauns teātris ar modernāko tehnoloģisko nodrošinājumu – varbūt mums vajag kādu māksliniecisko direktoru no ārzemēm ar pilnīgi citu skatu, citu vīziju? Ja cilvēks strādā vienā vietā vairāk nekā 10 gadus, ko jaunu teātris var cerēt sasniegt? Visam ir kaut kāds noilgums. Vēl viena biedējoša tendence ir arī tā, ka, piemēram, koncertzāles novietojuma vai pašnodarbināto atalgojuma nodokļu reformas sakarā tika pieņemti lēmumi, pat nesarunājoties ar tiem, kurus tie ietekmēs vistiešāk. Šie lēmumi tika arī kaismīgi aizstāvēti, un tikai tad, kad noteikta sabiedrības daļa norādīja, ka vajadzīgs dialogs, kaut kas tika mainīts.

Skats no DDT tiešsaistes izrādes bērniem "Misija: Zeme" (2020, rež. I. Tropa-Fišere) // Publicitātes foto

Agnese Linka: Interesanti – jūs nevis reflektējat par smago situāciju brīdī, kad teātri ir slēgti un nav zināms, kad tiks atvērti, bet it kā skatāties tam pāri un runājat par nozares ilgtspējas un vīzijas nepieciešamību. Vai var teikt, ka uz šīm grūtībām raugāties kā pārejošu problēmu?

Maija Pavlova: Darbība nevalstiskajā sektorā ir nemitīga atrašanās krīzes stāvoklī. Protams, šobrīd trauksmes līmenis ir augsts, jo ir atbildība par to, kas iesākts un jāpadara. Bet mēs strādājam, lai paveiktu to, kas šķiet jēgpilns un vajadzīgs, un, ja neskatāmies uz visu lauku kopumā, ir baigi grūti, to nevar izturēt. Dzinulis ir entuziasms.

Anna Sīle: Jā, no vienas puses, skatāmies pāri notiekošajam, bet, no otras puses, neviens no mums nav pārliecināts, vai un kā nākamajā gadā eksistēsim. Tā kā nebūs saimnieciskās darbības ieņēmumu, sākot ar janvāri es nevarēšu darbiniekiem, kuri ar mums ir saistīti visdažādākajās juridiskajās formās, sniegt tādu atalgojumu, kāds tas bija iepriekš. Saprotu, visiem jāsavelk jostas, bet, ja godīgi, dažiem vairāk nekā citiem. Arī skatoties uz procesiem kopumā, tomēr nevaram aizmirst par to, kas mūs sagaida jau rīt. Ne tikai teātris, visa skatuves māksla ir ļoti, ļoti cietusi no izmaiņām, kas notikušas pēdējā gada laikā. Domāju, ka mūsu darbība tiks ierobežota vēl līdz pat nākamā gada beigām. Uz to var skatīties kā uz lielu izaicinājumu, un nevalstiskās organizācijas dažādo skatuves mākslas piedāvājumu, iet neierastas takas. Mēs turpināsim to darīt, bet nākamajā gadā tam būs daudz, daudz mazāk resursu.

“Kultūras ministrijai būtu jāsāk domāt par dažādu skatuves mākslas organizāciju ilgtspējas nodrošināšanu. Jāievēro princips, ka vidējais atalgojums nozarē ir caurmērā vienāds, šobrīd nevienlīdzība ir izteikta.”

Maija Pavlova: Mūsu organizācijas nav pašmērķīgas, nav nolūka tās uzturēt, lai vienkārši eksistētu. Mēs runājam ar dažādām sabiedrības grupām un dažādiem mākslinieciskās izteiksmes veidiem. Piemēram, pēdējās trīs ĢIT tapušās izrādes nav dramatiskais teātris. Strādājam ar jaunu cilvēku auditoriju un esam visādos veidos elastīgi. Skatuves māksla nedrīkst būt tikai galvaspilsētas vai lielo pilsētu iedzīvotāju privilēģija. Šobrīd pašvaldībām nav nekāda pienākuma iedzīvotājiem nodrošināt profesionālās mākslas pieejamību, tas nav pareizi. Jāmaina sistēma un jādomā par uzdevumiem, ko pildām, mērķiem un ceļiem, kā tos sasniegt.

Evarts Melnalksnis: Šī krīze mudina domāt par cita veida eksistenci. Procesi ir apstādināti ne tikai teātrī, bet visur un visā pasaulē. Un pierādās, ka var dzīvot arī citādi, pat, ja tas ir grūti. Nākas pārskatīt lietas, bet Latvijā krīzes problēmu risināšanā trūkst vizionārisma. Mūsu sabiedrībai kultūrā trūkst spējas veidot vīziju – pat ja to nekad nesasniegtu, mērķus ir vērts iezīmēt. Sarunu jāsāk, ja ne gluži no nulles punkta, tad vismaz atkāpjoties no tā, kas ir šobrīd.

Maija Pavlova: Vai produkts, apkalpots skatītājs un patēriņa apmierināšana ir vienīgais veids, kā runāt par skatuves mākslu? Daudz lielāka vērtība ir satikties un veidot sociālas saites. Tas, kas notiek šobrīd, neiecietība, kas valda sabiedrībā, ir tas, ar ko mums jāstrādā. Nevis tik daudz jādomā, kā piepildīt kasi, bet – kā sabiedrībai palīdzēt pārvarēt grūtības. Tikai dažādiem sabiedrības locekļiem ar dažādiem viedokļiem nākot kopā un vienojoties par ko kopīgu, varam augt un kaut ko radīt. Katram bīdot savu vīziju, nekas nesanāks. Jāierauga arī tie, ko negribam redzēt, un jāsadzird balsis, ko dzirdēt negribam. Piemēram, Rīgā ir viens teātris, kas runā krievu valodā, – kāpēc šī auditorija paliek pilnībā ārpus kultūrpolitisko interešu loka?

Teātra trupas KVADRIFRONS interaktīvās Lo-Fi klausāmizrādes "Rolanda dziesma" (2020) publicitātes attēls

Agnese Linka: Runājot par jaunajām formām un digitālo vidi, ik pa laikam izskan apgalvojumi, ka tas nemaz nav teātris. Vai piekrītat, ka šī ir īslaicīga – pandēmijas laika māksla, vai arī uzskatāt, ka jaunās, šobrīd izmantotās teātra formas ir šeit uz palikšanu?

Anna Sīle: Teātrī dzīvums un klātbūtne ir ļoti būtiskas. Ja varam nodrošināt skatītāja un mākslinieka klātbūtni kaut vai caur ierīcēm, tā ir un paliek skatuves māksla. Protams, šo periodu sauks par pandēmijas laika mākslu, bet šaubos, vai tas mainīs mūsu skatījumu uz teātri. Šobrīd mums ir iespēja meklēt netradicionālus ceļus pie skatītāja. Vai tie būs paliekoši? Pašlaik nenotiek nekas tāds, ko mēs būtu izgudrojuši no jauna. Svarīgi, kā pārvērtēsim šī laika zaudējumus un ieguvumus. Skatuves māksla turpināsies.

Maija Pavlova: Piekrītu Annai, radioteātris pastāv jau sen, tāpat televīzijas iestudējumi.  Šobrīd varam paspēlēties ar citiem medijiem un redzēt, kā tas strādā, kādu pienesumu dod. Bet tās ir tehniskas prasmes, ko mēs iemācāmies un paplašinām savu arsenālu. Teātris rodas tikai tur, kur ir skatītājs. Man svarīgāks ir teātris, ko piedzīvojam kopā, nevis katrs savās mājās. Katrs atsevišķi mēs iztēlojamies nepārtraukti, bet teātris un skatuves māksla liek izprast vajadzību pēc otra cilvēka. Kolektīvs terapijas seanss, kur pārdzīvojam to, kas ar mums ir noticis, un meklējam ceļu laukā no tā. Tāpēc teātris būs ar mums vienmēr, kamēr vien sabiedrība spēs pastāvēt.

Reinis Boters: Kad dzirdu šos izteikumus, kas ir un kas nav teātris, pat apjūku – tik konservatīvi un atpakaļrāpulīgi tie šķiet. Tas parāda, cik daudzi nav lietas kursā par to, kas jau desmitiem gadu ir aktuāls teātra teorijas diskusijā. Varbūt esmu jauns un maksimālists, bet man liekas, ka arī ar digitāliem resursiem var panākt klātbūtnes sajūtu un teātra brīnums var notikt.

“Gribas ticēt, ka varam pielāgoties un teātris var pastāvēt visdažādākajos formātos – gan performatīvos, gan tekstā balstītos, un tas ir mūsu uztveres jautājums.”

Evarts Melnalksnis: Gribas jautāt, kuram ir izdevīgi kaut ko nošķirt un vispār izvirzīt tādu jautājumu, kas ir un kas nav teātris? Vai tā ir latviskā dzīvesziņa – pateikt, kurš ir piederīgs un kurš ne, kurš pareizs vai nepareizs? 20. gadsimts ir pierādījis, ka to, kas ir vai nav māksla, lielā mērā nosaka pats mākslinieks. Bet šis krīzes laiks ir parādījis, kāpēc ir svarīga atmosfēra ne tikai teātrī, bet visā mākslas telpā, kur dodamies, lai būtu kopā, pārdzīvotu un šķirtos no savas ikdienas identitātes. Tagad, kad tā visa pietrūkst, varam saprast, cik ļoti tas mums nepieciešams. Tādā ziņā esam bagāti un varam būt lepni, ka esam labākā situācijā nekā valstis, kur kultūra vispār nav valsts atbalstīta. Piemēram, ASV visa kultūra ir komerciāla, tur ir citi veidi, kā māksla tiek ražota. Mēs kā sabiedrība esam nolēmuši, ka teātris mums ir svarīgs, un tāpēc es lepojos, ka dzīvoju Eiropā. Digitālie rīki noder tikai kā viens no mākslinieka instrumentiem. Ja teātris ir institūcija, kur izrāde jāražo iespējami ātrāk, viņš izvēlēsies tos rīkus, kas viņam ir pieejami, un tie būs konvencionāli. Ja māksliniekam ir ideja un vēstījums, tad labi, ka instruments tiek tam pielāgots. Jautājums, vai viņš to var realizēt tikai kādā vasaras festivālā, kur robežas sekot domai ir plašas, vai arī viņam tiek pateikts – mums vajag, lai skatītāji sēž šajā vienā zālē, lai viņi ir nopirkuši biļetes un lai viņu būtu vismaz trīs simti.

 

Diskusija tapusi VKKF mērķprogrammas “Kultūras nozares dokumentēšana” ietvaros

Rakstīt atsauksmi