
Mīlu teātri sevī un sevi teātrī
Saruna ar dejas un teātra mākslinieku Rūdolfu Gediņu
Aicināts uz interviju, Rūdolfs Gediņš pabrīnās – esot taču teātra vides marginālis. Pirms pieciem gadiem, jau būdams diplomēts laikmetīgās dejas horeogrāfs, viņš absolvējis režijas studijas, un nu aizvien biežāk afišās un programmiņās pretī Gediņa uzvārdam “horeogrāfs” vai “kustību mākslinieks” vietā rakstīts “režisors”. Šī māksliniekam bijusi intensīva, pieredzes bagāta un arī ļoti spēkus paņemoša sezona, tāpēc tagad gribas kādu brīdi darīt neko, pabūt mierā, pavadīt laiku ar sievu uz dēliņu. Taču vēl pirms tam, siltā jūnija pēcpusdienā, kad pār Rīgu staigā negaisa mākoņi, mēs tiekamies uz šo sarunu.
Gaidot šo sarunu, aizdomājos – nez, kad Rūdolfu Gediņu pārstāja saukt par jauno un daudzsološo mākslinieku?
Tas vienmēr ir sāpīgs brīdis, kad pārstāj būt jaunais un daudzsološais, bet vienkārši esi. (Smejas.)
Vietnē izrādes.lv par tevi teikts – “Rūdolfs Gediņš ir ievērojams latviešu kustību mākslinieks”. Vai pats pamanīji, kad kļuvi ievērojams?
Ievērojams galīgi nejūtos. Ja sāc justies ievērojams, tā ir tāda ego lieta. Labāk justies marginālam un kaut kā kārpīties. Bet esmu ārkārtīgi ambiciozs, un man gribētos būt ievērojamam, arī nenoliedzamam. Taču noteikti tāds neesmu un nejūtos. Nezinu, kas to rakstījis, prieks, ka vismaz kāds tā domā.
Ja nejūties tik svarīgs, lai visi zinātu par tevi visu, tad ievadam izstāsti – kā nonāci dejas nozarē?
Ar mani tas notika absolūti nejauši. Mācījos Franču licejā, ģimenē ir daudz ārstu. Neteiktu, ka mērķtiecīgi, bet apcerēju, ka iešu uz Stradiņiem un [studēšu] medicīnu, lai iepriecinātu ģimeni. Mamma vienā vecumā sāka mani saukt par dakteri Gediņu. Mums dzimtā ir daudz dakteru Gediņu. Bet arī visu licēja laiku dejoju tautas dejas kolektīvā “Auseklītis”. Kā tautiņdeju dejotājs nonācu iestudējumā “No zobena saule lēca” (Agris Daņiļevičs, Uģis Brikanis, 2010, pēcāk vairakkārt atkārtoti iestudēta – A. L.) pēc tam atvērās sapratne, ka var arī citādāk tās deju lietas darīt. Sāku pavadīt daudz laika kopā ar “Dzirnu” (Agra Daņiļeviča deju skola – A. L.) cilvēkiem, sadraudzējos, iepatikās kāda meitene. Netīšām reiz izmuldējos, ka varbūt jāstājas horeogrāfos (Latvijas Kultūras akadēmijas studiju programmā “Laikmetīgās dejas māksla” – A. L.). Biju dejojis arī breiku un nodarbojies ar kapoeiru, visādi ar kustību ņēmies. Rūta Nordmane, kura bija laikmetīgās dejas vidē vērā ņemams cilvēks, tieši tā iemesla dēļ, ka puišu parasti trūkst, mani “parāva” aiz mana paviršā izteikuma – dienā, kad bija iestājeksāmeni, zvanīja un teica, ka sazinājusies ar Olgu Žitluhinu, varu aiziet uz tiem iestājeksāmeniem. Tad biju beidzis tikai vienpadsmito klasi, bet aizgāju uz iestājeksāmeniem un it kā tiku, bet teicu Olgai, ka gribu pabeigt liceju, esmu tomēr vienpadsmit gadus cītīgi mācījies. Kad pabeidzu vidusskolu, gāju pie Olgas un prasīju, vai varu iestāties jau otrajā kursā. Viņa man to atļāva ar noteikumu, ka nokārtoju visus pirmā kursa eksāmenus. Tā nejauši nonācu laikmetīgajā dejā.
Pabeidzu akadēmiju, teorijas eksāmenus liekot palēnām, šķiet, vienā pusgadā pabeidzu ceturto un pirmo kursu, vienu pirmā kursa eksāmenu pie Raimonda Brieža noliku mēnesi pirms izlaiduma. Padzīvojos kā laikmetīgās dejas izpildītājs, dažkārt arī horeogrāfs, un ātri sapratu, ka tas nav tas, ko es gribu darīt. Ka patiesībā gribu darīt teātri. Jebkādā veidā vai formā. Kādu brīdi domāju, ka stāšos scenogrāfos, jo par to, kas notiek uz skatuves, parasti labu laiku domāju caur telpas un vides prizmu. Taču aprunājos ar Ievu Gaurilčikaiti-Santu un Krišjāni Santu, kuri abi ir horeogrāfi un tobrīd studēja scenogrāfiju maģistrantūrā, un viņi stāstīja, cik dažkārt grūti ir mācību procesā kompensēt neesošo scenogrāfijas bakalauru. Tad izdomāju, ka iešu uz režisoriem. Man ir sajūta, ka mana īstā profesionālā dzīve sākās tikai pēc režijas maģistrantūras, tas bija pirms pieciem gadiem. Visu šo laiku esmu vairāk strādājis kustību režijā, paralēli mēģinot ielauzties [teātra] režijā, kaut arī man šķiet, ka tā ir viena nodarbošanās. Tikai vieni priekšplānā liek kustību, bet otri tekstu, taču mūsdienās arī tā vairs īsti nav. Tā es dzīvoju – starp kustību un teātri, posmā, kad gribas taisīt teātri. Paralēli veidoju kustības teātrim, bet diezgan maz strādāju tīri kā horeogrāfs, vairāk organizēju darbību telpā.
2019. gadā redzēju tavu režijas maģistrantūras diplomdarbu “Dievišķs fakts” Ģertrūdes ielas teātrī. Maz gan ko atceros.
Tā varētu būt izrāde, par kuru grūti ko konkrēti atcerēties. Tur nebija daudz notikumu, vairāk plūdums, kam tu vai nu seko, vai neseko. Ir pilnīgi okei, ka tas var garlaikot, patikt vai nepatikt.
Kā vispār nonāci KVADRIFRONĀ?
Viņi bija mani paralēlā kursa biedri bakalauros. “Zirgu pastā” dzīvojoties, visi cits gar citu berzējas. Kādus gadus pēc bakalaura studijām mūsu ceļi atkal šad tad krustojās. Tad bija pirmais kovida vilnis, un Reinis Boters taisīja izrādi “24 stundas”. Bijām deviņi cilvēki, daļa kvadrifroniešu, daļa citu, divdesmit četri mēģinājumi Skaipā, katrs stundu ilgs, izrāde dzīvajā, viss publiski redzams. Caur šo projektu iepazinos ar Paulu Pļavnieci, ar kuru sadraudzējāmies un sākām strādāt kopā, aizvien vairāk laiku pavadīju kopā arī ar kvadrifroniešiem, un pēc nepilna gada man jautāja, vai negribu pievienoties. Mani uzņēma kopā ar Paulu Pļavnieci un Annu Ulberti.
Ir bijusi tāda oficiāla uzņemšana?
Jā, bija bildinājums, īpaša fotosesija, Jānis Kronis vienradža maskā. Viss bija galēji oficiāli. Tagad nemaz nevaru iedomāties, ka kādreiz ir bijis citādāk. Sajūta, ka esmu atradis savus cilvēkus. Ar kvadrifroniešiem, šķiet, pavadu kopā vairāk laika nekā savu ģimeni.
Atkal drusku par Google. Pirmais, kas parādās, tur ierakstot “Rūdolfs Gediņš”, ir…
Droši vien opera?
Nē, Nacionālā teātra mājaslapa. Tev ir sajūta, ka no lielajiem teātriem Nacionālais ir vairāk tavs nekā citi?
Tagad es tā neteiktu. Noteikti sākotnēji man tā šķita, kaut gan pats pirmais teātra darbs kā izpildītājam man bija Liepājas teātrī. Līdz tam ar teātri kā mākslas formu un institūciju biju sastapies tikai kā skatītājs. Kā autors pēc tam pirmo reizi darbojos Nacionālajā teātrī. Kopumā šķiet, ka visvairāk esmu dzīvojies pa Dailes teātri. Tur man ir ģimeniska sajūta, bērnībā tur pavadīju diezgan daudz laika – caur radiniekiem esmu saistīts ar Daili. Visos šajos teātros man ir mīļi cilvēki, visur nonākot jūtos pieņemts. Protams, Nacionālajā teātrī šosezon esmu divreiz strādājis, un otrais darbs bija liels notikums manā karjerā. Bet jūtos vairāk pa vidu plūstošs, tādā patīkamā veidā.
Svarīgs droši vien tāpēc, ka iestudējums “Marats/Sads” tapa Nacionālā teātra Lielajā zālē. Kā jūs ar Klāvu Melli sadalījāt ietekmes sfēras? Šoreiz uz afišas nebija rakstīts – “režija Mellis, kustība Gediņš”.
Mēs ar Klāviņu sākām vairāk laika pavadīt kopā, kad man radās ideja taisīt izrādi “Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris” (KVADRIFRONS, 2023). Sapratu, ka viens pats noteikti neuzrakstīšu tik labi, vajag kādu, kas palīdz to izdarīt labāk. Man tiešām šķiet, ka Klāvs ir šobrīd labākais dramaturgs Latvijā. Sākumā domājām, ka viņš rakstīs, es režisēšu, bet tad tā kļuva par mūsu abu lietu, nolēmām to darīt absolūti kopā. Sapratām, ka šādā tandēmā mums labi iet un saskan. Tāpat turpinājām ar “Maratu/Sadu”, kas arī bija pilnīgi vienlīdzīgi dalīta rūpala, bērniņš. Esmu paralēli strādājis ar Klāvu arī “Zombijos” (KVADRIFRONA izrāde “Kad gulošais mostas”, 2023) un “Esiet sveicinātas, skumjas” (Dailes teātris, 2021) – viņš režisēja, es veidoju kustības. “Riekstkodī un Žurku ķēniņā” (Latvijas Leļļu teātris, 2023) viņš man dramatizēja Hofmaņa materiālu. Grūti pateikt, kāda ir atšķirība, kurā brīdī mēs darām kopā un kad iestājas kāda subordinācija, bet paši spējam diezgan labi to sadalīt.
Nevelkot līnijas – manas un tavas kompetences, mana vai tava virsroka?
Ne gluži. Dīvainā veidā, jā. Cilvēki ir jautājuši, kā mēs pa šo laiku neesam sanīdušies. Mēs tiešām esam saskanīgs radošs pāris, nav mieļu. Tas tāpēc, ka viens otram uzticamies, iztrūkst potenciāla konfliktam, ietekmju dalīšanai vai vienam otra pārspēkošanai. Ja nolemjam, ka darām kopā, tad tiešām darām kopā. Kustību organizēšanā varbūt man ir lielāka pieredze, tekstuāli varbūt Klāviņš ir meistarīgāks, bet mums noteikti ir kustībā balstītas ainas, ko ir ierosinājis viņš, tāpat kā ir pasāžas, ko esmu uzrakstījis vai ieteicis es.
Elmārs Seņkovs vispirms jums piedāvāja Nacionālajā teātrī iestudēt ko citu, un “Marats/Sads” esot bijis variants numur divi. Interesanta materiāla izvēle, kas pārsteidza tos, kas kaut ko zina par teātri Eiropā.
Neatceros precīzi, vai pirms tam vai Elmāra vadības laikā, bet bija uzsaukums rakstīt projektu pieteikumus Nacionālajam teātrim. Mēs gribējām iestudēt Bertolta Brehta “Trīsgrašu operu”, bijām diezgan tālu tikuši pieteikuma rakstīšanas procesā, jau sadalījuši aktierus, taču diemžēl nevarējām to veidot. Nācās meklēt ko citu, bet tas bija mūsu pašu piedāvājums.
Tad jūs lēmāt par labu vēl vienam dīvainākam vācietim.
Enerģētiskā, tematiskā un atmosfēras ziņā mums ļoti patika “Trīsgrašu opera”, Brehta teatralitāte, simboliskais piesātinājums balagāniskā formā, gribējās tā rīkoties. Bijām nesen uztaisījuši “Esiet sveicinātas, skumjas” Dailes teātrī – ļoti tīra, askētiska izrāde, katrs vārds, intonācija, kustība tika atstrādāta, viss ļoti precīzs. Tāpēc izlēmām, ka gribam kaut ko pilnīgi pretēju, taščīgu un gaļīgu. Lai ir bišķiņ nepareizi un bišķiņ neērti, to skatoties. Likās, ka “Trīsgrašu opera” to pieļauj, un, kad sanāca, ka to mēs nevaram, meklējām ko līdzīgu un nonācām pie [Pētera Veisa] “Marata/Sada”. Līga Ulberte (LKA profesore, Skatuves mākslas katedras vadītāja – A. L.) šo materiālu mēdz dot maģistrantūras semināros. Klāviņš maģistrantūrā bija vienu gadu virs manis, bijām gājuši vienai un tai pašai lugu apskatei cauri. Viņš to ierosināja, abi lasījām, un bija skaidrs, ka tas ir daudz, daudz sarežģītāks darbs par “Trīsgrašu operu”. Bet likās – jāmēģina.
Es ļoti gaidīju un lasīju visas atsauksmes par “Maratu/Sadu”. Vairākās šķiet jaušams neizpratnes motīvs. Vai jūs ar Klāvu arī sasniedza šī publikas neizpratne?
Nebija tā, ka to negaidījām, mēs pieļāvām, ka tā varētu būt. Likās, ka daudziem it kā patīk, nevar saprast kas, bet patīk. Tad runājām – labāk, lai skatītājs izrādi nesaprot un viņam patīk, nekā otrādi. Varbūt, ka tā ir mazliet atruna, tomēr luga ir tapusi, iedvesmojoties no Arto (Antonēns Arto – franču teātra režisors, aktieris un teorētiķis, Nežēlības teātra manifesta autors – A. L.) Nežēlības teātra un speciāli rakstīta tā, lai būtu mulsinoša. Angliskās versijas priekšvārdā, šķiet, Pīters Bruks raksta, ka tā ir piesātināta ar pretrunīgu, dažādās formās pasniegtu informāciju, lai skatītājs apjuktu, nesaprastu, kas notiek, un tad paņemtu to, kas šķiet interesants vai svarīgs. Domāju, ka šo filozofiju esam paturējuši – ne vienmēr var saprast, kas notiek, kas no kā izriet, bet beigās tu saņem kaut ko, kas tevi aizkustina vai rezonē. Domājot par to, kā cilvēki skatās teātri un kā deju, man ir bijušas sarunas ar laikmetīgās dejas kolēģiem par to, ka deja skaitās “neiecirtusies” Latvijas kultūras vidē, jo cilvēki baidās, ka viņi nesapratīs, kas notiek. Teātrī varbūt mazāk, bet dejā vārds “saprast” ir mazliet lamuvārds. Ir okei nesaprast, jo svarīgākais – kā tas, ko redzi vai pieredzi, liek tev justies. Deja, līdzīgi kā mūzika, ir asociatīva mākslas forma. Nav taču tā, ka klausies skaņdarbu un tev šķiet – “es nesapratu”. Tu saviļņojies, un tas tevi aizkustina. Man šķiet, ka “Marats/Sads” nostaigā pa robežu starp tāda veida mākslu un dramatisku teātri, kur ir naratīvs un ir svarīgi izsekot sižeta līnijai. Sižets ir pasakāms vienā teikumā – sieviete nāk nogalināt vīrieti un beigās nogalina. Bet kā tas notiek – tas ir kaut kas, kas lugu un izrādi padara foršu.
Nacionālais teātris šosezon daudz bijis ļaužu valodās. Tur strādājot, jutāt šīs seismiskās aktivitātes?
Mūsu iestudējums pielika punktu programmai, ko bija veidojusi iepriekšējā vadības komanda. To varēja just, bet man grūti par to runāt, neesmu objektīvs, jo mana sieva Elīna Gediņa bija Elmāra Seņkova komandas dalībniece. Šo seismisko svārstību perifērijā esmu dzīvojis jau gadu iepriekš un neiegāju tajā vidē kā balta lapa. Protams, bet var just – izklausās banāli – pārmaiņu jūtis. Ne tikai Nacionālajā teātrī, bet teātrī vispār. Dailes teātris, kopš Viesturs Kairišs un Juris Žagars ir pie stūres, dzīvo pārmaiņu vilnī. Arī Liepāja un Valters Sīlis – notiek izmaiņas. Redzēs, kas būs ar Valmieras un Jauno Rīgas teātri, vai pārmaiņu vilnis turpinās skalot teātrus arī turpmāk.
Tu pieminēji laikmetīgās dejas vietu uz Latvijas teātru skatuvēm. Kā šķiet, vai ejam tajā virzienā, kur tā nostiprināsies ārpus kategorijas “nišas produkts nišas auditorijai”?
Noteikti par to pēdējos gados domāju mazāk, jo mazāk uzturos vidē, kur tā bija liela tēma. Agrāk biju diezgan kareivīgs šo jautājumu risināt un nekautrējos par to rakstīt un runāt. Domāju, ka laikmetīgās dejas svars Latvijā nenoliedzami kļūst lielāks. Kaut vai paskatoties, kādu lomu jomas profesionāļi nes skatuves mākslas notikumos. Teātris Latvijā kļūst vizuālāks, Eiropā tas ir noticis jau sen, un laikmetīgās dejas klātbūtne dažādos medijos ir lielāka. Kino biežāk pieaicina kustību profesionāļus darbības un ainu strukturēšanā, tāpat videoklipos, mūzikā. Kustība kļūst nenoliedzamāka kā atsevišķs medijs, nevis atavisms aktiera balsij. Skaidrs, ka ir vajadzīgas milzīgas strukturālas izmaiņas, Dejas māja, par ko profesionāļi daudz runā. Laikmetīgā deja notiek tur, kur ir iespēja, nav milzīgas, baltas mājas kanāla malā. Ir Ģertrūdes ielas teātris vai “Hanzas perons”, kas dod vietu, bet nav vienas institūcijas, kur katru trešdienu, piektdienu un sestdienu būtu dejas izrādes, tāpēc ir grūtāk nodibināt stabilas attiecības ar skatītāju. Taču, ņemot vērā, cik kareivīgi ir noskaņoti vadošie dejas profesionāļi, no kuriem liela daļa ir mani vienaudži un kursabiedri, es ceru, ka tas kaut kad notiks. Viņi par to cīnās, un nozare ir tikpat piepildīta, vēstīt spējīga un emocionāli iedarbīga kā jebkura cita no profesionālās mākslas nozarēm.
Labi, ka mums vismaz ir Dejas balva.
Par to man arī bija duālas sajūtas. Sākotnēji šķita nepareizi, ka laikmetīgas dejas nominācija aizgāja no “Spēlmaņu nakts”. Tad biju Horeogrāfu asociācijas padomē un nepiekritu šim lēmumam, tāpēc no tās aizgāju. Kultūrkapitāla fondā laikmetīgā deja pretendē uz teātra sekcijas finansējumu kā viena nozare. Arī saturiski un jēdzieniski, man šķiet, laikmetīgā deja ir tuvāka teātrim nekā baletam, jo notiek savstarpēji tiešāka saruna. Pirms pārstāvēju teātri, man bija daudz vairāk draugu, paziņu un kolēģu no teātra vides, ne baleta vai citām dejas nozarēm un mākslas formām. Bet ir labi, ka Dejas balva devusi platformu, kur izcelt un parādīt vairāk mākslinieku – tas vajadzīgs, lai nozare kļūtu nenoliedzamāka un stabilāka.
Tevi vēl interesē dalība šajā procesā, vai tomēr gribas būt tikai dramatiskajā teātrī? Ja arī vienojamies, ka dejai tajā pašlaik ir liela loma.
Es teiktu, ka teātrī, bet es to nesauktu par dramatisko teātri. Bet, ja man jautā, kā es sevi definēju – noteikti kā teātra vai teātra un dejas mākslinieku. Jau pāris gadu jūtos vairāk piederīgs teātrim un esmu mērķtiecīgi uz to gājis. Tas var mainīties, bet šobrīd režija un teātris mani interesē vairāk. Pieļauju, ka pēc pieciem gadiem tas varbūt liksies nevajadzīgi un lieki un es atgriezīšos pie tīras kustības. Bet ko vispār nozīmē tīra kustība? Visi runā, visi kustās, visi dejo.
Katrs mākslinieks dara to, kas viņu interesē. Mani šogad interesē deja, nākamgad teātris, varbūt pēc tam es izdomāšu, ka jātaisa mūzika. Droši vien man nesanāks, bet, ja tas mani interesē kā cilvēku, kas grib radīt, – kāpēc lai es nemēģinātu? Mums ir piemēri – Vladislavs Nastavševs, Alvis Hermanis vai Viesturs Meikšāns, kad vēl bija aktīvs, kuri, taisot izrādi, nosedz gan telpu, gan kustības, gan mūziku – visu. Viņi tā grib, viņi tā dara. Ko cilvēki domās, tā ir cita lieta. Cik kvalitatīvi vai mākslinieciski piepildīti sanāk, to redzēs. Bet jādara, kā gribas!
Jums ar sievu Elīnu ir bijuši skaisti kopdarbi – “Ļoti labas minūtes” (Dailes teātris, 2022) un “Es eju ārā dārzā” (KVADRIFRONS, 2022). Tagad jums mājās ir gadu vecs puisēns. Kāda tagad izskatās kopīgu darbu perspektīva?
Es neteiktu, ka tā zuda, mēs to apzināti novirzījām jau pirms Augusta dzimšanas. Pēc abām minētajām izrādēm sapratām, ka kādu laiku strādāt kopā nevajag. Arī attiecību dēļ. Mēs labi saprotamies, runājot par citu darbiem, bet vispār diezgan dažādi domājam par skatuves mākslu. Piemēram, pēc nogurdinošas darbadienas varu ar viņu padalīties savās sajūtās, tāpat viņa ar mani, bet, ja tobrīd strādājam kopā un mēģinājumā kaut kas ir noticis, mēs turpinām tajā dzīvot. Sapratām, ka daudz foršāk ir darbā būt atsevišķi, sanākt kopā un pārrunāt, kā ir gājis. Turklāt “Ļoti labas minūtes” pirmizrāde pandēmijas dēļ tika pārcelta, un mēs tikai mēģinājām un mēģinājām, līdz jutāmies strādājuši kopā trīs gadus. Bet gan jau ar laiku to atkal darīsim. Tagad mums labi iet katram savā virzienā. Mēģinām arī būt objektīvi viens pret otru. Elīna atnāk uz manu pirmizrādi un var kā cilvēks no malas pateikt, ko domā. Kad esat vienā procesā, objektivitāte zūd.
Šosezon tu iestudēji gan “Riekstkodi un Žurku ķēniņu” Leļļu teātrī, gan strādāji kā kustību režisors pie KVADRIFRONA kukaiņu operas “Ērces” (rež. Paula Pļavniece). Tā ir sagadīšanās vai dabiska vēlme, kļūstot par tēti, strādāt pie bērniem paredzētiem iestudējumiem?
Vairāk sagadīšanās. Darbu Leļļu teātrī Mārtiņš Eihe sākotnēji piedāvāja abiem ar Elīnu, iespējams, pat vēl pirms mēs uzzinājām, ka mums būs Augusts. Tā man bija pirmā reize, gan strādājot ar lellēm, gan taisot izrādi bērniem. Savukārt Paula Pļavniece, kas man ir mīļa draudzene un tuva kolēģe, ļoti meistarīgi taisa bērnu izrādes. Tās nav bijušas viņas ambīcijas, tā vienkārši ir sanācis. Es bērnu izrādēs mazliet mulstu, bet Paula ir iemanījusies atcerēties, ka to skatīsies, piemēram, piecus gadus vecs bērns. Man dažkārt patīk nesaprotamas lietas, patīk, ka darbība notiek lēni vai, tieši pretēji, ļoti ātri, tādā ritmā, kas kairina skatītāju. Man izteica kritiku par “Riekstkodi” – un es tai nevaru nepiekrist –, ka tur notiek bišķiņ par daudz visu laiku. Es tā to arī biju paredzējis, it kā bērnam kāds lasa pasaku, viņš to dzird, bet pats izdomā notikumus daudz lielākus, nekā to pauž vārdi. Tā arī mēģinājām taisīt izrādi, bet, nonākot uz skatuves, kur ir ļoti skaists, dažkārt sarežģīts Klāva teksts, ārkārtīgi piesātināta Kristapa Kramiņa vizuālā valoda, intensīva, meistarīgi rakstīta Lindas Leimanes mūzika, Nikolas Suharevas gaismas, vēl arī kustība – visi mediji “triecas” bērnā iekšā. Varbūt ir sanācis par traku, bet labāk tā, nekā nekā. Esam ar Mārtiņu runājuši, ka es varētu vēl kaut ko taisīt Leļļu teātrī, bet vairāk tāpēc, ka man tur ļoti patika – patika cilvēki, ar kuriem strādāju, patika atsvešinājums, ko piedāvā lelles. Mani varbūt pat vairāk interesētu pusaudži, kas ir sarežģīta auditorija. Pirms pāris gadiem tapa “Marija un zibens” (KVADRIFRONS, Valmieras Vasaras teātra festivāls, rež. Paula Pļavniece, 2021), tā ir viena no mīļākajām izrādēm, pie kā esmu strādājis, taču mēs visu laiku mulsām, kā nebūt trīsdesmitgadniekiem, kas ar tīņiem runā kaut kādā muļķīgā veidā. Skaidrs, ka Jānis Znotiņš to ir paņēmis par savu lietu, bet tas ir neaizskartāks lauks. Taču apzinātu vēlmi iet tajā virzienā es nejūtu. Arī nesaku, ka to negribu, bet man nav stratēģiska piegājiena tam, ko daru.
Atļaušos vēl drusku citēt interneta dzīles: “Gediņš aktīvi iesaistās arī dažādos starptautiskos un vietējos mākslas projektos, demonstrējot savu prasmi apvienot horeogrāfiju ar dramaturģiju un režiju, tādējādi radot nozīmīgu ietekmi uz Latvijas kultūras ainu.” Ja tieši par teātri Latvijā šobrīd – kā tu raksturotu mūsu teātra kopainu, piemēram, kādam kolēģim no citas valsts?
Tas nav vienkārši atbildams jautājums. Prāts iet pie valsts un neatkarīgo teātru attiecībām un hierarhijas. Lai arī šosezon trīs no piecām izrādēm esmu veidojis valsts teātros, tomēr pārstāvu neatkarīgo teātru pusi. Latvijas teātru vidē notiek dīvaina cīņa, tai nevajadzētu būt. No valsts teātru vadības pārstāvjiem bieži izskan, ka tām būtu jābūt nodalītām nozarēm – par ko tad viņi baidās, ko viņiem var atņemt? Kaut kāda dīvaina konkurence. Tāpat to jūt no valsts teātru štata aktieriem. Bet ir arī daudz jauku cilvēku, kas dzīvojas pa lielo teātru štatiem un neštatiem. Tajā visā ir kaut kāda segregācija, kas šķiet dīvaina. Īpaši ņemot vērā, ka tie režisori, kas kļūst par lielo teātru lielo zāļu piepildītājiem, savu karjeru sākuši mazos un neatkarīgos kaktos, pagrabos un meža nostūros. Tā ir normāla lieta, ka tu spēj darboties gan valsts, gan nevalstiskajā sektorā. Šī ir atsevišķa tēma, jau esmu noguris par to runāt – visas tās finansējuma lietas un sadale... Kopumā jāsaka banāli – notiek izmaiņas un ir cilvēki, kam tās patīk, un ir, kas pret tām cīnās, diemžēl tie, kas cīnās pret, ir vadošās pozīcijās.
Bet es nedomāju par teātri nacionālās vai globālās pozīcijās, vairāk par to, kāds ir mans ceļš teātrī un ko daru es pats. Man tiešām ļoti, ļoti patīk taisīt teātri, nav nekā, kas man patiktu vairāk. Varbūt pareizāk būtu bīdīt lielas sociālas tēmas vai filozofiskus kontekstus, bet es tā nemāku. Daru to, kas pašam šķiet interesanti ar cerību, ka vēl kādam tas tā varētu būt un dažkārt sanāk trāpīt kādā dzīslā. Tā bija ar izrādi “Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris”, kas izauga no šaubām un neapmierinātības ar sevi un ir kļuvusi skatītājiem tīkama un populāra. Neatceros, kam pieder šis teiciens – vai nu tu mīli sevi teātrī, vai teātri sevī. Laikam labāk skaitās otrais variants, bet man šķiet, ka vienlīdz stipri mīlu arī sevi teātrī. (Smejas.)
Izrades.lv aprakstus par māksliniekiem ģenerē MI. Tur ir arī atsauce.