Agnese Linka

Latvijas Radio programmu vadītāja

Bez labklājības svarīga arī brīvība

Saruna ar režisoru un Latvijas Leļļu teātra direktoru Mārtiņu Eihi

Teju trīs gadus režisors Mārtiņš Eihe aizvadījis Latvijas Leļļu teātra direktora (ne mākslinieciskā vadītāja vai galvenā režisora, kā pats uzsver) amatā. Šajā laikā nosvinēta teātra 80. jubileja un pēc ieilguša telpu remonta lelles atgriezušās savās mājās. Lai arī licies, ka paša vadītajā iestādē varēs ar sevišķu atbrīvotību taisīt, kā viņš saka, mākslīti, tomēr Leļļu teātrī Eihe pauž apņēmību vairs neiestudēt. Nesen pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvojusi viņa veidota muzikāla melodijdrāma “Kalifornijas pakalni”, kas režisora radošajā CV šķiet neparasts pieturas punkts. Kādu Mārtiņš Eihe šobrīd redz mūsu teātra vidi un attiecības režijas cunftē? Un kāda ir viņa vīzija objektu un vizuālā teātra turpmākai attīstībai Latvijā?

Pirms gada kādā intervijā jūs teicāt, ka laikam jāsāk stingri apdomāt, kā dzīvojat – agri rīti Cēsīs, vēli vakari Rīgā un maz miega. Kā dzīvojat tagad?

Tieši tā arī dzīvoju, nekas nav mainījies. Varbūt tikai mazliet mazāk intensīvi, bet joprojām starp Cēsīm un Rīgu. Tagad bija posms, kad iestudēju Dailē (izrādi “Kalifornijas pakalni” – A. L.), tad vispirms no rīta nācu te (Latvijas Leļļu teātrī – A. L.) izrunāt lietas, arī starp mēģinājumiem skrēju šurp, un tad vakarā atkal gāju mēģināt tur.

Daile jauno izrādi piesaka: “Pēc skatītāju un kritiķu novērtētās izrādes “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu” Mārtiņš Eihe atgriežas uz Dailes teātra Lielās skatuves…” Tomēr šis ir pilnīgi cita žanra darbs.

Jā, viss ir stipri citādāk. Vēl neesmu izlasījis, bet, kā noprotu, esmu diezgan pamatīgi “dabūjis iekšās” no jūsu kolēģiem, kas, protams, ir daļa no darba un profesijas. Mēs vēl turpinām strādāt, pirms nākamās izrādes vēl divas dienas mēģināsim, kaut kādas lietas darīsim citādāk. Ar direktoru izrunājāmies, vienojāmies, ka Lielajai zālei viens mēģinājums ar skatītājiem ir par maz. Pirmizrāde ir pirmais brīdis, kad pa īstam saproti, kas notiek, un mēs jau uz otro izrādi veicām dažas izmaiņas. Tas posms, sastopoties ar skatītāju, ir pārāk īss. Tāpēc ārzemēs lielos teātros, lielajās zālēs ir priekšizrādes, uz tām arī tirgo biļetes, mazliet vai stipri lētāk, bet ir 5-6 priekšizrādes, kuru laikā vari saprast, kas strādā, kas nestrādā, kas jāmaina. Šobrīd to tā uztveru, ka šīs pirmās izrādes ir laiks, kad turpinās iestudējuma izpētes process.

Prasās paironizēt, ka Dailes teātra Lielās zāles izrāde bez masīvas tehnoloģiju iesaistes, bez milzu ekrāniem vai kamerām nu jau ir teju retums. Bet skatītāju atsauksmēs gan lasāms daudz prieka, ka ir atkal viena “klasiska, nesačakarēta izrāde bez eksperimentiem” un turklāt muzikāls uzvedums. Netipiski jūsu radošajai biogrāfijai.

Jā, man tas bija sava veida personisks izaicinājums – mēģināt izdarīt darbu kā profesiju, liekot uzsvaru uz profesiju. Kaut kas sanāca, kaut kas varbūt mazliet nesanāca. Vienīgā tehnoloģija, ko izmantojam, ir mikrofoni. Iespējams, daļa mizanscēnu jāceļ vairāk uz proscēniju, jo zāle to pieprasa. Šī ir tekstā, mazāk darbībā balstīta luga, un dialogs ir ļoti svarīgs. Mēs jau esam pieraduši, ka var paņemt kameru un to tuvplānu parādīt. Bet šajā gadījumā tuvplānu ir jāveido ar mizanscēnu, nākot tuvāk skatītājiem. Jāmēģina arī, lai visas mizanscēnas nepaliek “plakanas” un vienā līnijā. Kurā brīdī notiks kustība? Tas tagad, pirms trešās izrādes, būs interesants pavērsiens.

Visas šīs tehniskās detaļas – tas ir tas “darīt darbu kā profesiju”?

Jā, kad tu analizē tekstu, mēģini precīzi saprast vajadzības un uzdevumus, kā tos risināt.

Jums esot piedāvātas trīs lugas, no kurām izvēlējāties “Kalifornijas pakalnus”, ar ko jums tā likās interesanta?

Nekomentēšu (iesmejas).

Bet žanriski – kur to ierindot?

Tā kā to arī nosaucām – par melodijdrāmu. Tā ir drāma, kaut neviens īsti bojā neaiziet. Ļoti labi uzrakstīta luga. Šodien ar izrādes producenti spriedām, ko mums izsaka vārds Blekpūla, kas tur figurē. Ja mēs runātu par Jūrmalu un teiktu, ka kaut kas notiek Majoros vai Kauguros, būtu ļoti skaidra situācija. Tas šajā lugā ir skatītājam nedaudz grūti – vesela rinda vietvārdu un arī mūzikas, kas nav mūsu pieredzē, jo mēs bijām aiz dzelzs priekškara. Tikai nelielai cilvēku daļai ir priekšstats, par kādu mūziku ir runa. Tiek pieminēts Elviss Preslijs, to esam dzirdējuši, bet pārējais, kas tur parādās, ir rēbuss, kaut kādā ziņā grūti atrisināms.

Ja kritika dod iekšās, bet skatītājs saka paldies par foršu, klasisku izrādi, tad jūs ar to esat mierā?

Jā, bet izrāde ir jāuztaisa interesanti. Tu vari uztaisīt neinteresanti gan klasiski, gan ne-klasiski. Jautājums, ko nozīmē klasiski. Ja apskatām pēdējā laika Dailes repertuāru, šis ir neo-klasiki, tā es formulētu. Man vēl kritikas teiktais ir jāizlasa, domāju, ka daļa droši vien atbilst patiesībai. Tās ir lietas, kas mums jāsakārto. Vēl daļa ir gaumes jautājums, par ko var strīdēties, tur nav labi vai slikti. Trešais ir atšķirīgs skats uz pasauli. Kad lasu kritikas vai recenzijas, šie ir trīs kritēriji, kam eju cauri – kas ir par lietu, kas ir gaumes jautājums un kur mēs viens otru vienkārši nesaprotam. Bet tas ir pilnīgi normāls process.

Es vairāk par to mūžīgo diskusiju, par ko īpaši Dailes Lielās zāles kontekstā tiek vienmēr lauzti šķēpi – vai jāizdabā skatītāju patikai un makam, vai jādara tā, lai arī kritikai būtu, kur aci piesiet un ko labu pateikt?

Domāju, ka tas ir apvienojams.

Tā jau visi gribētu.

Lai uz skatuves notiktu mākslītes, ir jāsakrīt veselai virknei apstākļu. Un tas bieži vien ir gandrīz pilnīgi neatkarīgi no radošās komandas. Vienkārši sakrīt laiks, materiāls, vēl kaut kas. Mēs ar Kristu (Mārtiņa Eihes dzīvesbiedre, režisore un dramaturģe Krista Burāne – A. L.) nesen ironizējām, kā pirms gadiem piecpadsmit Dailē uztaisījām versiju par Dullo Dauku, ko noņēma pēc 5-6 izrādēm, jo neviens īsti nesaprata, ieskaitot tos, kas raksta par izrādēm. Pēc tam gandrīz precīzi tāpat to atjaunojām Cēsu Mazajā teātrī, un izrāde dabūja “Spēlmaņu nakts” nomināciju. Tas patiešām ir jautājums, vai kādā brīdī iestudējums sakrīt ar tā brīža kontekstu. Viena lieta ir izdabāt skatītājiem, otra – saprast, ko skatītājam piedāvāt. Tā teātra daļa, kas vasarā brauc pa estrādēm – tā ir tīra izdabāšana skatītājam, kad viņam piegādā to, ko viņš sagaida: no seriāla atpazīstamu aktieri, bišķi padziedam, lai ir smieklīgi un pazīstams stāsts. Bet, ja saprotam, kas ir pieprasījums, tad skaidrs, ka teātra repertuārā jāliek daļa satura, kas ir vērsts uz māksliniecisku izaugsmi, un kādai daļai ir jānosedz budžets. Bet to var izvēlēties kvalitatīvu. Mums pat valsts deleģējumā izklaide ir minēta kā daļa no uzdevuma. Izklaide jau var būt arī audzinoša un attīstoša. Vai arī pilnīgi nekāda.

Nesen biju uz “Lielisko Getsbiju” Nacionālajā teātrī, izrāde – dižpārdoklis, biļetes izķertas līdz septembrim. No griestiem birst zelta fliteri, brīnišķīgi mūziķi spēlē dzīvajā, mirdz skaisti tērpi, un pēkšņi, izjūtot pat negaidītu pacilājumu, iedomājos – vai šis ir tas, ko dēvē par dzīrēm mēra laikā? Varbūt pašlaik teātrī vai mākslā un kultūrā pāri visam meklējam vieglumu, prieku un aizmiršanos? Tā ir šobrīd visejošākā lieta?

Tas pie mums ienāk ar Rietumeiropas kultūras daļu, sevišķi ar amerikāņu kultūru. Ja paskatāmies uz teātra tradīciju Vācijā, Šveicē – pilnīgi cits uzstādījums. Es nedomāju, ka plašā nozīmē izklaidēt ir valsts teātru funkcija. Tā ir privāto funkcija, ko, piemēram, šobrīd ļoti labi dara “Producentu grupa 7”, kas veidoja “Kaupēn, mans mīļais” un tamlīdzīgus iestudējumus. Beidzot parādās kvalitatīvs privātais izklaidētājs. Ja skatāmies uz Ameriku vai Angliju, tad viņiem stendaps, līdz kam mums diemžēl vēl ļoti tālu jāaug, ir ļoti kvalitatīva un vienlaikus ļoti sociāla un, manuprāt, šobrīd vienīgā pa īstam asā lietu kritika. Tur vienlaikus ir arī izklaides elements, un šie mākslinieki ir kā pēdējais mūris, kas nebaidās runāt par lietām, par kurām mēs ļoti bieži baidāmies runāt asi, runāt teātrī. Mēs runājam pieklusināti, baidāmies, ka mūs nokancelēs. Kaut ko jau darām ar Teātra dienu koncertiem, piemēram.

Jums Leļļu teātrī arī bija politiskais kabarē (izrāde “Bez morāles. Ar lellēm”, rež. M. Eihe, E. Kaufelds, E. Niklasons un V. Blūzma, 2022 – A. L.).

Jautājums ir, kurā vietā mēs tur dabūjam to mākslīti? Jo tas ir tas, par ko valsts mums dod naudu.

Varbūt skatītājs šobrīd ir tik nomākts no apkārt un pasaulē notiekošā, ka, ejot uz teātri, grib tikai to pilnīgo aizmiršanos un dziesmas, un dejas, un saulainos Kalifornijas pakalnus ar apakšvirsrakstu melodijdrāma, nevis, piemēram, ģimenes drāma.

Nosaukt to par melodrāmu ir mārketinga instruments. Nezinu, nevaru atbildēt par skatītāju. Bet, piemēram, Valmieras teātrī ir ļoti daudz nopietna repertuāru, kas visu laiku ir izpārdots.

Mazajās zālēs.

Tas ir jautājums, cik daudz mums ir cilvēku, kas iet uz teātri, un cik lielas ir zāles. Būsim godīgi, pat ārzemēs 400 vietu zāles ir tā robeža, kurā viņi strādā. Arī tehnoloģiju dēļ tas ir optimāls lielums. Lai katru vakaru piepildītu 800-900 vietu zāli Rīgā, kur nav pat miljons iedzīvotāju, – tas ir nenormāls izaicinājums. Kopā ar Nacionālo teātri, Čehova teātri un Nacionālo operu mums ir četras lielas zāles nepilnam miljonam cilvēku, no kuriem tikai ap 9% apmeklē mākslu.

Ja optimisms par dzīvi un nākotni cilvēkiem krītas, vai tas ietekmē teātri?

Droši vien. Skatītājs jau vienmēr grib, lai ir vieglāk, vismaz lielākā daļa. Es arī brīvajā laikā skatos action movies, kā tās latviski pareizi sauc?

Trilleri?

Nē, šaušanas filmas. Supervaroņi man ir apnikuši, tur viss ir pārāk nereālistiski. Tā es izklaidēju un atbrīvoju savas smadzenes no stresa, kas ir sakrājies.

Vajadzība atbrīvot smadzenes pieaug?

Es teiktu, ka nē, jo esmu atteicies no virknes dažādu lietu. Esmu sapratis sociālo mediju bezjēdzību. Nesaku, ka citiem tā ir, bet man – vairs neesmu nevienā sociālajā tīklā. Saprotu, ka tas ir mārketinga instruments, ko teātris var labi izmantot, bet ne es personīgi. Es varu daudz kvalitatīvāk sekot līdzi notikumiem, izmantojot lielos ziņu kanālus “BBC”, “CNN”, “Fox”, LSM.lv vai Satori analītiskos rakstus. Žurnāls “IR” man kaut kā ir pazudis pēdējā laikā. Bet tas viss iedod daudz kvalitatīvāku skatījumu, nevis tik vājprātīgi sadrumstalotu kā “Bluesky”, “X”, “Instagram” vai “Tiktok”, kur tu tiec mērķtiecīgi ar dažādu rīku palīdzību būstots dzīvot vienā vai otrā burbulī. Pēdējā laikā man patīk par vienu un to pašu notikumu palasīt kādā krievu kanālā, “Al-Jazeera” un vēl kādā gana konservatīvā Eiropas kanālā. Tad vari ieraudzīt un saprast problēmu, kāda tā īsti ir.

Tad jau jūs palaižat garām savu kolēģu sociālo mediju aktivitātes, kur tiek pausta spilgta pilsoniska un politiska pozīcija.

Ja tā ir nopietna, tāpat pie manis nonāks. Ja tā ir hermaniska, tad es negribu neko par tādu vispār dzirdēt. Man liekas muļķīgi apgalvojumi, kas izrauti no konteksta, vienalga, kolēģu vai politiķu lietoti. Tā ir medijpratība, kuras mums trūkst, ko, piemēram, somiem un igauņiem māca bērnudārzā un visu skolas laiku. Tas ir par demokrātijas nespēju stāties pretī šiem mehānismiem. Tikko LSM.lv bija somu autora raksts, kādus budžeta miljardus Krievija izmanto, lai veidotu propagandu, un kā viņi to dara gadiem ilgi, līdz tas no feikņūziem jeb izdomājumiem kļūst par vispārpieņemtu normu. Tas tiek gadiem kultivēts, līdz kamēr to sāk apgalvot pat mūsu demokrātiski ievēlēti cilvēki, un tas pilnībā izmaina visu laukumu. Kurpretim Eiropa liek tikai miljonus.

Bet mums jātiek atpakaļ pie teātra. Jūs sakāt, ka Krievijas propagandas centieni ir sasnieguši vienu mērķi – trāpījuši arī Latvijas kultūras telpā? Latviešu režijā ir vērojama šķelšanās? Jūsu profesijas, amata brāļu vidū ir dalīšanās labējos un kreisos, konservos un liberastos?

Pirmkārt, man liekas ļoti svarīgi uzsvērt, ka vispār nav tādas vienas kopējas masas, pat ja mēs dalām liberāļos un konservatīvajos. Viena konkrēta cilvēka uzskati divos dažādos jautājumos var būt pilnīgi diametrāli pretēji, vienā viņš ir liberāli, citā konservatīvi noskaņots. Viņš savu piederību kaut kam izvēlas pēc tā, kas pārstāv viņu vērtības. Bet patiesībā mēs esam savos uzskatos ļoti izkaisīti. Ja ietu cauri kādam testam un atzīmētu kaut kādas atbildes, būtu redzams, ka tā ir. Piemēram, Alvis Hermanis, kurš apgalvo, ka visi tumšādainie šeit ierodas, lai pelnītu naudu, pats brauca un pelnīja Rietumos. Bet slēpjas aiz tā, ka “es jau biju Eiropas Savienībā”, kas tomēr neizslēdz tavu finansiālo migrāciju. Šāda veida duālisms mūsos ir, un no tā nevar izvairīties. Teātra pasaule ir galīgi neviendabīga. Jā, mākslas pasaule vienmēr pārstāv vairāk progresīvas idejas un virzienus, bet novecojot jebkurš no mums kļūst konservatīvāks un tā daļa sāk izpausties vairāk. Jā, tas sadala. Vai sašķeļ? Ja paskatāmies, kā kurš iestudē, izejot no tā, kādas vērtības pārstāv, – nevarētu teikt, ka ir kādas konsekventas nometnes. Mēs peldam no vienas puses uz otru, nebaidoties pārkāpt arī paši savas ētiskās normas, strādājot vietā, kur pat reizēm apšaubām vadītāja izvēles. Mēs kašķējamies…

…līdzšinējā apmērā? Man gan šķiet, ka nupat jau ir tiktāl, ka pat kultūras un teātra balvu pasniegšanu pateicības runās vērojams tāds kā dialogs starp vairākiem godalgotiem režisoriem. Bet pēdējo trīs gadu laikā gandrīz jau par banālu kļuvis jautājums, ko tomēr nevar neuzdot, – kāda tagad ir mākslas, tostarp teātra vieta mūsu vajadzību piramīdā?

Mēs, lelles, esam bērnu teātris, un mūsu vajadzība ir diezgan skaidra. Pateicoties projektam “Skolas soma”, mēģinām nodrošināt, lai ne tikai teātris, bet arī pārējā māksla, darītu vienu no svarīgākajām lietām – mācītu empātiju. Tas, ko tu vari pārdzīvot izrādes laikā, ir sava veida skola. Mācīties saprast noteiktus apstākļus, komentēt notikumus. Teātris ir manipulācija. Varam arī piedāvāt ļoti konkrētus stāstus – par savu valsti, par notikumiem, mums ir iespēja jauniem cilvēkiem palīdzēt veidot izpratni par pasaules kārtību, kāda tā ir katra mākslinieka ieskatā. Arī ļaut saprast, ka pasaule nav vienāda. Viens to var redzēt ar marionetēm, otrs kustībā, trešais ar objektiem. Skaidrs, ka situācijā, kad visa māksla, arī teātris, ir pretošanās kustība, kā tas Latvijā bija līdz 90. gadam – nezinu, vai kādreiz pie kā tāda atkal nonāksim. Pie tādas vajadzības kā nācijas izdzīvošanas veida.

Šobrīd nekas par to neliecina.

Tad mēs cīnījāmies pret ļoti konkrētu politisku uzstādījumu. Šobrīd tas, kas mūs iznīcina vai varbūt sapludina un pret ko grūti cīnīties, – tā ir nauda. Var pat neteikt nauda, bet labklājība. Pret to nevienai mākslai īsti nav... Jo kādā brīdī māksla pati kļūst par labklājības daļu. Paskatāmies ārzemju džekus – Endijs Vorhols, kurš mākslā ienāca ar sava veida protestu, šobrīd ir viens no dārgākajiem māksliniekiem. Labklājība mākslu tā palēnām iepako, līdz tu jau esi skaists un pārdodams objekts. Tas ir tas, par ko būtu jādomā, par ko es domāju un droši vien daudzi domā, arī savas izrādes veidojot. Varbūt ne ļoti apzināti. Bet bez labklājības un drošības svarīga vēl ir arī brīvība. Un tā, iespējams, nav ne skaista, ne gudra, bet tā ir brīvība. Nezinu, vai mākslinieki to saprot.

Vai izjūtat, ka tai ceļā, ko nupat raksturojāt, par jaunāko skatītāju interesi un kādiem nospiedumiem viņu prātos jums jākonkurē ar sociālajiem medijiem, kuros mūsdienu bērni pavada lielāko daļu sava laika? Un vai teātra izrādes maigajam, gudrajam stāstījumam ir izredzes pret to kairinājumu, ko viņi saņem tur?

Protams, un lielākā problēma nav pašos bērnos, bet vecākos, no kuriem lielākajai daļai nav vajadzības pēc kultūras un mākslas. Līdz ar to arī bērnos neveidojas vajadzība, un ar to ir grūti strādāt. Man nesen stāstīja par teātri, kur pēc izrādes no krēsliem bija jālasa hesburgeri un kokakolas, jo visi bija atnākuši kā uz kinoteātri un nevarēja saprast, kur ir popkorns. Tas ir darbs, kas mums jādara. Skaidrs, ka ne visiem būs vajadzīgs teātris. Bet mūsu kā pieaugušo uzdevums, kamēr bērns ir mazs, piedāvāt viņam dažādas mākslas. Lai caur dažādām pieredzēm atrod to, kas viņam ir nepieciešams. Mākslas baudīšana vispār pēdējos 200 gados ir izveidojusies šausmīgi sterila – jāsēž klusu, jāsēž tumsā, nedrīkstam izpaust savas emocijas. Spilgts piemērs tagad ir “Sprīdītis” Valmieras teātrī – brīdī, kad Sprīdītis cīnās ar velnu, visa zāle kā hokeja spēlē sauc “Sprīdīti! Sprīdīti!”, tur ir īstas emocijas. Vienlaikus tā ir māksliņa, ko viņi redz, īsta Šekspīra laika teātra skatīšanās, kurā tu piedalies ar visām emocijām un balss spēku. Labi, ka viņi nekāpj uz skatuves un nenorauj to velnu – ja to ļautu, velnam klātos ļoti plāni. Kopumā mums ir empātija un arī vēlēšanās pārstāvēt labo.

Stājoties Leļļu teātra vadībā un arī pēcāk vairākkārt esat teicis, ka viens no jūsu mērķiem ir ievest Leļļu teātrī arī pusaudzi, jaunieti un pieaugušo. Trīs gadi ir pagājuši, vai var vērtēt, kā ar to ir veicies?

Ļoti grūti. Joprojām turpinām papildināt repertuāru, ar pusaudžiem ir mazliet vieglāk, jo ir “Skolas soma” un mums izdodas, labā nozīmē, piekukuļot skolotājus, viņi pamazām sāk noticēt, ka šeit arī var būt kas derīgs. Jāpiedomā gan, lai pusaudzis te nesatiktos ar bērnu, tad otrreiz viņa šeit vairs nebūs, viņš neiet tur, kur iet sīkie. Turamies pie tā, ka vismaz viens nosaukums sezonā vai pusotrā ir domāts pieaugušajiem. Mums ir arī tādi iekšējie piči (ideju apmaiņas – A. L.), kuros aktieri domā, ko viņi paši gribētu darīt, un pēc tam mēģina saprast, kā to izdarīt, divi tādi projekti būs katru sezonu. Bet tā kultūra mums vēl ir ļoti jāattīsta, lai jaunietis vai pieaugušais saprot, ka te var būt ļoti interesanti. Protams, tas būs specifiski un šaurai auditorijai.

Leļļu teātris pagājušajā rudenī ir nosvinējis apaļu jubileju, esat pēc remonta atgriezušies savās telpās. Kas ir turpmākie lielie pieturas punkti, uz ko vērsts fokuss?

Šobrīd strādājam pie vairākām iespējamām attīstības līnijām. Viena – kā panākt, ka cilvēki, kas ieinteresēti nodarboties ar vizuālo teātri, varētu apgūt izglītību. Mēs īsti negribam ņemt savu kursu, kā tas darīts iepriekš. Ir svarīgi, lai attīstās nozare kopumā – lai parādās režisori, kas ir ieinteresēti nodarboties ar vizuālo teātri, jo tas ir specifiski, lai attīstās mākslinieki, kas gatavo dažāda veida lelles, objektus vai priekšmetus. Vajag saprast, kā šo attīstīt plašākā perspektīvā, sadarbojoties ar Liepājas Leļļu teātri un kādu no Latvijas izglītības iestādēm. Otrs – perspektīvā ir vajadzīgas vēl papildu telpas. Šobrīd mēģinājumu procesi ir ļoti apgrūtināti, jo vienīgā mēģinājumu telpa ir virs Lielās zāles. Ja kaut kas notiek Lielajā zālē, tad mēģināt nevar, vai otrādi. Jādomā, kā šo risināt un līdz ar to arī iegūt kādu laikmetīgāku telpu. Te mums ir tas mazais pleķītis, kur līdz pieciem stāviem var būvēties, un tas ļautu mums sakārtot arī darbnīcas, jo liela daļa dekorāciju tagad ir jāpasūta ārpusē, mūsu dekorāciju telpā tās fiziski nevar izgatavot. Un tad vēl strādājam pie starptautiskas atpazīstamības, sākām ar konferenci. Šajā un nākamajā rudenī kopā ar Lietuvu un Igauniju braucam uz Šarlevilli, tur ir lielākais leļļu teātru festivāls pasaulē, būs īpašs “Baltijas fokuss”. Janvārī biju Čikāgā, kur notiek Amerikā lielākais leļļu festivāls. Arī tur jāveido atpazīstamība, kontakti. Leļļu pasaule savā būtībā ir ļoti draudzīga. Piemēram, bieži festivālos pēc izrādēm mākslinieki aicina uz skatuves apskatīties, kā lelles ir uztaisītas, kā darbojas tehnikas, tā ir savstarpējā zināšanu un iemaņu apmaiņa. Tas ir ļoti neraksturīgi mākslas pasaulei, ka mēs dalāmies, meklējam, kā viens no otra var ietekmēties pozitīvā nozīmē, un ielikt to savā darbā.

Jūs kā nozares attīstības priekšnosacījumu minējāt izglītību, bet neteicāt – sadarbībā ar Kultūras vai Mūzikas akadēmiju.

Mēs šobrīd esam pārrunās ar Kultūras akadēmiju, lai saprastu, kas labāk varētu funkcionēt. Arī ar RTU Liepājas filiāli tikāmies, arī viņiem ir aktieru kurss. RTU būtu interesants ar to, ka viņiem ir tehnoloģijas, materiālu mācība un tādas lietas. Kultūras akadēmijas pieredze vispār ir neatsverama tajā, ko viņi dara. Jāsaprot, kā darīt, lai lielākos iespējamos labumus gūtu tieši leļļu nozare.

Leļļu teātrī gadu gaitā nav trūcis skandālu, bijusi regulāra viļņošanās. Vai šobrīd teātrī, trupā ir miers, harmonija?

Teātris nevar pastāvēt mierā vai harmonijā, tad mums ir jāiet klosterī.

Tādas zemstraumes, kas urda, nav jūtamas?

Viens no mūsu aktieriem pēc sezonas dosies prom. Tā ir viņa izvēle, bet, tā kā viņš to vēl nav teicis publiski, nevaru saukt vārdu. Tas ir dabisks cikls, tu audz un ej tālāk vai parādās citas intereses. Kultūras akadēmija visu laiku uzsver – viņi neražo aktierus konkrētam teātrim. Akadēmija vienkārši sagatavo aktierus. Ar to atšķiras Dailes kurss – viņi ir izvēlējušies studijas principu, ka aktieri mācās pie teātra. Un tad akadēmiskā izglītība ir sekundāra profesionālai izglītībai, kas ir primārā. Tā ir milzīga atšķirība. Valmieras piemērs ļoti labi pierāda, ka jauna kursa ienākšana teātrī dod baigāko enerģiju, arī tiem, kas jau kādu laiku ir teātrī, – viņi atkal sajūtas jaunāki. Ja šāds leļļu kurss atkal veidosies, protams, ceram, ka daļa no viņiem strādās pie mums, bet tas nav primārais. Primārais ir nozares attīstība. Tāpēc šobrīd attīstām Leļļu teātra zīmolu, strādājam, lai tas būtu vēl pazīstamāks.

Esat teicis, ka līdz pēdējam brīdim nebijāt pārliecināts, vai gribat būt teātra direktors un vai vajag pieteikties. Kā uz to raugāties šobrīd, vai redzat sevi šeit pēc vēl 5-10 gadiem?

Uz šo jautājumu varēšu atbildēt pēc pusotra gada.

Tad beidzas līgums?

Jā, pusotra gada laikā es pieņemšu lēmumu. Ja vien ministrija jau pirms tam neteiks “paldies par darbu”. Arī tāda iespēja pastāv. Viss atkarīgs, cik precīzi tagad sabūvēsim lietas nākotnes perspektīvai. Ja uzņemšos kādas ilgtermiņa saistības pret cilvēkiem, protams, palikšu ar viņiem. Ja sapratīsim, kā attīstāmies tālāk, tad izskatīšu variantus.

Kā tas ietekmē radošo darbu?

Tas no nākamās sezonas samazināsies. Šeit vispār neko visdrīzāk neiestudēšu. Veidojas ļoti jocīgas attiecības, tas nav veselīgi. Es taisīju izrādi “Jelgava '94” un sapratu, ka labāk nevajag. Visu laiku jau gribas, bet ir milzīga atšķirība – direktors, mākslinieciskais vadītājs vai galvenais režisors. Ļoti dažādas pozīcijas, un laikam jau direktoram neko savā teātrī nevajag taisīt. Kaut biju domājis, ka būs pilnīgi pretēji – fūū, varu taisīt šeit, būs viegli elpot.

Vai uz lellēm jūs šobrīd skatāties citādi nekā pirms trīs gadiem?

Domāju, ka jā. Ar aizvien lielāku izpratni par to, cik plašas iespējas dod šī teātra forma. Mēs jau divus gadus koķetējam ar Daili par izrādi, kurā būs lelle. Tīri tehniski iemesli, kāpēc tas visu laiku tiek pārcelts. Bet iespējas, ko stāsta stāstīšanā dod lelles, ir neatsveramas.