Viedokļi

Portreta foto –  Elīza Kasperaviča
9. jūnijs 2023 / komentāri 0

Ir jārunā skaļi

Saruna ar aktrisi un dramaturģi Anci Muižnieci

2014. gadā intervijā vietnei Kroders.lv tolaik Latvijas Leļļu teātra štata aktrise Ance Muižniece saka: “Neesmu gatava sevi vēl piesiet kādai konkrētai vietai. Nevaru iztēloties sevi kādā teātrī tāpat strādājot pēc, piemēram, desmit gadiem. Gribu plašumu, redzēt, kas apkārt notiek! Man gribas vai nu paskatīties, kas ir apkārt, vai nu, ja nesanāk, neskatīties vispār un darīt kaut ko citu.” Šobrīd, kad pagājis teju desmit gadu, Anci Muižnieci pazīstam kā dramaturģi, viņas kontā ir vairāki oriģināldarbi, arī veiksmīgi dramatizējumi un nu arī nominācija “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Gada jaundarbs dramaturģijā” par materiālu izrādei “Mēs, roks, sekss un PSRS”. Pilsētā runā, ka viņa drīzumā atgriezīsies Leļļu teātrī jau kā štata dramaturģe. Ance nekautrējas atzīt, ka ir naiva ideāliste, kas cer teātrī ievilkt aizvien vairāk pusaudžu skatītāju un, ja tas izdotos, tēmēt viņu emocijās precīzi kā ar īlenu.

Kad norunājām tikšanos, tu teici, ka pēdējās dienas pirms “Vaļa dziesmas” pirmizrādes lielākoties dzīvojies Latviešu Biedrības namā, bet dramaturgs pie vajadzības var aizlaisties no mēģinājuma, un labi, ka tā. Tad atcerējos, ka kādā intervijā pirms dažiem gadiem saki – lai arī rakstošs cilvēks, tomēr neuzdrošinies sevi dēvēt par dramaturģi. Vai tagad ļauj sev pašai un citiem sevi saukt?

Jā, tad man bija stipri mazāk oriģināldramaturģijas, bet nāca lūzuma punkts, kad laikam tiku nākamajā līmenī – tapa darbi, kam pilnībā esmu autore, nevis tikai rakstu dramatizējumus. Tad likās – nu, kam vēl jānotiek, cik oriģināllugu ir jāuzraksta, lai es sevi pilntiesīgi saukt par dramaturgu? Neuzdrošinājos tāpēc, ka neesmu pabeigusi dramaturgus Kultūras akadēmijā, bet mācījos rakstniecības studijās Liepājā, kas, protams, ir tam pietuvināti, tomēr man nav tīra dramaturga izglītība. Piemēram, es sevi sauktu par aktrisi, neraugoties uz to, ka stipri maz praktizēju kā aktrise, bet man ir diploms, es esmu aktrise. Dramaturgs pēc papīriem līdz galam neskaitos. Bet laiciņš ir pagājis, prakse sāk kompensēt diploma neesamību, un tagad esmu augstākās domās par sevi un saucu sevi par dramaturgu.

Cits uzraksta vienu vienību un uzreiz jūtas meistars, ar diplomu vai bez. Pieticība ir tavas personības iezīme?

Mani kaitina cilvēki, kuri vieglprātīgi, it sevišķi mākslā, attiecas pret profesiju apzīmējumiem. Neviens, kurš māk atšķirt ibumetīnu no tailenola, taču nesauc sevi par ārstu. Nez, kāpēc pietiek nofilmēties epizodiskā lomā seriālā, un tu jau esi gatavs savā CV rakstīt – “aktieris”? Kāds var pabeigt trīs mēnešu kursus un ir interjera dizainers, kāds var uzrakstīt vienu lugu un būt uzreiz dramaturgs. Nav tā, ka mani tas aizvainotu vai ārkārtīgi sāpinātu, bet nepatīk – kāds dziedātājs ir nospēlējis vienu lomu, un viņam tiek piekabināts aktiera nosaukums. Vai uzdrīkstos būt divkosīga šajā jautājumā? Īsti nē. Man liekas, ka nupat jau daru to profesionāli.

Tev labāk patīk, ka tevi dēvē par aktrisi – dramaturģi vai vienkārši dramaturģi?

Bija posms, kad no aktrises es ļoti kratījos vaļā. Kaut kā biju satraumējusies, likās, ka mani neuztver līdz galam nopietni. Un ļoti gribējās parādīt, ka rakstniecība nav mans hobijs, ka tas ir ceļš, ko esmu nopietni izvēlējusies. Tad es pat nerakstīju pie profesijas aktrise, no tā izvairījos. Tagad varētu teikt, ka spēlēt izrādēs ir hobijs ar profesionālu ievirzi, jo pamatā mani vairāk interesē rakstīt. Bet tagad vārdu aktrise es atkal lieku atpakaļ, laikam esmu tikusi kaut kam pāri, pierādījusi, ka rakstu, un arī kolēģi mani vairāk asociē ar dramaturģi, nevis aktrisi. Esmu gatava atgriezties pie apzīmējuma, ka tomēr esmu arī aktrise.

Vai tu vienmēr, ja ir tāda iespēja, piedalies mēģinājumu procesā? Kā tagad, kad top “Vaļa dziesma” (2023, LLT, rež. R. Apse), – vai vienmēr sēdi klāt mēģinājumos?

Jā, es vienmēr cenšos būt klāt. Kas man patīk manā profesijas nomaiņā – ja piecus mēnešus ir plānots zobārsts un tajā laikā iekrīt mēģinājums, es varu aiziet pie zobārsta, jo savu darbu lielā mērā jau esmu izdarījusi mājās pie datora. Bet sākumposmā, kamēr notiek lugas lasījumi, vienmēr cenšos būt klāt. Tas nereti ir diezgan mokoši, jo ikreiz, kad ir kāda drukas kļūda vai kaut kas, ko esi palaidis garām, kāda neprecizitāte, tā spriedze telpā, atbildības līmenis ir ļoti spēcīgs. Režisoru sāks tirdīt mazliet vēlāk. Pašā sākumā es izjūtu milzīgu spriedzi – sanāks vai nesanāks? Bet arī ļoti lielu iekšēju nepieciešamību vismaz kaut kādā mērā kontrolēt šo pasākumu. Ja kādam nepatīk kāds teikums, viņš to nesaprot, man ir iespēja pateikt – labi, varbūt tiešām tas ir neveiksmīgs, varu pārrakstīt. Pretējā gadījumā tas tiks izmests ārā un es nevarēšu neko. Ir reizes, kad objektīvi redzu, jā, to var mest ārā, to mums nevajag. Man ļoti patīk, ka varu būt šajā daļā klāt. Kad sāk notikt mēģinājumi, kur es vairs tekstuālas lietas neietekmēju, piedalos vai nepiedalos stipri selektīvāk. Beigu procesā man patīk būt klāt vairāku iemeslu dēļ – ir pēdējais brīdis, kad vēl varu kaut ko ietekmēt, ja kāds ir ierunājis kaut ko citādāk, nekā iecerēts, es to ar svaigu aci pamanu, piesienos vārdiem. Un varu arī kaut ko ieteikt kā skatītājs no malas. Un trešais – beidzot varu izbaudīt procesu, varu pēc mēģinājuma izdzert savu prosecco glāzi, domāt, ko vilkšu uz pirmizrādi un izjust to pēdējo nedēļu, kad visi ir ļoti saspringti, skrien un visu ko dara, un es vienkārši esmu tajā radošajā jūklī un patiesībā necik daudz vairs nestresoju. Tas kompensē manu pirmo darba nedēļu. Vienkārši izbaudu to, ka tūlīt, tūlīt tas kulminēs un man beigsies, un viss. Varbūt vēl kādreiz aiziešu paskatīties.

Skats no LLT izrādes "Vaļa dziesma" (2023, rež. R. Apse, dram. A. Muižniece) // Foto – Matīss Markovskis

Izklausās pēc rokas turēšanas uz pulsa līdz pašam pēdējam brīdim.

Man šķiet, ka esmu labs cilvēks, ar ko sadarboties, tomēr esmu bijusi arī tai otrā pusē. Zinu, ka reizēm ir nepieciešams kaut ko svītrot, mainīt, neesmu ietiepīga, esmu kompromisu cilvēks. Tāpēc gribētu domāt, ka kolēģi priecājas, redzot mani mēģinājumos, nevis gaida, ka ātrāk iešu prom. Viss var mainīties, var mainīties forma, bet man ir svarīgi, lai nepazūd galvenā stīga, tā doma, kas man ir bijusi vissvarīgākā to visu veidojot.

Rakstniecības studijas tev bija apzināts solis brīdī, kad, kā pati esi teikusi, sāki zināmā mērā zaudēt mīlestību pret teātri. Vai tagad šīs jūtas ir atgriezušās? Vai, esot pie datora vai sēžot blakus režisoram zālē, esi ieraudzījusi citādāku teātra procesu?

Es nenoguru no teātra, man tas ļoti patīk un vienmēr ir paticis. Noguru no tās pozīcijas, kurā atrados. Man negribējās pašai spēlēt. Tā ir būtiska atšķirība, jo, ejot uz Rakstniecības studijām, es jau primāri domāju par ievirzi teātrim, nevis ka gribētu rakstīt, piemēram, prozu. Man nebija ambīciju rakstīt lugas, domāju, varbūt varētu būt režisora asistente, jo man patīk pamanīt detaļas un tām piesieties, ko es tagad varu labi darīt. Man patīk mēģināt saglabāt smalkumu, nianses, bet režisoram reizēm ir jāaptver pārāk liels lauks, viņam nav laika ar tām ņemties. Likās, ka gribu kaut ko tuvu teātrim, gribu būt tai vidē, bet negribu eksponēties. Mans raksturs ir tas, kāpēc es acīmredzot nevaru būt izcila aktrise, man ir ļoti lielas, fundamentālas problēmas pakļauties citiem. Tas ir – es varu pakļauties, bet līdz zināmai robežai. Ja uzticos un man cilvēks ir autoritāte, tad pilnīgi mierīgi, bet, ja ir pretestība, ja man nepatīk cilvēka uzskati vai šķiet, ka viņš kaut ko dara neprofesionāli... Bet, ja cilvēks spēj argumentēt, viņš mani pārliecinās, man ļoti patīk gudri, interesenti cilvēki ar spilgtu redzējumu, tas mani ārkārtīgi saista. Man kā aktrisei kļuva ļoti, ļoti grūti, neraugoties uz to, ka strādāju ar labiem režisoriem, kaut kas mani vienkārši plēsa pušu. Laikam nespēju izturēt pasīvo pozīciju, ka jāgaida, kad kāds mani uzrunās, ka pati neizdaru izvēles, ko un kur gribu darīt, tas bija pārāk grūti. Es vienkārši atradu pozīciju, kurā varu darīt to, ko mīlu, būt pietiekami augstā varas pozīcijā, kurā man tomēr nav jāuzņemas pārāk liela atbildība, jāpieņem nepatīkami lēmumi, jo režisors ir tas, kas visu tur kopā.

“Es esmu komandā, bet tomēr varu saglabāt savu brīvību un to izbalansēt. Man patīk šī vieta, es tajā ērti jūtos, un patīk, ka varu uzburt visu pasauli, nevis mīņāties savā vienā lomā.”

Kā aktrisei – reizēm, ja man patīk topošais darbs, ir grūti palikt tikai pie tā sava, ārkārtīgi gribas darīt vēl kaut ko, tad es par daudz mētājos. Tam ir saistība ar manu domāšanu. Bērnībā daudz slimoju un ļoti, ļoti daudz lasīju grāmatas. Lasot un fantazējot, es raudāju, dusmojos, metu visu pa gaisu, izspēlēju to pasauli, arī lasīju vienu grāmatu vairākas reizes un visu izdzīvoju vispirms no vienas puses, tad atkal no kāda cita tēla skatupunkta. Tā laikam izveidojās domāšanas veids, kas vairāk piemērots dramaturģijai, nekā būt “vienam no”. Man patīk atzūmoties, skatīties no augšas un iet tēliem līdzi, nevis personīgi pašai izdzīvot katru atsevišķi.

Interesanti, ka tev ir sanākusi teju vai gredzenveida kompozīcijapēc aktiermākslas studijām uzreiz kļuvi par štata aktrisi Leļļu teātrī, bet drīz labprātīgi devies prom un tagad atgriezies jau kā štata dramaturģe. pati par to jūties?

Šis ir diezgan smieklīgi un ironiski, jo, kā jau teicu, man ir ārkārtīgi grūti iekļauties kādās varas struktūrās. Man ļoti patīk lelles, fascinē šis teātra veids. Bet bija ļoti grūti sadzīvot ar pasivitātes sajūtu, kad bija štata aktrise. Un tā tas ir visos teātros. Es sapratu, ka neesmu štata aktiera materiāls, arī ja man būtu piedāvāta vieta citā teātrī, es neietu, jo sapratu, ka degradēju vidi sev apkārt, esmu konstanti neapmierināta un tādiem cilvēkiem kā man nav tā jāstrādā. Tagad sanāk, ka pēc kādiem desmit gadiem strādāšu tajā pašā vietā. Leļļu teātris bija mana pirmā darbavieta, kur strādāju tādu pilnas slodzes darbu ar cieto algu, atvaļinājumu utt. Kopš tā laika paralēli esmu pastrādājusi citos darbos – uz ceturtdaļslodzi skolā un vēl šur tur, bet šī būs otrā reize mūžā, kad atkal strādāšu pilnas slodzes darbu zem viena jumta, turklāt tajā pašā ēkā un tajā pašā teātrī. Nu, redzēsim, kāds būs šis otrais mēģinājums. Man tiešām nav, ar ko pat salīdzināt, jo nekad neesmu ilgtermiņā nekur iekļāvusies, vienmēr esmu bijusi frīlancers. Jocīgs tas aplis sanāk.

tev liekas, vai tas leļļu teātris, kurā tagad atgriezies, jau ir cits? Vai jau vari vērtēt pārmaiņu procesus līdz ar jaunā vadītāja atnākšanu?

Jā, tas jau ir cits teātris. Jau tad, kad Ģirts Šolis tur sāka strādāt, tas bija cits. Vienu brīdi domāju, varbūt jāmet kauns pie malas un jāaiziet paprasīties atpakaļ. Varbūt mani pieņemtu, bet biju pārāk jauna, un mana sliktākā rakstura īpašība ir lepnums – nē, tas ir zem mana goda, to es nedarīšu! Stulbi, bet tagad bišķiņ esmu ar to tikusi sevī galā. Tā arī nepaprasījos atpakaļ, tad arī Šolim tur viss beidzās, un es domāju – varbūt arī labi. Bet man jau tad šķita, ka tur kaut kas fundamentāli mainās, un tagad, jaunajiem aktieriem ienākot, mainās ļoti. Man gribētos, lai tas notiek ātrāk un vairāk.

“Teātrim ar jaunu vadību, ieejot atpakaļ telpās, kas arī būs mainījušās, ir milzīgs potenciāls dabūt izrāvienu un rebrendot sevi un to, ko sabiedrība vispār asociē ar Latvijas Leļļu teātri. Tā ka šis ir aizraujošs laiks, kurā uzsākt tur darbu.”

Kas ir tas, ko tu gribētu Leļļu teātrī mainīt, ko tev būtu svarīgi akcentēt, uz ko tiekties daļai no jaunās radošās vadības komandas?

Jā, par to ar Mārtiņu (režisors Mārtiņš Eihe, pašreizējais Latvijas Leļļu teātra mākslinieciskais vadītājs – A. L.) jau sākotnēji runājām. Mēs nekad neesam strādājuši kopā, esmu daudz strādājusi ar Jāni Znotiņu un Pamelu Butāni, un Pamela daudz strādā ar Mārtiņu Eihi. Tā ir sanācis, ka periodiski esam apgrozījušies vienā kompānijā un mums diezgan daudz sakrīt arī uzskati, ir laba komunikācija. Vēl pirms visiem konkursiem, pat nedomājot par kādu konkrētu darbu, es teicu Pamelai, ka man ļoti patīk Leļļu teātris un es tur gribētu kaut ko darīt. Kad mainījās situācija un Mārtiņš bija nolēmis pretendēt uz vadītāja amatu tur, viņa izstāstīja par šo mūsu sarunu, un mēs ar Mārtiņu daudz runājām, jo es to teātri mazliet pazinu no iekšpuses. Es gribētu, lai ir piedāvājums visām bērnu un jauniešu vecuma grupām, es gribētu teātri pusaudžiem un arī pieaugušajiem. Kas ir ļoti svarīgi – man šķiet, ka problēma nav tikai ārēja, tā ir arī iekšēja. Atceros to sajūtu, ka aktieri, kas strādā Leļļu teātrī, no ārpuses izjūt tādu attieksmi – jūs esat “it kā” aktieri, bet neesat “tādi” aktieri, jūs esat kaut kas mazāk. Un tad veidojas aizvainojums, jo “mūs jau uzskata par kaut ko mazāku”. Tas pamazām grauj pašapziņu visiem kā kolektīvam. Starp citu, jaunie aktieri gan, manuprāt, neredz sevi kā mazāk vērtīgus, tieši otrādi – uzskata, ka viņiem ir vēl papildu rīki, ar kuriem darboties. Tā ir pilnīgi jauna domāšana, kas nebija raksturīga tad, kad es tur strādāju. Tev pajautā, kurā teātrī tu esi: ahh, Leļļu teātrī… tāda viegla vilšanās cilvēku balsīs, mani tas kaitināja! Tagad man ir vēlme visiem parādīt mēli, pieklājīgi sakot, vai vidējo pirkstu. Jūs domājāt tā? Es jums parādīšu, ka šis ir patiesībā ir pats jaudīgākais teātris, ļoti, ļoti mūsdienīgs! Uz šī teātra skatuves mēs varam parādīt to, ko cilvēks nevar tāpēc, ka viņš nav lelle. Protams, vajag arī atsvaidzināt un atdzīvināt to Leļļu teātra pamatfunkciju, kāda tā kādreiz ir bijusi – runāt ar pieaugušajiem pieaugušo izrādēs, skaudri, ironiski, skaļi, tā, kā to nedara dramatiskajā teātrī. Man ļoti mīļš žanrs ir satīra. Latviešu teātra situācijā mani satrauc, ka ir teātris jauniešiem līdz 8 – 9 gadiem un tad nākamais posms jau ir vēlīnā pusaudzība, pieaugušais, bet pa vidu viņi pazaudē saikni ar teātri, ir ļoti maz labu izrāžu. Jā, man gribas dabūt pusaudzi iekšā Leļļu teātrī, lai viņš nedomātu, ka tas ir maziem bērniem un kaut kas stulbs. Būs ļoti daudz jāstrādā, bet to ļoti gribētos panākt. Es gribu lobēt tālāk savas idejas vēl plašākā mērogā, gribu iespaidot situāciju Latvijā, pievēršot uzmanību bērnu, jauniešu teātrim pēc būtības.

Skats no LNT izrādes "Divas pasaules" (2022, rež. J. Znotiņš, dram. A. Muižniece) // Foto – Rolands Laguns

Šajā virzienā jūs ar režisoru Jāni Znotiņu jau esat gana daudz darījuši, jums bijuši vairāki kopdarbi tieši pusaudžiem. Cik svarīgi ir atrast to vienu savējo, kas aicina kaut ko rakstīt? Kā vispār sākās sadarbība tieši ar Jāni?

Tikai tagad, sākot vairāk strādāt ārpusē, saprotu, kā darbojas mūsu mehānisms, jo saskaros ar situāciju, kur Jāņa vietā ir kāds cits, un tikai tagad pamanu tās atšķirības, ka viss nav tā, kā biju iedomājusies, ka tas tā ir vienmēr.

Ar “strādāšanu ārpusē” tu domā – strādāt ar citiem režisoriem?

Jā. Ar Jāni strādājot, ir kaut kāds graudiņš, ideja, tēma, par ko režisors ļoti grib runāt, un tad viņš man šo ideju ietirgo, pastāsta savu redzējumu. Esmu diezgan aizrautīgs cilvēks, man liekas, es varētu uzrakstīt lugu par motoreļļu, ja kāds man aizrautīgi pastāstītu, kāpēc tas ir svarīgi. Ja fundamentāli sakrīt redzējums, plus mīnus politiskie uzskati un vispār dzīves uztvere, mēs varam ļoti atklāti un vaļsirdīgi diskutēt, domāt. Tad es paņemu šo režisora ideju un kā tādu pērli savā prātā muļļāju, apaudzēju, pielieku no sevis, būtībā padaru par savu, tur man palīdz mana aktrises pieredze. Pieķeros tai, it kā tā būtu bijusi mana ideja. Reizēm pērle sanāk liela, skaista, apaļa, reizēm ne tik liela, ne tik skaista un ne tik apaļa, tad, protams, var turpināt komunicēt ar pārējo komandu. Es to viļāju, viļāju, iesaistot režisora un scenogrāfa redzējumu, iesaistot savējo, un mums kopā rodas darbs. Tālākajā procesā, it sevišķi pēdējos gados, it sevišķi, kad rakstu oriģināldramaturģiju, Jānis ir nodrošinājis – un es pat nezināju, ka tas tā notiek, nebiju pamanījusi –, lai man būtu siltumnīcas apstākļi. Lai tad, kad es nodarbojos ar radošo procesu, pie manis nenonāktu sevišķi daudz kritikas vai kaut kādas mikronegācijas, kas nereti ir iestudējuma sākumprocesā. Viņš ātri un uzreiz visas situācijas paņem uz sevi un risina. Piemēram, ir kaut kāds teksts, kuru kāds grib likvidēt, un es negribu, man šķiet, ka tas ir svarīgi, es eju pie Jāņa un izskaidroju, kāpēc tas ir svarīgi, un tālāk visa diskusija, kurā viņš reizēm iziet ar pārējiem, uz mani neattiecas. Viņš nav autoritatīvs, viņš ir ļoti demokrātisks režisors. Tas nesaprašanas, negāciju un kritikas vilnis pie manis vispār neatnāk.

Tagad es pamazām saskaros, kā tas ir, ka pašai jāaizstāv savs viedoklis, tu pasaki un viss, tad atnāc uz mēģinājumu, un kāds vienkārši visu laiku aizmirst darīt to, it aizmirst… Bet tu zini, ka tas ir tādēļ, ka tev nepiekrita, un pazaudē kontroli pats pār savu darbu. Būtībā ir tā, ka Jānis man iedod to sākuma impulsu, pēc tam pieskata, kā tas top, un, kad kaut kas rodas, viņš kā ar baltiem cimdiem, ar ārkārtīgu respektu izturas pret manis uzrakstīto. Darbā “Mēs, roks, sekss un PSRS” (2022, VDT) viņš nomainīja trīs teikumus, tā ir trīs stundas gara izrāde. “Divās pasaulēs” (2022, LNT), man liekas, izsvītroja vienu teikumu. Mēs daudz strādājam, pirms teksts nonāk līdz aktieriem, bet pēc tam viņš pret tekstu attiecas ar lielu pietāti, ļoti ciena arī scenogrāfu idejas, bet tajā pašā laikā pārējiem māksliniekiem ir salīdzinoši liela atbildība, ja viņš pasaka – es tev uzticos, darām tā, tu gribi. Saprotu, ka arī būšu vainīga, ja pēc tam nāks kaut kādas negācijas. Parasti jau esmu tur, aizmugurē, pirmie atraujas aktieri un režisors.

Tā laikam ir milzu radoša veiksme – sastapt cilvēku, ar ko rodas tāda sinerģija?

Domāju, ka esmu spējīga rakstīt interesanti neatkarīgi no Jāņa, bet viņš man radošajā procesā ir ticējis daudz vairāk, nekā es pati sev. Viņš mani ir diezgan nežēlīgi iemetis dažās situācijās, piedāvājot tik lielus darbus, uz kādiem es pati nekad mūžā nebūtu pretendējusi. Tas ir abpusēji izdevīgi, protams – viņš beigās dabū produktu, bet viņš mani ļoti ceļ. Arī norāda uz trūkumiem, bet viņš man ir ticējis tik ļoti, ka es nekad bez viņa komentāriem nebūtu uzdrīkstējusies vispār kaut ko tādu darīt. Nu, varbūt būtu, bet paietu vēl desmit gadi, kamēr es nonāktu tur, kur esmu tagad. Bet pietiek, es eksistēju arī bez Jāņa! (Smejas.)

Vienīgi – vai tagad vari pieņemt, ka Jānis Znotiņš vairāk strādās Leļļu teātrī? Vai tev būs sānsoļi ārpus?

Jā, nākamsezon mums būs divi kopīgi darbi ārpus Leļļu teātra, bet gan jau Jānis vēl kaut ko taisīs Leļļu teātrī. Pagaidām gan nav plānā. Viens kopīgs darbs mums būs Valmieras teātrī un viens Liepājā, pirmoreiz strādāsim Liepājas teātrī. Abas būs izrādes pusaudžiem. Leļļu teātrī rudenī ar Edgaru Kaufeldu strādāsim pie izrādes sākumskolas vecuma bērniem.

Vai esi jau apjautusi, ko paredz tavs amata apraksts un ko paģēr štata dramaturga postenis?

Daļēji, bet vēl neesmu neko parakstījusi, vēl varu nobīties un aizbēgt. Pamatā man visu laiku būs jābūt Leļļu teātrī. Paņēmu sev darbus nākamajai sezonai arī ārpusē, jo negribēju riskēt ar visu gadījumā, ja kaut kas ar Leļļu teātri nesanāktu, bet ilgtermiņā negribu sevi tik ļoti pārslogot, un, ja man labi ies, tad Leļļu teātrī attīstīsies visa mana radošā darbība un kaut kas ārpusē būs izņēmums.

Vai tu zini, kāpēc Mārtiņš Eihe izvēlējās tieši tevi?

Man šķiet, ka tas ir likumsakarīgi – esmu strādājusi tajā teātrī, man patīk Leļļu teātris un visa mana radošā karjera ir saistīta ar bērniem un pusaudžiem. Nedomāju, ka ir daudz dramaturgu, kas tiešām grib savu radošo karjeru tik lielā mērā saistīt ar dramaturģiju tieši bērniem un pusaudžiem. Vai daudzi dramaturgi gribētu samierināties ar to, ka viņiem divos gados ir viena luga pieaugušajiem un viss pārējais bērniem, jauniešiem? Mani tas interesē un patīk. Domāju, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc es tur varētu labi iederēties.

Kāpēc tevi tas joprojām interesē un joprojām patīk?

Es neteiktu, ka man bija ārkārtīgi interesants vai specifisks pusaudzības periods, bet visi tie jautājumi vēl joprojām ir interesanti, neesmu sevi izsmēlusi. Turklāt varu diezgan klaji atļauties runāt par kaut ko, kas pieaugušo izrādēs nebūtu labais tonis – tik košām krāsām un tik ļoti jaunības maksimālismā. Bet man patīk tāds teātris. Piemēram, “Vaļa dziesmā” ir stāsts par cilvēku attiecībām, bet visam pamatā ir jautājums par dabu un mirstošajiem vaļiem. Ja tā būtu izrāde pieaugušajiem, tas šķistu mazliet infantili un plakātiski. Bet man patīk tā runāt, jo pēc savas būtības esmu ļoti naiva un ideālistiska.

“Man laikam gribas, lai cilvēki dzīvo ideālā, labā pasaulē, un es to slēpju aiz diezgan biezas ironijas un brīžiem pat cinisma. Kaut kur manī iekšā ir ļoti dzīvs pusaudzis.”

Agrīnā pusaudžu vecumā man patika māsīcām un brālēnam lasīt priekšā bērnu grāmatas, teicu, ka ne jau man tās grāmatas patīk, es vienkārši lasu bērniem, kaut gan lasīju tāpēc, ka pašai gribējās…

Skats no izrādes "Hamoka komūna" (2022, VVTF, rež. S. Ozoliņa, dram. A. Muižniece) // Foto – Lita Millere

Bet vai tev šķiet, ka šodienas pusaudzis, kas savas dienas vada TikTokā, joprojām ir tāds ideālists? Vai savā potenciālajā auditorijā tu vari saskatīt to naivumu, ar kuru mēs sirgām vai varbūt bijām apbalvoti?

Man šķiet, ka pusaudžu vecumā esmu bijis vislaimīgākais un vienlaikus visnelaimīgākais cilvēks savā mūžā. Tās garastāvokļa maiņas un amplitūda ir vienkārši apbrīnojama. Es neticu, ka varētu vēl kādreiz mūžā iemīlēties tā kā tad, kad man bija 16, 17 gadu, tik fatāli un bez robežām. Un arī vairs nespēju iedomāties, ka kāds mani varētu tā sāpināt un es varētu tik ļoti pārdzīvot kā tajā vecumā. Nepārtraukti vāļāties pa pretējiem grāvjiem pat vienas dienas ietvaros – šī ir pazīme, kas pusaudžiem ir kopīga jebkurā laikā. Ja šo sajūtu veiksmīgi izmanto, tad caur dažādām mākslas formām ir iespējams jaunietī iedēstīt kādu ideju. Ja es trāpu viņa slidkalniņā ar kaut kādu savu varbūt citādāk noformulēto aktīvismu, attieksmi vai empātiski formulētu ziņu – man ir sajūta, ka šajā vecumā viņš vēl nav kā pagale, ko ir tik grūti saviļņot kā mūs, pieaugušos. Ir kaut kādi paterni, mēs, piemēram, raudam kāzās, kaut kā reaģējam, bet tas ir paredzami un sakārtoti, režģis ir sacietējis un pārkaļķojies, ir ļoti grūti ietekmēt pieaugušus cilvēkus. Un tas ir viņu bērnu uzdevums – es varu ietekmēt savas mammas domāšanu, bet nevaru ar teātra palīdzību mainīt citu piecdesmitgadīgu un sešdesmitgadīgu cilvēku domāšanu. Bet, ja ietrāpīšu kaut vai vienam no visiem tiem jauniešiem, kas tur sēž, viņa emocionālajā stāvoklī, ja tas trāpīs konstrukcijā, kas ir viņa dzīve, tad viņš var paskatīties uz lietām citādāk. Man nevajag, lai viņš skatās tā kā es, galvenais, lai aizdomājas. Tad tur ir liels potenciāls.

Kas ir sarežģītākais, strādājot šai auditorijai? Kur saredzi plānāko ledu?

Man ir bail, ka turpinu dzīvot ar ideju, ka es saprotu jauniešus, bet ar katru gadu aizvien vairāk no viņiem attālinos, un ir bail palikt tādā pašapmierinātā stāvoklī, ka zinu, kā viņi reaģēs. Tas ir process, kas nekad neapstājas, katra paaudze ir citādāka, mainās. Ir kaut kādas fundamentālas lietas, kas tiešām ir saistītas ar bioloģiskiem procesiem, kuri mūsos notiek. Es tiešām domāju, ka apmēram zinu, kā tā sistēma strādā, bet man ir bail pašai iesūnot. Es cenšos sekot līdzi, bet ir lietas, ko nesaprotu. Varu saprast TikTok, bet tas, kā mazie bērni tagad darās ar tehnoloģijām, – nav pat vērts izlikties, ka esmu ar viņiem uz viena viļņa, es neesmu. Bet varu mēģināt ar viņiem runāt, ka, neraugoties uz to, ka esmu vecāka un man nav tādas pašas problēmas kā tev, es tomēr zinu, kā tu jūties, jo man ir bijušas līdzīgas sajūtas.

“Nepazaudēt saikni ar skatītāju, nepalikt pašapmierinātai zināšanās, kuras, man šķiet, man ir, – tas ir bīstami, ļoti bīstami.”

Skatoties uz šodienas bērniem, pusaudžiem, es dažkārt domāju, cik teātra skatītāju mums būs pēc pārdesmit gadiem? Jo aug cilvēki, kas dzīvo nemitīgā ļoti īsas un ātri mainīgas informācijas plūsmā. Ik pa 15 sekundēm nāk jauns klipiņš, un viņiem ir uztrenēta tieši tāda īso stāstiņu uztvere. Viņiem ir grūti nosēdēt stundu vai pusotru, kas jau ir īsa izrāde, un uztvert garāku viengabalainību.

Man šķiet, ka teātrim ir risks kļūt par kaut ko diezgan elitāru, tāpat kā operai. Operai jau ir tā specifiskā cilvēku grupa, kas to patērē, mēs visi neejam uz operu. Ir cilvēki, kuri iet, saprot, viņiem patīk, viņi to novērtē, un ir cilvēki, kas aiziet reizi gadā, lai atzīmētos, ka viņi arī skaitās intelektuāli, un tad ir tādi, kas nekad neiet. Tas mazliet biedē, bet pēc būtības man ļoti patīk pārmaiņas, patīk, ka kaut kas sabrūk un sākas no sākuma. Es izjūtu neērtu iekšējo stāvokli, ja man liekas, ka viss pārāk ilgi stāv uz vietas. Esmu tāds izteikts mileniālis, tāpēc katrās pārmaiņās saredzu ne tikai draudus, bet arī lielas iespējas. Jā, teātris varētu palikt elitārs, šaurai cilvēku grupai domāts produkts, bet daudzi strādā, lai būtu tieši otrādi. Valmieras festivāls ir lielām ļaužu masām paredzēts, “Skolas soma” arī mēģina plest to visu plašumā. Grūti spriest, kā tas viss attīstīsies, bet, piemēram “Mēs, roks, sekss un PSRS” ir gandrīz trīs stundas gara izrāde, un 9. klases skolēni pilnīgi mierīgi var to noskatīties. Trīs stundas ir ļoti, ļoti ilgi. Arī visas jaunās supervaroņu filmas, kas iznāk, ir trīs stundas garas. Jaunais “Avatars” ir četras stundas garš. Vienkārši nevajag mēģināt jauniešus pielauzt sev, bet iet viņiem pretī, runāt viņiem saprotamos simbolos un valodā, un tas nenozīmē vienmēr visu padarīt primitīvu. Viņi var noklausīties stundu garu podkāstu, mierīgi, tikai viņi paralēli dara vēl kaut ko citu. Ir jāsaprot, kā to viņa prātu nodarbināt, lai viņš visu laiku pievērstu uzmanību. Tas nav viegli, vienkārši ir citādāk. Jebkurā gadījumā viņi ir nākotne, mēs esam kaut kas, kas izbeigsies. Mēs varam teikt, ka zinām, kā ir pareizāk, un vilkt viņus pie sevis, bet kāda nozīme, ja viņiem būs jādzīvo pēc tam, kad mūsu vairs nebūs? Pirms pāris gadiem vienā ārzemju festivālā kāda režisore no Francijas mēģināja mani pārliecināt, ka tekstā balstīta pusotru stundu gara monoizrāde nevar būt paredzēta pusaudžiem, ka viņi nekad mūžā to nenosēdēs. Es domāju – ko tad mēs tādu darām, ka viņi visi sēž? Vajag runāt par kaut ko, kas viņiem ir ļoti interesants. Bet kā uztrāpīt, lai viņiem ir interesanti?

Jautājums, vai viņus kāds līdz tam teātrim aizved. Droši vien arī devītklasniekus joprojām vajag aizvest, viņi paši neaiziet. Nesen skatījos “Mēs, roks, sekss un PSRS” un atcerējos Jāņa Znotiņa “Spēlmaņu naktī” teikto, ka šī ir pusaudžu izrāde, uz kuru nenāk pusaudži.

Bet nāk – tad, kad skolas iet, tad ir pilns ar pusaudžiem. Tas ir ļoti īpatnēji, ka viņi smejas citās vietās, pilnīgi citādāk reaģē, bet reaģē, un viņiem ir interesanti. Tiem, kas atnāk ar vecākiem, ir interesanti redzēt vecāku jocīgās reakcijas. Man pašai ir ļoti interesanti, kā mana mamma pilnībā izmainās, kāpēc viņa ar tik lielu interesi skatās, kas tur tāds ir, pag, pag?

Es gribu pateikt, ka man ļoti patika tas darbs. Un aktieriem īpaši trāpīgi iedalītas lomas.

Laikam tas bija brīdis, pēc kura es sāku sevi saukt par dramaturģi. Tās piecas “Spēlmaņu nakts” nominācijas – ja ne tagad, tad kad? Bija tā, ka mēs izvēlējāmies aktierus un es lomas rakstīju tieši viņiem. Var redzēt, kurus es labāk pazinu – [Eduardu] Johansonu, Klintu Reinholdi. Piemēram, centos izcelt Eduarda labās puses – zināju, ka viņš ir sirsnīgs, ka prot darīt, pirms domāt, un intelektuāli nepārmudrīt visu, bet ātri mesties iekšā. Es Jāni pierunāju ņemt Eduardu, es teicu, ka mums vajag viņu, lauku puisi, tu redzēsi, es uztaisīšu. Es biju vienā citā darbā ar Eduardu kopā strādājusi. Ja ir kaut kas, par ko esmu iedomīga un lepna, tad tas ir šis – es  zināju, ka to varu izdarīt, es uzņēmos risku un uzrakstīju viņam lomu, kas viņam nenormāli piestāv. Un viņš dabūja “Spēlmaņu nakts” nomināciju… Protams, viņš pats to nospēlēja, bet es, to tekstu rakstot, savā galvā domāju, kā viņš kā aktieris varētu reaģēt, kā viņš to varētu spēlēt, un ļoti, ļoti pielāgojos savam priekšstatam par viņu. Ne vienmēr tas darbojas, bet šoreiz labi nostrādāja.

Skats no VDT izrādes "Mēs, roks, sekss un PSRS" (2022, rež. J. Znotiņš, dram. A. Muižniece). Ivo – Kārlis Freimanis, Uģis – Eduards Johansons // Foto – Matīss Markovskis

Vai arī tagad Leļļu teātrī jau redzi aktierus, kuriem tev gribētos rakstīt lomas?

Jā, tur tādi ir. Man primāri ir svarīgi, lai aktieris patīk kā cilvēks, lai to mēnesi vai divus, kamēr es viņu fiziski nesatieku, bet rakstu viņa tekstus, man ir patīkami par šo cilvēku domāt, vizualizēt viņu savā galvā, iztēloties, kā viņš to spēlēs. Rakstot es visu laiku lasu tekstus un neiztēlojos, ka tas notiek dabīgā vidē, es uzreiz iztēlojos skatuvi, it sevišķi, ja esmu redzējusi izrādes maketu. Es pati kā aktrise izspēlēju lugu no katra aktiera perspektīvas. Protams, pēc tam tas izskatās citādāk, tas nav svarīgi, galvenais, lai man galvā ir izrāde, kāda varētu reāli notikt. Un ja man vēl aktiera faktūrā kaut kas liekas interesants… Piemēram, ar aktieri Kārli Freimani man nekad vispār nebija bijis nekāda sevišķa kontakta, es viņu īsti nepazinu, un man nebija pret viņu nekādu emociju. Viņš bija izrādē “Cilvēkam vajag suni” (2020, VDT), kur viņam bija iedota loma, kurā viņš ir tāds maigs mīlētāja tips. Man likās pilnīgi garām, viņš var to nospēlēt, bet manā izpratnē viņam tas tēls nepiestāv. Kad rakstīju Ivo lomu “Mēs, roks, sekss un PSRS”, man likās – viņš ar savu faktūru, ar savām kustībām to tik labi izdarīs! Man tas likās tik garšīgi un pašai smieklīgi, pati biju kaifā no tā visa. Viņš [šo lomu] uzķēra, nolasīja manu sajūtu par viņu. Ne jau par viņu kā par cilvēku, bet par viņa spēju izpausties. Un viņš tik superīgi to spēlē! Un es viņā kā tēlā, kā aktierī, protams, tajā brīdī iemīlējos.

“Ja es spēju atrast tādu patīkamu satraukumu attiecībā uz aktieri vai aktrisi un ja vēl esmu uzrakstījusi lomas, domājot, ka tās viņiem varētu patikt, un redzu, ka patīk, – es izjūtu milzīgu gandarījumu kā labā krustmāte feja.”

Pirms mūsu sarunas palasīju tavu blogu, un tur ir pāris ieraksti par 30-gadnieku krīzi. Kur esi pašlaik, vai vēl jūties krīzē vai arī tas ir pagājis un ir jauns posms?

Nē, es tur esmu joprojām, vienīgi daži man apkārt esošie cilvēki laikam arī ir nonākuši tajā pašā punktā un ar tiem ir viegli uzturēt kontaktu. Man tagad ir ļoti, ļoti piesātināta darba vide, esmu izgājusi mazliet ārpus savas ierastās ļoti nelielās, ciešās ģimeniskās komandas, esmu spiesta sastrādāties ar jauniem cilvēkiem. Tas kaut kā kompensē to piederības meklēšanu, kas man vēl joprojām ir aktuāla. Laikam vienkārši esmu pieradusi, ka īsti nesaprotu savu vietu. It sevišķi tagad, pēc nominācijas un “Mēs, roks, sekss un PSRS”, es aizeju strādāt kolektīvā ar jauniem cilvēkiem, kur visi ir ļoti jauni, un man liekas: o, re kā, es tūlīt iekļaušos, bet viņi uz mani skatās kā uz vecāku, klausās manī nevis kā draudzīgā viedokli, bet tā, it kā es ļoti saprastu, ko runāju. (Smejas.) Tā, it kā no manis varētu mācīties – tad es apmulstu un saprotu, ko gan es te mēģinu iedraudzēties? Uz mani skatās kā uz pieaugušo. Tas ir jocīgi.

Tad tu vēl neesi pieaugušais?

Zini, kas mainīja sajūtu un kad es pieņēmu, ka esmu pieaugušais? To izdarīja dusmas. Kad es sapratu, ka mana paaudze, kas ļoti ilgi izvēlas ceļu dzīvē, manevrē, it sevišķi tie, kuriem nav bērnu, nav lielas atbildības un kuri domā: mēs jau vēl te tādi jauni, mēs neko, un tad politiski notiek kaut kāds ārprāts, un es vienkārši tā vairs nevaru. Acīmredzot man ir jākļūst par pieaugušo, jāuzņemas atbildība un jāšķūrē nost visi tie vecie cilvēki, kas runā stulbumu. Mums ir pienācis laiks pateikt – nē, mēs esam paaudze, kas šobrīd ir spēka gados, mēs diktēsim toni, jo mēs esam pieaugušie. Es nezinu, kā man ar to iet, bet vismaz prātā es to pieņemu, ka man ir jārunā, skaļi jāizsaka savs viedoklis, vienalga, vai tas būtu sociālajos tīklos vai kādās sarunās, jo viss – manai paaudzei ir jāsāk uzņemties atbildību par procesiem, kas notiek.

Rakstīt atsauksmi