Lauma Mellēna-Bartkeviča 07.06.2021

Gads bez skatītājiem

Mazliet vairāk nekā gads aizritējis pandēmijas zīmē. Skatuves māksliniekiem šis ir bijis kontrastiem bagāts laiks – no dīkstāves apmulsuma, prieka par papildu atvaļinājumu,  ZOOM komunikācijas apgūšanas un attālinātas strādāšanas līdz pārdomām par maizes darba alternatīvām un motivācijas, disciplīnas un pašiedvesmas skolu, kas nesusi izmaiņas darba modelī un ikdienas rutīnā. KrodersLV diskusijā par profesionālās formas uzturēšanu pandēmijas laikā aicinājām piedalīties dažādu skatuves mākslu pārstāvjus – operdziedātāju Lieni Kinču, horeogrāfi un laikmetīgās dejas dejotāju Elīnu Gediņu, baletdejotāju Anniju Kopštāli un aktieri Gundaru Āboliņu.

 

Ir pagājis mazliet vairāk nekā gads kopš pandēmijas sākuma Latvijā un kultūras dzīves nonākšanas savdabīgā pagrīdē – process it kā notiek, bet līdz skatītājiem nenonāk. Vai jūs vēl atceraties, ko darījāt iepriekšējā pavasarī, pirms “šis viss” sākās?

Liene Kinča: Pagājušā gada 12. martā man tāpat kā daudziem citiem māksliniekiem daudz kas tika atcelts. Sākumā nekādas panikas un frustrācijas nebija, jo likās, ka tas būs īslaicīgi. Faktiski joprojām nezinām, kad un vai vispār pandēmija beigsies. Mākslinieku, kultūras cilvēku un sportistu loks, kuru ikdiena nozīmē mijiedarbību ar visai daudzskaitlīgu publiku, ir gana liels, un šobrīd vēl patiesībā nav zināms, vai vecā pasaules kārtība vispār atjaunosies. Pagājušā gada martā man bija jābrauc uz Viļņu pie maestro Rinkēviča dziedāt operā “Pīķa dāma” un pēc tam jādebitē Abigailas lomā operā “Nabuko” Itālijā. Vasara man pagāja savdabīgā apmulsumā – no vienas puses, bija daudz brīva laika, ko varēju pavadīt laukos, kur tik ilgu laiku nebiju uzturējusies kopš 15 gadu vecuma, kad sāku apgūt mūziku Cēsu Alfrēda Kalniņa Mūzikas vidusskolā, no otras – kad kļuva skaidrs, ka Beļģijā teātrus arī rudenī neatvērs un šis gaidīšanas režīms turpināsies, kļuva mazliet jocīgi. Novembrī ieslēdzās pavisam jaunā realitāte, kad sapratu, ka šī sezona faktiski būs jāizlaiž…

Skaidrs, ka slimība ir un tā ir bīstama, taču diemžēl neredzu nekādas pazīmes, ka tā varētu vienkārši pazust, tāpēc domāju, ka jāmeklē nevis iespēja visu slēgt, bet veids, kā dzīvot tālāk un darīt visu to pašu, ko agrāk, ar minimālu kaitējumu cilvēku veselībai. Negribu izklausīties pēc panikas cēlējas, bet domāju, ka vēl vienu slēgtu sezonu kultūra neizturēs.

Annija Kopštāle: Operā un baletā pandēmijas laiks sākas uzreiz pēc viesizrādēm Hanoverē, Vācijā. Mums bija jādejo “Bahčisarajas strūklakas” pirmizrāde, pēc kuras teātri uzreiz aiztaisīja ciet un sākās dīkstāve. Mums teica, ka tas varētu ilgt kādas trīs nedēļas, ka pēc tam atgriezīsimies un turpināsim darbu pie “Gulbju ezera” iestudējuma. Tomēr tās trīs nedēļas pārauga mēnesī, bet pēc tam opera mums katram uz mājām piegādāja baleta grīdu 2x2 metru platībā. Katrs sameklēja savas stangas, un mums notika treniņi ZOOM lietotnē katram no sava dzīvokļa. Pēc pusotra mēneša mums atļāva atgriezties, pie stangas un uz vidus visur bija salīmēti krustiņi, lai baletdejotāji varētu trenēties, ievērojot divu metru distanci. Toreiz maskas gan vēl nebija obligāti jāvelk. Vasarā visi trenējās, notika ilgi gaidītā “Gulbju ezera” pirmizrāde, un izrādes diezgan nopietnos blokos turpinājās līdz pat oktobra vidum, kad kovidu konstatēja operas korī un visas izrādes tika atceltas. Novembrī bija vēl pāris izrādes un tad jau atkal teātri aiztaisīja ciet ar valdības lēmumu. Publikai tas ir slēgts joprojām. Ikdienā mēģinām maskās, jo tādi ir epidemioloģiskie ierobežojumi. Mēs baletā smejamies, ka ir cilvēki, kuriem ir grūti uzvilkt masku transportā vai ieejot Rimi, bet mums tajās ir fiziski aktīvi jādarbojas daudzas stundas dienā. Pa šo laiku uz Jaunās zāles skatuves ir tapis arī asprātīgs baleta jauniestudējums “Divi metri” – par to, kāds izskatītos klasiskais balets, ja tajā ievērotu visus epidemioloģiskās drošības noteikumus ar cimdiem, maskām un divu metru distanci. Šajā laikā notika arī darbs pie Kšištofa Pastora veidotā jauniestudējuma “Drakula” – izrāde tapa izveidota, bet pietrūka desmit dienu, lai to uzfilmētu un, kā tagad saka, noliktu plauktiņā. Trupai bija jādodas karantīnā pirms pašas finiša taisnes. Tagad ceram uz to labāko, lai varētu atgriezties teātrī nākamās sezonas sākumā. Ļoti gribas atgriezties uz skatuves un pie skatītājiem. Cik tad ilgi var zālē vien trenēties!

Elīna Gediņa: Šis gads ir bijis ļoti ietilpīgs un garš, jo, atskatoties uz 2020. gada martu, tas šķiet jau ļoti, ļoti sen. 5. martā Nacionālajā teātrī bija pirmizrāde “Tukšais zieds/Jerma”, ko veidoju kopā ar režisori Ināru Slucku, un paralēli bijām sākuši mēģināt “Sapni vasaras naktī” ar Elmāru Seņkovu. Kad izsludināja ārkārtas stāvokli, es pat uz mirkli biju diezgan priecīga, ka būs tāds kā atelpas brīdis. Tagad, ar laika distanci raugoties, protams, ir jāpasmaida, jo man arī šķita, ka tas būs īslaicīgi. Parasti nestrādāju pie diviem teātra iestudējumiem vienlaikus, precīzāk – strādāju pie diviem darbiem gadā, bet tā bija sakritis, ka tie nedaudz pārklājās un biju diezgan piekususi. Tagad jau izrāde “Sapnis vasaras naktī” piedzīvojusi iekšējo pirmizrādi un gaida tikšanos ar skatītājiem. Manā gadījumā ārkārtas situācija nemaz nešķita tik bezcerīga arī tāpēc, ka mans vīrs (Rūdolfs Gediņš – L.M.B.) arī ir dejotājs un horeogrāfs, mēs esam viena mājsaimniecība un jau kādu laiku bijām strādājuši pie kopīga iestudējuma “Ļoti labas minūtes” (Dailes teātrī, 2020 – L.M.B.), tāpēc turpinājām veidot materiālu un trenēties. Pabeidzām kustību materiālu, uzaicinājām vizuālos māksliniekus Kristu un Reini Dzudzilo, iesniedzām projektu. Šķita, ka nekas neapstājas, tieši otrādi – mums bija iespēja koncentrēti strādāt tikai ar vienu darbu. Normālos apstākļos tāda situācija ir ļoti reta. Vasara man bija notikumiem bagāta gan privātā, gan profesionālā jomā – paspējām starp divām ārkārtas situācijām nosvinēt kāzas ģimenes un draugu lokā, Valmieras Vasaras teātra festivālā kopā ar Elmāru Seņkovu tapa izrāde “α SAPNIENSI”. Tā bija lieliska trīs nedēļu nometne Valmierā, kuras laikā atgriezās pārliecība, ka viss būs labi. Protams, tā bija brīvdabas izrāde, tomēr ar skatītājiem – nospēlējām trīs pilnas izrādes. Septembrī piedalījos Kultūrtelpas Točkas rezidencē, kur veidoju mini solo darbu “Andante con moto” jeb “Pastaigas tempā”, kas arī realizējās ar skatītājiem. Decembra beigās tika pabeigta arī Olgas Žitluhinas un Valērija Oļehno izrādes “Tornado” 1. sērija. Man ļoti nepatīk, ja saka, ka izrāde ir nolikta uz plauktiņa, jo tas paredz apklāšanos ar putekļiem, labāk, lai izrādes vienkārši gaida. Gaida, kad nonāks pie skatītājiem. Ikdienas darbs ir ļoti intensīvs, bet rezultāts šobrīd nav tāds, kā parasti, jo gatavās izrādes teju neviens neredz. Pirmizrādes sajūta jārada pašam. Šobrīd no Nacionālā teātra esmu pārcēlusies uz Jauno Rīgas teātri, kur kopā ar Uldi Tīronu veidojam izrādi “Maskava-Gailīši”, kuras iekšējā pirmizrāde paredzēta jūlija sākumā, kā arī norit aktīvi mēģinājumi Lienes Gravas kustību izrādei bērniem “pusAaudzis”, kas tiek veidota Valmieras Vasaras teātra festivālam.

Gundars Āboliņš savukārt jau bezmaz nākamajā dienā pēc ārkārtas stāvokļa izsludināšanas internetā izgāja ēterā ar Džovanni Bokačo “Dekamerona” lasījumiem. Vai tā bija acumirklīga reakcija uz situāciju vai jau iepriekš sagatavota stratēģija, apzinoties, ka pandēmija var ieilgt?

Gundars Āboliņš: Mums Jaunajā Rīgas teātrī ir diezgan intensīva informācijas apmaiņa ar kolēģiem ārvalstīs gan Austrumu, gan Rietumu virzienā, un, izanalizējot informāciju, diezgan savlaicīgi sapratām, kas un kā notiks. Visā pasaulē notikumi attīstījās kā pēc vienota scenārija. 12. marta vakarā pilnā zālē bijām nospēlējuši atklāto ģenerālmēģinājumu ar publiku jauniestudējumam “Vīrieši un sievietes” (rež. Alvis Hermanis – L.M.B.) – tā ir komēdija, kas vispār nav iedomājama bez publikas, jo tas būtu kā stāstīt anekdotes spogulim. Jau kādu laiciņu iepriekš visi kopā ar Alvi Hermani spriedām, ko darīsim, ja teātrus slēgs. Alvis uzskatīja, ka vienīgā platforma, kurā būs jēga kaut ko darīt, būs internets, tikai ko mēs, JRT aktieri, tur varētu darīt? Ņemot vērā, ka man ir diezgan liela pieredze Latvijas Radio “Mazajā lasītavā”, kuru klausās faktiski JRT publika, es teicu: “Lasīsim grāmatas!” 

Lasījumu žanrs Rietumeiropā ir ļoti izplatīts, gandrīz katrā repertuāra teātrī notiek Lehsung – tiek lasītas grāmatas, sarakstes utt. Ierakstījām dažas proves, apspriedām, kas vēl būtu vajadzīgs. Kad pienāca liktenīgais 12. marta rīts, mēs jau bijām faktiski sagatavojušies.

Alvim piemīt spēja paredzēt notikumu attīstību uz priekšu. Es jau tos “Dekamerona” lasījumus tikai iesāku, pēc tam pievienojās Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš ar citiem tekstiem. Tas ir visa JRT ansambļa projekts. Man tas ļoti patīk. Šobrīd es faktiski ar lasījumiem nodarbojos vairāk nekā ar teātri. Lasījumi palīdz uzturēt saikni ar publiku, turklāt mūsu gadījumā lasījums bija katru dienu, un to vajadzēja arī operatīvi ierakstīt. Procesā radās dažādi papildinājumi, Kaspars Zemītis piedalījās ar mūziku, draugi no Dantes biedrības deva iespēju bez atlīdzības izmantot Laimoņa Strupuļa medaļu, kas veltīta “Dekameronam” un Bokačo. Kad sākās pamiers, es domāju, vasarā – jo pandēmijas situācija gribot negribot jāsalīdzina ar karastāvokli –, radās doma ierakstīt vēl kādu lasījumu, bet nu jau ārpus mājas. Sāku apkopot cilvēku iesūtītos ieteikumus, kuru bija tiešām daudz un dažādi, bet pirmajā vietā izvirzījās “Trīs vīri laivā”. Sākotnējā ideja bija veidot lasījumu tā, lai vide būtu dabiska – kur tad cilvēki mūsdienās lasa grāmatas? Piemēram, vilcienā. Tā nu domāju, ka nebūtu nekādu problēmu aiziet līdz Garciema stacijai, nopirkt biļeti līdz Skultei turp un atpakaļ, sēdēt un lasīt. Bet tā nelaime ar maskām, kas obligāti jāliek transportā, tomēr atturēja – nu nevar tak ēterā lasīt ar masku, neko nevarēs saprast. Tāpēc šo ideju realizējām, braucot ar laivu, svaigā gaisā. Paldies jāsaka Jānim Zaržeckim, kurš ne tikai aizdeva laivu, bet to speciāli saremontēja šim projektam, lai četras dienas mēs varētu vizināties pa Ķīšezeru un Baltezera kanālu, ierakstot “Trīs vīrus laivā”. Tad es vēl izmēģināju Borisa Kuprina “Sulamīti”, ar kuru laikam katrs jaunais aktieris ir saskāries skatuves runas apgūšanā. Lasījumi un to ierakstīšana faktiski aizņēma lielu daļa tā šķietami brīvā laika, kas pēkšņi bija radies.

Gundars Āboliņš lasa Džovanni Bokačo "Dekameronu" // Publicitātes foto

Ideja par “Dekameronu” laikam bija gaisā, jo to gandrīz vienlaikus sāka lasīt arī “KVADRIFRONA” mākslinieki (projektā “KVADRIFRONA Dekamerons” Bokačo romānu lasīja visdažādāko profesiju un nodarbošanos pārstāvji – L.M.B.).

Gundars Āboliņš: Nu kas tādam izolēšanās laikam var būt piemērotāks par “Dekameronu”! Tie ir tieši tādos apstākļos stāstīti atgadījumi un leģendas, reizēm ar moralizējošu piesitienu. Taču tā nebija nekāda konkurence, jo mūsu pieejas bija absolūti atšķirīgas. “KVADRIFRONS” veidoja projektu ar sociālu ievirzi, aicinot savus domubiedrus nolasīt pa vienai nodaļai, es pie tā ķieģeļa pieķēros viens pats. Teātros pat mazajā Latvijā taču arī vienā sezonā mēdz iestudēt vienu un to pašu lugu, un tajā nekā slikta nav. Par vienu lietu gan mēs, JRT, uzreiz vienojāmies – ka neizmantosim ZOOM izrāžu veidošanai. ZOOM der sapulcei, kādai sarunai. Vienai izrādei, tādai kā Elmāra Seņkova veidotā “Irānas konference”, šī lietotne der, bet tā nevar darīt ar jebkuru materiālu. Turklāt viena lieta ir ZOOM izrādē dzīvajā, pavisam cita – ieraksts. Ierakstā šī forma kļūst nedzīva. Tas ir tāpat kā skatīties Latvijas un Kanādas spēli hokejā nākamajā dienā, zinot, ka Latvija jau ir uzvarējusi – ir prieks, bet nav tā līdzpārdzīvojuma, nav tā nerva, kas tiešraidē. Man bija iespēja piedalīties arī vienā tiešraides ZOOM lasījumā krievu valodā – Mariusa Ivaškēviča lugas “Gulošie” lasījumā divos vakaros, kur vienlaikus piedalījās aktieri no Krasnojarskas līdz pat Monreālai, tostarp no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Francijas, Lielbritānijas un citām vietām. Protams, ZOOM dod dažādas iespējas – piemēram, man bija iespēja uzstāties kopā ar leģendāro aktrisi Liju Ahedžakovu, kas citādi diez vai kādreiz notiktu, taču nedomāju ka ZOOM jelkad kļūs par normu teātrī. Pielāgojoties apstākļiem, ZOOM varbūt var strādāt “galda periodā”, bet pilnvērtīgi sajust vienam otru virtuāli, manuprāt, tomēr nav iespējams. Enerģijas apmaiņa caur ekrānu nenotiek. Tāpēc izvēlējāmies citu ceļu – radīt kaut ko jaunu un uzņemt seriālu “Aģentūra” (JRT daudzsēriju mākslas filma “Aģentūra”, 2020, rež. Alvis Hermanis – L.M.B.) pēc road movie principa, kad scenārijs top uz vietas (scenārija autori – Jānis Joņevs, Alvis Hermanis un visi JRT aktieri – L.M.B.). Tā bija unikāla pieredze visam JRT, ieskaitot arī tehnisko komandu. Arī šodien mēs droši vien izvēlētos darīt kaut ko jaunu, nebijušu, jo spēlēt izrādes ar trešdaļu skatītāju zālē, kur visiem uz sejas ir maskas un krēsli apvilkti ar norobežojošām lentēm, nav normāli.

Tomēr šāda privilēģija pārkvalificēties uz citu žanru – lasījumiem vai kino – laikam galvenokārt ir dramatiskā teātra aktieru iespēja, kas nav pieejama, piemēram, operai un baletam?

Gundars Āboliņš: Annijai forma galvenokārt saistās ar fizisko formu – tev jābūt pietiekami slaidai, ar spēcīgiem muskuļiem un trenētām saitēm, un, tāpat kā pianistiem, tev katru dienu ir jāvingrina pirksti. Aktieriem ir mazliet citādāk. Par fizisko formu labāk daudz neizteikšos… cilvēki sēž mājās, gatavo, garšīgi ēd, kustību ir mazāk, nu – jūs sapratāt… kā nu kurš tiek galā. Bet aktieriem ir cita lieliska iespēja formas uzturēšanai – vērošana, kā cilvēki uztver, reaģē, kā mainās viņu savstarpējas attiecības, raksturi, savaldība, varbūt pat uzskati šādu apstākļu ietekmē. Mēs ļoti maināmies, ļoti polarizējamies. Ja agrāk tas vairāk notika kādu politisku uzskatu dēļ, tagad tas ir tāpat, tikai mēs domājam, ka tas ir kādu medicīnisku uzskatu dēļ. Interesanti, ka šādas pārmaiņas notiek arī ar kolēģiem, pat tuviem domubiedriem, ar kuriem patiesībā ir daudz, par ko runāt, bet nupat esam konstatējuši, ka ir tēmas, par kurām “labāk nerunāsim”, un tas ir mazliet biedējoši. Tomēr mans darbs ir to vērot, saprast motivāciju – tā ir degviela, kas mani uztur formā kā aktieri pat vairāk nekā grāmatu lasīšana internetā. Ar lasīšanu izkopjam valodu un iztēli, kas ir tikpat būtiska kā dejotājam un dziedātājam muzikalitāte. Nevienam taču neienāk prātā, ka drīkst dziedāt šķībi vai dejot baletu bez ritma un kā sanāk, bet valodas deformēšana un kropļošana nešķiet nekas sevišķs. Valodas izkopšana ir viena no manas profesionālās formas treniņdisciplīnām. Runājot par pārkvalificēšanos, es nesen kaut kur lasīju sarunu ar kontrtenoru Sergeju Jēgeru, kurš esot kļuvis par mājražotāju – tirgo visādus marinējumus, konservus. Tā ir pavisam cita joma, tāla no skatuves un dziedāšanas, acīmredzot kaut kas spiež uz šādām radikālām pārmaiņām. Es šopavasar piedzīvoju ko līdzīgu. Man pagalmā aug pāris bērzu, katru gadu vedu uz teātri bērzu sulas, lai uzlabotu kolēģiem imūnsistēmu. Tas bija faktiski tāds rituāls. Bet šogad nekā, teātris bija slēgts, bet sulas tek kā parasti – tad es tās aizvedu uz Garciema tirdziņu. Un man – hop! – uzreiz visas nopirka. Nākamajā dienā skatos – Ainars Mielavs arī atvedis sulas! Piezvanīju viņam un teicu: “Ko mēs te konkurēsim, labāk metamies kopā!” Vienojāmies, uztaisījām etiķetes ar saviem autogrāfiem – cilvēki pasūtīja, un es kā “Wolt” vai “Bolt” kurjers izvadāju sulas klientiem pa tuvāko apkārtni. Protams, šis “bizness” ilga divas nedēļas, bet strādāju no rīta līdz vakaram. Saņēmu dāvinājumā grāmatas, sniedzu autogrāfus, fotografējos ar pasūtītājiem un iedomājos – re kā, principā kaut kāds alternatīvais variants man ir! Turklāt satiku cilvēkus – dzīvus cilvēkus, uz ielas! Taču, ja nopietni, ansambļa jeb štata darbiniekiem teātros drošības sajūta ir mazliet lielāka, jo iespējams saņemt kaut vai samazinātu algu, bet tomēr ir kaut kādi regulāri ienākumi. Domāju, ka neatkarīgajiem māksliniekiem situācija ir sarežģītāka – ja ienākumi ir tikai no projektiem, tad var būt visādi. Ir labi periodi un labi honorāri, un ir klusie mēneši, bet, ja process vispār ir gandrīz apstājies, diez kas nav. Maksājumus par dzīvokli, degvielu, pārtiku jau neviens nav atcēlis.

Baletā un operā tomēr daudz ko nosaka žanra specifika. Kā katrai no jums gāja ar pielāgošanos pandēmijas apstākļiem, un ar kādām metodēm strādājāt pie profesionālās formas uzturēšanas šī gada laikā?

Annija Kopštāle: Māksliniekiem viņu maize ir cieši saistīta ar vingrināšanos, vienalga, vai tā ir vijole, balss vai, kā manā gadījumā, ķermenis. Pati esmu atbildīga par tā uzturēšanu formā, ko daru vai nedaru, vai garšīgi gatavoju un daudz ēdu, vai padomāju par to, ka pienāks diena, kad būs jāatgriežas uz skatuves, bet tos, kas nav formā, uz skatuves neviens nelaidīs. Baletdejotāja ķermenis vispār tiek ļoti izmainīts salīdzinājumā ar to, kādam tam fizioloģiski vajadzētu būt – kājām jābūt izgrieztām, pirkstiem – nostieptiem. Lai vispār varētu izdarīt to, ko šī profesija no mums prasa, katru dienu ir jāizpilda klasiskā baleta treniņstundas, kā arī 21. gadsimtā mēs nevaram iztikt bez fizioterapijas, vingrošanas, jogas un pilatēm, visādiem papildu vingrinājumiem un darbiem, līdz ar to tas ir nemitīgs darbs ar sevi.

Nepārtraukti jākāpj sev pāri, sevišķi karantīnas laikā, kad papildus jāmeklē motivācija, kāpēc tu dari to, ko tu dari, kāpēc nepārtraukt un nepalaisties.

Ir jau kārdinājums kādu dieniņu izlaist – nu, kas tad tāds notiks? Bet, ja izlaiž vienu dienu, tad jau neliekas nekas briesmīgs izlaist arī nākamo, un tas ir ceļš prom no skatuves. Izlaižot nedēļu, faktiski pazaudēts ir mēnesis. Ja grib dejot, ir jāpiespiežas.

Baletdejotāja Annija Kopštāle // Foto - Arkady Gluhih

Gundars Āboliņš: Annija, bet, ja jums viss izdodas ļoti labi, ja jūs to nedēļu cītīgi nostrādājat, kā jūs sevi atalgojat? Mani ļoti interesē, kā baleta mākslinieki šodien izbauda dzīvi, jo pirmos septiņus savas dzīves gadus esmu dzīvojis vienā dzīvoklī ar profesionālu balerīnu. Man ir dažas ļoti spilgtas atmiņas par to laiku – piemēram, balerīna no Ar Darba Sarkano karogu apbalvota Akadēmiskā Operas un baleta teātra, kā tolaik dēvēja mūsu operu, gatavoja izcilu bukstiņputru. Jūs zināt, kas ir bukstiņputra? Tā ir tāda miežu putra ar speķa gabaliņiem, kartupelīšiem un glazētiem sīpoliņiem – viņa to samērā bieži vārīja, un es lavījos virtuvē, lai dabūtu kādu piciņu gardās putras. Un arī viss tas, ko sauca par bohēmu... Tur, cik nu atceros, dzīve bija diezgan krāsaina.

Annija Kopštāle: Miežu putras nevāru, jo mans dzīvesveids un veselības stāvoklis liek man atteikties no visa veida cukura un ogļhidrātiem. Ēdu steikus, vistu un zivis, dārzeņus. Bet man ļoti patīk gatavot kūkas, kuras pati diemžēl gan nedrīkstu ēst. Man patīk pats process, gatavot tās smukās, garšīgās kūkas un tad iet ciemos, piemēram, pie kolēģiem…

Liene Kinča: …un skatīties, kā viņi kļūst resni (smejas)…

Gundars Āboliņš: Ar šo baletā varētu regulēt konkurenci, laiku pa laiku galvenajām konkurentēm aiznest kādu kūciņu (smejas). Bet, ja nopietni, kādreiz tomēr cilvēki mēdza satikties, bija visādas neformālas pasēdēšanas, aktieri tikās ar baletdejotājiem, dziedātājiem, literātiem, gleznotājiem, bet tagad mēs dzīvojam nošķirti pa saviem žanriem, un tur pat īsti nav vainīga pandēmija. Tā vienkārši ir atsvešināšanās, kas raksturīga mūsdienu sabiedrībai. Trūkst cilvēciskas komunikācijas, laika un vēlēšanās tādu uzturēt. Pat aktieri bieži vien neko nezina par kolēģiem no citiem teātriem, ja vien nesatiekas kādā filmēšanas laukumā vai seriālu ierunāšanā.

Annija Kopštāle: Patiesībā jau tāda reāla dīkstāve bija tikai vienu mēnesi, pagājušā gada martā. Nu, tad arī mēs baletā mazliet ļāvāmies visādām vaļībām un mazliet atpūtāmies, izbaudījām un papriecājāmies par to, ka varam neiet uz darbu, vienkārši pastaigāt pa mežu, pagulēt un kaut ko garšīgu pagatavot. Pārējā laikā mēs tomēr gājām uz treniņiem un strādājām.

Vieglāk ir, ja treniņi notiek kopā, tad arī viens otru atbalsta, motivē, uzmundrina. Ikdienas ritms, mēģinājumu process ir tas, kas baletdejotāju uztur normālā stāvoklī. Šobrīd pietrūkst emocionālās izlādēšanās, ko sniedz skatuve, kad dejojam skatītājiem.

Teiksim, Igaunijā ir jau brīvāki noteikumi, arī Spānijā teātri jau kādu laiku ir atvērti, mākslinieki uzstājas, notiek galā koncerti un izrādes, skatītāji gan laikam iet maskās. Bet vislielākais absurds šķiet, ja paskatās uz kolēģiem Krievijā – tur viss notiek, nekas nav apstājies, jauniestudējumi un repertuāra izrādes, galā koncerti un konkursi. Man liekas, Krievijā vispār tikai kādu mēnesi bija ciet teātri.

Liene Kinča: No pagājušā gada marta līdz maija beigām. Es to zinu tādēļ, ka man vajadzēja uz turieni braukt dziedāt izrādēs. Taču pēc tam Maskavas mērs ātri saprata, ka nav nekādas jēgas tai slēgšanai, un no rudens kā sezona atsākās, tā nav tikusi pārtraukta. Mani aicināja uz turieni atkal dziedāt, bet nevarēju braukt, jo nekādi nevarēju dabūt vīzu. Ir samazinājumi vai atlikšana, ja teātrī kāds sasirgst, bet tikai, ja tāds fakts tiek konstatēts. Mans dzīvesbiedrs dzīvo Maskavā un ir liels kultūras mīļotājs, viņš pirms mēneša bija Pēterburgā uz “Zemnieka godu” Marijas teātrī, sēdēja skatītāju pilnā zālē, neviens neprasa, vai tu esi vakcinējies vai slims, vai izslimojis kovidu. Mēs, protams, varam runāt, ka Krievija slēpj patieso saslimušo skaitu, bet kultūras dzīve tur nav apstājusies un tai netiek kaitēts tik ļoti kā pie mums.

Gundars Āboliņš: Nu jā, paliek tikai kameras žanri. Tomēr Vācijā, piemēram, šobrīd nav īsti arī variantu tikties ar kādu pat filmēšanas laukumā, jo tiek ievērots princips – ja filmē Minhenē, tad aktierus ņem tikai no Minhenes apkārtnes, lai izslēgtu tālu pārvietošanos pat vienas valsts teritorijā. Tā man pašam šogad nācās laist garām patiešām interesantus darbiņus, kaut epizodiskās, bet tomēr lomās Vācijā. Pēdējā laikā gan daļa kolēģu filmējas Igaunijā, viņi laikam ir mazliet drosmīgāki par mums – ierobežojumi nav tik strikti.

Liene Kinča: Man vispār liekas, ka dziedātājiem šis laiks ir visgrūtākais, jo nekāds ZOOM nav piemērots darbam ar balsi. Visi eksperimenti ar to parasti beidzas neveiksmīgi. Tajā pašā laikā dziedātāji Latvijā un visā pasaulē tika pasludināti par visinfekciozākajiem, jo mēs elpojam un mums dikcijas apjoms ir lielāks nekā citiem, attiecīgi pilienu izplatība, kas var vīrusu pārnest plašā rādiusā, ir ļoti intensīva un mēs varam inficēt visus skatuves partnerus un mūziķus, un arī skatītājus…

Dziedātājs lielā mērā ir tāds pats sportists kā dejotājs – mēs necilājam kājas, bet mūsu sniegums ir ļoti lielā mērā saistīts ar mūsu fizisko formu, lai cik dīvaini tas varbūt neliktos. Un šis laiks ir atkāpe no tradicionālā treniņu režīma – nav pieejams pianists vai dziedāšanai piemērotas telpas, līdz ar to arī formu uzturēt ir grūtāk.

Protams, tagad arī pasaulē dziedātājiem ir diezgan grūti, ja jādzīvo no uzkrājumiem un bez iespējām uzturēt savu profesionālo formu, ja tiek zaudēta motivācija un ienākumi, turklāt bez konkrēta plāna, kad ienākumu plūsma profesijā varētu atsākties. Jo pēc tā, ka šo un to nofilmē un parāda publikai, nevar spriest, ka nozarē viss notiek un nekādas pandēmijas ietekmes nav. Protams, man kā skatītājam ir ļoti svarīgi, ka varu noskatīties Vīnes Valsts operas “Parsifālu” vai Neapoles San Karlo teātra “Zemnieku godu”, sēžot mājās uz dīvāna, bet es šos dziedātājus esmu dzirdējusi dzīvē un… nu, tā nav pat attāla līdzība ar to, ko mēs dzirdam caur ekrāniem. Balss jauda un enerģētika zālē ir pavisam citāda. Ieraksta noskatīšanās ir informācijas ievākšana, iespēja sekot līdzi procesam, bet to nevar aizvietot ar klātbūtni skatītāju zālē. Zinu, ka Elīna Garanča ir izcila dziedātāja, bet ne jau caur ekrānu, pat vislabākajā HD kvalitātē. Man rudenī bija iespēja klausīties viņas solo programmu tepat Rēzeknes “Gorā”, un tas, lūk, bija pa īstam. Tas pats ar teātri – es kā lauku bērns visu bērnību izrādes lielākoties skatījos pa televizoru, bet tas taču galīgi nav tas pats, kas izbaudīt aktieru sniegumu klātienē.

Liene Kinča Abigailas lomā LNOB izrādē "Nabuko" // Publicitātes foto

Kā ir ar deju klātienē pret deju ekrānā no profesionālā viedokļa?

Annija Kopštāle: Šogad pabeidzu horeogrāfijas studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, man bija jātaisa diplomdarbs. Parasti izrāde, protams, tiek rādīta skatītājiem klātienē, bet šogad viss notiek videoformātā. Tas ir ļoti grūti, jo tas ir pavisam citādi – strādāt uz kameru, dejas valodā veidojot priekšnesumu skatītājam ekrāna otrā pusē. Uzskatu, ka tādā gadījumā tas ir pavisam cits uzdevums un cits darbs – taisīt tādu kā videoklipu ar kustību, kas tad attiecīgi tiek montēts un apstrādāts. Deja tāpat kā teātra māksla, opera vai tēlotājmāksla primāri ir klātienes māksla.

Elīna Gediņa: Kad sākās pandēmija, diezgan ātri sapratu, ka nekādas izrādes ZOOM vai tamlīdzīgā formātā netaisīšu. Vērsu skatienu iekšup. Laiku izmantoju ideju vākšanai un domāšanai, kā ikdienas skrējienā reizēm pietrūka. Laikmetīgajā dejā nav tik drastiskas treniņu prasības kā baletā, tāpēc varēju ieklausīties savā ķermenī, saprast, vai tas grib kustēties vai negrib, cik ilgi varu iztikt bez kustības. Saskāros ar ļoti daudziem jautājumiem, tostarp pašdisciplīnas lietām, kas izrādījās diezgan liels pārbaudījums, jo ir jau ļoti viegli “neaiziet uz mēģinājumu”, ja īstenībā nekur nav jāiet un tu esi mājās. Taču varu padalīties arī ar pozitīvo pieredzi pandēmijas laikā – man izdevās piedalīties divu nedēļu ilgās meistarklasēs ZOOM pie pasniedzējiem, pie kuriem normālā situācijā droši vien ne laika, ne ceļa izdevumu dēļ nenonāktu. Šajā gadījumā varēju to apvienot ar darbu teātrī. Meistarklases notika pusdeviņos no rīta, un es varēju paspēt pirms teātra mēģinājumiem stundu praktizēt kustību kvalitāti attālināti, mācīties pati. Sākumā šķita, ka tas būs neveikli un ka jutīšos neērti, bet tās bija divas brīnišķīgas nedēļas, kurās iegāju jaunā ritmā, īstenojot tādu kā radošo nometni ar domubiedriem, vienlaikus uzturot un uzlabojot savu fizisko formu.

Gundars Āboliņš: Uzsākot kādu darbu, tu jau gribot negribot uzliec sev pienākumu būt daudz maz regulāram. Man nesenākais projekts ir “Krietnā kareivja Šveika dēkas”. Tie ir 82 lasījumi, 38 stundas tīrā ētera laika. Lai sagatavotu šo apjomu, vajadzīgs četrkārtīgu stundu skaits ierakstiem, skaņas apstrādei, bilžu un mūzikas pielikšanai, kopēšanai, izvietošanai un tā tālāk. Protams, es to nedaru viens – man palīdz teātra kolēģi. Teātrī šis laiks ir sarežģītāks, jo it kā notiek darbs pie jauniestudējuma, tas tiek formāli pabeigts, bet neviens īsti nezina, kad būs pirmizrāde un nezini, kā sadalīt spēkus šim maratonam, cik laika un enerģijas būs vajadzīgs, un beigās zūd jēga un motivācija. Ja zini, ka divu nedēļu laikā ar izrādi ir jātiek galā, pēc tam būs pirmizrāde un mums būs jāiet ar to, kas ir, pie skatītājiem, tas palīdz savākties un strādāt uz rezultātu.

Elīna Gediņa: Tomēr pats materiāls, kas ir sadalāms kādās vienībās, arī jau pats liek kaut ko strukturēt. Bet, ja ir materiāls, kura pamatā nav gatava dramaturģija, ja izrāde tiek veidota, izejot no kustību kvalitātes un tikai tavās rokās ir noteikt, kā tā attīstīsies, ir citādāk, jo process jau var būt bezgalīgs. Ja nav termiņa, tas ir jāizdomā.

Ja nav materiāla, tas ir jārada un jāstrukturē pašam. Manā gadījumā tas nozīmē paškonfrontāciju un sevis ielikšanu tomēr kaut kādos rāmjos, lai darbs ritētu uz priekšu un kaut kāds gala rezultāts tiktu sasniegts. Jēga gan mēdz zust laiku pa laikam arī normālā režīmā.

Annija Kopštāle: Baletnieki vienmēr ir mācīti koncentrēties uz mērķi – uz pirmizrādi. Mēs zinām, ka tajā un tajā datumā mums ir jābūt savā vislabākajā formā, jo mums būs pirmizrāde, kaut vai asinis pa degunu. Šajā (pandēmijas – L.M.B.) laikā mēģinājumu process ir neierasti gauss. Februārī iestudējot izrādi, kas būs, ja būs, kaut kad rudenī, ir ļoti sarežģīti dabūt motivāciju un vēlmi strādāt tieši pie konkrētā repertuāra, sevišķi, ja tas nav tāds, kas pašai ļoti patīk. Ir tāda pretruna, ka varbūt var nemaz šo konkrēto repertuāru vēl nemēģināt, īpaši, ja ārēju apstākļu dēļ ir emocionāli grūti ar to saslēgties. Ja zini finiša taisni, uz to arī koncentrējies – process beigsies vai nu ar gandarījumu par paveikto darbu, vai arī beigsies posms, kurā esi strādājis pie darbiņa, kas vienkārši jāpadara līdz galam. Citādi tā rutīna, kas velkas nebeidzami, ir diezgan nogurdinoša.

Kāda ir pašreizēja situācija jūsu ikdienas darbā?

Gundars Āboliņš: Mēs mēģinām, nododam kovida testus, strādājam pavisam citās telpās nekā “Maskava-Gailīši” ansamblis, lai “burbuļi” nekrustotos, nesatiekamies, mēģinām saprāta robežās ievērot visus ierobežojumus, bet par to, kad būs pirmizrāde, neviens vēl īsti nezina. Tajā pašā laikā pie tekstiem, kameras un ierakstiem, datoriem un mikrofoniem esmu pavadījis tik daudz laika kā nekad agrāk. Bet gribēju prasīt, vai jums arī principā ir vairāk darba nekā parasti, normālos apstākļos bez pandēmijas?

Annija Kopštāle: Arī, jā.

Elīna Gediņa: Jā, šobrīd darba ir ļoti daudz, bet tas saistīts ar to, ka kāds no iestudējumiem atkal uz nenoteiktu laiku tiek pārcelts uz priekšu. Un vienā brīdī ir pārklāšanās, veidojas darbu sastrēgums no tekošajiem darbiem un tiem, kas pārcelti no agrāka laika. Nereti lēmums ir jāpieņem, izvērtējot savas fiziskās un emocionālās iespējas, vai vispār paralēli var konkrētos projektus realizēt.

Skats no kustību izrādes "Ļoti labas minūtes" Dailes teātrī (autori Elīna Gediņa, Rūdolfs Gediņš, Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo) // Foto - Agnese Zeltiņa

Liene Kinča: Šobrīd trešo nedēļu esmu Leipcigā, mēģinām pirmās trīs Vāgnera operas – “Fejas” “Mīlas aizliegums” un “Rienzi”. Vienu nedēļu pavadīju izolācijā līdz savam negatīvajam testam, un tagad notiek aktīvs mēģinājumu process. Bija nolikums, ka mums mēģinājumos jādzied FPP2 respiratoros, bet tas ir briesmīgi. Kad uzvelku respiratoru, tās ir fiziskas mokas – dziedot just tādas kā skavas uz ausīm. Vizieri vispār ir ārprāts – tur cilvēks var pats sev sabojāt dzirdi, jo skaņa sitas atpakaļ. Sazinājos ar savu aģentūru, lai viņi sūta mani mājās, ka neesmu ar mieru tā strādāt. Varu pilnīgi droši teikt, ka tādā režīmā, kādā mēģinām – četras stundas no rīta un četras vakarā, ar visām maskām un papildu iespēju iedzīvoties hroniskā migrēnā –, ja starp mums kāds saķers kovidu, visi uzreiz tāpat būs slimi un karantīnā. Pēc trim dienām mums visiem uztaisīja kontroltestu un, tā kā pilnīgi visiem tas bija negatīvs, intendants atļāva mēģinājumos maskas nevilkt. Izrādes plānotas nākamās sezonas sākumā. Orķestra mēģinājumu pagaidām nebūs, jo mūziķi mēģina Gewandhaus telpās un pāri ielai viņiem nav ļauts nākt. Taču arī dziedātāju sastāvs ir skaitliski liels un slims nav neviens… Man liekas, tas tomēr diezgan daudz ko pasaka, taču ne jau man spriest par politiku vai medicīnu. Katru rītu veicam manuālo ātro testu, uzrakstām papīru, ka tas ir negatīvs, un tad varam iet uz darbu. Divreiz nedēļā ir laboratorijas testi.

Annija Kopštāle: Latvijas Nacionālajā operā mēs kopš novembra katru otrdienu, nākot uz darbu, nododam siekalu testus, lai varētu pārliecināties par to, vai kāds nav saķēris vīrusu.

Un kas, jūsuprāt sagaidāms tuvākajā nākotnē, teiksim rudenī?

Liene Kinča: Man septembrī būtu jābūt izrādēm Ženēvā, bet Šveices valdība vēl nav devusi atļauju lielajiem iestudējumiem ar daudziem dalībniekiem uz skatuves, kas stāv tuvu viens otram. Daļa teātru pat vēl nav izziņojuši sezonu. Neviens īsti nezina, kā būs un vai atļaus tikai mazos iestudējumus – “Mīlas dzērienu” vai “Zemnieku godu”, vai atļaus arī tos ar lielu solistu sastāvu kori un trīskāršu orķestri. Protams, datumi ir apstiprināti, bet vai kaut kas no tā notiks, tiešām nezinu. Neslēpšu, ka laiku pa laikam arvien biežāk apciemo doma par to, ko es vēl varētu darīt bez dziedāšanas… Domāju, ka jebkurš mākslinieks šobrīd aizdomājas par to, kas būs, ja vēl viena vai divas sezonas būs tādas kā šī.

Esmu pārliecināta, ka kultūra kā tāda izdzīvos, taču tās ekosistēma būs traumēta. Ja divus gadus tev nedod ēst šokolādi, trešajā tu to nemaz vairs negribi, jo neatceries, kā tā īsti garšo.

Gundars Āboliņš: Man nesen bija saruna ar vienu labi situētu cilvēku, kurš apgalvoja, ka pāris vai piecu gadu laikā jebkuru balsi radio varēs imitēt līdz smalkākajām niansēm, aizstājot cilvēku ar mākslīgo intelektu. Tad man kļuva mazliet jocīgi. Sejas jau tagad var ielikt jebkurā bildē un neviens neredz atšķirību. Varbūt nākotnes cilvēkam vispār nekas dzīvs nebūs vajadzīgs, būs vajadzīgs kaut kas perfekts…

Annija Kopštāle: Ar tehniku jau var izdarīt visu ko. Taču kustība nekur nepazudīs, tāpat kā deja. Var jau taisīt videoklipus, var arī uz ķermeņa salikt punktiņus un imitēt dabisko kustību, izmantot avatarus un tamlīdzīgi. Bet mākslā jau tieši personība ir tā, kas rada to brīnumu, nevis mākslīgais intelekts. Mākslīgi var izveidot skaņu, balsi, kustību, bet tās nebaro dvēseli ne māksliniekam, ne skatītājam, un nekad nebaros.

Kas ir tas, kas jūs šajā laikā pašus iepriecina, uzmundrina un ļauj nedomāt par pandēmiju?

Gundars Āboliņš: Man šogad parādījusies īpaša interese par dārza darbiem, esmu pavadījis daudz laika ar rokām zemē, sastādījis puķes puķu kastēs, izkopis pamežu, sastādījis garšaugus. Man nav zaļo pirkstiņu, visu mācos, skatos mēness fāzes. Dārzs cilvēkam nozīmē kaut ko daudz vairāk nekā tikai garšaugus – tā ir dzīvotspējas nodrošināšana kaut kam ārpus sevis. Nezinu nevienu ļaunu dārzkopi vai puķkopi, tie visi ir labi cilvēki. Un vēl esmu pieradinājis vāveri, baroju to ar virtuves skapītī aizmirstiem valriekstiem un lazdu riekstiem. Parasti gan viņa nāk tikai tad, kad es viņu nevaktēju. Mani te arī visādi putni pārsteidz. Piemēram, pupuķis, Latvijas skaistākais putns, ar tādu seksti kā pankam. Es esmu arī “putnu vērotājs”! Man telefonā ir aplikācija, kas atpazīst putnu balsis. Es ierakstu to, kas apkārt skan, un skatos, kā tie dziedātāji izskatās un kā tos sauc.

Annija Kopštāle: Cilvēks ir dabas daļa, un tāpēc notiek tā sazemēšanās un enerģijas apmaiņa.

Elīna Gediņa: Mana tuvākā “sadarbība” ar dabu šobrīd ir ar riteni izbraukt cauri parkam uz teātri. Pandēmijas laikā gan kādi trīs jauni augi mājās arī ir parādījušies, bet šobrīd esmu diezgan aizņemta ar darbiem. Nesenākais tīra prieka avots bija raidījums “Dienaszagļu rīta rosme” kopā ar Mārtiņu Mielavu un Unu Rozenbaumu – gan filmēšana, gan tā kustību neveiklība un nebaidīšanās būt smieklīgam. Ļoti priecīgi! Starp citu, mums kaut kas pat jautāja, kas ir tas, ko mēs pārdodam? Bet mēs vienkārši gribējām dalīties ar prieku.

Liene Kinča: Līdz 5. jūnijam esmu Vācijā. Pēc tam ceru salasīt zāļu tējas laukos, jo tas man tāds ikgadējais rituāls – savākt tējas pirms Jāņiem. Pagājušogad daudz ko audzēju, jo biju uz vietas laukos, bet šogad laikam vairāk būšu pilsētā. Puķu dobē tomēr jaunu materiālu īsti apgūt nevaru, un ļoti gribu to apgūt, jo ceru, ka nākamā sezona nebūs tik tukša. Taču pandēmija, manuprāt, ir izdarījusi arī dažas ļoti labas lietas – tā ir likusi cilvēkiem saprast, ka nevajag daudz, lai būtu priecīgs. Un arī padomāt par to, ka varbūt nevajag slimiem iet uz teātri vai darbu, kā tas nereti bija līdz šim. Tas, starp citu, attiecas arī uz dziedātājiem, dejotājiem un aktieriem, kas nereti arī uz darbu gāja slimi ar dažādiem aizbildinājumiem.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt