Lauma Mellēna-Bartkeviča 22.06.2021

Bruģējot skrejceļu Latvijas teātrim pasaulē

Portreta foto no personīgā arhīva

Austrāliešu māksliniece, kuratore un producente Beka Bergere strādājusi un realizējusi radošas idejas Austrālijā, ASV un Eiropā, taču jau gadu viņa dzīvo un strādā Latvijā, uz kurieni viņu 2018. gadā pirmoreiz atvedis festivāls Homo Novus. Toreiz kopā ar horeogrāfu Džeimsu Bačeloru Latvijā tika izrādīts iestudējums Deepspace. Nākamajā gadā Beka atgriezās, atvedot līdzi vairākus jaunos producentus no Eiropas un Austrālijas. Šobrīd Beka Bergere dzīvo Latvijā un ir Latvijas Jaunā teātra institūta direktore. Viņas vadībā rudenī notiks vērienīga Latvijas teātra skate, šai vajadzībai veidojot jaunu digitālo platformu LiVe. Līdzās intensīvai latviešu valodas apgūšanai pandēmijas laiks Bekai bijis auglīgs jaunu ideju ģenerēšanai par Latvijas skatuves mākslinieku starptautiskās aprites veicināšanu.

 

Zinot, ka esi producējusi izrādes festivālos American Realness (Ņujorka), Dārvinas festivālā un Dance Massive (Austrālija), Fierce festivālā un Forest Fringe (Lielbritānija) un paralēli īstenojusi savus mākslas projektus, nevaru nepajautāt, kā tas gadījās, ka tu nonāci Latvijā?

Godīgi runājot, Latvija, protams, nav tā vieta, par kuru Austrālijā mācītu skolā. Taču Melburnā ir diezgan liela latviešu diaspora. Patiesībā skolā, draugu kompānijās mēs īpaši nerunājam par to, no kurienes nāk mūsu vecāki vai vecvecāki. Tikai tad, kad pārcēlos uz Latviju, sapratu, ka, piemēram, viena no manām draudzenēm – Bridžeta Balodis ir latviete. Viņas tēvs Jānis Balodis, starp citu, ir labi pazīstams dramaturgs Austrālijā [1]. 2018. gadā piedalījos IETM [2] Campus programmā Frižinā, Horvātijā, kur viena no lektorēm bija Gundega Laiviņa. Joprojām atceros viņas iedvesmojošo lekciju par festivālu Homo Novus un cik aizraujoši viņa stāstīja par festivālu, kas jau vairāk nekā 20 gadus darbojas pilsētvidē, sabiedrībā, starptautiskajā un vietējā apritē. Man tas bija neticams atklājums, kas pilnībā rezonēja ar manu pārliecību par to, ka mākslai ir jāreflektē par sociālām pārmaiņām šodien. Studentu grupā bija arī Ina Ločmele un Evija Sedola no Ģertrūdes ielas teātra, ar kurām meistarklašu gaitā sadraudzējos. Tad sekoja virkne savstarpēji nesaistītu notikumu, bet galu galā Džeimsa Bačelora dejas kompānija, kurā darbojos kā dramaturģe, piedalījās 2018. gada Homo Novus festivālā ar dejas duetu izrādi Deepspace Dzelzceļa muzejā. Tās nedēļas laikā es totāli iemīlējos gan festivālā, gan Latvijā. Sāku meklēt iespējas, kā šeit varētu atgriezties. 2019. gadā organizēju IETM Campus programmas beidzēju, lielākoties neatkarīgu brīvmākslinieku simpoziju, kura mērķis bija diskutēt par to, kā neatkarīgie mākslinieki var veidot spēcīgu kopienu, kas atstātu savu nospiedumu nākotnes kultūrā un sabiedrībā. Paralēli šīm rosinošajām diskusijām ieguvu i-Portunus grantu programmāRadošā Eiropa”, kas ļāva man kopā vācu kolēģi Pēteru Danielu Hengstu atgriezies Latvijā, lai īstenotu projektu Māksla ainavām” Ķemeru dabas parkā, biodinamiskā organiskajā saimniecībā Latgalē un citur. Latvijas iepazīšana caur tās dabu un cilvēkiem man ļāva nostiprināties pārliecībai, ka šeit es gribētu dzīvot, lai arī brīvmākslinieku situācija te nav viegla. Bet dzīves kvalitāte, daba un cilvēki – fantastiski.

Šķiet, tu iezīmē jaunu posmu Latvijas Jaunā teātra institūta darbībā, liekot lietā savu vērā ņemamo starptautisko pieredzi un kontaktus un neļaujot pandēmijas apstākļiem likt šķēršļus radošajām iecerēm, vien liekot rast citus, attālināti īstenojamus risinājumus. Vai tu vispār varēji iedomāties, ka kādreiz strādāsi Latvijā?

Tā ir kārtējā apstākļu sakritība manā dzīvē. Sākumā man nebija domas meklēt pastāvīgu darbu šeit, jo ar saviem radošajiem projektiem kopā ar Džeimsu [Bačeloru] un Pēteru Danielu [Hengstu] varēju strādāt attālināti. Taču, protams, pandēmijas rezultātā arī daudzi izrāžu un performanču projekti citur tika atcelti, līdz ar to darba jautājums kļuva aktuāls. Uzzinot, ka organizācija, kas nodarbojas ar man nozīmīgā festivāla Homo Novus organizēšanu, meklē vadītāju, turklāt vienlaikus piedāvā iespēju piedalīties pandēmijas gada festivāla rīkošanā, es gluži vienkārši nevarēju nepieteikties. Tas gan bija gana sarežģīti gan latviešu valodas, gan dažādu citu aspektu dēļ. Taču, kad man piedāvāja šo darbu, es nespēju noticēt! Līdz pat brīdim, kad Gundega Laiviņa pagājušā gada nogalē devās mācīties uz ASV, mēs burtiski strādājām plecu pie pleca, roku rokā. Tā iznāca, ka nu jau veselu gadu manas mājas un darbs ir šeit, Latvijā.

Kā tu savā ikdienā spēj sabalansēt šos trīs diezgan atšķirīgos ampluā – māksliniece, kuratore un LJTI direktore?

Vienmēr esmu paralēli darbojusies vairākos ampluā. Parasti tie pat nav atdalāmi. Piemēram, kad strādāju kā māksliniece, man vienmēr ir jādomā, kas ir iespējams un kas principā nav iespējams, kas varētu būt iespējams, bet šobrīd nav iespējams, un tā tālāk. LJTI aiz manis stāv saliedēta komanda – tas ir milzīgs zināšanu, pieredzes un darbu daudzums, ko nekādā ziņā nevar padarīt vienatnē.

Runājot par līdzsvaru starp dažādām funkcijām, manuprāt, mākslinieks un kurators ir viens un tas pats, vismaz manā gadījumā noteikti – mākslinieks rūpējas par ideju, vietu un telpu, bet kurators rūpējas… par visu pārējo, vārda rūpēties” visplašākajā nozīmē – pilsētu, kopienu, māksliniekiem, politiku, nākotni, pagātnes izpratni šodienā.

Producēšanas birokrātija iet roku rokā ar radošumu – gan neatkarīgu mākslinieku un institūciju, gan institūciju sadarbībā. Mans draugs un kolēģis Ārons Raits, kurš ir FIERCE festivāla mākslinieciskais vadītājs Birmingemā, uzrakstīja lielisku eseju Professionally unprofessional (“Profesionālais neprofesionālis” – L. M. B.) par to, ka katrs no mums var būt ļoti daudzveidīgs savās izpausmēs un īpašībās, reizē paliekot uzticīgs sev un nodrošinot augstāko profesionalitātes pakāpi. Es laikam nenošķiru personību no funkcijām.

Māksla tev galvenokārt nozīmē dialogu ar sabiedrību. Vai tas sakņojas tavā izglītībā?

Formālās izglītības procesā esmu studējusi filozofiju, vēlāk izvēloties specializāciju teātrī un bioētikā. Taču paralēli esmu mācījusies arī, piemēram, fizioloģiju, kaut arī to neiznāca pabeigt. Tomēr jāsaka, ka lielāko daļu savu prasmju esmu apguvusi darot. Studējot Monašas universitātē, darbojos tās teātrī, producēju izrādes, piemēram, Federiko Garsijas Lorkas “Asins kāzas”, Šekspīra lugas, visu, ko tādā studentu teātrī var iedomāties. Patiesībā man laimējies izaugt un darboties ļoti īpašā Austrālijas mākslinieku paaudzē [3], ar kuru kopā studējām no 2007. gada. Es biju viena no jaunākajām šajā paaudzē, taču man izdevās pašus pirmos soļus mākslā un producēšanā spert sabiedrībā novērtētos un tolaik arī no valsts puses samērā dāsni finansētos projektos, sadarbojoties ar nevalstiskajām organizācijām. Joprojām ar šiem māksliniekiem sazinos un reizēm sadarbojos, lai gan Austrālijā nedzīvoju jau vairākus gadus un diemžēl arī valdības atbalsts mākslai tagad tur ir daudz mazāks.

Kā tu nonāci Ņujorkā?

Gluži kā daudz ko citu manā dzīvē, to noteica virkne sakritību. Austrālijā biju ieguvusi stipendiju, lai gadu strādātu savā mīļākajā mākslas kompānijā Forest Fringe un FIERCE festivālā Anglijā kā rezidējošā producente. Tā ir vadošā kompānija performances žanrā un praksē. Fierce festivāls Birmingemā, manuprāt, vispār ir paraugs, kā jāstrādā ar māksliniekiem un festivālu pilsētvidē. Birmingemā sadarbojos ar Benu Praioru un multimākslinieku Migelu Gutjerresu no Ņujorkas. Tieši tobrīd meklēju jaunu darbu, par ko stāstīju Benam. Un viņš man vienkārši pavaicāja – vai tu vari nākamnedēļ pārcelties uz Ņujorku? Es teicu – jā! Tā nokļuvu Amerikā un Ņujorkas performanču un laikmetīgās dejas vidē, veidojot laikmetīgās dejas un performances festivālu American Realness, kas pašlaik vairs neeksistē. Vēlāk strādāju arī Modernās mākslas muzejā MoMa PS 1 centrā kā interne live (programmas “dzīvajā”) nodaļā ar performancēm un sarunu programmām. Tomēr par spīti neskaitāmām iespējām mākslas pasaulē dzīve Ņujorkā ir ļoti strauja, nogurdinoša un ļoti dārga. Man bija sapņu darbs, producēju starptautisku festivālu un veidoju mākslas projektus, taču man nebija naudas, par ko nopirkt pārtiku. Tāpēc sāku piestrādāt veikalā, un, protams, tas nozīmēja elementāru fizisku pārslodzi, kad vienkārši vairs nebija spēka ne iet uz izrādēm, ne satikt draugus. Tas ir diezgan tipisks Ņujorkas stāsts, un arī diezgan likumsakarīgs iznākums bija mans lēmums doties no turienes prom, turklāt tas sakrita ar Donalda Trampa ievēlēšanu 2016. gadā, kad liela daļa ņujorkiešu pārtrauca savas ikdienas gaitas un devās ielās protestēt. Tas viss kļuva neproduktīvi un nogurdinoši.

2017. gadā pārcēlos atpakaļ uz Austrāliju, jo iepriekšējos trīs gadus biju visu laiku “mētājusies” starp Austrāliju, Apvienoto Karalisti un ASV. Man gribējās atgriezties, lai saprastu, kas ir mainījies, iegūt māju sajūtu. Sāku producēt Austrālijas lielāko dejas festivālu Dance Massive Festival kā starptautisko delegātu koordinatore.

Tā sākās tava sadarbība ar Džeimsu Bačeloru?

Jā, Dance Massive es satiku Džeimsu, un mani ārkārtīgi uzrunāja viņa darbi, tas, kā viņš strādā. Es vairs negribēju būt tikai producente, gribēju vairāk pievērsties tieši mākslas radīšanai, un tam radās arī atbilstoši priekšnoteikumi. Džeimss pats organizēja savas kompānijas tūres Itālijā un Francijā, bet vajadzēja papildu finansējumu. Un tas, ka man bija pieredze finanšu piesaistīšanā un producēšanā, man pavēra ceļu uz Eiropu. Saproti, austrālietim nokļūt Eiropā ir tāds mazliet nepiepildāmais sapnis – vispirms jau salīdzinoši lielo ceļa izmaksu dēļ. Toties, kad tūru organizēšana ir darbs, tas ir citādāk. Mūsu kopīgās tūres izdevās lieliski, sāku sadarboties ar Džeimsu kā deju izrāžu dramaturģe, veidojot arī jaunus individuālos projektus, kas rezultātā noveda līdz lēmumam ar kompāniju turpmāk bāzēties Eiropā. Tas bija 2019. gads, kas bija ļoti intensīvs un brīnišķīgs. 2020. gadā bija paredzētas vairākas lielas tūres, bet… kā mēs zinām, pasaule mainījās.

Klausoties tavu stāstu, šķiet, ka tev izdodas ļauties plūsmai.

Man ir priekšnoteikumi, kāpēc es to varu. Līdzās citām apstākļu sakritībām, man nav ģimenes, bērnu, vecāku, kuriem būtu slikta veselība, nav nekādu iemeslu nedarīt to, ko gribu darīt. Ne katram ir šāda privilēģija un iespēja būt elastīgam, daudz ceļot un ļauties plūsmai. Tāpat ir jāsaprot, ka šāds režīms liek nepārtraukti turēt roku uz pulsa, meklēt finansiālu atbalstu ieceru īstenošanai, nenogurstoši pārliecināt par savām idejām.

Māksla ir tas, kas sabiedrību padara labāku, rūpējas par garīgo pasauli, vērtīborientāciju, sabiedrības saliedēšanu, tāpēc tai ir jābūt pieejamai ikvienam, neatkarīgi no valodas barjerām, vēsturiskiem apstākļiem vai jebkāda veida citādību sociālā izpratnē. Māksla vidē, pilsētā, kas ļauj to ieraudzīt plašākam lokam, ir ļoti atbalstāma lieta, taču ne vienmēr šī ideja rod atbalstu valdībā, sabiedrības pārvaldē.

"Jautājumu projekts", festivāls "Homo Novus" 2020, Vakarbuļļu pludmale // Foto - Andrejs Strokins

Tu jau minēji, ka nācās atcelt Džeimsa Bačelora 2020. gada tūri. Pandēmija mākslas un kultūras jomu satricināja diezgan pamatīgi. Līdzās dīkstāvei un zaudējumiem samērā maz tiek runāts par pandēmijas ietekmi uz garīgo veselību, īpaši tik emocionāli trauslā un jūtīgā sabiedrības daļā kā mākslinieki. Vai tev par to ir viedoklis?

Skaidrs, ka mākslinieki un mūziķi ir emocionāli daudz trauslāki, jūtīgāki un ievainojamāki nekā citu profesiju pārstāvji. Austrālijā, piemēram, ir ļoti augsts mākslinieku pašnāvību skaits, tādēļ izveidota pat īpaša atbalsta organizācija ar diennakts bezmaksas krīzes tālruņa līniju. Galvenie krīzes cēloņi, protams, ir nestabilitāte attiecībā uz darbu, finanšu situāciju, sabiedrības vērtējumu, kas mainās vienā acumirklī. Katrā valstī tendences atšķiras, bet, strādājot Latvijā, arī esmu novērojusi, ka bieži vien cilvēki mākslas jomā pārstrādājas, nesaņemot pretī ne atbilstošu atalgojumu, ne novērtējumu. Šķiet, ka par garīgo veselību vispār vajadzētu runāt stipri vairāk, un ne jau tikai pandēmijas dēļ. Pandēmija kalpoja kā katalizators, lai šīs lietas vairāk izgaismotos – garīgās veselības jautājumi mākslas pasaulē bijuši aktuāli vienmēr, taču vienmēr ap tiem bijusi zināma kauna, baiļu un stigmatizācijas aura. Ja tev ar to ir problēmas, tu skaities vājš.

Ļoti maz tiek publiski runāts par izdegšanu, depresiju, trauksmi, nav izpratnes, ka par garīgo veselību jārūpējas tieši tāpat kā par fizisko. Ja negribam ārstēt garīgās slimības, mums jārūpējas par garīgo veselību.

Ikvienam, bet sevišķi tiem, kas jūtīgāk tver pasaules vibrācijas. Es, piemēram, esmu izgājusi garīgās veselības pirmās palīdzības kursus Austrālijā, bet šeit par tādiem brīnās. Teiksim, par to, ka nav jācenšas par katru cenu “saņemties” un “sakost zobus”, ja jūties slikti, un par to nav jājūtas vainīgam darba devēja vai kolēģu priekšā. Ir pilnīgi normāli šādā situācijā paņemt brīvu dienu. Desmit gadu laikā esmu zaudējusi kopskaitā piecus draugus no mākslinieku aprindām, kas izdarījuši pašnāvību izdegšanas dēļ – bet tas nav situācijas risinājums. Jo vairāk mēs runāsim pār šādām lietām, jo labāk.

Pagājušā gada rudenī festivālā Homo Novus izrādes lielākoties bija baudāmas individuāli un pastaigas vai līdzīgā formā bez maksas – no vienas puses, ļoti slavējama aktivitāte, no otras – vai par brīvu pieejama māksla nedod publikai signālu, ka par to principā nav jāmaksā?

Manuprāt, par mākslu būtu jāmaksā valstij vai valdībai. Mākslai vienmēr būtu jābūt pieejamai bez maksas, jo tā ir nevis elitāra prece, bet nepieciešamība. Tā ir viena no sfērām un vērtībām, līdzās veselības aprūpei un izglītībai, kas nodrošina valsts un nācijas pastāvēšanu un iespēju attīstīties. Protams, tas ir tāds ideālmodelis, kuru lielākajā daļā valstu nav iespējams pilnībā īstenot. Uz to būtu jātiecas, kā to mēģina darīt Koupio festivāls Somijā un Fusebox mākslas veicināšanas festivāls Teksasā ASV, taču, protams, valsts un pašvaldību ieguldījumu apjomi minētajos pasākumos ar Latviju diemžēl nav salīdzināmi. Es tiešām uzskatu, ka mākslai būtu jābūt pieejamai par brīvu pēc iespējas plašākai sabiedrībai, bet realitātē ir skaidrs, ka arī šogad Homo Novus būs gan bezmaksas pasākumi, gan tādi, uz kuriem būs jāiegādājas biļetes. Tomēr, iegādājoties biļeti, to var pasniegt arī kā dāvanu kādam, kas varbūt gribētu baudīt mākslu, bet nevar to atļauties – tādējādi varam dalīties ar citiem, atkal padarot mākslu pieejamāku plašākam cilvēku lokam.

Šogad plānota arī Latvijas teātra izrāžu skate starptautiskai publikai. Pastāstīsi par to?

Jā, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējumam, tiks veidota jauna digitālā platforma, kas pēc vairāku gadu pārtraukuma šoruden un arī turpmāk ļaus prezentēt Latvijas teātru izrādes ārzemju auditorijai. Plānojam skati organizēt kombinētā formā – būs gan klātienes, gan attālināti pasākumi, izrādes, tikšanās, izrāžu prezentācijas un tamlīdzīgi.

Mērķis ir pēc ilgāka pārtraukuma pārliecinoši atgādināt par Latvijas teātri un radīt par to interesi starptautiski.

Protams, gribētos aicināt cilvēkus uz Rīgu, taču realitāte prasa nodrošināties ar hibrīdformu, lai sasniegtu pēc iespējas plašāku auditoriju. Arī satura ziņā mērķis ir parādīt pēc iespējas plašāku pieejamo izrāžu spektru, atlasot dažādu žanru un stilu izrādes, ne tikai tādas, kas kvalificētos laikmetīga teātra festivālam.

Vai tev pašai līdz šim ir izdevies aptvert to spektru, kādu šodien piedāvā Latvijas teātris par spīti pandēmijas apstākļiem? Kādas, tavuprāt, ir LJTI prioritātes tuvākajam laikam?

Par to, vai man izdevies aptvert Latvijas teātra kopainu, varu teikt gan “jā”, gan “nē”. Esmu ļoti centusies apgūt un uzzināt pēc iespējas vairāk, cik nu tas ir bijis iespējams, – intensīvi mācos latviešu valodu, apgūstu teātra vēsturi, sekoju līdzi visam, kam bija iespējams sekot tiešsaistē, ierakstos, ļoti gaidu skates atlasi. Stratēģiski vairāk domāju par LJTI starptautisko darbošanos un skrejceļa bruģēšanu brīdim, kad beigsies pandēmijas ierobežojumi. Vienlaikus esmu lepna, ka pa šo gadu izdevies īstenot vairākus patiešām būtiskus projektus arī attālināti. Nupat kā pabeidzām attālinātās meistarklases “Ar vārdiem acīs” ar Timu Etčelsu, britu teātra kompānijas Forced Entertainment māksliniecisko vadītāju. Tajās piedalījās desmit dažādi Latvijas mākslinieki – dramaturgi, režisori, horeogrāfi, mākslas un kultūras menedžeri. Tieši šobrīd notiek arī platformas Magic Carpets projekts Cēsīs, kur piedalās seši latviešu mākslinieki, kas veido trīs nedēļas ilgu mākslas laboratoriju, iesaistot vietējās kopienas. Esmu priecīga, ka institūts sadarbosies ar, manuprāt, lieliskāko Austrālijas teātra kompāniju Back to Back Theatre, kas uzmanību pievērsusi māksliniekiem ar invaliditāti. Kā jau teicu iepriekš, meistarklases var notikt attālināti, esam par to pārliecinājušies un turpināsim ar tām strādāt, sniedzot Latvijas māksliniekiem pieredzes apmaiņas un izglītošanās iespēju bez nepieciešamības kaut kur braukt.

Paralēli varu palepoties ar projektu “Paplašinātā pieeja laikmetīgajai mākslai”, ko vada Normunds Pīlips no Sabiedrības Integrācijas fonda un kurā piedalās 38 mākslinieki, diskutējot par to, kā uzlabot mākslas pieejamību plašākai sabiedrībai, kā to padarīt iekļaujošāku, piemēram, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Man tā ir īpaši tuva tēma, jo pati tieši tādēļ kādreiz apguvu austrāliešu zīmju valodu, kā arī prasmi aprakstīt redzamo vārdos, kas īpaši svarīga ir neredzīgo auditorijai. Latvijā šo sabiedrības grupu integrēšana mākslas sfērā ir samērā jauna, bet ļoti svarīga tēma. Tāpat ar Baltijas Kultūrkapitāla fonda atbalstu veidosim projektu kopā ar Lietuvas Dejas informācijas centru un Kanuti Gildi Saal Igaunijā, rīkojot kopīgu festivālu Baltic Takeover Somijā, Helsinkos, 2023. gadā, aicinot pa trim māksliniekiem no katras valsts veidot daudzveidīgu Baltijas laikmetīgās skatuves mākslas panorāmu.

 


[1] Jānis Balodis (1950), dramaturgs. Dzimis Austrālijā, mācījies E15 teātra skolā Londonā, strādājis par skolotāju, skatuves strādnieku, tēlojis lomas un iestudējis izrādes. Jāņa Baloža lugas iestudētas dažādos austrāliešu teātros. Austrālijas teātra un dramatiķu sabiedrībā tiek augstu vērtēts rakstnieka devums drāmas, mūzikla un televīzijas scenāriju jomā. Darbojas arī profesionālās rakstnieku organizācijās un kā mācībspēks dažādās augstskolās. Vairāk: Gundegas Saulītes rakstā Latvijā viesojas dramatiķis Jānis Balodis no Austrālijas,  LAIKS, 09.10.2010. https://www.literatura.lv/lv/person/Janis-Balodis/874369

[2] IETM – starptautiska laikmetīgās skatuves mākslas tīklošanās organizācija, kuras dalībnieki lielākoties ir neatkarīgi mākslinieki no visas pasaules.

[3] Tajā ietilpst režisori Annie-Louise Saks, Benedict Hardie, Stephen Nicolazzo, Declan Greene.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt