Mans režijas krusttēvs
Turpinot tiešsaistes sarunu ciklu par Oļģerta Krodera nozīmi un mantojumu Latvijas teātrī, septembra izskaņā piedāvājam sarunu ar režisoru Juri Rijnieku, kurš Kroderu sauc par savu režijas krusttēvu.
Savulaik, pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, tādu jaunu un lecīgu Drāmas teātra kursa absolventu Kroders pasauca strādāt uz Liepājas teātri. Būtu darbs Rīgā atradies, tak nebrauktu uz Liepāju. Bet aizbrauca, jo pats Kroders paaicināja, un labi, ka tā. Jo bez Krodera varbūt nemaz nebūtu režisora Rijnieka un vēlāk, arī Krodera mudinātā, Jaunā Rīgas teātra tradīcijas atjaunotāja 90. gadu sākumā. Juris Rijnieks meklēja novatorisku teātra valodu katrā jaunā iestudējumā pārmaiņu laikā, kad neviens neatceras, no kā īsti dzīvoja, bet atceras, ka māksla bija iekšējās brīvības manifestēšanas telpa paralēli brūkošajam padomju režīmam un Atmodas saviļņojumam.
1986. gadā Liepājas teātrī top Jēkaba Janševska “Dzimtene” Jura Rijnieka dramatizējumā un režijā. Kroders esot Rijnieku uzrunājis apmēram tā: “Klausies, man te nav, kas taisa izrādi…” Iemetis ūdenī un licis pašam mācīties peldēt. Tāpat kā aktierus mācījis nebaidīties no izgāšanās, neļauties lampu drudzim un vispār – nebaidīties, bet darīt. Kroders Rijnieku vēlāk sakūdījis iet strādāt uz vecās Smiļģa skatuves Jaunajā Rīgas teātrī un pēc ilgāka klusuma perioda uzradies pirmizrādē ar sevi raksturīgo ironisko stiliņu, vaicādams: “Kas šito taisīja? Tu? Pats? Nu… gandrīz kā Smiļģim.”
Liekas, arī darbā ar topošajiem aktieriem Juris Rijnieks apzināti vai neapzināti ir Krodera mantinieks – lēnām, bet neatlaidīgi verot vaļā iekšējo pasauli, atkārtojot un motivējot, mierinot un nesteidzoties, neaizmirstot humoru un cilvēcīgumu, kam pozitīva rezultāta sasniegšanā ir ne mazāk svarīga loma kā Staņislavska “ābecītei” – pašsaprotamajam pamatarsenālam, kas neizslēdz citas skolas, metodes un režijas valodas.
Rakstīt atsauksmi