Vēsma Lēvalde 30.09.2021

Teātris pasaules līdzsvara meklējumos III

Skats no LT izrādes "Kā mīl tā otra puse" // Foto - Justīne Grinberga

Apsolījums un iznākums

Septembra vidū LTDS rosina elektronisku diskusiju par “Spēlmaņu nakts” žūrijas modeli. Loģiski, jo, pieaugot teātra apvienību un izrāžu skaitam, turklāt ārkārtīgi plašā stilistiskajā amplitūdā, iedziļināšanās ir apšaubāma un tiek apšaubīta. Sapriecājos, jo jau kādu laiku esmu par to domājusi un izdomājusi divpakāpju modeli, kas darbotos līdzīgi kā sporta spēlēs. Nosūtu ideju apspriešanai kolēģiem un LTDS valdei. Viss beidzās kā tajā dziesmiņā: “Tupi, pele, stūrī!”

15. septembrī dodos uz Liepājas stacijas ēku, lai kopā ar Ēriku Vilsonu vērtētu amatieru izrādi “Mūra pils tuksnesī”. Neesmu eksperte amatierteātra specifikā, taču šī iestudējuma dramaturģe un režisore ir viena no manām bijušajām studentēm LiepU Rakstniecības studiju programmā Sandija Santa. Arī anotācija mani ieintriģē, jo apsola iestudējuma formu, kas ir viens no aktuāliem pētījuma objektiem beidzamajos gados, proti, skatītājus iekļaujoša kopienas teātra izrāde. Tā kā tā norisinās īpašvietā, kas ir brīnišķīga, lai arī trakoti nolaista un ar “eiroremonta” ielāpiem pabojāta vēsturiska ēka, ceru uz savdabīgu, varbūt pat eksperimentālu pieeju. Amatierteātra trupas pamatu veido bijušā Metalurgu Tautas teātra dalībnieki, un šis kolektīvs gadu desmitiem bijis stabils un diezgan populārs. No Metalurgu Tautas teātra nācis (un uz to gājis) ne viens vien profesionālā teātra aktieris. Šobrīd kolektīva nosaukums ir Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra amatierteātris “Projekts”. Iestudējuma radošajā komandā ir profesionāļi – horeogrāfe Katrīna Albuže, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Edgars Niklasons, skaņu operators Andris Jeziks, izrādē ka viesmākslinieks piedalās LNOB solists Armands Siliņš.

Notikuma centrā ir stacijas apkopējas tēls – Ņinas tante, kurai ir pēdējā diena darbā, un šis apstāklis sievietei uzvanda atmiņas un pārdomas par zūdošo laiku. Tad stacijā ienāk klaidonis, kuram kabatā ir vairākus gadu desmitus veca autobusa biļete. Situācija iegūst mistisku noskaņu. Tomēr šī intriģējošā līnija izčākst, jo tālāk seko kaut kas līdzīgs komiskām stacijas ikdienas dzīves ainiņām, kam nav saistības ar anotācijā solīto, vēl jo mazāk – ar nosaukumu. Rodas sajūta, ka kopienas vietā bijis personāžs no kādas pazīstamas Krilova fabulas, kur visi pūlas no sirds, bet vezums nekust ne no vietas. Labākais ir Armanda Siliņa dziedājums un izgaismotā stacijas telpa, simpātiska ir Inese Indriksone Ņinas tantes lomā.

Skats no amatierteātra "Projekts" izrādes “Mūra pils tuksnesī”  // Foto - Egons Zīverts

Forma un saturs

Pāris dienu vēlāk Liepājas teātrī notiek Elena Eikborna (Alan Ayckbourn) lugas “Kā mīl tā otra puse” pirmizrāde Gundara Silakaktiņa režijā. Žanrs raksturots kā romantisks farss, un pret to nebūtu nekas iebilstams. Varētu jau atzīt, ka neesmu šādu izrāžu mērķauditorija, un likt punktu, bet ir dažas profesionāli uzteicamas lietas. Pirmkārt, tā ir Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija, kas precīzi atbilst iestudējuma mērķauditorijas vēlmei visu saprast ātri un bez piepūles, gūstot arī estētisku baudu. Vienlaikus skatuve skaisti iezīmē paaudžu plaisu un tā laika vidusšķiras mīlestību pret popārtu. Skatuve ir precīzi sadalīta divos dzīvokļos, divos pretmetos. Pelēkajā elegancē ar karalienes Elizabetes portretu fonā (precīzāk – ar pusi no tā) mīt Leona Leščinska un Karīnas Tatarinovas atveidotais Fosteru pāris, bet košajā, ironiski rotaļīgajā pusē mīt jaunā Filipsu ģimene Sanda Pēča un Anetes Berķes izpildījumā. Elizabetes pusīte Filipsu dzīvoklī ir pārtapusi popārta plakātā. Jurates Silakaktiņas kostīmi ir burvīgi, jo vizuāli ir ieturēts 20. gadsimta 60.-70. gadu mijas stils. Fosteri ir izsmalcināti, ļoti estētiski un romantiski, turpretī Filipsu kostīmi veidoti atšķirīgi – viņi atgādina animācijas filmu varoņus vai karikatūras.

Savukārt Rolanda Beķera un Lauras Jerumas iemiesotie Feterstouni vizuāli ir kaut kas pa vidu, un lugā viņi arī netīši jaucas abu iepriekšminēto pāru attiecībās pa vidu. Līdzīgi izvēlēts arī spēles stils – Leščinskis un Tatarinova spēlē smalki un atturīgi, teju psiholoģiski. Pēcis un Berķe ņemas pa skatuvi azartiski un ar tīšu pārspīlējumu kā klauni, bet Beķera un Jerumas spēle tiecas uz klasisku grotesku.

Ainām pa vidu ir ar saturu nesaistītas muzikālas deju intermēdijas, ko Ingas Krasovskas horeogrāfijā izpilda nule teātrī ienākušie jaunie aktieri. Iepakojums izrādei ir nevainojams, bet saturu te laikam neviens īsti nemeklēs, tāpat kā ballīšu plaukšķenei.

Skats no LT izrādes "Kā mīl tā otra puse" // Foto - Justīne Grinberga

Sestdienas vakars aizrit klasiskā formā, kas ir bauda dvēselei un ausīm – Liepājas simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncerts ar vijolnieci Paulu Šūmani “Lielajā dzintarā”. Tā ir īstā romantika manā (laikam jau konservatīvajā) gaumē. Pirmajā daļā minorīgais, ziemeļnieciski vēsais Sibeliuss – 1904. gadā sacerētais “Vijolkoncerts reminorā op.47”, otrajā – dramaturģiski piesātinātā Čaikovska simfonija “Manfrēds”(1885), kuras pamatā ir Bairona tāda paša nosaukuma luga, kas “vēsta par vientuļa, vainas apziņas mocīta varoņa klejojumiem pa kalniem un iekšējā miera meklējumiem” (citāts no anotācijas). Noslēguma Allegro con fuoco ļauj atrast mieru un aizmiršanos ne tikai Manfrēdam, bet arī man.

Laikmets un māksla

Septembra teatrālo notikumu kontekstā jāpiemin arī Liepājas Mākslas forums, kurā pirmizrādi piedzīvo Liepājas Leļļu teātra iestudējums pēc Ēriha Kestnera darba “Mazais cilvēks” Ģirta Šoļa režijā. Izrādes nosaukums sola “pārsteidzošu cirka mistēriju”, un, domājams, vismaz daļai bērnu tā arī šķitīs. Atverama leļļu māja, par izrādes personāžiem pārtapusi Bārbiju un Kenu kolekcija, sadarbībā ar burvju māksliniekiem Pecolli iestudēti triki, un tas viss notiek uz mazas sarkana samta arēnas. Jāatzīst, ka izrādi neredzēju, taču kopā ar topošajiem Rakstniecības studiju maģistriem paviesojāmies leļļu teātrī, aptaustījām rekvizītus un uzklausījām stāstījumu par izrādes tapšanu. Mākslinieciskā vadītāja Lelde Kaupuža izstāsta arī par liepājnieku viesošanos Klaipēdā, starptautiskajā leļļu izrāžu festivālā, ar iestudējumu mazuļiem “Es un mana mamma”, kā arī par gūtajiem iespaidiem citu festivāla dalībnieku izrādēs. Priecē šī teātra tiekšanās pēc profesionāla līmeņa – galu galā leļļu trupa kā satelīts Liepājas teātrī pastāvēja 20 gadu – no 1949. līdz 1969. gadam, kad leļļu teātra ēkā sāka darboties Latvijā pirmā Mazā zāle.

Septembra pēdējās brīvdienas Liepājas Mākslas forumam ir reti labvēlīgas – pēc stiprām lietavām nedēļas nogalē saulīte ripo pa zemes virsu un pat jūra atkal vilina ar gluži paciešamu ūdens temperatūru. Manā dienaskārtībā ir Kristīnes Brīniņas iestudējums pilsētvidē “Izdzīvot bērnu”, kas pieteikta kā dokumentāla dejas izrāde. Savā ziņā tas ir turpinājums jauno aktieru izrādei “Upe”, tikai šoreiz dalībnieki ir nevis teātra profesionāļi, bet vienkārši mammas un tēti, kuri caur kustību un bērna valodu iejūtas savu atvašu “ādā”, spēlē spēles un kopē kustības. Izrādē darbojas trīs meitenes un divi puikas, ko atveido divi tēti un trīs mammas. Jau pavisam drīz par skatītāju (un arī manu) favorīti kļūst Hanna Matilde Dintere sava tēta Roberta Dintera izpildījumā. Arī Martu Riekstiņu atveido viņas tētis, bet Roberta Goda un Olivera Bilerta mammas – dēlus. Vienīgi Ilze Mora nav “mainījusi dzimumu”, bet tas nudien šeit nav ne mulsinošs, ne pārspīlēti komisks apstāklis.

Laikam jau tā īpašā saite starp vecākiem un bērniem ļauj viņiem būt tik brīviem un dabiskiem, un nav sajūtas, ka skaties amatieru izrādi.

Skats no Kristīnes Brīniņas dokumentālās dejas izrādes "Izdzīvot bērnu" // Foto - Ritvars Sproģis

Vieta, kur norisinās darbība, ir neliela pļaviņa pašā Liepājas centrā – aiz bijušās Graudu ielas koncertzāles, Avotu un Brīvzemnieka ielas stūrī. Tā tiešām varētu būt iecienīta 8-9 gadus vecu bērnu spēļu vieta. Pirmajā brīdī neuztveru, kāpēc sākuma aina jāatkārto divas reizes, atkal un atkal spēlējot ķerenes. Teksti laikam pierakstīti “no dzīves”, jo tie ir gan smieklīgi, gan skumīgi, tomēr tipiski. Kāds cenšas runāt angliski, prāto par Donaldu Trampu, apspriež nāvi, pasaules galu u. tml. Kustību atkārtojums kļūst saprotams, kad bērni nonāk līdz tēmai “garlaicība”. Viņiem ir ķerenes, planšete un paslēpes. Mēģinu atcerēties savas bērnības spēles – ķerītis (ķerenes), pliņķītis (paslēpes), gurķos, lielie kurpnieki, mazie kurpnieki, krāsās, “vecā ragana”, klasītes, gumijas, tautas bumba, desmitnieks, lēnāk iesi - tālāk tiksi, atsaldēšana, bļitkas, koka kājas… Un tas ne tuvu nav viss. Spēles vadītāju noteica ar skaitāmpantiņu, nevis vienkārši iesitot pa plecu, un pantiņu bija daudz. Protams, nebija planšetes, vispār nebija nekā “vieda”, un par politiku neviens skaļi nerunāja. Taču nebija arī garlaicības. “Upes” personāžiem garlaicības tēma vēl nebija tik aktuāla, kamēr šiem bērniem tā ir nopietnākā problēma, kurā psihologi, iespējams, saskatītu depresijas asnus. Finālā no sienas tiek noņemtas un citētas bērnu rakstītās vēstules nākamībai, un tajās ir cerība un ticība, ka nākotne būs. Tālu aizklīst manas domas pēc izrādes, kas pēc formas un satura ļoti iederas Mākslas foruma laikmetīgajā formātā.

Nu ko – septembris bijis krāsains kā tā ievadītais gadalaiks. 

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt