Viedokļi

Portreta foto  – Jānis Deinats
29. oktobris 2021 / komentāri 0

Iepakot, iesaiņot, samīļot

Pandēmijas laikā mācījusies praktizēt mieru un apzinātību, aktrise un nu jau vairākus gadus – arī diplomēta tērpu māksliniece Jana Čivžele atzīst, ka ir gandarīta par iespēju beidzot strādāt pie savam vecumam atbilstošām lomām. Vienlīdz viņu sajūsmina iespēja distancēties no savas pirmās profesijas un iegūt citu aktieru uzticību, veidojot kostīmus, atbalstīt kolēģus tēla meklējumos, radīt spēcīgu pamatu, kas tā palīdz radošajā procesā. Jo dažkārt ir tik grūti spēlēt tai zilajā kleitā. Un lomu var uztaisīt arī no pareizās somiņas un kurpēm, bet sarežģītākais – radīt tērpu sev pašai.

 

Kas iekrāso jūsu rudeni, kāda ir tā pamatsajūta?

Sezonas sākumu nevaru atdalīt no iepriekšējā gada, bet tas ir uzrādījis ļoti daudz būtisku lietu man pašai. Pirmais pandēmijas vilnis radīja ārkārtīgu stresu, neziņu, bija baiļu sajūta. Likās, ka nespēšu sevi pieteikt tajā, kas bija ļoti aktuāli – pēkšņi viss internetā, gan grāmatas, gan izrādes –, man tas viss bija kaut kas nesaprotams. Esmu ar tehnoloģijām uz jūs. Varu izdarīt to, ko varu, bet sapratu, ka trūkst zināšanu, lai tas būtu kvalitatīvi. Tas radīja baiļu sajūtu. Otrais pandēmijas vilnis, kas ievilkās garš, manī radīja mieru. Notika ļoti daudz laba man un manai ģimenei. Tā ir ļoti maza, mēs esam tikai trīs – Krišs, Ernests un es. Un pēkšņi, varbūt pat negaidīti pašiem sev, mēs ļoti savienojāmies. Sākām darīt lietas, ko nekad iepriekš nebijām darījuši. Pēc 15 gadiem atsāku slēpot, braukt uz kalnu. Paņēmām instruktoru, un jau pēc 20 minūtēm mani palaida lejā no Gaiziņa. Tas likās tik ļoti forši. Braucām uz dažādām Latvijas pilsētām, nakšņojām dažādās vietās, staigājām. Pirmoreiz mūžā savā garderobē esmu iegādājusies sniega bikses, ziemas zābakus. Mans apģērbs bija atbilstošs ziemai, sniegam, mīnus 23 grādiem. Gājām staigāt gar jūru entos kilometrus, bija tāds savienojums mums kā ģimenei. Es pat jautāju, kāpēc mēs agrāk tā nedarījām, un Ernests atbildēja – tev taču agrāk vienmēr bija bērnu izrādes pa dienu un tad “Divpadsmit krēsli” vakarā, līdz ar to mēs nekad nevarējām nedēļas nogalēs braukt ārā. Arī – kā es ieraudzīju savas mājas... Mēs atjaunojām dzīvoklim visas astoņas durvis! Tas ir milzīgs darbs, ko nekad neizdarītu, ja viss ritētu tā, kā iepriekš. Un, protams, pati sev risināju jautājumus, no kuriem agrāk biju bēgusi. Varbūt pat žēl, ka tik novēloti. Tādu apzinātu domāšanu, apzinātu lēmumu pieņemšanu – atteikties no lietām, kas mani dara nelaimīgu, vairāk pievērsties tam, kas dara laimīgu. Tas iedeva milzīgu brīvības sajūtu. Tu satiecies ar sevi, bet tas nav vienkārši.

Un kā ir tagad?

Es turpinu to praktizēt. Protams, ka ne vienmēr viss vedas, kā man gribētos. Bet, sajūta ir – es daru lietas apzināti. Nekaunos par to, ka esmu jūtīga, emocionāla. Reizēm ir jānoslēdzas, jo uzņemu cita cilvēka stresu tā, ka pati drebu. Tagad mēģinu neuztraukties par lietām, kuras nevaru mainīt, un, ja varu mainīt, tad pieslēgties tām ar prātu un darīt tik, cik varu izdarīt.

Kas ir svarīgākie pēdējā laika profesionālie notikumi?

Sezona man iesākās ar brīnišķīgu darbu pie Gata Šmita “Krizantēmās”, ar Edītes lomu. Par to esmu ļoti gandarīta. Varbūt tamdēļ, ka režisors man uzticēja gados visvecāko kundzi. Un man patika tajā peldēties. Ja runājam par mani kā aktrisi, savā ziņā bija tāds kā izdegšanas periods, jo man ilgi deva spēlēt tikai meitenes un likās, ka vairs nevaru atrast nevienu jaunu tipāžu. Biju sevi izsmēlusi, tāpēc tagad, kad iedod ko nebijušu, ir ļoti interesanti. Pēc tam nāca pirmizrāde “Sievietes un vīrieši” (Jana izrādē ir gan aktrise, gan kostīmu māksliniece – A. L.). Tas ir pirms-pandēmijas darbs.

“Kad darbu esi izdarījusi pirms pusotra gada, vienmēr liekas, ka, laikam ejot, viss var mainīties, ka tas varbūt nav tas, ko tagad radītu, kādu piedāvātu savu šī brīža redzējumu.”

Bet viss bija kārtībā, nomainīju kostīmus divām aktrisēm – Regīnai (Razumai – A. L.) un Sandrai (Kļaviņai – A. L.). Sandrai bija kostīms ar svārkiem, mainījās spēles veids, un sapratu, ka nepieciešamas bikses un viņai jābūt melnā, un arī Regīnai jābūt melnā – tas it kā savieno visas sievietes. Ja smērē ar melno, tad smērē kārtīgi, nebaidoties.

Visu izrādes laiku domāju – lūk, gadījums, kad tērpi ir ļoti spēcīga zīme, brīžam likās, ka jaudīgākā no visām šajā iestudējumā. Kas jūs iedvesmoja tos radīt tieši tādus, kādi tie ir?

Tas, protams, bija Alvja (Hermaņa – A. L.) uzstādījums, ka visi vīrieši ir maigos pasteļtoņos tērpti un sievietes ieņem hiēnu lomas. Kad strādāju pie skicēm, domāju par tām pasaules sievietēm, kuras manī raisa asociācijas ar spēku. Tāda, piemēram ir Amāla Klūnija. Viņā ir kaut kas tik vīrišķīgi spēcīgs, tajā pašā laikā tik pārliecinošs stils, neatvairāms seksapīls un brīvības sajūta. Viņas rada metropoles sajūtu. Tas mani virzīja uz šo sieviešu ārējo izskatu.

Skats no JRT izrādes "Sievietes un vīrieši" // Foto – Jānis Deinats

Par ko jums pašai ir šis iestudējums? Vai jūs dalāt ar režisoru sajūtu, ko viņš izceļ priekšplānā, – ka mēs piedzīvojam politkorektuma teroru, ka sievietes kļūst neglābjami vīrišķīgas, vīrieši kļūst neglābjami sievišķīgi?

Skatoties uz šodienas jauniešiem, manī raisās sajūtas, ka kaut kas tiešām ir radikāli mainījies. Tiešām puikas ir ļoti sievišķīgi un meitenes ir… nevis vīrišķīgas, bet uzņemas atbildību, domā, runā. Attiecību modelis ir mainījies.

Varbūt ir šausmīgi plakani un triviāli visu reducēt uz savu redzējumu, bet es izrādes laikā vairākkārt nodomāju, ka vispār neredzu tādus cilvēkus sev apkārt – ne tādus vīriešus, ne tādas sievietes.

Tas jau ir paspilgtinājums. Es arī neieraugu to, ka mēs tiešām būtu tik brutāli mainījušies vietām, bet ir interesanti paskatīties uz sevi no malas, kā spoguļattēlā. Man šķiet, ka no tā varam pamācīties, kā nedarīt. Piemēram, ainā, kur vīrs saka, ka viņam nav nekā, ko vilkt mugurā, – man tā ir katru reizi, arī tad, kad esmu nolēmusi tā nedarīt, jo man taču ir! Bet vienmēr, ārā ejot, man atkal liksies, ka nav (smejas).

Par ampluā runājot – jau pirms četriem gadiem “Teātra Vēstnesī” jūs intervijā Undīnei Adamaitei teicāt, ka esat punktā, kad ir grūti sevī atrast un atražot kārtējo mazās meitenes tēlu. Tagad var teikt, ka no ir izdevies tikt vaļā?

Jā, un esmu ļoti priecīga, ka mūsu teātrī ir jaunais kurss, jaunie kolēģi un jaunās meitenes, līdz ar to droši vien oficiāli esmu vidējā paaudze.

Parasti jau aktrises par to satraucas, no tā baidās.

Nezinu, ko teikšu pēc gada, bet profesionālā jomā man šķiet simpātiski, ka pāreju lomās, kas ir atbilstošas manam vecumam. Par to, kā pieņemt savu vecumu un kā ar to sadzīvot ikdienā, – tas jau ir pavisam cits jautājums.

Kāda ir atmosfēra, jaunajiem kolēģiem aizvien lielākā mērā ienākot trupā?

Man liekas – ļoti forša. Viņi tiešām ir brīnišķīgi jaunieši ar milzīgu potenciālu. Redzu, ka viņi ir piederoši Jaunajam Rīgas teātrim. Tas ir jauns sākums, man tiešām tā šķiet.

Kaut kur izskanēja salīdzinājums ar asinsriti vai asinsgrupu, kas jaunajiem tomēr ir citādāka.

Tā ir cita paaudze, to, protams, jūt. Kā viņi redz vai uztver lietas, kā viņi strādā – es ieraugu, ka tā ir tiešām cita paaudze. Absolūti cits domāšanas veids, to redzu arī savā bērnā. Man tas ir ļoti, ļoti interesanti – sastapties ar citu paaudzi.

Kas ir galvenās atšķirības?

Negribu runāt tikai par jauno kursu, bet par šo paaudzi vispār. Viņi visu uztver daudz vienkāršāk, ir bijis cits audzināšanas veids. Viņi nekautrējas, sevi neapšauba, ir drosmīgāki. Tas ir tas vilinošais, kāpēc uz viņiem gribas skatīties, gribas kopā strādāt. Tas iedrošina arī mani, nākas it kā uzsist sev pa nagiem ko tu te, Jana! Viņi ienāk ar pilnīgi citu ātrumu, viņiem ir cits draivs.

Skats no JRT izrādes "Krizantēmas" // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Sarunas sākumā jūs kā pirmo profesionālo notikumu pieminējāt lomu “Krizantēmās”. Varbūt jums nepatīk definēt vai vilkt tādas robežas, tomēr – vai sevi joprojām spēcīgāk izjūtataktrisi?

Man ir paveicies, jo esmu sapratusi, ka tas, ko gribu darīt, man arī realitātē ļoti patīk un darbs man sagādā milzīgu prieku. Man ir divas profesijas, un, ja man jautā, vai tu vairāk esi aktrise vai kostīmu māksliniece, es joprojām nevaru pateikt. Ja daru aktiera darbu, tas man patīk par 100%, ja daru kostīmu darbu, arī tas man patīk par 100%. Un vēl esmu piefiksējusi un par to saku: Jana, tas ir ļoti, ļoti forši, – ja strādāju kā kostīmu māksliniece, tas manī nekonkurē ar aktrises sajūtu. Kā es gribētu, kā es darītu – nē, absolūti varu norobežoties, it kā pēkšņi nemaz nebūtu aktrise. Kā kostīmu autorei man vilinošais ir satikties ar mākslinieci, radīt skatuvisko tēlu, sastapties ar viņas ķermeni, ambīcijām, apzinātiem vai neapzinātiem kompleksiem – tas ir ļoti interesants process. Viens ir strādāt ar mana teātra aktieriem, kas man ir, es pat teiktu, draugi. Bet man ir bijusi arī brīnišķīga pieredze citos teātros ar tādām aktrisēm kā Lilita Ozoliņa un Lāsma Kugrēna. Caur savu darbu iemantot aktrises uzticību – tas sagādā lielāko gandarījumu, rada milzīgu prieka un laimes sajūtu. Ka ir izdevies sastrādāties, ka esmu spējusi palīdzēt radīt kopējo tēlu, ka mums sanāk sastapties, ka man uzticas.

Vai palīdz tas, ka jums ir arī aktrises profesija?

Noteikti, jā. Varu pieņemt un saprast, ka aktrise var pateikt – šitā vai man vajag tā. Kad strādājam pie lomas, veidojam savu tēlu, varam būt arī emocionālas. Pirmās laikošanas – tā tiešām ir ļoti intīma gaisotne. Dažkārt mēs esam vāji, strādājot pie kādas lomas, ir daudz kam jāiziet cauri, nav pārliecības. Tad es kā kostīmu māksliniece varu būt kā sūklis, kas uzsūc informāciju un aktrises ķermenī saredz – tas ģeld vai neģeld. Un, ja kas jāmaina, pat ja ļoti to negribētu, jo mana iecere ir tāda, no tās ir jāatkāpjas.

“Man jāmēģina pārliecināt, bet jāmāk arī atkāpties, un tas man laikam kostīmu mākslinieces darbā patīk visvairāk, tieši process.”

Protams, ja sanāk labs rezultāts, ir superīgi. Bet nevaru teikt, ka man kā aktrisei ir vieglāk strādāt pie tērpiem, jo mums taču gan Latvijā, gan pasaulē ir brīnišķīgi kostīmu mākslinieki, kuriem nav šīs otras profesijas un kuri tāpat ir pasaules līmeņa mākslinieki.

Skats no NT izrādes "Aukle" // Foto – Mārcis Baltskars

Vai tas, ka ieguvāt otro profesiju, ļāva ieraudzīt citas nianses aktiera darbā, vai varbūt sākāt saprast tērpu māksliniekus un viņu darbu citā gaismā?

Kā aktrise vienmēr esmu novērtējusi kostīmu mākslinieku un uzskatījusi, ka viņš ieņem ļoti būtisku lomu tēla veidošanā. “Mēnesī uz laukiem” (2005) bija iespēja sastrādāties ar Ievu Kundziņu un Andri Freibergu. Atceros, toreiz man bija uzšūta tāda zila kleita, ļoti, ļoti, ļoti skaista. Notiek ģenerālmēģinājums, un pēc tam Andris Freibergs Ievai Kundziņai saka: Nē, nē, nē, šitā kleita galīgi nav labi, galīgi, ņemam nost, un nākamajā dienā jau top kaut kas pilnīgi cits. Man uzšuva pelēkus svārkus ar skaistu melnu mežģīņu blūzi, un tas bija tādā desmitniekā! Tieši man kā aktrisei. Labi, es vēl biju jauna, bet man bija tiešām grūti tajā zilā kleitā spēlēt, likās, ka esmu pārāk sapucējusies, un man tur tāda emocionāla vieta… Un pēkšņi tā melnā blūze iedeva tādu pamatu zem kājām, tādu drošības sajūtu! “Divpadsmit krēslos” (2014), veidojot epizodiskās lomas, mēs skrējām caur sirmjiem un katram bija jāatrod sava gaita, kustība, tad man ļoti palīdzēja Kristīnes Jurjānes dotie apavi. Pilnīgi stabilais pamats, uz ko būvēju visu pārējo. Tāpat tagad “Krizantēmās” ar apaviem un somiņu. Mēģinājumu procesā mums iedeva lietas no noliktavas, un es lomu uztaisīju no šīs somiņas un kurpēm. Keita bija vienkārši nolikusi šo to, lai mums mēģinājumu procesā ir, pie kā pieķerties. Tam ir milzīga nozīme, ko kostīmu mākslinieks tev iedod.

Pēc tam jums piedāvāja ko citu un jūs teicāt, ka gribat paturēt šīs lietas?

Jā, man piedāvāja pirkt jaunas kurpes un jaunu somu, bet es atļāvos jautāt, vai nevaru palikt pie esošajām? Un Keita arī saka – jā, man tā patīk!

Kur veidojas attiecību sarežģījumi starp tērpu mākslinieku un aktieriem? Jūs esat teikusi, ka tā diezgan bieži gadās.

Tās ir ļoti personiskas un intīmas attiecības. Pirmajā laikošanā aktrise stāv veļā pie spoguļa, viņai kaut ko uzvelk un varbūt ir nesaderība ar to, ko viņa ir iedomājusies. Piemēram, par to pašu izrādi “Mēnesis uz laukiem” – man bija uzšūti svārki uz auguma, bet mana kustība visu laiku bija lekt uz palodzēm, uz klavierēm un es, jauna būdama, jutu, ka acīs kāpj asaras, bet nevarēju pateikt, ka vajag platus, kuplus svārkus. Kas man atlika, kā raudāt? Protams, režisore (Māra Ķimele – A. L.) pamanīja, ka Janai taču vajag platus svārkus, bet pati nevarēja to pateikt. Kostīmu māksliniekam nav jānāk uz katru mēģinājumu un jāskatās, kā aktieri strādā pie savas lomas, bet, ja esi veidojis lomu un atnāk kostīms, kas tevi ierobežo, un neko nevari izdarīt –, tad liekas, ka tūlīt viss sabruks. Esmu tādā brīdī apraudājusies un bijusi emocionāla, jo skaidrais saprāts zūd. Kaut tas būtu varējis būt normāls dialogs ar kostīmu mākslinieci! Ja neesmu bijusi mēģinājumā, bet atnāk informācija, ka kostīmos jāveic izmaiņas, es nevaru teikt, ka būs tā un tev šis jāvelk manis dēļ.

Jūs visu laiku runājat par aktrisēm. Ar aktieri – vīrieti ir citādāk?

Mans novērojums – un tas nav tikai teātrī, bet vispār, – viņi vairāk mīl savu ķermeni un pieņem to. Viņiem svarīgas ir praktiskas vajadzības – kabatas vai tamlīdzīgi.

Vīriešiem ir vieglāk sajusties skaistiem.

Viņi par to tik daudz nerunā. Pat nevis nerunā, bet nav tāda tendence. Viņi ir pašpietiekamāki.

Vai dažādu paaudžu aktrises arī šajā ziņā atšķiras?

Jā, protams. Ir aktrises, kuras teātrī ir pieredzējušas dīvu laiku. Tajā nav nekā slikta, reizēm pat skumji, ka tas ir beidzies, ka visi paliek vienlīdzīgāki. Lilita Ozoliņa taču ir bijusi dīva, un tam nav negatīvas pieskaņas. Tā ir tāda pieredze, kādas man nav. Tikai kā maza meitene esmu viņu vērojusi televīzijā. Ar viņu strādāt ir absolūti citādāk. Nav tā, ka man jābūt pazemīgākai, bet ir kaut kāda citu laiku hierarhija.

Skats no JRT izrādes "Māte" // Foto – Mārcis Baltskars

jūs jūtaties, strādājot ārpus Jaunā Rīgas teātra – Dailē, Nacionālajā teātrī? Kā ir iziet no savas komforta zonas, no savas vides?

Man patīk un šķiet interesanti iet uz citiem teātriem. Tā ir pieredze, tur viss notiek citādāk. Piemēram, mūsu teātrī nav cehu, man ir pašai jāsameklē tērpiem meistari. Tas ir tāds ļoti ģimenisks process. Dailes teātrim ir brīnišķīgs cehs, Maija un Andrejs. Nacionālajā teātrī atkal ir savs cehs un citādāka sistēma. Man liekas interesanti pielāgoties. Tie ir jauni kontakti. Bet es neteiktu, ka vienā ir labāk, citā sliktāk. Katrā ir citādāk. Nacionālajā teātrī man bija pandēmijas laika iestudējums – Intara Rešetina “Aukle”. Galvenā varone bija Lāsma Kugrēna, diemžēl Lāsma pirmizrādē nevarēja būt, un ļoti īsā laikā galvenā loma bija jāpārņem Ditai Lūriņai. Un tā ir absolūti cita izrāde, nesalīdzināma. Pēkšņi bija jānomaina kostīms. Man pašai katru vakaru bija izrādes, es to uzzināju darbā, atnāca īsziņa. Iet izrāde, es zinu, ka nākamajā dienā man ir laiks tikai līdz pēcpusdienai, bet rīt jau ir “Aukles” reklāmas filmēšana un fotografēšana. Tas ātrums, kādā viss notiek galvā, ir baiss. Bet man patīk izaicinājumi. Kaut gan nevajag laikam tā teikt, Dievs vēl dos izaicinājumus. Viss darbojas uz vienu mērķi – lai produkts būtu labs.

Jums ir vairākas izrādes, pie kurām esat strādājusi ar Intaru Rešetinu, kas jūs vieno?

Intars mani pirmo reizi uzaicināja bērnu izrādē “Inspektors Tutū” (Dailes teātrī, 2019 – A. L.), un tā tas aizsākās. Katrs meklē savu komandu, ar ko strādāt. Kad viņš man to piedāvāja, biju ļoti pārsteigta. Tā kā mums sanāca veiksmīga sadarbība bērnu izrādē, viņš man piedāvāja strādāt arī pie izrādes “Māte” (Dailes teātrī, 2020 – A. L.) un “Aukle”. Acīmredzot man izdevās Intara idejas uztvert un ar savu darbu realizēt. Esmu arī ļoti pateicīga, ka man ir iespēja strādāt ar Alvi Hermani, tā ir milzīga pieredze. Tāpat ar Māru Ķimeli.

Starp citu, tagad “Sievietēs un vīriešos” jūs – un ne pirmo reizi – taisāt tērpu arī sev. Kā tas ir? Kas tajā brīdī 50 pret 50 proporcijā ņem virsroku?

Ir grūti. Man tērps sev bijis jātaisa izrādēs “Pakļaušanās” (2016), “Nora” (2017), kur spēlēju galveno lomu, un tagad “Sievietēs un vīriešos”. Kad veidoju redzējumu un skices, savu tērpu līdz pēdējam atlieku, par sevi domāju pēdējo.

“Dažkārt ir sajūta, ka blakus nav cilvēka, kurš uz manu tēlu vai manu lomu paskatās ar savu aci, savu izpratni un iedod to trūkstošo, kas palīdzētu, ļautu iet pareizākā virzienā.”

“Norā” tas bija milzīgs izaicinājums, galvenā loma un arī kostīmi, tas bija pirmais studiju gads Mākslas akadēmijā un vēl sesija. Likās, vai es vispār pārlēkšu visas barjeras? Ja nē, būšu sevī vīlusies. Esmu ļoti pateicīga, ka man dzīvē ir bijusi iespēja satikties ar scenogrāfu Andri Freibergu, ka man bija iespēja viņam lūgt palīdzību “Norā” – lai viņš skatās uz to, ko esmu sev paredzējusi, un dod man virzienu. Tas radīja sajūtu, ka blakus ir kāds, uz ko varu paļauties, man bija pamats. Biju ļoti pateicīga, ka viņš to akceptē. Viņš teica, ka neiejauksies manā darbā, bet pieskatīs. Un tā rūtainā kleita – ar to es nācu uz mēģinājumiem. Biju iecerējusi, ka man varētu būt tāds ļoti skaists maigi rozā pasteļkrāsas pūkains džemperis, to jau biju nopirkusi, bet Andris teica – paturi savu rūtaino mēģinājumu kleitiņu. Es viņam absolūti uzticējos. Arī izrādē “Sievietes un vīrieši” savu tērpu noturēju līdz pēdējam, pie šī projekta strādāja trīs meistares, pieaicināju arī Maiju no Dailes teātra. Es gāju pie viņas un teicu – lūdzu, lūdzu, esi tā, kas uz mani skatās, kas saka, kā vajag, pieskati mani, maini kaut ko, ja nepieciešams. Biju ļoti pateicīga Maijai, ka viņa uzņēmās to atbildību. Citādi ir sajūta, ka tu paliec viens un vientuļš. Piemēram, ir nodošanas izrāde, kostīmu mākslinieks visus iedrošina, apčubina, iedod pārliecību – vai viss ir labi, vai ko mainām, kā darām. Es iepakoju, iesaiņoju, samīļoju aktieri un radu viņam sajūtu, ka uzņemos atbildību. Bet pati palieku… Arī ļoti interesanta pieredze.

Skats no JRT izrādes "Nora" // Foto – Jānis Deinats

Pēc izrādes “Sievietes un vīrieši” publika sirsnīgi un skaļi aplaudēja, bet man, veroties aktieros, šķita, ka jūs stipri ieinteresēti lūkojaties uz maskotajiem cilvēkiem publikā. It kā mēģinātu kaut ko ieraudzīt – bet redzamas taču tikai skatītāju acis. Vai tas man tāds šķitums?

Kad augustā notika Gata Šmita pirmizrāde, spēlējot atkal pilnai zālei, es pēkšņi sajutos ļoti spēcīgā enerģijas laukā. Varbūt arī skatītājs pēc pandēmijas ir mainījies? Tā bija tāda enerģijas bumba, kas deva lielu spēku, tas bija kaut kas savāds. Tik piesātināts gaiss, tik spēcīga enerģijas apmaiņa. Kad varējām spēlēt zālē ar 50% sēdvietu piepildījumu, bija ļoti grūti, jocīgi – it kā spēlējam paši sev, it kā kāds skatās, nevar saprast. Likās, ka izrādes īsti nevarēja notikt līdz galam. Es arī pirms tam novērtēju skatītāju, bet tagad, kad sajūti to enerģētiski piesātināto gaisu, ko dod katrs zālē sēdošais, – tu viņu ar acīm gribi sastapt. Un maskas biedē, jo īsti nesaproti, kas uz tevi skatās. Ir tikai acis. Gribas sameklēt kādu pazīstamu skatienu. Varbūt tas ir kaut kas, no kā mēs baidāmies, – tikai lūdzu, lūdzu, paturam to, ko esam nupat te kopīgi radījuši! Manuprāt, pēc pandēmijas arī skatītāji daudz vairāk novērtē kopā būšanu un iespēju sēdēt viens otram blakus. Jo teātris ir milzīga vērtība, kas palīdz ieraudzīt, saprast, meklēt kaut ko, atrast, domāt un turpināt.

Rakstīt atsauksmi