Latvijas teātris ekrānlogā
Novembra pirmajā nedēļā platformā LiVe.theatre.lv notika Latvijas teātru skate, kuru šogad rīkoja Latvijas Jaunā teātra institūts sadarbībā ar Latvijas Teātra darbinieku savienību un Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas Latvijas nodaļu.
Šogad Covid-19 ierobežojumu dēļ skate pirmoreiz pilnībā norisinājās ekrānlogā, veidojot unikālu pieredzi, kuras ieguvumi un zaudējumi vēl droši vien raisīs ne vienu vien diskusiju visām iesaistītajām pusēm. Piecu dienu laikā reģistrētajiem apmeklētājiem, kuru vidū bija gan pašmāju, gan ārvalstu teātra profesionāļi, bija iespēja baudīt četrpadsmit iestudējumu ierakstus, sekot līdzi Latvijas mākslinieku īsprezentācijām par jauniem vai topošiem projektiem, dibināt kontaktus pie virtuāla ugunskura un sekot līdzi sarunām un diskusijām. Līdzīgi kā “Spēlmaņu nakts” balvai, arī starptautiskajai skatei atlasāmās izrādes šogad pieteica paši teātri un producentu grupas.
Apstākļu sakritības dēļ viens no iestudējumiem skates laikā piedzīvoja pirmizrādi tieši digitālā formātā un starptautiskā auditorijā – Kristas un Reiņa Dzudzilo un Elīnas un Rūdolfa Gediņu veidotā izrāde “Ļoti labas minūtes” Dailes teātrī, kuras klātienes pirmizrāde Latvijā noteikto epidemioloģisko ierobežojumu dēļ tika pārcelta. Viens iestudējums videoieraksta trūkuma dēļ netika parādīts – Klāva Kristapa Košina diplomdarbs “Konklāvs” (Dirty Deal Teatro). Daļa izrāžu iespēju robežās tika īpaši pielāgotas attālinātajam formātam. Skates izrāžu klāstā bija gan klausāmizrādes – Valtera Sīļa un Kates Krolles veidotā “Izskatās, ka tu mirsi” (Dirty Deal Teatro) un Jāņa Baloža un radošās grupas “Miglājs DJV” radītās “Nekad nezūdošās Pārdaugavas”, gan laikā izstieptās pagājušās sezonas spilgti iestudējumi – Nacionālā teātra “Puika, kurš redzēja tumsā”, Liepājas teātra “Dēmōns”, apvienības EsARTE “Medības” jaunā, digitālā veidolā (ar nosaukumu “Run”), KVADRIFRONA “Ciešamā kārta”. Tāpat skates programmā tika piedāvāti šīs sezonas jauniestudējumu ieraksti – Vladislava Nastavševa izrāde “Svešinieki vilcienā” no Nacionālā teātra repertuāra, dejas izrādes – Janas Jacukas “Baiļu rutīna” un Agates Bankavas, Artūra Čukura un Andreja Jarovoja “Pazaudētās dziesmas” (Ģertrūdes ielas teātris), jauno horeogrāfu darbi – Ramonas Levanes “Elaeis Guineensis” un Gundegas Rēderes “Horizontā”, dramaturga Evarta Melnalkšņa un vācu režisores Franciskas Kronfotas veidotā operfilma “Baņuta” un starpdisciplinārā izrāde “Piederības vingrinājumi”, ko veidojuši Jānis Balodis, Katrīna Dūka, Barbara Lehtna un Kristina Hudenko. Lokdauna dēļ skate kļuva par unikālu notikumu arī tādēļ, ka Latvijas māksliniekiem bija iespēja redzēt kolēģu darbus tieši tāpat kā ārzemju profesionāļiem. Nav noslēpums, ka aktīvas radošās dzīves laikā izrādes nereti notiek paralēli citām izrādēm un mēģinājumu procesam, tāpēc teātra veidotājiem nemaz tik bieži nerodas izdevība sekot līdzi tam, kas notiek citos teātros arī tad, ja ir vēlēšanās.
5. novembrī Zoom platformā, kas kļuvusi par neaizstājamu rīku ikdienas komunikācijā, skates ietvaros notika arī ikgadējā starptautiskā kritiķu diskusija “Laikmetīgais latviešu teātris – tendences un izaicinājumi”, kuras dalībnieki šoreiz nāca no Baltijas un Centrāleiropas: lietuviešu teātra kritiķe, Lietuvas skatuves mākslas kritiķu asociācijas vadītāja un starptautiskā teātra festivāla “Sirenos” starptautisko attiecību koordinatore Kristīna Steiblīte, igauņu teātra zinātniece un Tartu Universitātes teātra studiju profesore Anneli Saro, Ungārijas Dejas akadēmijas asociētā profesore Ildiko Sirato, Slovākijas Nacionālā teātra mākslinieciskā vadītāja un dramaturģe Mirjama Kičinova un teātra zinātnieks un Varšavas Universitātes profesors Andrejs Moskvins.
Diskusijā tika skarts karstais jautājums par to, kā uztverami izrāžu videoieraksti un vai ekrāns vispār ir dzīvo skatuves mākslu draugs vai ienaidnieks, kritiķu iespaidi par šī gada Latvijas teātra skatē redzētajām izrādēm un pēdējo divu gadu situāciju teātra mākslas jomā viņu valstīs. Kopumā visi atzinīgi novērtēja skates programmas daudzveidību žanru un stilu ziņā, kā arī uzteica rīkotāju izvēli dot iespēju starptautiskā arēnā sevi parādīt jaunajai mākslinieku paaudzei un viņu individuālajiem vēstījumiem.
Piedāvājam dažus tulkotus fragmentus no diskusijas, kas norisinājās angļu valodā un pilnā versijā skatāma šeit.
Anneli Saro: Kā pētniecei videoieraksti man šķiet visai noderīgi kā informācijas avots – tas ir lielisks veids, kā sekot līdzi notiekošajam citās valstīs, tostarp Latvijā, kad nav iespējas skatīties izrādes klātienē kā citus gadus. Taču ir grūti apgalvot, ka izrādes ir iespējams pilnībā izbaudīt. Emocionāli daļa līdzpārdzīvojuma zūd, īpaši izrādēs, kas paredzētas izrādīšanai tradicionālā klātienes teātrī. Manuprāt, skaidri jānodala iestudējumi, kas īpaši paredzēti ekrāna formātam, un tie, kas tādi tomēr nav.
Kristīna Steiblīte: Vienlaikus katram formātam ir savas priekšrocības. Filmēts iestudējums iegūst papildu dimensijas, skatītājam pie ekrāna it kā nonākot citā telpā. Savukārt ekrānam paredzētie iestudējumi mazliet liek justies kā filmu konkursā, jo tie ir pavisam citi izteiksmes līdzekļi, cita valoda. Teātrī nevienā no skatuves pusēm neviens nedomā tādās kategorijās kā kameras leņķi, montāžas iespējas, un izrādes kļūst par faktiski viduvējām filmām. Teātra veidotājiem ir liels izaicinājums veidot izrādes skatītājam otrpus ekrānam.
Ildiko Sirato: Jauno tehnoloģiju iespējas un pandēmijas radītie apstākļi ir radījuši pilnīgi jaunu situāciju, kurā mediatizācija nozīmē pavisam ko citu nekā pirms pāris gadiem. Latvijas skatē bija vairākas izrādes, kas izmanto šīs iespējas. Man īpaši interesantas šķita ar fizisko pārvietošanos telpā vai iztēlē saistītās audioizrādes “Izskatās, ka tu drīz mirsi” un “Nekad nebeidzamās Pārdaugavas” – formāts it kā zināms, tomēr mazliet aizmirsts, un interesanti, kā tās šobrīd iedarbojas uz uztveri.
Andrejs Moskvins: Man līdz šim latviešu teātris starptautiskā kontekstā saistījās ar Alvja Hermaņa vārdu. Taču šīgada skatē redzēju vairākas izrādes, ko veidojuši jauni un pavisam jauni mākslinieki, sevišķi ļoti labā kvalitātē filmētās dejas izrādes. Tās mani pārsteidza, aizrāva un ieinteresēja. Mani kā samērā pieredzējušu teātra skatītāju pārsteidza šīs jaunās un drosmīgās balsis, kuras atklājās gan domās par globālajām norisēm, gan spēcīgos individuālos stāstos, kā, piemēram Janas Jacukas “Baiļu rutīna”. Vienlaikus man šķiet, ka redzu arī Alvja Hermaņa ietekmi tieši pieejā teātrim – nevis iestudēt gatavu dramaturģiju, bet veidot kaut ko savu, unikālu, personisku un tieši tāpēc plašāku auditoriju uzrunājošu.
Miriama Kičinova: 2018. gadā es Rīgā skatījos “Spēlmaņu nakts” skati, taču liekas, ka pa šiem pāris gadiem Latvijas teātra vide ir kļuvusi daudzveidīgāka gan iestudējumu stilu, gan personāliju ziņā. Tas man uzreiz lika salīdzināt Latviju un Slovākiju, teiksim, režisorus vai metodes, un ļāva konstatēt, ka patiesībā arī Slovākijas teātra vide ir kļuvusi plašāka par to, ko mēs parasti rādām savās skatēs. Otra lieta – jaunās teātra kompānijas un mākslinieki, piemēram, KVADRIFRONS, Jana Jacuka, Valters Sīlis, Jānis Balodis lieliski pilnveido to ainu, kur Eiropas kontekstā līdz šim no Latvijas atradās galvenokārt Jaunais Rīgas teātris. Mans būtiskākais atklājums ir tas, ka Latvijas teātris ir tik daudzveidīgs, augošs un mainīgs.
Rakstīt atsauksmi