Viedokļi

Skats no R. Vāgnera operas "Dievu mijkrēslī" 27.03 izrādes Madrides Teatro Real // Publicitātes foto
9. marts 2022 / komentāri 0

Zili dzeltenais pavasaris kara un “specpatiesību” ēnā

Madrides Teatro Real 27. februāra Vāgnera "Dievu mijkrēslī" nogalinātais Zīgfrīds uz sārta tika guldīts, ietīts zili dzeltenajā Ukrainas karogā.

Tas vairs nav teātris. Un tie vairs nav 20. gadsimta pasaules kari, kurus uz skatuvēm un kinematogrāfā joprojām labprāt dāsni preparējam kā šodienas skatītājam stāstāmu neizsmeļamu aizkustinošu un skaudru stāstu avotus. Tepat blakus, agonijā gārdzošas tirānijas dzīts, ļaunums pārvelk svītru plaukstošas, eiropeiskas valsts tuvākajām nākotnes cerībām, šķaidot dzīves un ģimenes visbrutālākajā veidā. Māksla un kultūra nav svētā jaunava, jo neitralitāte nav iespējama nedz teorijā, nedz praksē. Karā tu esi vai nu vienā, vai otrā pusē, nevis “par mieru” vai “par mākslu”. Toskas melodramatisms no Vissi d’arte par dzīvi tikai mākslai un mīlestībai jāatliek uz piemērotāku brīdi.

Latvijas Teātra darbinieku savienības uzsaukumā 7. martā pievienoties protesta akcijai pie Krievijas vēstniecības māksla tika definēta kā telpa, kur atjaunot ticību cilvēcībai, rast mierinājumu un gūt drosmi stāvēt pretī varmācībai un agresijai, kas izlauzusies pasaulē.

“Ja māksla nav darbs, šķiet, šobrīd par to nav iespējams domāt vispār.”

Daudzi aktieri, režisori, dziedātāji, rakstnieki pēdējās nedēļas laikā nākuši klajā ar uzsaukumiem, paziņojumiem un dažādiem izteikumiem gan medijos, gan sociālajos tīklos, formulējot savu attieksmi pret Ukrainā notiekošo un reizē publiski nosodot Krievijas agresiju. Daļa no viņiem tādējādi šķietami iegūst morālu alibi, ja pārskatāmā laika periodā iznācis strādāt Krievijā, kur baltieši skatuves mākslā jau ilgstoši ir sava veida kvalitātes zīme. Arī Krievijas aktieri, režisori un citi mākslinieki pauž savu pārliecību – oficiāli un privāti, cenzēti un necenzēti. Daļai šo paziņojumu neizbēgami pāri gulst konjunktūras un viltusziņu aizdomu plīvurs, daļa raisa svelošu kaunu un sašutumu, jo atbalsta Kremļa diskursu par notiekošo kā bēdīgi slavenais Literaturnaja gazeta paziņojums (brīdinām par nepatīkamām sajūtām, lasot šo tekstu:  https://lgz.ru)

Kamēr Ukrainas Nacionālās operas baleta premjers Oleksijs Potjomkins baleta triko nomainīja pret automātu un plecu pie pleca ar tautiešiem devās aizstāvēt savu zemi, Krievijas balerīna Ilze Liepa “ar sirdi un dvēseli” pauda atbalstu savam prezidentam. Bet Neapoles Sankarlo operā pēc 26. februāra Verdi “Aīdas” izrādes uz skatuves raudādamas apskāvās ukraiņu operdziedātāja Aīda Ludmila Monastirska un krievu Amnerisa Jekaterina Gubanova, publikai un korim dedzīgi aplaudējot un saucot: Pace, pace! (“Mieru, mieru” – it. val.) Latvijas koncertzālēs šobrīd ik vakars sākas ar Ukrainas himnu. Rets brīdis, kad visi domājam un lūdzam vienu. Asaras birst gan mūziķiem, gan slapina skatītāju FPP respiratorus. Ukraiņiem pa to laiku vārdu “apsveicu” vai “ar labunakti” vietā ikdienas leksikā parādījās vēlējums “Mierīgas debesis!”, novēlot tuvākajā laikā nepiedzīvot aviācijas uzlidojumus. Tāda, lūk, dzīves dramaturģija mākslas pasaulē.

Turpinājumā spilgtas vairāku mākslinieku laikjoslu drumslas, kurās cita starpā skaudri nolasāmas malā palikšanas, klusēšanas un “neitralitātes” toksiskās blakusparādības.

Vienu no trāpīgākajiem un nesaudzīgākajiem mūsdienu Krievijas sabiedrības raksturojumiem volandiskā rezignācijā piedāvā aktieris Oļegs Basilašvili: “Verdzība rungas ēnā ir briesmīga lieta. Bet vēl briesmīgāka lieta ir verdzība bez rungas. Padomju cilvēks vatenī ir šausminošs. Bet vēl šausminošāks ir padomju cilvēks ārzemju mašīnā, zīmolu apģērbā, tāds, kas atpūšas Eiropā, bet ar to visu tāpat ienīst Rietumus. Līdzšinējais labprātīgais neostaļinisms, brīvprātīgā atteikšanās no iespējas būt brīvam – ir daudz šausmīgāka par [20. gadsimta] 30. gadu atmosfēru. Tā ir pilnīga degradācija, iespējams, pat neatgriezeniska. Šis vājprāts ir ārprātīgas antiselekcijas, negatīvas kalibrēšanas sekas. Varenajā krievu valodā ir vārds люди (“cilvēki”) un vārds ублюдки (“izdzimteņi, bastardi”). Toreiz, 30. gados, tomēr bija cilvēki. Kāds, atceroties [Tengīza] Abuladzes filmu [“Grēku nožēlošana”, 1986], teicis, ka smirdošais tirāna līķis šobrīd ir paņemts un uzstutēts uz vecā pjedestāla. Patiesībā tā nav. Mūsu laikabiedri ir paņēmuši šo pussadalījušos mironi, atstiepuši uz mājām un nosēdinājuši pie sava galda. Un, jautri tērzēdami un vaicādami pēc padoma, dzer tēju viņa sabiedrībā. (Facebook, pēc newsru.nl, 02.03.2022.)

Kinoaktieris Igors Ganža rūgti ironizē par Kremļa propagandas diskursu, literāri piemērojot to situācijas aprakstam: “Protams, tas nav nekāds karš. Tā ir specoperācija. Protams, tas nav ekonomikas krahs. Tas ir specuzplaukums. Un nav nekāda dzelzs priekškara, ir specsadarbība. Un Krieviju jūs, ārprātīgie izdzimteņi, nenogalināt. Jūs dāvājat tai specdzīvi. Un tie, kas uzsāka šo ne-karu, nav noziedznieki. Taisni otrādi – specvaroņi. Tāpēc, ka cīnās nevis ar Ukrainas tautu, bet ar specnacistiem. Un nogalina ebreju specnacistus, bērnu specnacistus, sieviešu specfašistes un vecos, bet veiklos specbanderoviešus. Bet tie, kas to atbalsta, nav apstulbuši idioti vai rūdīti nelieši. Nē. Tā ir spectauta. Speckrievijas spectauta. Vairs nav, ko teikt. Nedzīvi specvārdi. Speclocījumos. Apvainotīvā un atvainotīvā, un melutīvā. [..] Runāt ir bezjēdzīgi, bet vienkārši klusēt – nelietīgi. Skatīties uz draugiem – nepanesami. Skatīties, kā māsa ebreju fašiste ar citām žīdbanderovietēm Kijevas pagrabā vāra buljonu zemessargiem no tonnas nekošera vistu spārniņu. Skatīties, kā draudzene, pavadījusi vīru uz fronti, māti un bērnus uz pagrabu, koordinē brīvprātīgos. Skatīties, kā kolēģe naktī mostas no gaisa trauksmes un skatās uz nevainīgi guļošo bērnu un suni, kas jau pieraduši pie sirēnām. Ir nepanesami vērot šīs dzīves zem lodēm. Zem raķetēm. Riskējot ik mirkli iet bojā no kādas specatbrīvotāja rokas. Bet jāskatās. Neaizgriežoties. Lai zinātu, ka šie cilvēki vēl ir dzīvi. Lai zinātu patiesību. Patiesību, nevis specpatiesību. [..] (Facebook, 04.03.2022.)

Bet lietuviešu dramaturgs Marjus Ivaškēvičs publicējis emocionālu uzsaukumu kaimiņvalsts tautai: “Maskava, padauza, celies! Ir mūsu, bļ*ģ, laiks, un mums būs par to cīnīties! Mēs vāji, bet brīvi, un ar to var uzveikt izbiedētu pārspēku. Nu, aiziet, celieties, augšā, mūsu laiks aiziet; mirsim, ja vajag, toties kā cilvēki ar pašcieņu, vai arī, ja paveiksies, dzīvosim, bet tāpēc ir JĀCEĻAS! (Facebook, 02.03.2022.)

“Teātra kopienai tāpat kā jebkurai citai kultūras jomai un tās cilvēkiem šobrīd ir sarežģīts laiks.”

Ne tikai tāpēc, ka vadzis, kas ilgi un neatlaidīgi tika atkārtoti līmēts ar kultūras sakaru puķaino līmlenti zem uzraksta “Krievija”, beidzot tiešām ir nolūzis un sadrupis kultūrpolitiskajā un visos citos līmeņos. Emociju un racionālās spriestspējas cīņa katru dienu no jauna uzspridzina smadzenes. Bet ir jāceļas un jāiet savās gaitās, neaizmirstot, ka šī pavasara krāsas ne tikai aksesuāru, bet arī gara spēka kontekstā ir zilā un dzeltenā. Zili dzeltenais karogs šobrīd ir kas vairāk par Ukrainas simbolu. Un līdzdarbošanās jebkurā veidā, vairoties no “neitrālas” palikšanas malā, ir kas vairāk par atbalstu ukraiņu tautai. 

Rakstīt atsauksmi