Viedokļi

Foto no personīgā arhīva // Foto – Valts Kleins, "Latvijas Avīze"
6. aprīlis 2022 / komentāri 0

Nevar palikt nepozīcijā

Vilis Daudziņš ir cilvēks ar viedokli vai, kā pats saka, pozīciju.

Laikā, kad teju neatšķaidīts ārprāts ir pārņēmis ziņu lentes un mēs lielu daļu šausmu un sašutuma ventilējam savos soctīklu kontos, viņu tur joprojām neatrast. “Man pilnīgi noteikti nav tādas nepieciešamības,” Vilis strikti nosaka, kad par to ievaicājos. Intervijai viens no mīlētākajiem un aizņemtākajiem Latvijas aktieriem gan piekrīt, daudz nevilcinoties. Laiku tai atrodam sestdienas vakarā, jo viņu esot iesūcis kinemotogrāfs – Vilis filmējas Signes Birkovas topošajā komēdijā “Lotoss” un arī izrādes teātrī neviens, protams, nav atcēlis. Tā nu viņa darbadiena dažkārt sākas jau ap trijiem naktī, kad pie mājām piestāj auto, lai aizvestu uz filmēšanas laukumu, un beidzas tikai vēlā vakarā uz Jaunā Rīgas teātra skatuves, kur nesen pirmizrādīts jaunākais Alvja Hermaņa iestudējums “Viss zem debesīm”. Vēl viņš ar pirkstu telefonā zīmē ainiņas no 1873. gada Dziesmusvētkiem Rīgā un tam visam pa vidu alkaini patērē jaunākās ziņas no frontes līnijas Ukrainā. Ne tikai par karu – arī Čulpanu Hamatovu, vēsturi kā ideoloģisku pasūtījumu un gatavību X stundā ņemt rokā ieroci – šajā sarunā.

 

Ar kādu sajūtu šobrīd dzīvojat? Vairāki jūsu kolēģi aktieri, arī režisori, ir izteikušies, ka kopš 24. februāra šķiet – nekam vairs īsti nav jēgas, ne skatuvei, ne kino.

Jā, tai pirmajā dienā – noteikti. No rīta ienācu virtuvē, un dēls teica: Tēti, sācies karš… Mēs mēģinājām “Viss zem debesīm”, un Alvis tajā rītā jautāja, vai vispār esam gatavi strādāt? Teica, ka viņš nav. Bija ļoti grūti koncentrēties, protams, jebkas, ko dari, tādā brīdī liekas ārkārtīgi mazsvarīgs, kad saproti, ka tiešām karš, pa īstam karš. Un ka tas notiek pavisam netālu. Man nepatīk sajūta, ka uz to ir interesanti skatīties. Nav patīkami, bet pats sevi pieķeru, ka man ir bezgala interesanti tvert informāciju, dažādus analītiķus, redzēt postījumus, cilvēkus, kas par to liecina, krievu gūstekņus un vēl, un vēl, un vēl... Tas ievelk un aizrauj, un es saprotu, ka nav īsti pareizi, bet attaisnojums ir – esmu labi informēts, visam sekoju. Bet – priekš kam? Kam no tā labāk? Tam nabaga Mariupoles cilvēkam, kas iet bojā, – kas viņam no tā, ka Daudziņš ir labi informēts? Protams, dzīve ir kļuvusi nervozāka. Bet mani iepriecina ukraiņu humors, kas ir ļoti tuvs ebreju humoram. Ļoti patīk, ka šī tauta spēj pasmieties gan par varonīgo postpadomju armiju, kas viņiem uzbrūk, gan paši par sevi. Ironija ir laba lieta. Cinisms pasargā cilvēku. Izrādē “Vectēvs” runā cilvēki, kas ir pieredzējuši Otro pasaules karu. Mans trešais varonis spēj uz visu to sviestu paskatīties no malas, nevis no vieniem vai otriem ierakumiem, kuros tu redzi ļoti maz un spēj vērtēt pasauli tikai šauri. Šis cilvēks ir pabijis gan šur, gan tur, bijis gūstā un glābis savu dzīvību. Paguvis izstrādāt kaut kādu savu morāles un ētikas kodeksu, cik nu to ir iespējams kara apstākļos pielietot, mēģinājis pie tā pieturēties. Protams, es viņam blakus nestāvēju, katrs stāsta to, ko grib, un es tajā iedzīvojos, nebūdams simtprocentīgi pārliecināts, ka tā ir patiesība. Bet, pat neņemot vērā šo atkāpi, ir skaidrs, ka, tiklīdz ieraugi situāciju no malas – līķus ar norautām galvām, tanku ķēdes un visu pārējo –, tev ir divas iespējas: vai nu sajukt prātā, vai kļūt par Šveiku. Tad ir cits mans varonis, arī tajā pašā “Vectēvā”, kurš, kamēr vien bija šajā saulē, sēdēja savos ierakumos un nevienu mirkli platāku skatu leņķi nebija paņēmis, redzēja tikai tā, kā bija sācis redzēt. Tas ir skumji, viņš bija vientuļš, ārkārtīgi traģiska personība, jo sieva ar tādu nevar dzīvot, bērni arī ne – viņš nepārtraukti savā galvā karo, visu laiku karo. Te mēs varam redzēt iespējamo scenāriju vai rīcības modeli cilvēkam, kas nonāk kara apstākļos. Bet atkal – varam vērot, analizēt, skatīties no malas, iedzert siltu tēju ar medu... Mēs nezinām, ko darīsim, ja mums nebūs, ko ēst un dzert. Cik tālu, piemēram, esam no kanibālisma?

“Vai mēs varētu apēst otru, lai izdzīvotu? Nezinu… Neesmu par sevi pārāk augstās domās.”

“Vectēvs” man bija par ieklausīšanos vienam otrā, par izlīdzināšanos, pat ja tā ir pretējo ierakumu puse. Kā mums tagad to paveikt, domājot par divām karojošām pusēm mūsu pašu Latvijas sabiedrībā? Ko domājat par aktuālo diskusiju, ka svarīgi vienoties, nevis šķelties?

Viss atkarīgs no mūsu pašu drosmes. Drosmes runāt latviski. Nebaidīties no dažādiem nepatīkamiem simboliem un neuzskatīt, ka čugunā liets sirpis un āmurs uz kādas margas ir pilnīgs ārprāts, ka to tagad vajadzētu noņemt. Nē, tā ir mana vēsture. Es to vēsturi neesmu veidojis, piedošanu, nejūtos atbildīgs, bet man tīri labi patīk, ka esmu tās mantinieks. Tā sanāca, ka esmu piedzimis Padomju Latvijā, tas ir mans laiks, un man patīk raudzīties uz šo laiku bez bailēm, bez stereotipiem, kādi, gribi negribi, trīsdesmit gadu laikā ir radušies. Nevajag man bāzt pirkstus mutē, es šo to zinu un atceros – cik briesmīgi vai labi tad bija, cik jautri, cik šausmīgi. Es spēju sevī restaurēt šīs sajūtas, līdz ar to spēju diezgan labi vērtēt, kas tagad notiek citās valstīs, kas mūsu pašu zemē.

Jautājums par šķelšanos un nešķelšanos ir ļoti grūts, tāpēc ka cilvēks nespēj paturēt galvā visus viedokļus un būt tāds, kas pieņem absolūti visu. Pat visliberālākais personāžs ir diezgan neiecietīgs. Saka, ka ir liberālis un pieņem visu, ka visi var būt dažādi, dažādas rases, dažādas reliģijas... Bet ir viņa ideoloģija, kas tomēr ir labāka par jebkurām citām. Viņš nepieļauj, ka varētu būt cits modelis, kas būtu labāks, jo tieši viņš taču nes prieku, laimi, patiesību un mieru pasaulē. Nevar nest pasaulē mieru dažādos veidos, viņaprāt, to var tikai vienā. Jūs man uzdodat jautājumu, uz kuru es nespēju atbildēt ilgus gadus, laiku pa laikam par to domāju. Tas, ko varam darīt, ir labi paveikt savu darbu, un skaidrs, ka teātris un māksla nav atrauta no dzīves, nav apolitiska. Māksliniekam ir jāieņem pilnīgi skaidra attieksme pret notikumiem pasaulē un jāspēj par to pastāvēt, to paskaidrot. Vienalga, kāda attieksme. Arī pie mums Latvijā ir tādi, kas kaislīgi mīl Putinu: laipni lūdzu, tikai izstāsti, par ko tu tieši viņu mīli? Būtu interesanti dzirdēt argumentus... Man liekas, vienīgais veids, kā pastāvēt, ir katram pašam sev noskaidrot savu viedokli un turēties pie tā. Un nestāstīt, ka es esmu par mieru; nezinu, kam tur taisnība; es taču neesmu tai Ukrainā, bet es esmu par mieru, esmu miera balodītis...

Skats no JRT izrādes "Vectēvs" (2009, rež. Alvis Hermanis) // Foto – Jānis Deinats

Daugavpilij ir īpaša vieta jūsu biogrāfijā. Pēdējās nedēļās esam spiesti pavērst savu skatu uz to pusi un saprast, kas tur notiek. Kāds žurnālists bija aizbraucis uz Daugavpili pastāvēt uz ielas ar Ukrainas karogu rokās, un daži garāmgājēji viņam tur gandrīz vai spļāva sejā. Tas nav tūkstošiem kilometru attālumā vai ļaunajā Krievijā. Ko ar to iesākt?

Tas, redz, ir tāds ilgstošs darbiņš, kas acīmredzot nav ticis darīts vai arī nav pietiekami labi izdarīts. Es Daugavpili pametu 1994. vai 95. gadā, pēc tam nebiju tur bijis gadus desmit vai pat vairāk. Kad atkal aizbraucu, bija redzamas izmaiņas – uzraksti latviešu valodā, veikalā atbildēja latviski. Izmaiņas ir lielas, bet skaidrs, ka liela daļa šo cilvēku vēl joprojām identificē sevi ar padomju laiku. Ar padomju armijas garnizonu un virsnieku skolu, un pievadķēžu rūpnīcu, galu galā ar pirmo mīlestību un bučošanos pie Dvinas upes. Un pēkšņi viss sabrūk – tagad tā ir Daugava. Atceros, pēc neatkarības balsojuma Augstākajā padomē izgāju uz ielas, man bija 19 gadi, es biju tik laimīgs, pretī nāca jauns vīrietis un sieviete, es teicu: Ну, что, свабода! (krievu val. “Nu ko, brīvība!” – A. L.), un atceros to apjukumu un bailes viņu acīs. Protams, liela daļa Daugavpils iedzīvotāju aizbrauca uz Krieviju, bet zināms daudzums palika, un palika ar kādu tādu kā rūgtumu, ka mūsējie zaudēja, tie tur vinnēja. Putinu mīlošo cilvēku daudzums tur noteikti ir kļuvis mazāks, nav tik liels, kāds bija pirms desmit, piecpadsmit gadiem. Jaunajai paaudzei patīk piederība Eiropai, Eiropas Savienībai, brīva pārvietošanās, runāšana angļu valodā. Daugavpils ģimnāzija vienmēr skolu reitingā ir otrajā, trešajā, reizēm pirmajā vietā, laba skola. Nezinu, kāda vecuma cilvēki bija tie, kas tam žurnālistam spļāva sejā.

Jaunieši tie nebija, tas tiesa.

Tā ir pasaule, kas skatās tikai televīziju savā dzimtajā valodā un identificējas ar to. Ir patīkami identificēties ar kaut ko lielu, ļoti spēcīgu un senu, ar milzu kultūru. Tu pats vari arī nebūt lasījis Tolstoju, bet zini, ka ir tāds Ļevs Tolstojs. Un tad vēl kodolraķetes kā tāds pretspars pūstošajiem Rietumiem, garīguma pretspars, pretēji izvirtībai, Sodomai un Gomorai... Kaut kas bizantiski tīrs. Var nedomāt tādās kategorijās, kā es to tagad formulēju, bet tāda, es domāju, ir sajūta. Ir patīkami asociēties ar kaut ko ļoti spēcīgu un grūti pēkšņi teikt – mana Vidzeme, mans tautastērps vai Dziesmusvētki. Kādā sakarā? Tu to nespēj uztvert. Tam cilvēkam, kas taisījās spļaut žurnālistam, viss notiekošais pēc 1991. gada ir kļūda. Gan pie mums, gan Ukrainā. Paldies Dievam, mums ir pietiekami daudz krieviski runājošu inteliģentu cilvēku, kas saprot, ka šai zemei ir cita vēsture, un cilvēkiem, kas te dzīvo, ir cita izpratne par to, kas ar viņiem 20. gadsimta laikā ir noticis. Bet, ja negribi to saprast, tad ieslēdz televizoru un skaties Rossija 24, tur tev izstāsta, kā ir “patiesībā”. Tur viss izskatās smuki, un tas ir baigi ērti – dzīvot šeit, bet ar galvu Krievijas televizorā. Tie ir tavi argumenti, tas ir tavs pamatojums spļāvienam.

Vai būtu pilnīgi naivi domāt, ka ar šiem cilvēkiem varētu runāt no kultūras pozīcijām? No Daugavpils teātra skatuves, piemēram?

Man liekas, ļoti svarīgs ir ekonomiskais aspekts. Piemēram, ņemsim Padomju Savienību un Rietumus, Rietumberlīni un Austrumberlīni. Varēja teikt, ko grib, bet bēga tikai vienā virzienā, uz Rietumiem. Varēja stāstīt, cik tur ir briesmīgi, ka tur ir pretīgie fašisti un imperiālisti un esesieši, bet visi bēga uz turieni un atpakaļ neviens. Izņemot pāris hipijus un galēji kreisi noskaņotus ideālistus, tie daži atskrēja – apmēram proporcijā viens pret diviem tūkstošiem. Ir ļoti svarīgi, lai ekonomiski Latgales zona izskatās nesalīdzināmi labāk kā Pleskavas rajons. Lai šeit ir ērti, ir labi ceļi, lai cilvēkiem tieši materiāli ir laba dzīvošana. Es nerunāju par kādām garīgām vērtībām. Pavisam utilitāri – ir jābūt tā, lai gribas bēgt uz šejieni. Tā, lai draugiem un kaimiņiem Pleskavā skauž. Tad lēnām var tikt galā ar to, ka galvā visu laiku gribas dzīvot tur.

“Acīmredzot Krievijai ir garīgi nepieciešama sakāve. Tāda sakāve, ko piedzīvoja Vācija un Japāna, kas pēc tam augšāmcēlās un kļuva par lielākajām ekonomikām gan Eiropā, gan Āzijā.”

Kamēr šī sakāve nav piedzīvota un tas milzīgais kūlenis katram sevī nav noticis, tikmēr nekas labs tur nav gaidāms. Mums patiešām šobrīd ir darīšana ar Ādolfa Hitlera un nevis Staļina reinkarnāciju. Staļins ir cits čalis, mums blakus ir tieši Hitlers. Ar visiem aksesuāriem! Ar metafiziku, ar templi tanku krāsā. Bruņoto spēku templis! Neiespējami iedomāties, ka kādas valsts vadītājam 21. gadsimtā ienāktu prātā uzbūvēt bruņoto spēku templi ar mozaīkām, kur attēloti kauju skati. Bez visa cita tur ir arī ļoti liela auguma Pestītājs no Jeruzalemes. Bet citas vietas ir aizņemtas ar citiem ļoti interesantiem tēliem. Milzu eņģeļiem, kas ir aizbildņi tankiem, lidmašīnām, zemūdenēm un lielgabaliem. Vēl jautrāk, ka visā šajā kompleksā kā relikvija glabājas Hitlera cepure un formastērps, frencis. Man tas liekas aizkustinoši. Relikvijas taču pēc būtības nozīmē kaut ko citu! Piemēram, tā varētu būt Meresjeva norautā kāja – bija tāds slavens padomju pilots, kurš kaujā zaudēja kāju. Viņam uzlika koka kāju, un viņš turpināja lidot un iznīcināt fašistu lidmašīnas. Viņš patiešām bija izcils lidotājs – lūk, relikvija varētu būt tā viņa sakaltusī kāja, to es saprotu, visi bruņoto spēku pārstāvji varētu noliekties cieņā pie šīs kājas. Bet tur ir Hitlera cepure! Tas man liekas ļoti interesanti. Mums ir darīšana ar metafiziķi, viņš ārkārtīgi baidās no šamaņa Gabiševa, kurš pirms diviem gadiem sāka no Sibīrijas iet uz Kremli ar paziņojumu, ka izdzīs no turienes dēmonu Putinu. Laiku pa laikam viņu apstādina, liek traķenē, tagad arī viņš sēž tur. Izskatās, ka darīšana tiešām ir ar dēmoniem, šamanim varētu būt taisnība.

Kremlī esot vesels štats ar pareģiem.

Tas ir tieši tā kā Trešajā reihā. Tur bija dažādi mēģinājumi nokļūt Tibetā, iegūt kaut kādas superzināšanas, kas palīdzētu gūt varu pār pasauli. Reliģiskā, metafiziskā sadaļa viņiem bija ļoti svarīga, un šeit ir līdzīgi. Putins ir apsēsts ar mūžīgo dzīvošanu, guļ briežu ragu asins vannās un, kā jau kārtīgs diktators, ir pārņemts ar mesiānismu. Cilvēks ir arī ļoti aizrāvies ar vēsturi, jāsaka, es arī esmu ļoti aizrāvies ar vēsturi, tieši tāpēc man liekas tik interesanti – kā viņš konstruē savas runas, gan to, kurā pamatoja nepieciešamību atzīt divu separātisko apgabalu neatkarību, gan arī to par iebrukumu. Tam visam ir pamatojums vēsturē. Neatceros, kurš to teica, ka Krievijas caru lielākā nelaime ir, ka viņi visu laiku veido nevis skaistu nākotni, bet skaistu pagātni. Viss, ko Putins dara, ir balstīts vai pamatots pagātnē. Un vēsture šim nolūkam ir ideāls materiāls. Vēsturi vispār mēs varam grozīt, kā gribam. Nevar teikt, ka tagad mums pašiem ir tāda vēsture, kas ir absolūti objektīva. Vēsture vienmēr ir pasūtījums. Tagad mums ir tāda, bet Krievijas impērijas laikā mums bija cita. Vācbaltu vēsture ir pilnīgi cita, bet attiecas uz to pašu lauku, teritoriāli. Padomju vēsture – arī, protams. Bet runa taču ir par vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, notikumiem. Tas vienmēr ir ideoloģisks pasūtījums, vēsture nav zinātne tādā izpratnē kā matemātika, fizika. Tām ir gluži vienalga, kāda ideoloģija, – raķete vai nu lido, vai nelido.

“Ar gravitāciju manipulēt nav iespējams, bet ar vēsturi – cik tik patīk! ”

Skats no JRT izrādes "Vēstures izpētes komisija" (2019, rež. Alvis Hermanis) // Foto – Jānis Deinats

Labs piemērs ir “Vēstures izpētes komisijas” (Alvja Hermaņa izrāde par “čekas maisu” lietu, 2019 – A. L.) triks par iespējamo vēsturi – zinu vairākus skatītājus, kas uz brīdi pat notic tam, ko Kaspars Znotiņš sākumā stāsta – ka patiesībā Rīgu atbrīvoja amerikāņi. Cilvēki saka: Tā tiešām bija, esmu to palaidis garām? Tas man liekas brīnumjauki. Tas rāda, kāda ir cilvēka daba un ka piešmaucams ir gandrīz jebkurš. Līdz ar to mēs izvēlamies dzīvot mums patīkami sakārtotos vēsturiskos notikumos ar konkrētiem uzsvariem. Mums aiz austrumu robežas dzīvo ar citiem uzsvariem, pilnīgi citādi tiek vērtēts Molotova-Ribentropa pakts, okupācija, tas, kas notika Padomju Savienības laikā, kā tā sagruva un cik ļoti mums būtu jābūt pateicīgiem par to visu, ko Padomju Savienība te ir izdarījusi. Bet mēs varam konstruēt un esam jau uzkonstruējuši citu vēsturi. Jaunajā konstrukcijā uzreiz pēc neatkarības atgūšanas bija zināma atriebība padomju sistēmai. Tā ir loģiska un pašsaprotama – tagad mēs rakstīsim vēsturi. Droši vien baiļu un, iespējams, pamatotas piesardzības dēļ kaut kas nozīmīgs tika palaists garām. Izveidojot tieši tādu Pilsonības likumu, kāds tika izveidots, mēģinot maksimāli norobežoties no visa, kas Padomju Savienībā ir bijis. Tagad spriest, kas bija vai nebija kļūda… Brīdī, kad atrodies ierakumos, frontē vai barikādēs, tu pieņem lēmumus, nezinot, kā tie izvērtīsies, kāda būs reakcija un rezultāts pēc gadiem. Tava pieredze ir tikai tā, kas tev ir bijusi. Tur ir daudz dažādu problēmu. Viena no lielajām lietām, kas nenotika, bija masveida latviešu emigrācijas atgriešanās Latvijā. Jo tā Latvija, kuras dēļ tik daudzas latviešu ģimenes svešumā uzturēja latvietību 50 gadu garumā, beidzot bija brīva. Un!? Atgriezās vien niecīga daļa. Bet ja būtu atgriezušies visi? Iespējams, šis gan saimnieciskais, gan ekonomiskais, gan milzīgais intelektuālais potenciāls ļautu mums pāriet uz kapitālismu kaut kā prātīgāk, jēdzīgāk. Es ne mazākā mērā nedomāju, ka iztiktu bez skandāliem, nē, būtu pamatīga strīdēšanās, ka jūs neko nejēdzat, jūs te 50 gadus nebijāt, utt. Bet, ja iedomājamies, ka, piemēram, tādu cilvēku kā Vaira Vīķe-Freiberga, Bruno Rubess, Kārlis Streips – cilvēku ar labu izglītību – būtu bijis, piemēram, desmitreiz vairāk? Simtreiz vairāk? Mēs būtu veiksmīgāk attīstījušies, bet nekas no tā nenotika tāpēc, ka tāda ir cilvēka daba. Ja esi izveidojis savu dzīvi tur, bērni tur un mazbērni tur, jā, esi priecīgs, ka Latvija ir atguvusi brīvību, bet reāli atgriezties, lai mainītu visu savu dzīvi? Kad esi kaut kur iedzīvojies ilgstoši, ir grūti atgriezties. Tieši tāpat, domāju, neatgriezīsies pat ne neliela daļa no tiem, kas šobrīd ir aizbraukuši prom. Vēl smagāk ar to ir bērniem, kuriem citur ir draugi. Lai cik paradoksāli tas arī nebūtu, bērniem bija grūti atgriezties no Sibīrijas, jo tur palika foršie draugi. Tur tu zināji, kas esi, biji iekarojis savu vietu, pazini dabu un visus paradumus, nosacījumus. Šeit viss ir svešs, visi uz tevi skatās kā uz lupatlasi, tu neko nezini. Daudziem bērniem bija grūti pirmos gadus. Braukt prom no čomakiem, no Žorika, no Maškas, no Vaņkas un Taņkas… Kāpēc? Jo māte saka, ka beidzot varam braukt uz Latviju un tev ir visu laiku stāstīts, cik tā skaista un brīnišķīga. Nu, jā, mājas ir tādas, kādu Sibīrijā, protams, nav. Bet bērnam jau ir svarīgs kas cits, ne Laubes, Vanaga, Alkšņa vai Felsko arhitektūra.

Es gribētu atgriezties pie tā, ko teicāt par Krievijas sagrāvi, – vai destrukciju piedzīvos arī šī brīža krievu kultūra, tā sabiedrības daļa, kas tomēr nesaraujami saistīta ar valdošo varu?

Protams, piedzīvos.

Tas būs pelnīti?

Ja ēd no rokas, tad rēķinies. Tā tas ir. Mūsu vēsturē ir visdažādākie piemēri, mēs redzam, ko dabūja maksāt Sudrabkalns, Čaks, citi mākslinieki un cik tas bija smagi. Kas viņiem bija jāpārdzīvo, kāpēc viņi tik ātri aizgāja vai juka prātā? Kas notiek pēc tam, kad esi bijis pakalpīgs svešai varai un vara mainās? Tev visu laiku jārēķinās, ka uz tevi raugās kā uz gnīdu, ar gnīdas sajūtu ir jādzīvo. Ka tu pielīdi tiem komunistiem, visādi iztaisījies, tagad ir grūti. Krahs jāpiedzīvo vienmēr, ja tu kļūsti angažēts.

Bet paraus līdzi arī tos, kas neēd no rokas un nav bijuši angažēti.

Paraus līdzi, jā. Labs piemērs tiešām atkal ir Trešais reihs. Ir tāda brīnišķīga filma, kurā Klauss Marija Braundauers spēlē reiha angažētu mākslinieku. Viņa karjera attīstās, jo ebreju kolēģi viens pēc otra pazūd, daži no tiem ļoti talantīgi, un viņš saprot, ka viņa darbalauks kļūst tikai lielāks. Esesieši viņu apbrīno, saka: mēs cienām jūsu mākslu, jūs mums esat vajadzīgs. Filma beidzas ar to, ka viņš ir viens pats milzīgā stadionā, no visām malām iedegas starmeši un viņš ir tik nožēlojami viens un niecīgs, vienkārši nulle, tāds stadiona vidū izmests sūdiņš. Tas tagad sagaida tos cilvēkus. Sajūta, ka tu esi tāds kriksis, ko ir izmantojuši un izmetuši. Tā ir baisa sajūta.

Anna Lācis arī esot ticējusi, vai izlikusies, ka tic, ka Marija Leiko pakārās zīda zeķē, nevis tika nošauta kā viss teātra “Skatuve” kolektīvs.

Jā, tas ir baigs stāsts. Dāvis Sīmanis pie tā tagad strādā, ļoti interesants. Foršs ar to, ka baiss, protams, bet interesants un latviešiem pamācošs. Kārtējo reizi pierādās, ka paši lielā mērā esam vainīgi, paši piedalījušies, lai tur, Austrumos, izveidotos tāds režīms. Pie represīvā čekas aparāta izveidošanas Mārtiņš Lācis, Jēkabs Peterss ir strādājuši ar lielu entuziasmu, strādājuši prasmīgi, naktis nav gulējuši, lai izveidotu asiņaino NKVD (PSRS Iekšlietu Tautas komisariāts – A. L.). Un tad pēkšņi izrādās, ka viņi vairs nav vajadzīgi. Tikai vēl pēdējais darbiņš – jānogalina savējos, latviešus – teātri “Skatuve”, Linardu Laicenu, dažas avīžu redakcijas, kultūras darbiniekus. Kad tie ir Butirku poligonā masu bedrē norakti, paiet trīs, četri mēneši, un nošauj viņus pašus. Visi ir likvidēti, Staļins ir noorganizējis tīru bildi, un var sākt visu no jauna. Represīvā mašīna var sākt strādāt citādāk, var radīt mītu par zīda zeķi. Pierādījumu nav, bet var uzaudzēt visu nepieciešamo un paskaidrot, kur visi tie cilvēki ir pazuduši, radīt jaunu vēsturi. Der padomāt, kā zināmos apstākļos paši varam būt postoši sev un citiem. Nevis visu laiku gausties, ka tikai Austrumos dzīvojošie nelieši boļševiki veica genocīdu pret latviešu tautu. Vajag atcerēties, ka bija daži līdzautori – mūsu tautieši.

Skats no JRT izrādes "Pēdējā Ļeņina eglīte" (2017, rež. Uldis Tīrons) // Foto – Jānis Deinats

Atcerējos, kā tas ir akcentētsĻeņina eglītē” (Ulda Tīrona izrādē “Pēdējā Ļeņina eglīte”, 2017 – A. L.). Bet nupat karstās viedokļu krustugunīs bija nonākusi jūsu jaunā kolēģe Čulpana Hamatova, kura atbraukusi no Krievijas. Tas arī uzjunda jautājumu par mākslinieka līdzatbildību un to, kur vilkt robežu starp angažēts vai neangažēts.

Cilvēkam ir tiesības pārvērtēt to, ko viņš ir darījis, tiesības būt citam, mainīties. Cilvēkam ir tādas tiesības, un neviens viņam nevar tās atņemt. Ja vien viņš to dara patiesi un patiešām maina savu viedokli. Tas, kā tu uztver pasauli un ko redzi, patiešām var būt ļoti maldīgi. Kādā brīdī saproti, ka esi kļūdījies. Tā notiek. Ko viņai var pārmest? Čulpana Hamatova ir ļoti ietekmīga fonda vadītāja, kas radīts, lai palīdzētu ar vēzi slimiem bērniem, ir uzceltas vairākas slimnīcas, izdarīts daudz darba, un simtiem un tūkstošiem vecāku ir viņai pateicīgi, ka viņu bērns ir dzīvs. Nauda smird vai nesmird? Pieļauju, ka, visticamāk, daļa no tās naudas noteikti ir nākusi no Putinu atbalstošajiem oligarhiem, kas šobrīd ir sankciju sarakstā. Un tālāk? Saprotu, ka pārmetums ir, ka viņa kādreiz no Putina saņēmusi ordeni vai spiedusi viņam roku. Protams, bet pirms desmit gadiem – kāpēc lai nespiestu savas valsts prezidentam roku? Svarīgi ir tas ko viņa dara tagad. Čulpana ir ļoti drosmīga! Iztēlojieties sevi 1939. gadā nacistu Vācijā nostājamies pie Reihskancelejas Berlīnē ar plakātu “Nē mūsu agresijai pret Poliju”! Kā jums šķiet, kas ar jums notiktu? Lūk, viņas solis ir tieši tāds.

Daudzi jūsu kolēģi jūt vajadzību viņu aizstāvēt un to dara, bet kritizētāji pārmet, ka viņa ir slavinājusi prezidentu Putinu priekšvēlēšanu klipā un teikusi, ka revolūcijas vietā viņa dotu priekšroku Ziemeļkorejas iekārtai. Un tagad, kad Krievijā tuvojas Ziemeļkorejas apstākļi, viņa dodas no turienes prom.

Un ko jūs par to domājat?

Man žurnālistei gribas visam uzdot pretjautājumus. Ja kāds saka, ka tas ir tikai nosodāmi, gribas jautāt – bet kā tad ar tiem simtiem un tūkstošiem izglābto bērnu un visu no tā izrietošo? Bet man ir arī otras puses jautājumi.

Noteikti ir vēl kāds, kas ir izglābis tūkstošiem bērnu, bet viņas gadījumā bija intervija, kur viņa publiski pasaka, ko domā par to, kas tagad notiek ar Ukrainu. Ir vairāk nekā skaidrs, ka pēc tā viņa Krievijā vairs palikt nevar, viņa ir pasludināta par tautas ienaidnieci. Neapšaubāmi viņa ir top augšgalā, ja runājam kā par profesionāli. Tādu kā viņa nav daudz. Es būtu priecīgs, ja Latvija aicinātu šos talantīgos un drosmīgos cilvēkus pie sevis. Lielākā daļa to, kuri ir pamanījušies aizmukt no Krievijas, klusē. Viņi nesaka, ka Putins ir nelietis, ka viņš ir uzbrucis Ukrainai, ka tur tiek nogalināti bērni. Nē, neko tādu nesaka, saka – mēs esam par mieru. Alvis diezgan precīzi formulēja to, ka ir laiks pirms 24. februāra un pēc. Tā ir robežšķirtne. Pēc tam tu vairs nevari izlikties.

“Šis notikums liek pieņemt pozīciju, nepozīcijā nevar palikt.”

Ja pieņem Putina pozīciju, laipni lūdzu, dzīvo tur un gaidi Nirnbergu. Kāda vaina, var arī tā. Bet tā vismaz ir pozīcija. Ja Čulpana ir savu pozīciju pateikusi, es domāju, ar to ir pilnīgi pietiekami, lai viņa būtu ar mums. Tur, Krievijā, viņa bez darba nevar neko pateikt. Tas ir līdzīgi, kā apklusināja Doždj (krievu valodā raidoša neatkarīgā televīzija – A. L.). Es nesapratu, kas ar to notiek, būtu priecīgs, ja viņi līdzīgi kā Meduza (krievvalodīgs interneta medijs, kas pirms vairākiem gadiem pārcēla savu redakciju uz Latviju – A. L.) dzīvotu šeit. Tas ir mans izziņas avots rītā un vakarā, pirms izrādes un pēc. Īsts paraugs – ko nozīmē laba, kvalitatīva žurnālistika. Stilīga, arī smieklīga, dziļa, ļoti neganta un drosmīga. Tas nozīmē līst iekšā peklē, kamēr tev aiztaisa muti, bet, kamēr vēl neaiztaisa, – līst iekšā līdz galam. Žurnālistiem ir jārunā, arī aktieriem ir jārunā, ir jāspēlē. Ja viņa ir pateikusi savu viedokli un attieksmi, domāju, ka vārds jādod. Būs baigi interesanti. Mēs vēl neesam satikušies.

Interesanti tieši profesionāli?

Protams. Viņa runā tikai krieviski. Es arī labi runāju krieviski. Bet, atgriežos pie tā (uzsit dūri galdā) – ieņem pozīciju! Es tādu ieņēmu jau 2014. gadā, pirms astoņiem gadiem, nevis šī gada 24. februārī. Manis dēļ mēs neaizbraucām viesizrādēs uz Pēterburgu ar Vladislava Nastavševa “Cerību ezers aizsalis”, kur biju Babuška. Šausmīgi žēl, ilgi kodu pirkstos. Domāju – varbūt es kļūdos? Bet es nevarēju, es nevarēju tāpēc, ka man likās – nav godīgi. Godīgi ir tā, kā pateica Guna Zariņa – Vstreķimsja posļe voini, “tiksimies pēc kara”. Kad esi pieņēmis lēmumu, ir vieglāk. Protams, bija žēl. Es gribētu redzēt, kāda izskatās Moskva City, es tos debesskrāpjus neesmu redzējis, kad tur biju, to vēl nebija. Kāda vispār izskatās Maskava – pieļauju, ka baigi interesanta pilsēta. Ļoti gribētu aizbraukt, bet, kas attiecas uz strādāšanu un sadarbību, – nē. Visu šo gadu laikā esmu nofilmējies vienā epizodē krievu filmā, kas tika uzņemta Rīgā. Stāsts par holokausta nozieguma izmeklēšanu pēckara Krievijā. Citādi šo astoņu gadu laikā neesmu iesaistījies nevienā krievu projektā. Tu jau nekad nezini, kā tevi var izmantot. Pat ja esi nofilmējies, tu nezini, kādā kontekstā var iemontēt, tas ir riskants pasākums.

Tie, kas kopš 2014. gada ir braukuši uz Krieviju, spēlējuši, dziedājuši, tagad, jūsuprāt, pelna pārmetumus?

Es negribu nevienam neko pārmest, tikai saku, ka ieņemu savu pozīciju. Ja pēc 2022. gada 24. februāra kāds vēl uzskata, ka ir iespējams sadarboties ar valsti, kuras armija tepat mums blakus nogalina cilvēkus, tad manās acīs šis cilvēks ir vienkārši nožēlojams.

“Nevar nest miera vēsti ar savu mākslu un nepamanīt sagrauto Mariupoles teātri.”

Skats no JRT izrādes "Viss zem debesīm" (2022, rež. Alvis Hermanis) // Foto – Jānis Deinats

24. februārī līdz “Viss zem debesīm” pirmizrādei bija atlikušas 16 dienas, aktīvākais darba laiks. Vai tas, kas notika Ukrainā, ietekmēja iestudējuma tapšanu?

Domāju, ka nē. Kaut gan… Tagad, kad spēlējam, publika ar aplausiem uztver tekstu par to, ka Sibīrijas plašumi nākotnē piederēs Ķīnai. Patiesībā tā ir ļoti reāla perspektīva. Ķīnieši ir piespiedu maigās, slidenās varas speciālisti. Mēs piedzīvosim brīdi, kad viņi vai nu īrēs Baikāla ezeru par maziņu naudiņu, vai tas jau būs viņu. Baikāla ezers ir vislielākā saldūdens krātuve uz planētas, viņiem tas ir nepieciešams. Es domāju, varēs sarunāt. Ar ķīniešiem ir tā, kā daudzi jau teikuši, – Ķīna ir pērtiķis, kas sēž kokā un skatās, kā cīnās divi tīģeri, un beigās piesliesies tam, kas uzvarēs. Tāpēc šobrīd notiek laipošana – it kā atbalsta Krieviju, bet reizē neatbalsta, atbalsta Ukrainu un formāli pat sūta palīdzības kravas, humānas, bez šaubām. Tiek spēlēta smalka spēle, lai redzētu, kurš nogurs pirmais. Viņi vienkārši gaida. Ja Ķīna varētu iegūt visus derīgos izrakteņus, kas ir Sibīrijā, tā būtu visjaudīgākā ekonomika pasaulē. Tādu mirkli mēs varam piedzīvot. Varam arī piedzīvot, ka Ķīna būs tūlīt aiz Zilupes. Maskava tad būs guberņa vai, sacīsim, Krievija būs Ķīnas derīgo izrakteņu pieliekamais skapītis. Aukstuma skapītis, kur var kaut ko nolikt, lai labi glabājas. Mierīgi, protams, šādas pārmaiņas notikt nevar. Kur cērt, tur skaidas lec – var trāpīt arī mums. Esmu priecīgs, ka esam NATO un Eiropas Savienībā. Tikai, redz, lielais jautājums – vai mums ir tāda dūša kā ukraiņiem? Latviešu vīriešiem un latviešu sievietēm… Cik daudzi no mums X stundā pamestu Latviju, cik paliktu mežos un pilsētās? Cik daudzi rīkotos tā kā tie ukraiņu vīri, kas pat bez ieročiem, bez bailēm vienkārši iet un uzspļauj tankiem?

Skatoties, kā ukraiņi veseliem ciemiem kailām rokām iet pret tankiem, es domāju, ka tās tomēr ir divas slāvu tautas, nedaudz cita mentalitāte, kas tur šobrīd cīnās un aizstāvas. Baidos, ka mums prombraucēju būtu stipri vairāk.

Par sevi gribu ticēt, ka nē, es ne. Un ir pietiekami daudz tādu, kas arī tā domā. Protams, domāt un darīt ir divas dažādas lietas, reālā situācija var izrādīties pavisam cita. Mēs nekad nezinām, kā rīkotos, ja būtu uz prāmja “Estonia” vai Titānika – rautu nost otram vesti vai ne? Varam būt laimīgi, ka neesam pārbaudīti ar šādu izvēli. Ka nav nācies pārbaudīt sevi – esmu draņķis vai ne? Cilvēka uzdevums ir strādāt ar sevi. Pašsaglabāšanās instinkts, protams, dara savu, bet tāpēc jau mēs, idritvaimicīt, esam cilvēki. Ir kaut kas, ko aizstāvēt, kas ir vērtīgs – ģimene, šī valsts. Es savu valsti aizvien vairāk izjūtu kā ļoti labu vietu, vienīgo, vislabāko vietu, kur dzīvot. Trakoti skaista ir Latvija, un par to ir vērts cīnīties. Visādi citādi man nekādu padomu nav. Jāseko līdzi notikumiem un jāpalīdz ukraiņiem, kā var. Esmu ziedojis naudu, turklāt šobrīd var atrast ļoti konkrētus mērķus, kam tieši ziedot. Neesmu vēl aizgājis uz bēgļu pieņemšanas un reģistrācijas punktu paskatīties, kā varbūt varu līdzēt. Guna bija aizgājusi, veselu dienu vizinājusi cilvēkus, kur viņiem vajag. Brīnišķīgi, protams, kovidbīstami, bet labi.

Vēl par “Viss zem debesīm” – par ko jums pašam ir stāsts? Man izrādē redzētais un justais it nemaz nesakrita ar iepriekš lasīto, ne arī ar izplatīto iestudējuma anotāciju.

Tas ir stāsts par pērtiķi.

Tāds riktīgs kretīns tas pērtiķis iznāk.

Normāls pērtiķis. Es gribētu, lai cilvēki saprot, ka šis nav pasaules centrs. Mēs, protams, varam tā domāt. Bet ķīniešiem tur ir lielāks pamats domāt, ka viņi ir centrā. Viņi ir daudz senāki, viņu ir vairāk, un šobrīd viņi ir progresīvāki, dzīvotspējīgāki. Rietumiem ir stipri jāpadomā, kas tuvākajās desmitgadēs varēs noturēt šīs mūsu kultūras centra, civilizācijas centra pozīcijas. Tā nav pretstāve ar, piemēram, islāma pasauli, tā būs pretstāve ar ļoti pragmatisko Ķīnu. Ķīnieši ir centīgi, strukturēti. Visam pāri ir viņu izpratne par pasaules un valsts kārtību. Var gadīties, ka pie tādas pārapdzīvotības, kāda šobrīd ir uz planētas, tā ir labāk, saprātīgāk no ekoloģijas un jebkura cita viedokļa. Klejojošās skudras ir laupītāji, bet tādām, kas dzīvo skudru pūznī, ir pavisam cita sistēma – ekonomiskāka, sarežģītāka, intelektuāli spēcīgāka sistēma, un viņi ir tādas pūznī dzīvojošās skudras. Tā viņi redz pasauli, tā viņi ir izveidojuši savu vertikāli. Nē, man tā nepatīk, man labāk patīk tā, kā ir šeit, bet visiem jau patīk tā, kā viņi ir pieraduši. Nezinu, kā mums tas viss beigsies. Bet, man liekas, izrāde ir par Dieva un kādas garīgās vertikāles meklēšanu, kas ir atrodama Sestajā grāmatā (lugas “Viss zem debesīm” galvenā varone alkst ieskatīties senās Ķīnas “Pārmaiņu grāmatas” leģendām apvītajā sestajā sējumā – A. L.), tikai izrādās, ka mums nav spēju to izlasīt, mēs nezinām burtus. Tas ir stāsts par dzejnieces mēģinājumu atrast kontaktu, sākumu. Viņai, iespējams, pamatoti šķiet, ka Rietumos vertikāle ir pajukusi. Jau Koperniks iznīcināja līdz tam saprotamo pasaules uztveri, ka mēs, zemeslode, esam centrs un viss debesu jums ir apkārt. Nē, viņš, maita, izdomā, ka centrā ir Saule. Nepaiet daudz laika, līdz kļūst skaidrs, ka arī Saule nav centrs, ka centra varbūt vispār nav un mēs esam totālā Piena ceļa nomalē. Cilvēkam ir grūti to apzināties. Ir divi ceļi – tu vari vispār nedomāt, bet, ja domā, tad nepārtraukti uzdot sev jautājumus par dzīves jēgu, kāpēc es te esmu, ko daru, ar ko tas viss beigsies? Vai tam, ka es te kaut kādu laika sprīdi būšu bijis, ir kāda jēga? Lielajā plānā, ja tāds vispār ir. Margaritas (lugas autores, JRT literārās daļas vadītājas Margaritas Ziedas – A. L.) doma bija dot cilvēkiem iespēju paskatīties uz to, ka Rietumi nav centrā un ķīnieši nav stereotipiski. Tur viss iet uz to, ka tu strādā ar savām smadzenēm, dzen ārā nepareizās domas.

Man tas bija absolūts biedinājuma stāsts, līdzīgi kā Lielais brālis, kas tevi vēro, – kas var būt briesmīgāks kā šāda nākotnes perspektīva?

Pie ļoti lielas pārapdzīvotības tā varbūt ir neizbēgama. Tiklīdz liec sevi centrā, tu aizmirsti par visas sabiedrības interesēm vai arī rodas anarhija, kaut kāda kļūda, konflikts. Tev ir uzdevums pašam savās smadzenēs preventīvi tikt galā ar potenciālo konfliktu. Tāds bezkonflikta cilvēks, skaidri sev ieskaidrojis, kā pareizi jādomā, spēj veikli virzīties uz priekšu. Bet vai tāds cilvēks var radīt mākslu? Vai vispār var radīt? Protams, izrāde ir hiperbola, bet kaut kādā ziņā arī realitāte.

“Tāpēc jau teātris ir foršs, ka mēs varam savā galvā nodarboties ar manipulāciju, darbināt iztēli. Tas man mākslā patīk visvairāk – ka es, iztēlodamies uz skatuves, lieku iztēloties jums.”

Valdzinošākais man šķiet, ka es piedāvāju savu iztēles bildi jums un jūs to ar visiem iespējamiem receptoriem uztverat. Jūsu galvā bildīte ir cita, bet man svarīgi, ka tā tur ir un es to vadu. Tas ir aizraujošs ceļojums. Vispār man patīk būt gidam, visās nozīmēs. Kad veco teātri jau jauca nost, es vedu cilvēkus ekskursijā, stāstīju visādas lietas, biju izložņājis visus kaktus kā reti kurš, šajā ziņā esmu lielīgs. Esmu šausmīgi ziņkārīgs, patīk visur ielīst, izošņāt visu. Tagad jau vairs tā nevarēs, būs jaunie laiki, jaunajā teātrī visur būs kodi, kaut kādas personalizētās kartiņas, vieniem vienas, citiem citas. Jā, patīk būt gidam. Līdzīgi kā te aiz sienas (saruna notiek kafejnīcā “Osiriss”, un Vilis rāda uz Mūzikas nama “Daile” pusi – A. L.) arī esmu bijis gids. Man patīk runāt runāt dzeju vai par dzeju, iedot cilvēkiem kontekstu. Kā Plūdoņa gadījumā – par to, kāpēc viņam ir tik daudz šausmu, briesmu un nakts murgu. Parunāt par psihiatriju, par neirozinātni.

Straupes muiža, 2022. gada 17. februāris, plkst. 5:45 no rīta. Grima māksliniece Beāta Rjabovska pārvērš Vili Daudziņu par Bernhardu Dīriķi filmā "Zeme, kas dzied"

Dzirdu, ka par neirozinātni tagad interesējas aizvien vairāk mākslinieku.

Ak, tad beidzot ir sapratuši! Tad laikam man būs jādara kas cits. Es tagad esmu ķēries pie zīmēšanas. Man būs grāmata.

Ko jūs zīmējat?

Viss sākās, pateicoties Mārim Martinsonam un filmai “Zeme, kas dzied”. Zīmēju to, kas noticis piecu dienu laikā 1873. gada jūnijā. Ar pirkstu telefonā, un būs grāmatiņa. Citādi – Zanei tik labi sanāca… (2021. gadā klajā nākusi Zanes Daudziņas “Dienasgrāmata” – A. L.)

…sāka skaust.

(Iesmejas.) Jā, man arī vajag, bet es tak neiešu rakstīt dienasgrāmatu.

Kam, jūsuprāt, tagad būtu jāskan, jānotiek uz Latvijas teātra skatuvēm? Kādai tematikai, diskusijai? Ja būtu jūsu teikšana. 

Mani aizvien interesē izcelt no putekļainā plaukta dažādus latviešu rakstniekus un domātājus, pētīt viņus un padarīt mūsdienu cilvēkam saprotamus. Gida funkcija un vēlēšanās to darīt nekur nav pazudusi. Ja varētu filmas taisīt, man būtu dažādas idejas. Bet negribu par to runāt, jo kaut kas jau ir iesāktā stāvoklī, daži scenāriju aizmetņi. Rakstniecība notiek.

Ja tagad taptu “Vectēvs”, vai tas būtu citāds?

Protams, citāds. Katrā izrādē tagad ir teksti, kas skan citādāk, piemēram, “Klāvas tantes skūpstā” (Ulda Tīrona izrādē pēc V. Jerofejeva poēmas “Maskava – Gailīši” motīviem – A. L.) ir teksts: “Man patīk, ka manas valsts tautai acis ir tādas tukšas un izvalbītas. Pilnīgs jebkādas jēgas trūkums, bet kas par spēku, kas par garīgu spēku!” Liekas kā šodien rakstīts par cilvēkiem, kuri ar sajūsmu kārtojas Z burta formā.

“Šobrīd svarīgi runāt par to, kā Latvija izskatīsies pēc gadiem divdesmit, domāt par to, kādai tai būtu jāizskatās, tas ir vissvarīgākais jautājums.”

Nevis īstermiņa, bet ilgtermiņa domāšana. Priekš kam Latvija? Pēc divdesmit, trīsdesmit, piecdesmit gadiem – vai tai vērts būt? Man šķiet, ka jā, bet varbūt nav nemaz tik daudz cilvēku, kam tā šķiet. Kāds varbūt domā, ka tas tā automātiski būs, un, ja nebūs, tad nebūs, c’est la vie (franču val. – “tāda ir dzīve” – A. L.). Šobrīd pasaule mums apkārt mainās, mainās mūsu valoda. Es nezinu, kā šobrīd tīrā veidā varētu iestudēt antīkās traģēdijas. Nesen nācās lasīt Roterdamas Erasma “Muļķības slavinājumu”, ārkārtīgi asprātīgs gabals, uzrakstīts pirms 500 gadiem, laikā, kad Eiropā notika lielās pārmaiņas, reformācija. Viņš ir Kalvina un Lutera laikabiedrs, raksta kritiski, smieklīgi, ciniski, ironiski par visu, kas notiek apkārt caur šo muļķības paradoksu – viss, pēc kā cilvēki cenšas un tiecas, ir tīrākā muļķība. Viss, ko realizē vara, ko stāsta garīdznieki. Moderns darbs, pilns ar atsaucēm uz senajiem grieķiem, uz Ovīdiju, Aristofanu un vēl, un vēl. Pilns ar uzvārdiem un izcilām vēstures un kultūras personībām, par kurām es nezinu neko, izņemot to, ka tās bija izcilas personības. Man nav Roterdamas Erasma spēju lasīt grieķu vai latīņu valodā, daudz darbu ir tulkoti arī latviski, bet arī tos es neesmu lasījis. Lūk, šis, atsauču kods ir ārkārtīgi svarīgs, lai vispār saprastu, par ko viņš runā. Protams, var lasīt zemsvītras piezīmes, bet tas nav gluži tas. Mūsdienu Latvijas izglītībai ir maz sakara ar to Rietumeiropas kultūras mantojumu, kurā mēs dzīvojam. Tā ir tāda viendienīšu kultūras uztvere. Piemēram, ieejam Luvrā vai Prado muzejā, nostājamies pie baroka laikmeta meistaru darbiem, skatāmies uz tiem plikajiem sievišķiem, plikajiem vīrišķiem dinamiskās pozās – un? Ne silts, ne auksts. Emocionāli – nulle. Bet ja mēs zinātu sižetu! Nedomāju, ka ir vajadzīga ticības mācība, bet reliģijas mācība ir vajadzīga. Cilvēkiem ir jāsaprot, kāpēc Mozus lielākoties tiek attēlots ar mistiskiem ragiem uz galvas. Viņš bija ragains?! Tas ir jāzina, lai neuzdotu stulbus jautājumus un nekavētos pie šī jautājuma, bet pilnībā gūtu intelektuālu un emocionālu baudu šiem darbiem. Senos laikos mēs diezgan daudz braukājām pa ārzemēm uz festivāliem un es bieži gāju uz slaveniem un mazāk slaveniem muzejiem ar ļoti interesantām kolekcijām. Liekas, Bernē pinakotēkā bija Hansa Holbeina altārglezna, kurā redzam Jēzu Kristu, viņš guļ zārkā, un šķirstam ir noņemta priekšējā daļa, mākslinieks ir to šķērsgriezumā noņēmis. Glezna strādā ārkārtīgi spēcīgi, ja tu skaidri un nepārprotami saproti, ka viņš cīnās ar nāvi, ka šīs ir tās trīs dienas, kad viņš uzvar nāvi, kad viņš ir pazemē un notiek šī cīņa. Mākslinieks ir gleznojis viņu kā anatomiski precīzu līķi, adekvātā krāsā. Mana iztēle un manas zināšanas par to, kas tas ir, liek man stāvēt un neatrauties no šīs bildes. Šis risinājums – horizontāli gara, gara bilde ar cilvēku, kurš uzveic nāvi, izcīna dzīvību visiem – strādā spēcīgi. Nav jābūt kaislīgam kristietim, bet Svēto rakstu motīvi ir jāzina. Mēs dzīvojam kristīgās pasaules koordinātās, kas ir uzslāņojusies mūsu pagāniskajai izpratnei. Tieši šī simbioze ir mūsu unikalitāte, tāda pati unikalitāte kā meksikāņiem, Latīņamerikāņiem, kur katolicisms uzslāņojies viņu iepriekšējām civilizācijām. Tāpēc arī viņiem ir kapusvētki.

“Ir lietas, kas jāzina, tad ir bezgalīgi interesanti dzīvot un tikai tad tu vari sevi saukt par eiropieti.”

Citādi esi vienkārši teritoriāli piederīgs kaut kam, kas teritoriāli ietilpst kaut kāda juridiska veidojuma apvienībā. Jābūt emocionāli piederīgam, tad tu būsi stiprs un varēsi to aizstāvēt. Citādi – priekš kam to aizstāvēt? Ir jāizlasa vismaz dažas sengrieķu traģēdijas. Būtu jau labi arī “Iliādu” un “Odiseju”. Es bērnībā izlasīju Kūna “Sengrieķu mītus un varoņteikas”, brīnišķīga lasāmviela, varen asiņaina. Ļoti patika, un līdz ar to par šiem tēliem – kurš tur kuram tēvs un dēls – man ir zināms priekšstats, un tas ir interesanti. Jautājums, ja cilvēks to visu nezina, vai viņš varētu uztvert Sofoklu vai Eiripīdu? Kā mūsdienu cilvēkam to izstāstīt? Šīs lielās traģēdijas man liekas interesantas. Es tās ļoti gribētu redzēt uz mūsu jaunās skatuves. Jautājums, kas to skatīsies? Kam būs interesanti? Būs droši vien tā – baigi labā izrāde, tikai kaut kādā svešvalodā, nevar saprast, par ko viņi runā. Kā atrisināt šo problēmu? Es nezinu, bet gribu teikt, ka, tiklīdz tev ir kaut nelielas zināšanas, kāds konteksts, pasaule kļūst interesantāka. Laikam jau vienīgā iespēja ir kāpt vēlreiz tai pašā upē un būt gidam. Skaidrot, ko nozīmē tas vai cits mīts, tie vai citi simboli un notikumi, kas tieši vai netieši ietekmējuši arī mūs. Var sākt kaut vai ar Rīgas arhitektūru, fasādēm. Kas tie par tēliem? Kas tā par vāji ģērbtu cilvēku kompāniju, kas ir tur uz operas fasādes?

Arī ar studentiem, jauno teātra kursu strādājot, jums sanāk būt gidam?

Protams, bet man pašam ir interesanti domāt par to, kā jaunam aktierim kaut ko paskaidrot. Kā paskaidrot tā, lai viņš saprot un izdara? Varbūt saprot, bet kā panākt, lai izdara? Tie ir lielie pedagogu jautājumi, tādēļ apbrīnoju Pēteri Krilovu. Viņam ir šī prasme, māka, spēja to panākt ar detaļām, ar notikumiem no savas dzīves, ar vērojumiem. Viņš ir deduktīvs cilvēks – labi ierauga detaļas, izdara secinājumus, spēj paturēt šīs detaļas galvā un vajadzīgajā brīdī piedāvāt kā precīzu piemēru. Lai saprastu Džoisu, Folkneru vai Dostojevski. Tas ir no dabas un nāk ar gadiem. Man tas nav no dabas, un arī tādu gadu pedagoģiskajā darbā vēl nav. Tātad viss no jauna, viss pirmoreiz. Ar jauniem cilvēkiem ir jāstrādā uzmanīgi, pašam jābūt pārliecinātam par to, ko saki. Neesmu par sevi ļoti pārliecināts cilvēks. Kā jebkuram māksliniekam man ir daudz šaubu, bet pareizais veids un vārdi ir jāatrod. Kā iejusties tēlā? Kā būt citam cilvēkam? Tā jau, redz, ir pati svarīgākā lieta, kas aktierim jāapgūst. Tas nav tikai profesionāls uzdevums, tas nozīmē trenēt iejušanos sevī vai līdzi jušanu otram. Kad mēs taisījām “Latviešu stāstus” (Alvja Hermaņa un JRT aktieru kopdarbā tapis izrāžu cikls, 2004; kā nosacīts turpinājums 2021. gadā Viļa Daudziņa režijā tapis izrāžu cikls “Jaunie latviešu stāsti” ar jauno JRT aktierkursu – A. L.), mēs jau astoņus gadus bijām strādājuši teātrī kā profesionāli aktieri. Viņi ir tikai četrus gadus mācījušies. Tas ir mācību darbs, un tomēr neviens cits nevarētu tik labi dokumentēt savu laiku un laikabiedrus kā viņi. Mēs to vairs nevarētu, ir milzīgas atšķirības. Pasaule ir mainījusies, ir tehnoloģijas, kas ir ietekmējušas cilvēku domāšanu, viņi domā un raugās uz pasauli citādāk. Valoda ir mainījusies, tās skanējums, ritms, angļu valodas ietekme ar jautājumu formām jebkurā teikumā, pat apgalvojošā teikumā būs jautājoša galotne, kas visu laiku pieļauj iespēju, ka kaut kas varētu arī nebūt, nenotikt. No vienas puses, teātra uzdevums ir šīs valodas izmaiņas dokumentēt un lietot, no otras – pret to drazu cīnīties. Mēs tomēr esam savas kultūras un valodas bruņinieki, mums kā tādiem samurajiem ir savs goda kodekss. Daudz tādu bastionu nav palicis, un teātris ir viens no tiem. Protams, pasaule mainīsies, jābūt uzmanīgiem, jāpiefiksē un jālieto ironija, humors, lai par to runātu, nevis šausminātos.

“Nav nekā labāka par ironiju, vēl jo vairāk – pie mums, kur smieties drīkst.”

Mēs esam priviliģētā situācijā – varbūt mums valstī nav viss kārtībā ar ekonomiku, bet vārda brīvības mums ir daudz vairāk nekā Austrumos un Rietumos. Der atcerēties, ka tā ir ļoti dārga manta. Kurpes, datori, mājas un mašīnas ir lētākas.

Skats no JRT izrādes "Klāvas tantes skūpsts" (2021, rež. Uldis Tīrons) // Foto – Jānis Deinats

Un vēl ir tās ābeles, ko kopt un potēt.

Tās mums ir, un ir lauki. Tas ir dīvaini, ka ārzemnieki nesaprot, kā tas var būt – vasarā, tik jaukā laikā, Rīga paliek tukša, pilnīgi tukša, kur viņi visi ir? Izrādās, visi ir aizbraukuši uz kaut kādiem mistiskiem laukiem. Labi, vēl uz jūru, to varētu saprast. Bet nē, pie odiem un dunduriem, pie ērcēm! Es arī esmu aizlasījies prom uz laukiem, mēs ar ģimeni tur dzīvojam un jūtamies labi, kaut kā droši. Tā ir akumulatoru stacija, var pieslēgties un atgūties, ja vien proti izraut to Rīgas štepseli.

Dēli jau lieli, viņi ir tur, ar jums kopā?

Jā, sapratuši šīs unikālās vietas vērtību kā brīvības, drošības un laimes salu. Katram tur ir savi pienākumi, kas tiek veikti.

Vai ar viņiem jums ir diskusijas par notikumiem Ukrainā?

Protams! Vecākais dēls Kārlis bija iestājies politologos, bet tagad mācās Kultūras akadēmijā, tūlīt beigs. Mēs ar viņu bieži varam parunāt par to, kas notiek. Tagad nožēlo, ka labi nezina krievu valodu. Es jūtu, ka viņi nav uz prom mukšanu, nē. Man tas liekas nopietni. Protams, es negribētu piedzīvot, ka viņiem būtu jāņem rokā ieroči. Bet, ja vajadzētu, tad es ņemtu gan. Man ir pavisam minimālas iemaņas, bet galīgi stulbs neesmu, un šaut man patīk, esmu patrenējies. Taču šaut mērķī un šaut uz cilvēku ir divas dažādas lietas. Atgriežamies pie tā paša, ka neesam sevi pārbaudījuši, nezinām, un nav tā, ka ļoti gribētos, lai mani kāds šajā ziņā pārbaudītu. Jācer, ka nevajadzēs. Bet ja vajadzēs, tad vajadzēs! Valles meži ir pazīstami, kādu riebeklību izdomāsim. Es vairāk tēmēju uz partizānu karu. (Smejas.) Domāju, ka mani kolēģi uz to raugās līdzīgi, kaut gan tas jājautā katram pašam. Tāds intīms jautājums – ko tu darītu X stundā? Ārprātīgs, bet pie tā cilvēki vienas nakts laikā pēkšņi nonāca. Galvenais, ka profesija nekur nepazudīs. Beigsies tā ņemšanās Ukrainā, un ukraiņu aktieri, režisori un filmu meistari ķersies pie darba. Domāju, ka tagad tur daudzi vai nu rok, vai nu šauj, vai filmē. Dokumentē visu to ārprātu, lai pēc tam būtu, ko likt galdā Nirnbergā.

Rakstīt atsauksmi