Viedokļi

13. aprīlis 2022 / komentāri 0

Kam šodien kritika?

Kroders.lv aizsāk jaunu rubriku “Theatricum Balticum”, kas veltīta teātra procesiem Baltijā

Diskusija par teātra kritiku Lietuvā tika plānota 2022. gada pirmajā ceturksnī, bet februāra beigās karš Ukrainā jebkādas sarunas par mākslu un tās kritiku padarīja bezjēdzīgas un neiespējamas. Sarunas tēmu, gatavojot publikāciju rakstu krājumam “Kroderdienas +”, ierosināja lietuviešu teātra kritiķe un Lietuvas Teātra kritiķu asociācijas vadītāja Kristīna Steiblīte (Kristina Steiblytė). Savā rakstā ieskicējot Lietuvas digitālā kultūras medija Menų Faktūra vēsturi, Steiblīte atklāja – lai arī Lietuvas teātra vide ir gana plaša un daudzveidīga, zemo honorāru dēļ par teātri rakstošo cilvēku skaits mazinās. Arī pandēmija atstājusi savu nospiedumu teātra vidē. Par to, vai desmit kritiķu ir gana, par teātra kritiķa darbu un funkcijām mūsdienu Lietuvā (bet ne tikai) pārdomās dalās teātra kritiķi Kristīna Steiblīte un Vaids Jaunišķis (Vaidas Jauniškis), kurš sarunai pieslēdzas no Berlīnes, beidzot pēc ilgāka laika atkal atgriezies starptautisko teātra festivālu apritē.

 

Vaid, cik zinu, savulaik Lietuvā biji tas, kurš izveidoja specializēto nozares žurnālu “Teātris” (Teatras), jo šķita nepieciešams nišas medijs, kas būtu vienlīdz interesants gan profesionāļiem, gan informētiem interesentiem. Kā salīdzinājumā ar desmit vai 20 gadus senu pagātni mainījusies situācija Lietuvas teātra kritikā?

Vaids Jaunišķis: Situācija šobrīd atšķiras, sevišķi salīdzinājumā ar 20. gadsimta 90. gadu beigām, kad pastāvēja vien pāris kultūras laikrakstu – divi nedēļas izdevumi Literatūra ir Menas un 7 Meno Dienos, kā arī dienas avīzes Lietuvos Rytas kultūras pielikums Mūzu Malūnas, bet neviena digitālā resursa. Žurnāls Teatras pastāvēja no 1995. līdz 2005. gadam kā mēnešraksts. Šobrīd tā mantinieks Teatro Žurnalas iznāk vien četras reizes gadā. Finansiāli laika posms no aptuveni 2000. gada līdz 2009. gada krīzei bija diezgan labs tādā ziņā, ka izdzīvot principā varēja arī, strādājot tikai par teātra kritiķi, respektīvi, cilvēks varēja būt materiāli nodrošināts no honorāriem par publicētajiem materiāliem. Šobrīd, iespējams, kāds tā izdzīvot var, taču lielākajai daļai teātra kritiku rakstīšana nav vienīgā un pat ne pamatnodarbošanās. Kultūras lapu skaits dienas presē visur samazināts. Par profesijas prestižu vispār ir grūti runāt, mēs varam tikai iztēloties, jo nekādu statistikas datu par to nav. Aptuveni pirms pieciem gadiem gan Lietuvas Nacionālais operas un baleta teātris pasūtīja aptauju par ietekmes faktoriem, kas veicinājuši kultūras pasākumu apmeklēšanu. Ja pareizi atceros, teātra kritikas ietekme uz skatītājiem attiecībā uz lēmuma pieņemšanu – iet vai neiet uz kādu izrādi – nepārsniedza kādus divus procentus. Nedomāju, ka tas šobrīd būtu īpaši mainījies, ja nu vienīgi uz leju. Taču ir vēl viena ietekmes sfēra, par kuru arī nekādi dati nav apkopoti, un tā ir saistīta ar teātra kritiķi kā informācijas avotu. Teātra kritiķi ir tie, kuriem parasti ir visvairāk informācijas par izrādēm dažādos teātros, un viņi ar šo informācija dalās. Tāpat mēs apmeklējam teātra festivālus ārzemēs, stāstām par tajos redzēto un, iespējams, nereti arī kalpojam par savienojošo posmu starp kādu producentu, festivālu rīkotāju un teātra veidotājiem, teiksim, viesizrāžu stimulēšanā.

“Taču neviens teātris īpaši nelielās ar to, ka pirmā informācija vai impulss nācis no teātra kritiķiem – arī tad, ja tā ir noticis.”

Iznāk, ka mēs visi nodarbojamies ar šo informācijas izplatīšanu un sakaru veicināšanu kā tādu pašsaprotamu humāno misiju. Kristīna, tu sāki rakstīt teātra kritikas gandrīz pirms desmit gadiem un pati teici, ka kādreiz ļoti lepojies ar savām pirmajām publikācijām vietnē Menų Faktūra, jo tās tev lika justies kā “īstai kritiķei”. Šobrīd tu esi viena no tiem, kuri apvieno vairākus darbus, un lielākoties tie visi saistīti ar teātri, tomēr no citas puses. Kādas šobrīd ir tavas attiecības ar kritiku?

Kristīna Steiblīte: Šķiet, manī ir izplēnējusi sākotnēji romantiskā attieksme pret teātra kritiķa profesiju. Vairs nešķiet noslēpumaini un aizraujoši iet uz teātri, skatīties izrādi un pēc tam domāt, kā par to uzrakstīt. Tas ir tāds pats darbs kā citi, reizēm rutīna, veiksmes un neveiksmes, reizēm pārsteigumi, taču laika gaitā izstrādājas tāds kā profesionālais atsvešinājums, jo kritiķis tomēr pārsvarā izrādes skatās it kā “no malas” un tikai ļoti labās izrādēs veidotājiem viņu izdodas iedabūt “iekšā”. Var teikt, ka ar laiku recenziju rakstīšana, sevišķi regulāra un, kā likums, steidzama, no radoša darba pārvēršas par rutīnas praksi. Tomēr tajā pašā laikā, tā kā man šobrīd ir arī daudz citu pienākumu, tostarp teātra procesu organizēšana, kas ietver nebeidzamas sarakstes, zvanus un risināmas situācijas, katra iespēja uzrakstīt recenziju no jauna kļūst par patīkamu iespēju radoši izpausties. Iespējams, pieredze rakstīšanā, pieredze atgriezeniskās saites saņemšanā, citkārt par negatīva reakcija uz publikāciju ir tās komponentes, kas veido racionālu attieksmi pret šo profesiju. Un otra lieta, ko atceros no sava darbošanās laika Menų Faktūra, ir fakts, ka nemaz tik daudz klikšķu recenzijas nesavāc, mūsdienās tā nav ļoti populāra lasāmviela pēc būtības. No vienas puses, tas ir saprotams, jo šobrīd mums nevienam nav jāpierāda, ka esam “īsti” kritiķi, tāpēc rakstām, ko un kā pašiem tīk, nemēģinot nevienam izpatikt – ne teātra veidotājiem, ne skatītājiem, taču, no otras puses, laiku pa laikam rodas jautājums par mērķauditoriju.

Tas nozīmē, ka kritika kā šķietamais tilts starp teātra radītājiem un publiku tāpat kā iedomātā vērtētāja pozīcija attiecībā pret teātra radītājiem ir mīts?

K. S.: Es personīgi savā praksē cenšos neveidot binārus nošķīrumus. Teātra kritiķis ir teātra ekosistēmas daļa, un man liekas, ka tā ir pareizi. Mēs esam šīs kopienas viens atzars ar savstarpēji atšķirīgiem viedokļiem, prasmēm un funkcijām. Nesen biju Lietuvas Nacionālajā teātrī, kur tagad atvērta jauna zāle, un visi dodas to aplūkot. Teātris atkal ir modē, jo ilgu laiku tas bija slēgts. Tāpat kā agrāk, teātris Lietuvā ir redzams un populārs, turklāt pēc visiem pandēmijas ierobežojumiem tas atkal beidzot ir pieejams. Teātra kritiķiem īsti nekādi tilti šobrīd nav jābūvē, jo viss notiek dabiski. Mums ir pašiem jāsaprot, ko mūsu darbs šobrīd nozīmē, kāda ir tā vieta un funkcija šodienas procesos.

Viena no svarīgām funkcijām ir notikumu, tostarp izrāžu un ar tām saistīto procesu, dokumentēšana, tomēr gribētos domāt, ka tā nav vienīgā un pat ne svarīgākā funkcija.

V. J.: Man tomēr liekas, ka teātriem par spīti šķietamai pašpietiekamībai ir nepieciešams vērtējums, kāda acs no malas, kāds ieteikums vai konstruktīva kritika, respektīvi, atgriezeniskā saite. Lietuvas Nacionālais teātris, protams, šobrīd ir uz viļņa. Ne tikai tāpēc, ka viņiem ir jauna zāle, bet arī entuziastiska komanda, aktīvas sabiedriskās attiecības, un kritiķi tiek aktīvi aicināti uz izrādēm. Protams, izrāžu kvalitāte no iestudējuma uz iestudējumu var atšķirties. Reģionālie teātri savukārt kritiķus aicina kūtrāk. Nesen lasīju diskusiju, kurā Lietuvas laikmetīgās dejas informācijas centrā direktore Gintare Masteikaite (Gintarė Masteikaitė) apgalvo, ka kritiķi ir teātra ekosistēmas daļa. Mani tas zināmā mērā pat pārsteidza, jo es šādu visnotaļ veselīgu apgalvojumu publiskajā telpā ilgāku laiku nebiju dzirdējis. Taču arī pēc būtības tā ir – mēs esam vienas kopienas daļas par spīti savai lomai, atsevišķiem pārpratumiem, konfliktiem vai cita veida attiecībām, nevis nākam kaut kur “no augšas”, “no ārpuses” vai tamlīdzīgi. Taču tagad novērojama arī jauna teātra veidotāju “loma” – kritizēt kritiķus un paust sociālajos tīklos dažādas reakcijas uz recenzijām, veicot tādu kā influenceru funkciju, kas ne vienmēr ir godīgi. Nevar salīdzināt kādas slavenības sekotāju loku, kas mērāms vairākos tūkstošos, ar vienu nabaga recenziju, ko veiksmes gadījumā izlasa pāris simti cilvēku. Teātra kritiķa funkcija pēc būtības nav mainījusies, taču tai ir nianses. Mēs dokumentējam ne tikai izrādes, to koncepcijas, estētiku, aktierdarbus un tamlīdzīgi, bet arī to, kā tās uztver publika.

“Jaunie teātra kritiķi Lietuvā, un par to man ir īpašs prieks, diskutē arī par iestudējumu nozīmi mūsdienu sabiedrībā, kā tās vēstījums var ietekmēt vai mainīt cilvēkus un sabiedrību kopumā.”

Zināms, ka notiek arī konfrontācijas starp, teiksim, populāriem režisoriem un teātra kritiķiem sociālajos tīklos. Teiksim, pagājušajā sezonā Oskars Koršunovs diezgan asi reaģēja uz kritiku par savu “Otello” iestudējumu. Vai šādām situācijām ir kāda nozīme un risinājumi?

K. S.: Es nebūšu īstā, kam šo jautāt, jo šobrīd apzināti esmu ierobežojusi savu sociālo tīklu lietošanas praksi. Nevar arī teikt, ka tas būtu kaut kas nebijis. Arī agrāk ar kritikas vērtējumu neapmierināti teātra veidotāji vai skatītāji ir pauduši savu viedokli interneta komentāros zem recenzijām, veidojot tādu kā nosacītu diskusiju, kas, manuprāt, ir labi. Taču šobrīd laikam vairāk modē ir bļaustīties savos burbuļos sociālajos tīklos. Respektīvi, ja runājam par telpu, tad agrāk tie, kam bija, ko teikt saistībā ar publicētiem tekstiem par teātriem, ienāca nosacīti mūsu teritorijā un pauda savu viedokli, tagad šādi viedokļi tiek izkliegti sekotājiem, faniem, apbrīnotājiem savā soctīklu kontaktu lokā. Iespējams, tādējādi tiek meklēts atbalsts, atzinība, apstiprinājums savai taisnībai no līdzīgi domājošiem.

V. J.: Man arī liekas, ka tas tāds burbuļu variants, un mēs to pamanām tikai tad, ja strīds vai kāda šūmēšanās notiek mūsu pietuvinātajā jeb tā saucamajā draugu lokā. Protams, slavenībai sekotāju ir vairāk nekā citiem, tomēr tas ir ierobežots cilvēku loks, un nav pamata domāt, ka šādi viedokļi jelkādā veidā ietekmē teātra procesus vai liek auditorijai ieņemt kādu noteiktu pozīciju attiecībā pret konkrēto režisoru vai konkrēto teātra kritiķi. Mans burbulis, piemēram, ir ļoti skeptisks pret viedokļu par mākslu paušanu feisbukos. Tās ir emocijas, nevis refleksija. Es, piemēram, neatceros, ka vecākās paaudzes režisori vispār būtu apsprieduši, ko kāds par viņiem raksta. Godīga spēle manā izpratnē nozīmē, ka režisors pauž savu viedokli izrādes formā, kritiķis par to izpaužas recenzijā. Un viss. Pārējais ir publikas ziņā. Manuprāt, teātra kritiķiem vairāk būtu jāuztraucas par savu profesionalitāti, nevis reakcijām soctīklos.

Vai Lietuvā ir savi nerakstītie vai rakstītie teātra kritiķu profesionalitātes kritēriji, vai arī tomēr daudz ko nosaka individualitāte?

K. S.: Vaids noteikti uz šo jautājumu atbildēs labāk, jo viņš universitātē māca studentiem, kā rakstīt labu kritiku. Tomēr arī es esmu mazliet mācījusi un, protams, esmu gana daudz rakstījusi un lasījusi recenzijas. Manuprāt, pastāv vienota izpratne par to, kas ir laba kritika, lai arī vienoti kritēriji vai nosacījumi nav formulēti. Lasot lekcijas studentiem Kauņā, man svarīgāk par visu šķita uzsvērt, ka pastāv dažāda tipa kritika. Respektīvi, nevar būt nepareizu domu vai viedokļa par izrādi. Var būt nepareizi vai kļūdaini argumenti, bet ne viedoklis. Man kritika kā žanrs liekas ārkārtīgi interesants, jo pret to var izturēties kā pret nosacītu likumu ievērošanu un arī kā pret brīvas izpausmes platformu. Es augstu novērtēju brīvību interpretēt, brīvību izvēlēties stilu un metodi izrādes nolasīšanai. Līdz ar to es piederu pie tiem, kas mēdz sadusmoties, kad kāds mēģina formulēt kritērijus tam, kas ir vai nav laba kritika. Esmu par ideju un stilu pluralitāti.

V. J.: Atceros, ka mēs satikāmies tagad, jau pēc pandēmijas, Lietuvas teātra kritiķu asociācijas rīkotajā Teksto Raktas un Meno Raktas kritiķu un mākslinieku balvu pasniegšanas pasākumā, un es pavadīju vismaz pusstundu, runājot ar vienu no kolēģiem par teātra kritiku un par to, kā viņa cenšas atrast īpašu analīzes metodi, vārdu krājumu un pieeju katrai izrādei. Tas ir kolosāli. Lekcijās mēs arī bieži apspriežam to, kā atrast un veidot savu individuālo stilu, pieeju un veidot savu “vārdu”, eksperta autoritāti. Un man ir prieks, ka šobrīd ir gana daudz jauno teātra kritiķu, kuriem ir, ko teikt, ar kuriem es varu diskutēt, kuriem varu nepiekrist un jebkurā gadījumā atrasties aktīvā dialogā. Viena lieta, ko esmu ievērojis un kas, iespējams, nāk no sociālo tīklu rutīnas, ir autoru centrēšanās uz sevi tādā “es, man, mans” formā. Un reizēm pietrūkst atbildības uzņemšanās par vārdu plūsmu, reizēm vārdu ir ļoti daudz, bet grūti uztvert, ko īsti autors grib pateikt.

K. S.: Vienīgā lieta, kas mani tiešām kaitina, ir ad hominem principā balstīta argumentācija – pieņēmumi vai secinājumi, kas neizriet no pašas izrādes, bet dažādiem iesaistīto personīgiem vai blakus kontekstiem. Pret tiem man ir gandrīz alerģiska reakcija.

Cik šobrīd Lietuvā vispār ir teātra kritiķu?

K. S.: Asociācijā ir apmēram 35 cilvēki, to vidū vairāki teātra veidotāji, pētnieki, režisori, teātra vēstures pasniedzēji. Taču ne visi, kas sevi pozicionē kā teātra kritiķus, šobrīd aktīvi raksta par teātri. Daudziem ir cits darbs, citas prioritātes, un tas lielākoties saistīts ar jau pieminēto zemo atalgojumu teātra kritiķa profesijā. Es teiktu, ir apmēram desmit aktīvu teātra kritiķu, kas tiešām raksta par teātra procesiem interneta vietnēs, laikrakstos un žurnālos. Zinu tikai vienu teātra blogu, tātad teātra kritiķi paši sev nemēģina radīt platformas, bet izmantot esošās. Vienīgi Lietuvas Leļļu teātris šobrīd plāno veidot jaunu resursu, kas specifiski nodarbotos ar šo nišu. Redzēsim, kas no tā iznāks.

V. J.: Bija vairāki mēģinājumi veidot blogus, taču pārsvarā entuziasms apsīka pāris mēnešu laikā, jo blogs prasa nopietnu ieguldīšanos laika un satura izteiksmē. Šobrīd ir divi stabili nedēļas izdevumi, viens divi mēnešraksti, Menų Faktūra vietne, un tas arī apmēram viss.

K. S.: Daži reģionālie laikraksti publicē visu par un ap teātri, sākot ar intervijām un skatītāju ieinteresēšanas materiāliem un beidzot ar izrāžu recenzijām, ko raksta vieni un tie paši cilvēki. Tā ir tāda vairāk apkalpojoša funkcija.

Vai ar desmit vai, teiksim, duci kritiķu Lietuvai pietiek?

K. S.: Man liekas, ka kopumā jā. Tomēr vienmēr ir jauki, ja kāds laiku pa laikam šai kompānijai pievienojas. Jo pārsvarā par katru iestudējumu ir pieejams tikai viens pilnvērtīgs publicēts teksts, par citiem pat vispār netiek uzrakstīta neviena recenzija. Jo vairāk cilvēku raksta, jo lielāka ir viedokļu dažādība. Bet, protams, ir finansiālie apsvērumi un tas, cik daudz recenziju par vienu un to pašu izrādi mediji vispār var atļauties.

V. J.: Īstenībā teātra kritiķu ir diezgan. Lietuvai vairāk trūkst teātra vēsturnieku. Mums ir daži pētnieki, kas lielākoties nodarbojas ar vismaz simt gadu senu pagātni, bet vispār neko nedara ar, teiksim, padomju laika teātri – un kur nu vēl mūsdienām. Turpretī literatūrkritiķi ir publicējuši vismaz desmit grāmatu, veidojot jaunus diskursus, izanalizējot padomju okupācijas laika pagātni citā gaismā un saistot to ar mūsdienām. Teātra nozarē šāds process izpaliek. Arī jaunie teātra kritiķi pēc studiju beigšanas kaut kur pazūd vai izvēlas komfortablākas vietas teātra industrijā kā literāro daļu vadītāji vai sabiedrisko attiecību speciālisti.

“Savukārt daudzi no vēl pirms desmit gadiem aktīviem kritiķiem šobrīd kļuvuši par pētniekiem vai mācībspēkiem universitātēs. Tas, protams, ir loģiski un likumsakarīgi, ja runa ir par pieredzi, profesijas prestižu un atalgojumu, stabilitāti.”

K. S.: Un vēl jau ir tāda problēma, ka daži teātra pētnieki un vēsturnieki, kas plaši publicējas, to dara ārzemēs un citās valodās, līdz ar to mēs Lietuvā par šiem pētījumiem nemaz neuzzinām. Piemēram, Martins Petriks (Martynas Petrikas) daudz raksta par Lietuvas teātra procesiem, taču nekas no tā nav publicēts Lietuvā vai lietuviski.

Lietuviešu kritiķi vismaz publiski ir pauduši, ka samaksa par darbu nav pietiekama. Kā tas beidzās?

K. S. Pirms vairākiem gadiem tiešām mēs, teātra kritiķi, uzrakstījām atklātu vēstuli medijiem, kur izklāstījām, ka pašreizējā samaksa par darbu ir nepieņemami zema, un pieprasījām, ka honorāram par vienu rakstu vai recenziju vajadzētu būt apmēram 150 eiro, taču tikai daži mediji šo vēstuli vispār ņēma vērā.

V. J. Protams, zinot kultūras mediju budžetu, bija skaidrs, ka 150 eiro tie nebūs, mums pietiktu arī ar 100…

K. S. Bet daži mediji joprojām uzskata, ka par recenziju var maksāt, piemēram, 30 eiro, taču par tik zemu honorāru neviens sevi cienošs kritiķis recenziju vairs neraksta, jo tas nav interesanti. Kas notiek? Kultūras prese piesaista studentus, kuri jebkurā gadījumā ir priecīgi nopelnīt pārdesmit eiro, tomēr recenziju kvalitāte šādos gadījumos diemžēl nereti ir nepietiekama. Publicējot studenta recenziju, būtu tikai godīgi lasītājam to atbilstoši norādīt, citādi pārmetumi par nepietiekamu kvalitāti diemžēl tiek attiecināti uz visiem kritiķiem kopumā. Tā situācija joprojām ir neatrisināta, jo, kamēr būs autori, kas būs ar mieru rakstīt par dempinga cenām, tikmēr nekas nemainīsies.

Ko Lietuvas teātra kritiķiem mainīja pandēmija?

K. S.: Izpratni par laiku un savu profesiju. Vismaz man tā bija. Jo tā intensitāte, kādā teātri un kritiķi ražoja pirms pandēmijas, bija milzīga. Izrāžu trūkums lokdaunu periodos ļāva novērtēt katru reizi, kad bija iespēja atkal klātienē doties uz teātri. Un es ļoti izbaudīju to nesteidzīgumu, par kādu jau biju aizmirsusi. Man šķiet, ka kopumā arī tekstu kvalitāte uzlabojās. Piemēram, es rakstīju par Kristiana Lupas veidoto “Austerlicu” (Lietuvas Valsts Jaunatnes teātris, 2020) – vispirms mierīgi izlasīju grāmatu, aizgāju uz izrādi, pāris dienas domāju, reflektēju un tad uzrakstīju. Ekskluzīvā mierā. Bez steigas.

V. J.: Es personīgi kādu laiku negāju uz teātri arī tad, kad jau it kā varēja iet, jo man bija iekšēja pretestība pret sēdēšanu maskās. Bet, kā saka, pie kā nepierod! Īstenībā es arī sāku katru izrādi uztvert kā notikumu, kā kaut ko īpašu, ko esmu izvēlējies apmeklēt. Zinu, ka pandēmijas laikā, lai saglabātu ilūziju par procesu nepārtrauktību, daži kolēģi pievērsās digitālo izrāžu aprakstīšanai kultūras medijos. Es piedalījos pāris diskusijās, bet tas arī viss.

Lietuvas režisoriem ilgstoši bijusi stabila saikne ar Krievijas teātriem. Šobrīd kultūras sadarbība ar Krieviju pārtraukta un, šķiet, vēl ilgi īsti nebūs iespējama. Ko tas mainīs Lietuvas teātrī?

K. S.: Notiek tikai tas, kam jau sen bija jānotiek. Tā šķietami stabilā saikne jau pēdējā laikā bija stipri vājinājusies – kopš brīža, kad pirms pāris gadiem Krievija Lietuvas kultūras atašeju ielika nevēlamo personu sarakstā un liedza viņam iebraukšanu Krievijā. Arī lietuviešu izcelsmes režisore Jana Ross (Yana Ross) jau 2014. gadā, saņemot “Zelta krustu” (Lietuvas augstākais apbalvojums teātra mākslā – L.M.B.), savā runā kritizēja Lietuvas tobrīd joprojām aktīvo saikni ar Krieviju teātra jomā, pieminot Krimas aneksiju un vēršot uzmanību uz to, ka mākslu nevar nošķirt no ģeopolitiskajiem notikumiem un sadarbības turpināšana ar Krieviju nozīmē atbalstīt tās rīcību. Tā ir koķetēšana ar lielo kaimiņu, lielo brāli, lielo jebko, un vienreiz jābeidz atsaukties uz krievu teātra varenību.

V. J.: Skaidrs, ka lietuviešu režisoru sadarbības veidojušās uz dažādu interešu un pagātnes pieredžu pamata – valoda, studijas un tā tālāk, un tās arī līdz šim tika uzturētas, turklāt daudziem ļāva pieklājīgi nopelnīt. Bet pēc 24. februāra nevienam vairs nav jautājumu. Man personīgi liekas, ka Lietuvai šobrīd teātra jomā nav nekādu problēmu boikotēt Krieviju, repertuāra aspektā aizvietojot to ar citu lielu un bagātu kultūru, kādu pasaulē tiešām nav mazums un kuras būtu vērts iepazīt – kaut vai Sīrijas, Persijas, vienalga... Turklāt jau šobrīd lietuvieši ļoti veiksmīgi darbojas Eiropas virzienā. Aktrise un režisore Kamile Gudmonaite (Kamilė Gudmonaitė) jau pirms četriem gadiem veiksmīgi sadarbojās ar Berlīnes Vācu teātri un šobrīd turpina strādāt Vācijā, Jana Ross strādā Cīrihes teātrī kā viena no štata (in-house) režisorēm, Uršule Bartoševičūte (Uršulė Bartoševičiūtė) nule ieguvusi rezidējošās mākslinieces tiesības Berlīnes Ansamblī (Berliner Ensemble). Protams, var to traktēt kā smadzeņu aizplūšanu, tomēr – viss notiek! Mierīgi varam iztikt bez Krievijas, mums ir, ko teikt Eiropai.

Rakstīt atsauksmi