Viedokļi

Skats no Vīnes Volkstheater izrādes “humanistää!” // Foto – Nikolaus Ostermann / Volkstheater
16. jūnijs 2022 / komentāri 0

Negaidiet nāvi!

Pēc trijiem digitālās izolētības gadiem šogad atkal dzīvajā formātā tika izrādītas desmit ievērības vērtas izrādes no Vācijas, Šveices un Austrijas, ko nu jau vairāk nekā pusgadsimtu apkopo Berlīnes festivāls “Theatertreffen”. Tā plakātā redzams nule kā zaļot sācis koks uz balta ekrāna fonā. Izrādes kā pirmās zaļās lapiņas pēc gara ziemas sastinguma.

Vācvalodīgo zemju teātris pēdējos trīsdesmit gadus ir aizrautīgi nodevies formas meklējumiem. Un šajā ziņā kļuvis par lielmeistaru mūsdienu teātrī ar visiem ieguvumiem un zaudējumiem, ko praktiķu saasinātā vēlme kaut ko īpašu, nebijušu pateikt tieši formas ziņā ir nodarījusi pašam teātra medijam. Tieši vācvalodīgā teātra reģionā visuzskatāmāk var ieraudzīt, ka kaut kas patiesi jauns teātra formu ziņā dzimst ne katru gadu un pat ne katru piecgadi. Līdz ar to vācu kritika ar tādu mērauklu – kas šoreiz ir jauns? – izrādēm vispār nepieiet, bet skatās, ko mākslinieki ir gribējuši pateikt un kā tas viņiem ir izdevies. Jo īpaši šodien, laikā, kad dzīve ir radikāli izmainījusies. Tā ka pat viens no svarīgākajiem Vācijas teātriem – Berlīnes Schaubühne am Lehniner Platz – uz savas fasādes milzīgiem burtiem ir uzrakstījis: Die Welt tickt inzwischen anders. “Pasaule pa šo laiku ir izmainījusies.”

“Līdz ar to pirmais un galvenais jautājums, kas interesēja "Theatertreffen" apmeklētājus: par ko teātris, izmantojot tādu vai citādu formu, aizvadītajā sezonā ir gribējis runāt, veidojot izrādes visjaunākajā, pilnīgi nenormālajā laikā?”

Vācu teātrim pilnīgi netipiski – par mīlestības fundamentālo nozīmi cilvēka dzīvē. Ar šo vēsti arī tika atklāts Theatertreffen 2022, izrādot režisora Kristofera Rīpinga (Christopher Rüping) Bohumas teātrī veidoto teātra darbu “Jaunā dzīve. Where do we go from here, kas pārdomu zonā novietojis Dantes un Beatričes mīlestības stāstu, ģeniālajam itāļu dzejniekam tā arī nespējot atklāt savas jūtas iemīļotajai viņas dzīves laikā, meklējot visvisādus apvedceļus, lai galēji aizplīvurotā veidā tomēr nodotu savu vissvarīgāko vēsti, ko adresātei tā arī nebija lemts saprast. Un tikai, iejaucoties nāvei, dzejnieks spēja atklāti atzīties mīlestībā. Negaidiet nāvi – pie sirds liek šī vācu teātrim neierasti galēji klusinātā izrāde. Un teātra mākslinieciskais vadītājs nīderlandiešu režisors Johans Zīmons (Johan Simons) pēc izrādes uzrunā skatītājiem tās vēstījumu pasvītro vēlreiz, aicinot dzīvē neko ilgāk negaidīt, bet pateikt cilvēkiem, kurus mīlam, ka viņus mīlam.

Skats no Bohumas teātra izrādes “Jaunā dzīve. Where do we go from here” // Foto – Joerg Brueggemann / Ostkreuz

Pēc diviem pandēmijas gadiem ir saasinājusies redze, un tā ļauj pamanīt, ka četrām no desmit ievērības vērtajām vācvalodīgajā telpā radītajām izrādēm nosaukumi ir angļu valodā, kas netiek tulkoti vācu valodā ne programmiņās, ne presē. Arī tā ir jaunā laika iezīme.

Režisores Jaelas Ronenas (Yael Ronen) izrāde Slippery Slope (“Slidenā nogāze”), kas iestudēta Berlīnes Gorkija teātrī, mūzikla lielformāta spožumā atvēra durvis “atcelšanas kultūras” (cancel culture) uzvaras gājienam pasaulē, svītrojot no dzīves laukā kā mākslinieku darbus, tā viņus pašus. Grēku sarakstā kā viena no pirmajām atrodas “citas kultūras piesavināšanās”. Pirmspandēmijas laika lielākais un rūgtākais kuriozs saistās ar Kanādas pirmiedzīvotāju iesniegto ultimātu Arianas Mnuškinas “Saules teātrim” Parīzē laikā, kad tur jaunu izrādi radīja kanādiešu ģeniālais teātra brīnumu meistars – režisors Robērs Lepāžs. Viņam tika izteikta kategoriska prasība – vai nu viņš ņem sev par asistentu kādu Kanādas pirmiedzīvotāju, strādājot ar šīm tēmām, vai arī pārtrauc darbu. Lepāžs nolēma asistentu neņemt un tālāk darbu vairs neattīstīt. Un tas notika “Saules teātrī”, kurš ir pasaulslavens un leģendārs tieši ar savu padziļināto māksliniecisko interesi par dažādu zemju kultūrām un teātra valodas bagātināšanas iespējām caur tām. Slippery Slope – uzmanies, paslīdēsi! Mūsdienu grēku saraksts ir garš – varas ļaunprātīga izmantošana, finansiāli neadekvāta līdzcilvēku ekspluatācija, uzmākšanās darba vietā, aizskarošas piezīmes, joki u. tml.

“Ko darīt māksliniekam, ja viņam visu laiku ir jāuzmanās un jāsit sev pa pa pirkstiem? Un ko darīt tad, ja nepareizība, bez kuras mākslas īsti nemaz nav, tiks izņemta no atļautā saraksta?”

Režisoru Lukas Holchauzena (Lukas Holzhausen) un Annikas Henrihas (Annika Henrich) izrāde “Savas klases cilvēks” Hanoveres teātrī runā postošajām enerģijām, ko vienkāršā smagā darba darītājā akumulē valsts sistēma, no kuras viņam savukārt nav ne mazāko cerību un iespēju izlauzties kādā citā, labākā dzīvē, un kur vienīgais ventilis ir paša ģimene, kas ik mirkli dzīvo iespējamā vardarbības iespējamās eksplozijas spriedzē.

Par savādo tukšumu, kas aizņem labi pelnošās vidusšķiras prātus un sirdis, vēsta japāņu režisora Tošiki Okada izrāde Doughnuts, ko atvedis Hamburgas Thalia Theater. Kādā Tokijas debesskrāpī, gaidot taksometrus, kuri tā arī nenāk un nenāk, sarunājas mūsdienu finansiālie veiksminieki, apmainoties vienām vienīgām banalitātēm, viņu ķermenim sarunas laikā kopā ar izrunāto tekstu izpildot pilnīgi nesaistītas sarežģītas dejas figūras. Aktieru apbrīnojamā virtuozitāte, vienlaikus veicot šos divus savstarpēji nesaistītos uzdevumus, arī skatītājam to visu vērojot, uztverē rada uztverē traku karuseli, jo spilgtāk izgaismojot, ka šīs elegantās izteiksmes formas riņķo ap pilnīgu tukšumu.

Skats no Hamburgas "Thalia Theater" izrādes "Doughnuts" // Foto – Fabian Hammerl

Ļoti konkrēti domāt par globālā kapitālisma sistēmu, iezīmējot arī katra indivīda iespējamos rīcības ceļus, lai pasaule sāktu veidoties citādāka, rosināja režisora Folkera Lēša (Volker Lösch) Drēzdenes teātrī iestudētais “Tartifs jeb Kapitāls un ideoloģija”. Kolorīti izspēlējot Rietumvācijas un Austrumvācijas sociālo tipu galeriju, izrāde mēģina apvienot ne tik vien divas Vācijas daļas, kas līdz šai dienai nevar un nevar apvienoties vienlīdzībā, bet arī Moljēra nemirstīgo komēdiju par krāpniecības spirāles nenovēršamo gaitu, kuras rezultātā tu “paša rokām” pliks un nabags tiec izsviests uz ielas, ar franču ekonomista Tomasa Piketī pētījumu “Kapitāls XXI gadsimtā”. Noslēgumā izrāde iegūst lekcijas formu, aktieriem runājot Piketī tekstus, kas ļoti konkrēti izgaismo lietu stāvokli mūsdienu kapitālisma pasaulē. Un mājup no šīs izrādes skatītājs, ja vien pirms tam nav lasījis 768 lappušu biezo bagātības un ienākumu nevienlīdzības analīzi pasaulē, var doties jau ar jaunām acīm un pārdomām. Vai pat vēl vairāk – ar rīcības plānu.

Theatertreffen 2022 dienas kārtībā izvirza arī nepieciešamību pārrakstīt novecojušus naratīvus. Manheimas teātrī poļu režisore Evelīna Marciniaka (Ewelina Marciniak) izrādei “Orleānas jaunava” par izejas punktu ņēmusi Frīdriha Šillera 1801. gadā sacerēto tāda paša nosaukuma romantisko traģēdiju, lai pārrakstītu to no sievietes perspektīvas.

Visa traģēdija, kā jau šodienai ierasts, nav pārstrādāta, pārrakstīti ir fragmenti, kuru maz iedvesmojošos skatuviskos risinājumus atceroties, gribas citēt Berlīnes lielākajā dienas laikrakstā Der Tagesspiegel izskanējušo jautājumu: kāpēc vispār skatītāju uzmanībai piedāvāt tos 200 gadus vecos naratīvus, ja reiz šodien tie ir novecojuši? Vai jēgpilnāk nebūtu izvēlēties tādus klasikas darbus, kas izturējuši laika pārbaudi, un tos uzvest? Divas festivāla izrādes – “Orleānas jaunava” kopā ar Minhenes Kammerspiele teātra izrādi Like Lovers Do, deva atsevišķu vielu pārdomām par to, kas šodien teātra pasaulē tiek uzskatīts par “uzmanības vērtu”. Un kas un kurš nosaka to, kas tad vispār ir uzmanības vērts?

Skats no Manheimas teātra izrādes “Orleānas jaunava” // Foto – Christian Kleiner

Theatertreffen desmit ievērības vērtās izrādes izvēlas teātra kritiķu žūrija. Šosezon tā ir septiņu cilvēku sastāvā – trīs kritiķes un četri kritiķi. Tikmēr cita proporcija ir vērojama izrāžu veidotāju pusē. Šogad festivāla programmā iekļautās izrādes veidojušas piecas režisores, četri režisori un ir arī viens grupas kopdarbs.

“Vēl pirms pandēmijas festivāla vadība bija pieņēmusi politisku lēmumu – dot lielāku iespēju režisorēm sievietēm, nosakot žūrijai stingru atlases principu: turpmāk puse no ievērības vērtajām izrādēm būs sieviešu veidotas.”

Sākumā man likās, ka nē – atlases kritērijam tomēr būtu jābūt mākslas kvalitātei, nevis cilvēka dzimuma, etniskajiem, seksuālajiem vai reliģiskajiem piederības parametriem. Bet tad atkal, iedziļinoties specifiskajā Vācijas kontekstā, noskaidroju no Latvijas perspektīvas grūti saprotamo – tieši Rietumvācijā atsevišķas teātra profesijas, tostarp, režisora, ļoti ilgus gadus bijušas sievietēm liegtas. Kamēr Austrumberlīnē Brehta teātri vadīja Helēne Veigele un Parīzē transkontinentālas teātra spēles attīstīja Ariana Mnuškina, Rietumvācijā vēl septiņdesmito gadu sākumā sievietei kļūt par teātra režisori bija praktiski neiespējami. Un arī Theatertreffen jubilejai veltītajā izdevumā var lasīt, ka pirmos desmit gadus ievērības vērtās izrādes bija radījuši tikai vīrieši.

Tā kā runa ir par vienlīdzīgu iespēju došanu, tad šāda mērķa vārdā režisorēm vismazāk gribas brukt virsū. Galu galā pašas viņas sevi uz festivālu neatveda, viņu darbus izvēlējās kompetentu kritiķu žūrija. Un par to šogad nākas domāt vairāk nekā jelkad iepriekš – pirmo reizi, kopš regulāri no deviņdesmito gadu beigām skatos Theatertreffen ievērības vērto izlasi. Par divām izrādēm no daudzām mutēm nācās nācās dzirdēt terminu Kindertheater (“Bērnu teātris”). Vai pat vēl – Generation Kindertheater (“Bērnu teātra paaudze”). Uz ko kāda vācu kolēģe enerģiski metās iebilst, ka viņa nu gan gribētu aizstāvēt bērnu teātri pret salīdzinājumu ar nule kā skatīto izrādi, jo bērnu teātra izrādes tiekot veidotas daudzslāņainākas un sarežģītākas nekā nule kā skatītais darbs.

Paaudžu maiņa Theatertreffen ir bijusi vienmēr, un ar to arī šī skate aizvien ir lepojusies, ka iekļauts ir viss spektrs – no vecmeistariem līdz pavisam jauniem vārdiem un pilnīgi atšķirīgiem teātra formātiem. Bet nekad vēl nebija nācies satikties ar izrādi, kurā nevar saprast, ko vispār iesākt tās mākslinieciskā izteikuma pārsteidzošā plānuma dēļ. Tāda bija režisores Pinaras Karabulutas (Pinar Karabulut) izrāde Like Lovers Do, iestudēta Minhenes Kammerspiele. Jeruzalemē dzimušās un uzaugušās autores Sivanas Benas Jišajas (Sivan Ben Yishai) lugas oriģinālnosaukums ir “Medūzas memuāri”. Tajā ir atsauce uz mītu par jūras dieva Poseidona izvaroto Gorgonu, kura pārvērtās Atriebes dievietē, briesmonē ar čūskām matu vietā. Luga ir drastisks feministisks teksts par sievietēm nodarītiem seksuāliem noziegumiem. Brutāls, asiņains, fizioloģiski neko neaiztaupošs reģistrs par izvarošanām, mocīšanām, slepkavībām, kuru objekts vienmēr ir bijusi sieviete. Režisore šo tekstu skatuviski atrisinājusi spilgti tērptu būtņu jautrā dejā. Pusotru stundu gara nonstopa skatuviska ņemšanās ar dejošanu un lēkāšanu. Diezgan ātri jau tā ne pārāk aizpildītā skatītāju zāle (un tas ir kaut kas jauns, Theatertreffen biļetes agrāk tika izpirktas jau pirmajā dienā) sāk tukšoties. Ne tāpēc, ka savā brutalitātē teksts neizturamais tika slēgts ar pretējo, bet skatuvisko norišu infantilisma dēļ. No zāles ārā dodas arī viens no lieliskāko teātra grāmatu izdevējiem, kas turpat pie ieejas skatītāju zālē bija tirgojis grāmatas par pašiem sarežģītākajiem mūsdienu teātra meklējumiem.

Pēc noskatīšanās nolemju apjautāties satiktajiem kolēģiem, kā viņiem ar šo izrādi gājis. Viena no sarunas biedrēm kopā ar intendantu Matiasu Lilientālu desmit gadu garumā bija attīstījusi leģendāro Berlīnes teātra kombinātu Hebbel am Ufer, kurā telpa tiek dota gan veciem, gan jauniem, gan visneiespējamākajiem teātra formātiem. Viņa vien parausta plecus: “Mana paaudze ar šo izrādi neko nevar iesākt.”

“Tas, ar ko neviena paaudze neko nevar iesākt, ir jaunais, XXI gadsimtā asnus dzenošais infantilisms, kas sev veikli atradis telpu, pieslēdzoties šodienas ideoloģiskajam pieprasījumam.”

Pēc izrādes notiek radošās grupas tikšanās ar skatītājiem. Režisore nav uz mutes kritusi, viņas teiktajā manifestējās visas mūsdienu aktuālās paroles. Tāda milzu enerģija un personiskais tukšums, kas gatavs pieslēgties jebkurai aktuālajai ideoloģijai. Tikmēr vācieši nelaipo, nemāna sevi un nav gatavi par jaunu izteikumu teātra mākslā atzīt visu, ko vien radījuši ir gados jauni cilvēki. Meinstrīms – attiecībā uz šīs izrādes novitāti īsi izteicās aktuālā dienas avīžu teātra kritika.

Tikmēr Theatertreffen pārstāvētajos sieviešu-režisoru darbos ir redzams viss spektrs – no lieliskiem, spēcīgiem darbiem līdz meinstrīmam un viduvējību spējai izmantot šībrīža konjunktūru, kam savukārt uzmanības lokā palīdz nokļūt teātra kritiķi, kuriem ir ambīcija būt par progresa lokomotīvēm. Bet Vācijā konkurence arī teātra kritikas jomā ir milzīga, un kompetentu oponentu balsu koris vienmēr līdzsvarojas ar modes noteicēju izvēli, diskusijās izšķiļot atziņas aizvien tomēr teātra mākslai par labu.

Theatertreffen kulminācija ir festivāla pēdējā diena, kad tiek pasniegtas balvas par mūža ieguldījumu un par labāko jaunā aktiera darbu. Par mūža ieguldījumu joprojām ir gana ļoti cienījamu kandidātu. Šogad to saņēma Hamburgas teātra Kampnagel vadītāja Amēlija Deflāra (Amelie Deuflhard) par nepagurstošu darbu off-teātra flanga attīstībā. Taču par balvu aktierim, kas līdz pēdējai minūtei tiek turēta pilnīgā noslēpumā, attinot visas desmit izrādes gara acīm atpakaļ, nākas domāt – Dievs žēlīgais, bet kam tad to pasniegs? Jo lieliski aktieri jau vēl ir, bet lomu, kurās aktieris varētu izpausties pilnā spēkā un spektrā, kļūstot par izrādes centru, – kur tādas šodien ir?

Tajā pašā laikā izrādes bez aktieriem ir. Režisores un autores Helgardas Haugas, kura pieder dokumentālistu grupas Rimini Protokoll trijotnei, ievērības vērtā izrāde All right. Good night ir ļoti personisks teātra darbs par viņas tēva atmiņas izzušanu, kas līdzi nes personības un līdz ar to arī paša cilvēka pakāpenisku izzušanu. Kopā ar transkontinentālā detektīvā savīto pētījumu par kādas starptautiskās pasažieru lidmašīnas mīklainu nozušanu Indijas okeāna plašumos izrāde attīstās emocionāli ārkārtīgi spēcīgā vēstījumā par visa esošā pārejamību, transformāciju. All right. Good night ir viena no spēcīgākajām Theatertreffen izrādēm. Ar dzīvās mūzikas grupas izpildījumu, kas spēj ietiekties dziļi zem ādas, ar attēlu un teksta projekcijām, kas satver uzmanību un liek sekot līdzi ar neatslābstošu interesi. Izrādei attīstoties kā grāmatai, kuru skatītājs lasa pats. Un bez neviena aktiera.

“Paradoksāli, ka tieši viena no jaudīgākajam izrādēm liek pamanīt to, kas notiek ar teātra mediju šodien. Pamanīt aktiera izzušanu.”

Skats no Vīnes Volkstheater izrādes “humanistää!” // Foto – Nikolaus Ostermann / Volkstheater

Bet kā Theatertreffen izrādes izskatās no skatītāju zālē sēdoša aktiera perspektīvas? Teātra kritiķa Alfrēda Kerra vārdā nosaukto balvu, kas tiek pasniegta labākajam jaunajam aktierim (vecuma grupā līdz 50 gadiem!), ik gadu izvēlas kāds patiesi spēcīgs aktieris vai aktrise, kuri tad noskatās visas desmit izrādes un izvēlas to vienu, kurš ir pelnījis balvu. Šogad labāko aktieri noteica aktrise Valerija Čeplanova, kura pati XXI gadsimtā ir saņēmusi balvu par izcilāko aktrises sniegumu vācvalodīgajā teātra telpā. Pasniedzot balvu, viņa teica: “Man bija iespēja noskatīties desmit izrādes, un man bija iespēja desmit reizes brīnīties. Izrādē “Jaunā dzīve” (..) es brīnījos, ka lauvas tiesu skatuves laika izrādē ir ieguvuši nevis cilvēki, bet pa apli riņķojoša lampa. …Tad es brīnījos par sevi. Par to, ka nespēju atļaut sev pieskarties svešiem aktieriem un sekot viņu norādījumiem, lai arī biju iegādājusies teātra biļeti, kas piedāvāto norisi pasniedza kā teātra izrādi. Es pametu Die Ruhe (runa ir grupas SIGNA performanci – instalāciju piecu stundu izvērsumā “Miers” Hamburgas pasta stacijā – M.Z.) pēc trim stundām. …Un visbeidzot es brīnījos par teātra veidotājiem, kuri atstāja iespaidu, it kā viņi joprojām sēdētu pie mēģinājuma galda un ir tikai šķietami piecēlušies no tā, lai uzietu uz skatuves. It kā teātris man gribētu pārdot pusgatavas kurpes, liekot samaksāt pilnu cenu par skaidrojumu, kāpēc tās kurpes nav gatavas. Bet tad nāca Vīnes Folkstheater izrāde “humanistää!”. Cilvēku dzejolis, pilns sāpīgu joku un dejojošas valodas, ar tādu aktieru ansambli, kuram es būtu gatava atdot šo balvu visiem kopā. Bet tomēr bija: šī atšķirība. Zamuils Stojanovs (Samouil Stoyanov), tādas precizitātes un grācijas pikucis! Jau pašā izrādes sākumā, kad viņa seju vēl klāja maska, es sev jautāju, kurš ir tas, kurš tik gatavības pilns cīņai izdejo valodu? Sekoja lielisks visa ansambļa sniegums un tad šī aktiera monologs, kurā Zamuils Stojanovs ar Ernsta Jandla gudrajiem, skopajiem teikumiem veica pārdomu vērtu aktiera varoņdarbu, liekot valodai svīst un mūsu, skatītāju, asinīm stingt. Es visu laiku tikai domāju, mīļās debesis, ļaujiet viņam būt jaunākam par 50 gadiem, jo šajā pārsteidzošajā būtnē es saskatīju nomaināmies visus iespējamos vecumus, dzimumus un tēlus. Pēc skatītāju aplausiem metos uz ielas un interneta meklētājā ātri sameklēju: Zamuils Stojanovs, 33 gadi. Bingo, Alfrēda Kerra balvu 2022 saņem Zamuils Stojanovs!”

Izrāde “humanistää!“ saņēma arī Theatertreffen īpašo balvu 10 000 eiro apjomā. Režisore Klaudija Bauere savā pateicības runā teica, ka arī grib ieviest jaunu pavērsienu balvu saņemšanā un ir nolēmusi naudu sadalīt starp saviem pastāvīgajiem radošajiem līdzautoriem daudzu gadu garumā, jo bez viņiem šī izrāde nekad nebūtu tādā līmenī, kādā to izdevies radīt.

Theatertreffen teātra mākslas triumfs bija izrāde “humanistää!“, kuras radošo spēku koordinēšanai – starp tēla ķermeni un balsi, ko izpilda dažādi aktieri, atrodoties katrs citā skatuves vietā, pa diviem kopā radot vienu cilvēka tēlu, klāt pievienojoties arī vēl dzīvās mūzikas ansamblim, – nepieciešama diriģente visas izrādes garumā. Izrādes vitālais apliecinājuma spēks, tik vajadzīgs šodienas neatrisināmi sarežģītajā realitātē, spēja pārvērst priekā Vīnes dzejnieka rūgto ikdienu un uzlādēja skatītājus ar iedvesmojošu, pāri sirds malām plūstošu enerģiju, līdz palaižot viņus atpakaļ dzīvē. Un liekot domāt, cik ārkārtīgi reti teātra māksla to spēj. Un vispār grib.

Rakstīt atsauksmi