Viedokļi

Foto no DT izrādes "Smiļģis" – Kristaps Kalns
28. jūnijs 2022 / komentāri 0

Mainoties uz augšu

Kroders.lv aizsāk jaunu rubriku “Theatricum Balticum”, kas veltīta teātra procesiem Baltijā. Kā otro rakstu šajā rubrikā piedāvājam izlasīt Laumas Mellēnas-Bartkevičas interviju ar lietuviešu kino un teātra režisoru Jonu Terteli pēc Dailes teātra festivāla 2022

 

Dailes teātris jaunās vadības stūrēto pēckovida sezonu šogad noslēdza ar vērienīgu, nedēļu ilgu festivālu, kura programmā iekļāva virkni lielās zāles iestudējumu ar titriem angļu valodā, tātad – paredzētus starptautiskai auditorijai. Festivālu atklāja ilgi gaidītā un daudz aprunātā pirmizrāde, kura par Dailes teātra iestudējumu kļuvusi vairāk menedžmenta dēļ – krievu režisora Timofeja Kuļabina iestudējums “Kokvilnas lauku vientulībā” ar Džonu Malkoviču un Ingeborgu Dapkunaiti. Programmā ar veselīgu pašcieņu tika iekļauts arī Māras Zālītes un Viestura Kairiša “Smiļģis” kā Dailes teātra jaunās identitātes zīme. Līdzās tiem – šīs sezonas vizuāli iespaidīgākie starptautisko radošo komandu sasniegumi – Lukaša Tvarkovska “Rotkho” un Ildiko Gaspāras “Degunradži”. “Rotkho” izrādē sastapu lietuviešu kino un teātra režisoru Jonu Terteli (Jonas Tertelis), kurš labprāt piekrita dalīties iespaidos par Dailes teātra festivāla izrādēm. Jons savu darbību teātrī sācis kā video operators, izstrādājot savu īpašu “horeogrāfiju”, kā filmēšanas laikā nepaklupt uz garajiem kabeļiem, tāpēc viņa viedoklis par Dailes teātra festivāla izrādēm, kurās ļoti daudzveidīgi un bagātīgi izmantota dažādu mediju mijiedarbība, balstīts atbilstošā profesionālā pieredzē.

Kurš no Dailes teātra festivāla iestudējumiem tev likās visspilgtākais gan profesionālā, gan tīri emocionālā ziņā?

Ja tā uzreiz nedomājot jāatbild, tad droši vien “Rotkho”. Sevišķi tā šķietami nemanāmā drukas kļūda viņa uzvārdā. Iespējams, tas ir saistīts ar sižetā minēto viltojumu, tomēr drīzāk ar alternatīvās realitātes attīstības ideju, kas attiecas uz Rotko (un ne tikai) mākslu un tās izpratni, uztveri. Ir Marks Rotko no Latvijas, ir Rothko angļu valodā, kā viņu pazīst pasaulē, un ir Rotkho mūsu galvās, kas funkcionē kā atmiņa, mūsu katra iedomātais Rotko tēls jeb digitālā realitāte. Ar šīm dimensijām ir interesanti spēlēties, un tas man liekas šīs izrādes lielākais ieguvums līdzās notikumiem, tēliem, attēliem, krāsām – kā notiek šīs pārvērtības Lukaša Tvarkovska un viņa komandas radošajā pasaulē. Skatītājs nevar būt tikai pasīvs vērotājs, viņš tiek iesaistīts visas mīklās un nevar būt drošs par to, kurp iestudējums viņu galu galā aizvedīs. Otrs interesantais aspekts ir forma un tās tehniskie risinājumi ciešā sazobē ar saturu, vai drīzāk jāsaka – notikumu scenārijiem, iestudējuma ideju un katras konkrētās izrādes mikroklimatu. Tā kā man ir tuva kinomāksla un ar to saistītā domāšana, mani vienmēr ļoti interesē šāda tipa darbi, un es no tiem sagaidu izcilu rezultātu. Tā ir kā divu mediju deja – teātris un kino (dažkārt drīzāk videomāksla, nevis kino) mēģina rast savu “šeit un tagad” koeksistenci uz skatuves, un ir ļoti interesanti, kā tas mūs ietekmē, kādu kolektīvo pieredzi šī deja rada skatītājam.

Lietuvā Lukašs Tvarkovskis iestudējis vairākas izrādes gan Joannas Bednarčikas “Republiku” (2020), gan hrestomātisko “Lāci” Ankas Herbutas versijā (2017) Lietuvas Nacionālajā Drāmas teātrī. Vai, tavuprāt, Dailes “Rotkho” ir jauna viņa rokraksta perspektīva multimediju teātra virzienā?

Lukaša darbu kontekstā man “Rotkho” liekas tiešām visai interesants solis uz priekšu darbā ar dramaturģiju un Rotko personību. No multimediju viedokļa šajā iestudējumā gan laikam nebija nekā tāda, ko viņš nebūtu rādījis jau agrāk. Respektīvi, ja ir redzēts vismaz viens vai divi citi viņa iestudējumi, tad rīku, attēlu, risinājumu, kameru kustību arsenāls ir atpazīstams, tomēr tas nebūt nav galvenais attiecībā uz izrādi “Rotkho”. Šajā iestudējumā svarīgi ir tas, kā šie instrumenti apvienoti un darbojas kopā. Man tiešām liekas, ka šajā gadījumā mākslinieka Marka Rotko personības konteksts ir ļoti palīdzējis dramaturģijai. Arī darbā ar formu tas režisoram ļāvis atrast lielisku veidu, kā ļaut publikai saslēgties ar izrādi. Man pat šķita, ka pēc šī iestudējuma es labprāt vēlreiz noskatītos “Lāci” (jo “Republiku” redzēju samērā nesen) – iestudējumi neapšaubāmi ir savstarpēji saistīti, tomēr es tos nekārtotu lineāri, bet drīzāk tādā kā aplī.

Skats no izrādes "Rotkho". Marks Rotko – Juris Bartkevičs, Mela Rotko – Vita Vārpiņa // Foto – Artūrs Pavlovs

Dailes teātra festivāls tika atklāts ar ļoti gaidītu pirmizrādi – Timofeja Kuļabina iestudējumu “Kokvilnas lauku vientulībā” ar Džonu Malkoviču un Ingeborgu Dapkunaiti. Skaidrs, ka viens no milzīgās intereses faktoriem ir abas Holivudas slavenības. Bet ko šis iestudējums sniedz ārpus šīs dabiskās ziņkārības apmierināšanas?

Jāatzīst, es arī ļoti gribēju redzēt, kā abi aktieri strādā dažādos medijos. Īpaši mani interesēja, kā Džons Malkovičs spēlē teātri vienā garā kino tuvplānā un kā tas darbojas dzīvā auditorijā bez kameras starpniecības. No paša iestudējuma es laikam neko īpašu negaidīju. Vērtīgākā pieredze bija redzēt, kā Ingeborga Dapkunaite un Džons Malkovičs spēlē “dzīvajā” paralēli gan kamerām, gan arī uz skatuves. Esmu drošs, ka zālē bija skatītāji, kuriem tas ļoti patika un kuri izbaudīja katru mirkli, tomēr man likās, ka šis iestudējums pats mēģina sevi risināt, bet kaut kā iestrēgst tādā kā šaubu cilpā.

“Neskatoties uz tehnisko izpildījuma precizitāti, darbs ar Koltesa dramaturģisko materiālu man likās mazliet neveikls.”

Šoreiz festivāla izrādes veidojuši ļoti dažādi režisori un radošās komandas. Ko pēc redzētā var secināt par Dailes teātra aktieru meistarību?

Grūti pateikt. Izrādēs tomēr bija gana daudz aktieru arī ne no Dailes teātra. Režisori gan šiem iestudējumiem izmanto dažādas pieejas, līdz ar to viņiem ir absolūti dažādas prasības attiecībā pret aktieriem. Noskatoties katru iestudējumu tikai vienreiz, grūti spriest, vai konkrētajā vakarā tā bija “īpaši laba” vai “parasta” izrāde, kad tā pēdējoreiz tika mēģināta un tamlīdzīgi. Tomēr kopumā man liekas, ka Dailes teātra aktieri, no vienas puses, ir tehniski ļoti spējīgi – kā teātra aktieri viņi lieliski kustas, dzied, dejo. Turklāt viņi netēlo, ka dejo vai dzied, – viņi to patiešām dara. No otras puses, liekas, ka viņi labāk jūtas dinamiskās izrādēs, nevis tādās, kas balstītas tēlu iekšējās psiholoģijas analīzē. Liekas, Lukašs [Tvarkovskis] šo “neērtības” aspektu tīšām izmanto, un tas nostrādā. Esmu dzirdējis, ka agrāk Dailes teātra repertuārā bija daudz izklaidējošu izrāžu, un, šķiet, dažu aktieru spēles stils par to signalizē – ja nav drošas pārliecības, vai spēlē tā, kā vajag, tad vieglākais ceļš, kā iziet no situācijas, ir izspēlēt skaidru klišeju, par kuru zini – publika smiesies tā vai tā. Bet varbūt man nav taisnība.

“Man liekas simpātiski, ka kopā spēlē dažādu paaudžu aktieri, kuri ir gatavi dažādiem izaicinājumiem un eksperimentiem.”

Skats no izrādes "Kokvilnas lauku vientulībā" // Foto – Māris Morkāns

Ko tu no mākslinieciskā viedokļa domā par Kijivas Drāmas un komēdijas teātra iestudējuma “Sliktie ceļi” iekļaušanu programmā?

Domāju, ka šis politiskā konteksta raisītais akts šeit bija vietā. Man šķiet ļoti svarīgi, ka teātris atgādina par šobrīd Ukrainā notiekošo un ka tam ir skaidra pozīcija. Man imponē izvēle festivāla publikai vienu vakaru likt domāt par šobrīd notiekošo karu. Starpbrīdī piedzīvoju interesantu situāciju. Ar kolēģiem angļu valodā apspriedām izrādes mākslinieciskos aspektus, un kāds skatītājs no priekšējās rindas pagriezās atpakaļ un teica: “Vai jūs domājat, ka ir viegli spēlēt, ja tavā valstī notiek karš? Kaunieties!”, lai gan mēs pat īsti nerunājam par to, viņi spēlēja. Šī situācija parāda, ka ukraiņu “Sliktie ceļi” nav tikai politisks žests.

“Cilvēkiem ir vajadzība piepildīt šo kara izraisīto tukšumu, un ir gudri izmantot visus iespējamos instrumentus, lai atbildētu šai ļoti emocionālajai vajadzībai.”

Protams, man šis incidents neradīja pozitīvas sajūtas, taču ne jau par to, ko es teicu, bet tāpēc, ka mani apsūdzēja par to, ko es nemaz neteicu. Tas pats droši vien būtu noticis, ja Dailes teātris nebūtu šo izrādi iekļāvis festivāla programmā. No mākslinieciskā viedokļa man ļoti būtu gribējies šo izrādi redzēt pirms kara. Man patika teksti un aktierspēle, īpaši ņemot vērā pašreizējo situāciju, kad tiešām nav viegli. Taču man liekas, ka režisora koncepcija ar ierobežojošām prasībām attiecībā uz precīzu spēles stilu reizumis neļāva aktieriem attīstīt viņu lomas līdz galam. Taču tas var būt arī gaumes jautājums. Jebkurā gadījumā brīdī, kad notiek karš, ir ļoti svarīgi par to atgādināt, analizēt savas izjūtas un apjēgt kara postošo ietekmi uz visu, tā ir sava veida iespēja tikt galā ar šo realitāti, kas ir daudz skaudrāka par teātri.

Skats no Kijivas Drāmas un komēdijas teātra izrādes "Sliktie ceļi" // Publicitātes foto

Izrāde “Smiļģis” portretē vienu no Latvijas teātra vēsturē būtiskākajiem teātra režisoriem. Apzinoties, ka ārzemju skatītājam var nebūt pietiekamu konteksta zināšanu, kāds tev šķita šis iestudējums?

Man patika skatuviskais risinājums, īpaši scenogrāfiskā ideja sadalīt spēles laukumu sešās mazās istabiņās ar zilām sienām kā bišu stropu, vidū atstājot nelielu tukšu telpu, un tas, ka aktieri šo tukšo telpu šķērso, pārvietojoties no vienas šūniņas uz citu. Līdz galam šajā izrādē nepārliecināja ekrānu izmantojums. Taču lēmums, kas mani sajūsmināja visvairāk (un tagad es riskēju izklausīties vecmodīgs), bija galvenā personāža sadalīšana sešos un tas, kā šis ansamblis tika īstenots, sākot jau ar pašu pirmo izrādes minūti, kad Smiļģis sešu aktieru ķermeņos pārvietojas pa tukšu skatuvi, iepauzē, vienlaikus atspoguļo dažādas reakcijas, rādot skaidru spēli par tēmu “šeit un tagad”. Šajā iestudējumā īpaši varēju novērtēt, ka aktieri ir ļoti meistarīgi fiziskā, horeografētā kustībā, kas balstīta konkrētā formā, lieliski ansambļa saspēlē, taču visbūtiskākais man šķita, ka viņi reāli izbauda savu atrašanos uz skatuves, it kā ar to spēlējoties. Ņemot vērā Dailes teātra pašreizējās pārmaiņas, šīs izrādes vēstījums ir skaidrs – tā ir daļa no teātra vēsturiskās identitātes un šodienas. Iespējams, tieši šīs vēsturiskās identitātes dēļ Viesturs Kairišs pilnībā neizmanto skatuves aprīkojumu, nedemonstrē šīs skatuves visai plašās iespējas.

Festivāla pēdējais iestudējums bija Eižēna Jonesko “Degunradži”. Mēs spriedām, ka to nav viegli skatīties pēc “Rotkho”. Vai tu vari pateikt, kāpēc?

“Degunradžus” vispār nav viegli iestudēt. Manuprāt, radošā komanda šajā iestudējumā ir izdarījusi lielu darbu. Tomēr man šajā izrādē bija vairāki “baltie plankumi”, kur likās, ka es kaut ko nesaprotu. Pirmkārt, pēc “Rotkho” ir grūti skatīties konceptuāli un tehniski neprecīzu video, taču daži instrumenti tika izmantoti bez skaidras vīzijas par to funkciju. Patiesībā šajā iestudējumā bez video varēja lieliski iztikt, jo tas saskalda scenogrāfijas un gaismas radīto atmosfēru, nekādā veidā nepalīdz un reizēm pat novērš aktieru uzmanību, jo viņiem jāstrādā gan kamerai, gan skatītājiem zālē. Ar šādu lugu un scenogrāfiju būtu loģiski izvēlēties konkrētākus noteikumus un formu, kas vairāk izceltu autora un pašas lugas kontekstus. Aktieri uz skatuves spēlēja ļoti atdevīgi, taču, iespējams, tieši konkrētajā vakarā kaut kas nenostrādāja, kā paredzēts. Izrādes gaitā es vairākkārt zaudēju pavedienu, kā man vajadzētu šo izrādi skatīties, manu kā skatītāja uzmanību diezgan lielā mērā paņēma tehniskā daļa, un kaut kas “nesaslēdzās”, it kā pilnam attēlam pietrūktu dažu puzles gabaliņu. Bet var jau būt, ka pati izrāde kļuva par degunradzi.

Skats no izrādes "Degunradži" // Foto – Jānis Deinats

Kā tev šķiet, ko šīgada Dailes teātra festivāls pastāsta par šo teātri šobrīd un tā nākotnes perspektīvām?

Šāds atsevišķa teātra labākā sezonas repertuāra festivāls sezonas beigās ir gudrs gājiens. Ir skaidri redzams, ka teātris atrodas tādā kā pārejas periodā. Man patīk Dailes ambīcijas – un tādu nevar nebūt, ja ir tik liela zāle. Līdz ar to skaidrs, ka jādomā par daudzskaitlīgas auditorijas piesaistīšanu. Liekas, es varu noformulēt vēstījumu par katru Dailes teātra festivāla iestudējumu:

“Kokvilnas lauku vientulībā” man saka: “Mēs strādājam ar starptautiski atpazīstamām kinozvaigznēm modernā teātra valodā – mēs gribam ienest globālas vēsmas savā reģionā.”

Kijivas Drāmas un komēdijas teātra viesizrāde “Sliktie ceļi” Dailes teātrī: “Mums rūp tas, kas notiek apkārt, un mums par to ir viedoklis. Mēs esam sabiedrības un pasaules daļa, un mēs nenorobežojamies no tā, kas notiek apkārt.”

“Rotkho”: “Mēs spējam palūkoties uz savām nacionālajām zvaigznēm mūsdienīgi un efektīvi – aktivizējot nacionālos naratīvus šodienas kontekstā, un tieši tāpat no jauna aktualizējot teātri, cenšoties piesaistīt jaunu auditoriju. Un mēs strādājam starptautiskā mērogā.”

“Smiļģis”: “Mēs neaizmirstam savas saknes, tāpēc aktualizējam stāstu par vienu no latviešu teātra pionieriem tradicionālāk noskaņotai publikai, sevišķi tiem, kuri labprāt iet uz teātri, tomēr, iespējams, repertuāra dēļ līdz šim nav izvēlējusies Dailes teātri.”

“Degunradži”: “Mēs vēl parādīsim, ko varam!”

“Kopumā redzu nopietnas ambīcijas auditorijas piesaistē un mērķus veidot atmiņā paliekošus liela mēroga iestudējumus.”

Šobrīd teātris savā ziņā ir ceļa sākumā, kas ir arī dabiski pēc divām sezonām, kur parādi diriģējis kovids. To raksturo enerģija un uzdrīkstēšanās, kas ietver arī dažādas komunikācijas un plānošanas kļūdas, taču tas ir saprotami, vēloties saprast, kāds tad īsti būs jaunais Dailes teātra ceļš un kas “strādā” vai “nestrādā”. Lielā zāle uzliek zināmus pienākumus attiecībā pret auditoriju. Tā nepieļauj koncentrēšanos uz nelielu mērķauditoriju, kas nāk skatīties nišas vai eksperimentālu teātri. Lielākais izaicinājums droši vien ir lielā zālē veidot tādu teātri, kurā būtu vairāk mākslas un mazāk popkultūras, un šāda manevrēšana, nepieļaujot slīdēšanu uz kādu no pusēm, prasa lielu meistarību un veiksmi. Un man patīk, ka Dailes teātris ir gatavs izmēģināt šo riskanto ceļu. Mūsdienās teātris vairāk nekā jebkad agrāk ir saistīts ar sabiedrību. Tā vairs nav iespēja aizbēgt no realitātes vai ikdienas, teātris ir sava veida apliecinājums domubiedru kopienu pastāvēšanai. Mazi teātri nereti ir kā nelielas, slēgtas sabiedrības, kurās pastāv savi mīti. Radīt ko tādu lielā teātrī ir patiess izaicinājums.

Rakstīt atsauksmi