Agnese Linka

Latvijas Radio programmu vadītāja

Dauzīties ar kanoniem

Sākot ar Aleksi Mierlauku un beidzot ar Edmundu Freibergu, Latvijas Nacionālo teātri cauri gadu desmitiem vadījuši labi un izcili galvenie režisori. Šobrīd ierakstīt savu vārdu līdzās viņiem iespēja dota Elmāram Seņkovam, kurš nupat ieņēmis jaunizveidotu amatu – kļuvis par teātra māksliniecisko vadītāju. Viņam, paša vārdiem, nav gribējies būt ne galvenajam, ne direktoram, taču pietiek pieredzes un enerģijas, lai vestu un vadītu savā iecerētajā virzienā gan Nacionālā teātra mākslinieku kolektīvu, gan skatītājus. Sākot darbu, Elmārs Seņkovs ļoti cenšas uzsvērt, ka tradīcijas joprojām tiks godātas, tajā pašā laikā – daudz kam vēl būs jāmainās.

Kādas ir sajūtas, tagad ik dienu verot Nacionālā teātra durvis nu jau kā mākslinieciskajam vadītājam?

Sajūtas ir citādākas. Atbildības sajūta ir lielāka – agrāk nācu un domāju tikai par savu darbu, kā izdarīšu savu mazo daļu. Šobrīd jau – kā darbu izdarīs viss mākslinieciskais kolektīvs. Izjūtu atbildību un degsmi, parādās daudz lielāka interese par kolēģiem, līdz šim tā nebija. Režisori ir diezgan egocentrēti, katrs kaut ko veido un domā par savu mākslu. Tagad man jāpalīdz vai ar labām sajūtām jāatbalsta, lai izdotos citiem, mazlietiņ sevi jāpārvar. Sajūta ir tāda, ka es to spēju, skatīsimies, kā būs nākotnē. Jāpriecājas par citu veiksmēm un nebūs jābēdājas, ja tev varbūt tik labi nesanāks kā citam, tas viss ir viena kopīga teātra labā.

Vai esat apjautis un aptvēris, kādas ir jūsu amata funkcijas?

Šobrīd, pirmkārt, esmu atbildīgs par aktieru kolektīvu, un tā, man liekas, ir vislielākā atbildība – par viņu izaugsmi, iespējām, par trupu, kāda tā ir, kā varētu attīstīties, veidoties. Otrkārt, man ir jāatbild par to, kādas izrādes vai kādas tēmas Nacionālais teātris cilās nākotnē, kāda būs aiznākamā sezona. Pašlaik darbs jau notiek, un es lasu citu režisoru pieteikumus, vēlmes, uzklausu idejas. Jāveido mākslinieciskā politika. Vēl man ir pienākums būt klāt tajā, kas varbūt pat ļoti nesaistās ar māksliniecisko pusi, – piedalīties vadības sapulcēs. Bieži vien liekas, ka tas tevi nesaista, bet īstenībā saista – ko saka finanšu direktors, ko saka mārketings? Mākslinieciskajai vadībai tur notiek dialogs, kā mēs veidosim sasaisti, un tā ir ļoti būtiska, jo liels teātris sastāv no ļoti daudzām struktūrvienībām, tie nav tikai aktieri un režisori. Tas jāuztver nopietni – kā uzņēmums, kas jāpārvalda, un arī man jāsaprot tā mehānismi. Lai nav tā, ka esi iedomājies vienu, bet reāli notiek kaut kas cits.

Pieminējāt trupu – vai tajā plānojat kādas izmaiņas?

Par to droši vien varēsim runāt tad, kad būs pagājis laiks. Šobrīd, protams, nekādas izmaiņas nenotiks, pēc tām nav vajadzības, darbi ir uzsākti, cilvēki strādā. Viss atkarīgs no tā, kāda būs mana vīzija, pie tās šobrīd strādāju. Protams, tas vienmēr ir centrālais jautājums, un aktieri jau caur aizsargmehānismu koķetē ar to, vai kāds tiks uzreiz atlaists. Es zināju, ka man šo jautājumu uzdos, tomēr es uz to nevaru atbildēt.

Nolūka mainīt štata vietu skaitu vai trupas formātu nav?

Nē, varu nomierināt, sezona nesāksies ar to, ka kāds tiek atlaists.

Citos teātros ir virzība uz štata trupas samazināšanu un plašāku ārštata mākslinieku piesaisti.

Es strādāšu ar trupu, kāda tā pašlaik ir, izvērtēšu viņu darbu, vēlmes, ieklausīšos, un mēs sapratīsim, vai esam kopā gatavi doties turp, kur es vēlos. No tā katrs varēs izdarīt savus secinājumus.

Nacionālajam teātrim ilgāku laiku nav bijis galvenā režisora, jūs tagad esat kļuvis par māksliniecisko vadītāju. Pašam ir skaidrs, kāpēc tā un kur ir atšķirība?

Kādu brīdi domājam, kā man nosaukties. Tikpat labi varēju būt radošais direktors, vienkārši galvenais mākslinieks, galvenais režisors. Man vislabāk patika mākslinieciskais vadītājs. Radošais direktors būtu tā ierēdnieciski, ar pārākumu. Negribas būt direktoram, skan jocīgi, es neesmu direktors.

Galvenais režisors – tas uzliek atbildību, ka tev jābūt vislabākajam režisoram, bet tā jau nebūs. Noteikti kādā sezonā kāds cits režisors būs daudz spicāks par mani, un es par to priecāšos. Tāpēc mākslinieciskais vadītājs vislabāk raksturo manu eksistenci šai teātrī.

Kurus no saviem līdzgaitniekiem redzat sev blakus kā galvenos Nacionālā teātra režisorus?

Visus, kas mani vienmēr ir interesējuši, kam interesē māksla, teātris, kas deg par to, kam ir, ko vēstīt, un kas nebaidās riskēt un eksperimentēt. Un nav runa par to, ka te būs eksperimentāls teātris, nē. Piemēram, šosezon būs interesants eksperiments, Ināras Sluckas “La Kritusī” vai “Traviata”. Kā savienot dramatisko teātri ar operu? Manuprāt, tas ir eksperiments un liels izaicinājums. Man patīk režisori, kuri sevi mākslinieciski izaicina. Vārdus būtu jocīgi saukt, bet tie, protams, ir Ināra Slucka un Valters Sīlis, kas joprojām paliek štatā. Es ļoti augstu vērtēju to, ko viņi jau ir izdarījuši šim teātrim. To būtu jānovērtē arī pašam teātrim, un teātris to darīs maksimāli, jo mums ir cilvēki, kas ieguldās, kas ir radījuši tik daudz skaistu darbu. Nevaru Valteru Sīli iedomāties nevienā citā teātrī, godīgi sakot. Es viņu labi redzu neatkarīgā vidē, kur viņš arī super darbojas, viņš ir īsts, atbildīgs pilsonis, par savu darbu atbildīgs režisors. Man ļoti simpatizē tas, ko viņš dara, kā viņš runā par sociālām problēmām, tur viņu neviens pagaidām nav pārspļāvis. Ināra Slucka kā aktrise spēj ļoti labi sastrādāties ar aktierim, viņa ir tiešām jūtīga, un viņas darbi ir ļoti jūtīgi. Man patika izrāde “Sievietes daļas”, tā likās no viņas puses drosmīga. Lūk, palielīju savējos, bet par pārējiem – skatīsimies uz idejām, kādi būs piedāvājumi. Ir režisori, ko tagad neatklāšu, kas ir manā listē, kurus es šeit redzu.

Vai lēmums pieņemt amatu, teikt jā nāca viegli, vai ar kādu par to konsultējāties?

Vienmēr biju ieciklējies, ka nē, nē, nē, tas tomēr ir tik atbildīgs amats. Kad piedāvājums izskanēja pirmoreiz, likās – nu, izbeidziet... Tad sāku domāt un sapratu, ka esmu pietiekami pieaudzis, pieredze ir ļoti liela, man ir enerģija, ir, ko teikt, gribas radīt, gribas strādāt arī kā režisoram. Kāpēc es baidos uzņemties atbildību? Kad tad vēl, ja ne tagad? Jānis Vimba izdarīja visu, lai es nonāktu viņa ķetnās, radīja visus apstākļus, lai šeit varētu nākt un strādāt. Neviens no malas īsti nezina, ko viņš ir paveicis administratīvā ziņā, bet varu teikt, ka ar šo to jau esmu iepazinies un tas ir ļoti daudz.

Kas jums kā māksliniekam no administratīvās puses ir svarīgākais?

Svarīgi, ka administratīvā puse ir ļoti sakārtota. Te tagad viss ir citādāk, ir daudz jaunu cilvēku, kas grib šeit strādāt un tiešām dara savu darbu labi, tas ir svarīgi. Nav nekāda komforta zona, ir daudz jaunu darbinieku, kas redz un grib darīt citādāk. Plus – te jau ilgi bija Reinis Suhanovs, bija pieņemta Elīna Gediņa, Edgaram Mākenam bija piedāvājums, un es biju pēdējais. Jānis teica, ka te ir visi mani cilvēki, un es sapratu – jā, būtu muļķīgi tagad atteikt. Ar šiem kolēģiem sazvanījos, konsultējos, un viņi teica – mēs tevi gaidām, jocīgi, ka tu te neesi. Protams, konsultējos ar savu ģimeni un ar savu pedagogu Māru Ķimeli, ar saviem domubiedriem, Matīsu Budovski, ar kuru kopā strādājam. Visi atbalstīja un teica – nevar iedomāties, ka kāds cits to varētu darīt. Skaidri saprotot, apzinoties riskus. Kā nu bez riskiem.

Kas būs ar teātra apvienību “EsARTe” un jaunajiem māksliniekiem, kas pirms dažiem gadiem drosmīgi devās jums līdzi nezināmajā? (Elmāra Seņkova dibinātās neatkarīgās teātra apvienības “EsARTe” trupu veidoja viņa studenti, 2019. gada pavasarī Latvijas Kultūras akadēmiju absolvējušie jaunie aktieri – A .L.)

“EsARTe” neatkarīgā platforma netiek likvidēta, vienojāmies, ka producente turpinās darbu. Joprojām Igaunijā sadarbībā ar “Vaba Lava” teātri tiek rādīta izrāde “Divas garāžas”, arī “Irānas konference” stāv iesaldēta, jo nezinām – varbūt atkal uznāks pandēmija, un tā būs jālaiž ārā. Tiks spēlēts arī “Otello” (muzikāla objektu izrāde pusaudžiem, sadarbībā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, 2021 – A. L.). Jaunieši ir izauguši, katrs iet savu ceļu, mēģina to meklēt. Mums bija nepateicīgs [projekta iesākuma] laiks – divi mēneši, un sākās lokdauns, pat nedabūjām atsperties (par teātra apvienības “EsARTe” dibināšanu Elmārs Seņkovs paziņoja 2020. gada 15. janvārī – A. L.). Vajadzēja ļaut jauniešiem izdzīvot finansiāli, un, lai izdzīvotu, viņi iegāja citās sistēmās, citos darbos. Bija grūti – nevar radīt kompāniju, ja fiziski nevar satikties. Mēs nebijām vienīgie, kas to kā neatkarīgais teātris piedzīvoja. Mēs diezgan cienījami to laiku izturējām, šobrīd esam izauguši un katram ir citas vērtības. Varbūt pēkšņi kaut ko sadarīsim kopā, un “EsARTe” paliek platforma, kur kādi mākslinieki, ja grib, var darboties.

Tikai jūs no tās atkāpjaties.

Protams, kā mākslinieciskais vadītājs – jā. Man diemžēl tam nebūs laika. Bet palīdzība būs.

Par eksperimentiem runājot – kā jūs saredzat turpmāko Nacionālā teātra attīstību, nacionālās dramaturģijas un klasikas vietu tajā? Turpināsiet lauzt stereotipus kā gadījumā ar “Trīni” (2017) vai meklēsiet citu ceļu pie konservatīvās Nacionālā teātra publikas daļas?

Varu noteikti pateikt, ka Nacionālais teātris neatkāpsies no tradīcijas cienīt un veicināt latviešu literatūras, kultūras un arī oriģināldramaturģijas attīstību, jo neviens cits to nedarīs. Es gribētu domāt, ka ir teātri, kas to dara, bet citiem tā nav prioritāte. Latvijas Nacionālajam teātrim ir jārunā par sabiedrību, bet nevar ņemt britu lugas un runāt par mūsu sabiedrību. Ir jāraksta lugas pašiem. Artūrs Dīcis raksta jaunu lugu, ko mēs šajā sezonā iestudēsim. “Aizliegtais pianīns” (autors Māris Bērziņš – A. L.) – lielisks romāns, ko iestudē Ināra Slucka.

Kad man prasa par radikālo un tradicionālo teātri, es mulstu, jo īsti nevaru atbildēt, kas ir tradicionāls un kas netradicionāls teātris, jēdzieni ir ļoti relatīvi. Liepājā es uztaisīju “Grimmus”, un kas to būtu domājis, ka šī izrāde iegūs skatītāju simpātiju balvu? Tā absolūti nebija domāts. Sanāk, ka esmu radījis tradicionālu teātri? Nacionālais teātris vienmēr izskatījies tāds drusku pielaizīts un smalks. Tā lustra un sarkanais paklājs, un cilvēki, kas nāk uz pirmizrādēm, tas viss ir brīnišķīgi. Bet septiņpadsmitgadīgais zēns, kas te gāja garām teātrim kedās, divdesmitgadīgs students, kam ir tikai vieni džinsi, – viņi nekad neienāks šai teātrī, man liekas. Pēc skata, šķirot dzelteno presi, te nāk tikai prezidenti.

Varbūt viņi ienāks no Jaunās vai Aktieru zāles puses?

Bet es uzskatu, ka viņiem ir jānāk arī pa lielajām durvīm, viņiem ir tiesības, tas ir Latvijas Nacionālais teātris. Skaidrs, ka teātris ir kļuvusi elitārāks tāpēc, ka dārgāks cenas ziņā. Bet elitārisms jau sen vairs nav modē. Mani pārsteidz, ka runāju ar saviem vienaudžiem un viņi saka – jā, jums jau tur tāds klasiskais teātris, “Skroderdienas Silmačos”. Es saprotu, ka viņi pēdējos desmit gadus nav bijuši Nacionālajā teātrī, bet priekšstats ir. Mums jāmēģina plašāk atvērt viņiem durvis un pateikt – te viss ir, tas viss ir tev! Grūts uzdevums, bet tas būs jādara.

Kā nepazaudēt konservatīvo publiku?

Mēs paši ieliekam viņus maisiņā, viņi nav konservatīvi! Mēs paši viņus padarām par konservatīviem. Neviens negrib būt konservatīvs. Kāds var teikt, ka viņš ir konservatīvs savās vērtībās, jā, tas nav slikti, un nav slikti, ka ir ļoti liberālas vērtības – tas ir veids, kā cilvēkiem satikties, lai veidojas dialogs. Manuprāt, Nacionālajā teātrī ir bijis tik daudz kas, ka vispār jāizbeidz par to runāt kā konservatīvu. Varbūt dzīvoju ilūzijās. Jā, es zinu, kāda publika te nāk, es esmu redzējis šos cilvēkus. Esmu pat no jauniem cilvēkiem dzirdējis ļoti stereotipisku izpratni par to, vai Nacionālajā teātrī drīkst uz skatuves iznākt kails cilvēks, un tas mani pārsteidz. Bet ir jāpasaka viņiem, ka drīkst! Kā citādāk? Negribu visus biedēt, ka te tagad viss būs ārprātīgi radikāls vai nepieņemams. Ir svarīgi skatītāju informēt, kas būs tas, ko viņš redzēs. Mēs dzīvojam priekšstatos. Es tāpat viļos, ja aizeju, gribu kādu eksperimentu, bet saņemu kaut ko konservatīvu. Dailes “Rotkho” – pilnas zāles, par kādu konservatīvismu mēs runājam? Viena no pirktākajām izrādēm. 

Tā jau nav nacionālā klasika.

Nav, bet kāds ir jautājums?

Vai klasika paliks klasiska, vai būs vēl lielāka ļaušanās eksperimentiem?

Mēs vienmēr cienīsim autora vēstījumu, tā vienmēr ir darīts, es nekad neesmu autoru izšķobījis. “Trīnē” neesmu izmanījis ne vārda, nu, labi, saīsināju mazliet, bet neesmu autoram nodarījis pāri. Nav iemesla pārmest, ka esmu to nepareizi iestudējis, luga tieši tā ir uzrakstīta. Var pārmest, ka “Pūt, vējiņos!” esmu izgriezis pusi teksta, Rainis ļoti tika sagriezts.

Man nav bail iziet publikas priekšā un stāstīt. Zinu, ka citiem režisoriem nepatīk, man ļoti patīk, esmu daudz pēc izrādēm runājis. Laba prakse – satikšanās ar mākslinieku. Varbūt to arī veicināsim.

Jums ir riska sajūta šobrīd?

Nē.

Neriskējat ar savām mākslinieciskajām ambīcijām, savu radošo brīvību?

Nē. Tieši tas mani arī visvairāk biedē – risks ir tas, ka man nav riska sajūtas. Man nav, ko zaudēt. Ko es varu zaudēt? Nu, man nesanāks. Par to nevar runāt pēc vienas sezonas, jāskatās četru gadu laikā. Nesanāks – ļoti cilvēcīgi. Pēc tam būs labas izrādes, būšu priecīgs. Viss ir īslaicīgs, cilvēki ļoti ātri visu aizmirst. Kādam kaut kas nesanāca? Nāk nākamais, temps ir nenormāli ātrs. Esot pat tā, ka šobrīd lielākajai sabiedrības daļai joprojām liekas, ka Džilindžers ir mākslinieciskais vadītājs Dailes teātrī. Joprojām vēl daudzi nezinot, ka Ojārs Rubenis nav Nacionālā teātra direktors. Man liekas, mēs daudz ko pārvērtējam. Es vienmēr taisīšu darbus, ja nu man nesanāks pieci pēc kārtas, tad vairs netaisīšu. Par risku es nedomāju, vienkārši strādāju. Galvenais, lai teātris neiet bankrotā, tas ir viss, par ko jādomā.

Mākslinieciskajam vadītājam par to jādomā?

Ja būs sliktas izrādes, tad maizītes nebūs. Jātaisa labas izrādes, tas ir viss. Cilvēkiem ir jānāk.

Jūsu sadarbība ar citiem teātriem beidzas pilnībā?

Šobrīd man ir ieplānotie darbi Valmierā un Liepājā, bet pēc tam tās varētu būt tikai ārzemes, kur es varu pilnveidoties, veidot attiecības ar ārpasauli. Citādi es maksimāli atdošos tikai šeit, tam būtu jābūt ļoti īpašam gadījumam, lai es iestudētu citur, to vispār neapsveru. Austrumu bloks ir aizvēries, tur vismaz turpmākos desmit gadus nekas nemainīsies. Es pat negribu ierasties tajā valstī. Ļoti ceru, ka Krievija mainīsies, bet tas noteikti nebūs tuvākajā desmitgadē.

Krievu režisors Kirils Serebreņņikovs ir strādājis Nacionālajā teātrī, varbūt esat ar viņu sazinājies un ir bijusi kāda domapmaiņa?

Šobrīd Kirils ir Rīgā, neesmu vēl sazvanījies, bet tiešām gribētos viņu satikt, aprunāties. Esmu pie viņa strādājis, esmu pateicīgs viņam par iespēju. Kā zinām, viņa teātris tagad ir ciet. Domāju, ka Kirils šobrīd ir tik liels mākslinieks… Kad viņš taisīja šeit darbus, tie bija viņa pirmie darbi Eiropā. Tagad droši vien viņam Eiropā ir aizplānoti turpmākie pieci gadi. Jautājums, vai mēs kā valsts viņu varam atļauties? Nezinu, man ir stipras šaubas. Tur ļoti, ļoti svarīgs ir finansiālais aspekts. Šobrīd konkurējošie teātri spēj atļauties aicināt pasaules zvaigznes. Kā – tas ir jautājums viņiem, to nemācēšu pateikt.

Ja pirms dažiem gadiem Nacionālais teātris šķita esam diezgan stabilās līderpozīcijās, tad tagad ļoti spēcīgi sevi piesaka konkurenti. Vai šim teātrim jūsu skatījumā nepieciešams restarts?

Labs jautājums, par ko mēs ļoti daudz domājam. Ir vajadzīgs, bet tas var notikt tikai tad, kad ir skaidra vīzija. Mēs visi esam noguruši pēc pandēmijas, it īpaši aktieru kolektīvs, tas ir saprotams, šis laiks bija sarežģīts. Ir svarīgi teātrim dot iespēju komunicēt ar dažādiem māksliniekiem, lai viņi iepazīstas, lai ir nemitīga izglītošanās. Es mācos doktorantūrā, un ir tik interesanti klausīties pasniedzējos, es no viņiem gūstu, iedvesmojos. Man patīk skatīties citu darbus. Es šim teātrim novēlu būt ārprātīgi acīgiem, iet skatīties citu darbus, skatīties, kas notiek. Jā, tas ir grūti, jo prasa laiku, būs grūti, bet būs jāatrod laiks, jo mēs nedrīkstam būt pašpietiekami, nevaram to atļauties. Laiks ārprātīgi mainās, lūk, kā dažos gados izmainījās pasaule.

Nevaram dzīvot uz veciem panākumiem. Ir, kas tā māk. Mēs nedomājam, ka tas ir mūsu ceļš. Tāpēc man prieks, ka “Pūt, vējiņi!” tiks nospēlēti pēdējo reizi, tā ir kā paklanīšanās tam laikam, kas bija brīnišķīgs un ārkārtīgi patosa pārpilns. Simtgade, Dziesmu svētki, teātra simtā sezona – tas viss mūs pacilāja! Tagad jādomā, kas būs jaunā lieta, kas mūs pacels. Iespējams, tās būs izrādes, ko mēs taisīsim.

Vai esat domājis, kas būtu tie kritēriji, pēc kuriem pašam izmērīt – vai mans darbs Nacionālajā teātrī ir izdevies? Skatītāju skaits vai “Spēlmaņu nakts” balvas?

Pirmkārt, ka visi režisori grib nākt te strādāt. Viņi grib strādāt ar šiem aktieriem, viņa nebaidās no šī teātra, tas nav aizvērts. Lai mākslinieki te grib strādāt – ne tikai režisori, arī aktieri. Pajautājiet jauniešiem, kurā teātrī viņi grib būt? Mainīsies viedokļi, šobrīd aktuālākais – aizgāju uz “Rotkho”, baigi stilīgi, es tur gribu strādāt! Kā jaunietim radīt sajūtu, ka te ir svaigums, te notiek pulss – tas būs viens no kritērijiem. Otrs – ka šeit ir saliedēta komanda. Kolektīvs. Viņi deg par to, ko dara, ciena un mīl cits citu, ciena otra viedokli, teātra izpratni, ceļu, kādu iet, ka viņi attīstās, aug, spēj pārsteigt. Trešais kritērijs ir mīlestība pret to, kur viņi ir un ko dara. “Spēlmaņu nakts” ir īslaicīgs mirklis. Daudzi teātri to uzskata par kritēriju, bet es negribētu piekrist, ka tas ir visbūtiskākais. Tas ir skaisti un patīkami, ka pieci cilvēki novērtē tavu izrādi, bet tas ir kritērijs Kultūras ministrijai. Arī skatītājiem tas ir svarīgs kritērijs un labs mārketinga gājiens, jo, iegūstot Grand Prix, mēs nodrošinām pilnu zāli turpmākos piecus gadus.

Šeit strādās radoši, dzīvesgudri, interesanti, jauni cilvēki. Mēs esam tie, kas strādās un domās, kā ieviest šeit jaunu cilvēku enerģiju, turpināt Nacionālā teātra tradīciju, izaudzināt jaunus režisorus. Es esmu šī teātra auglis, esmu pateicīgs teātrim un esmu teātrim par to parādā. Arī tāpēc esmu te. Ir jādod jauniem cilvēkiem iespēja, jā, viņiem var nesanākt, ir jāieguldās. Visi teātri teiks, ka viņus interesē jauni mākslinieki un šobrīd viņi ir deficīts, it sevišķi režisori. Mums tie ir jāizaudzina, jālolo, jādod iespēja kļūdīties. Kur tad viņi var kļūdīties? Mājās taisot izrādes? Neatkarīgajos teātros? Super, tā ir viena no veiksmīgajām platformām, bet nav jau mums desmit neatkarīgo teātru. Tā es redzu savu veiksmi.

Pirms “Grimmu” pirmizrādes jūs kādā intervijā teicāt, ka tas ir stāsts par gaismas un tumsas spēku cīņu, kam pēc 24. februāra radies jauns konteksts. Skumji tā teikt, bet liekas, ka pie kara šī pusgada laikā diemžēl esam pieraduši, publiskajā telpā jau rotē tik daudz citu aktualitāšu. Šosezon Nacionālajā teātrī būs ukraiņu režisores ukraiņu lugas iestudējums. Vai jūsu ieskatā no teātra skatuves jāturpina reflektēt par šo traģēdiju?

Pilnīgi noteikti ir jārunā, nedrīkst izlikties. Kādi saka – jau tā tik šausmīgi daudz briesmu, kāpēc mākslā par to jārunā? Ir jārāda, jāatgādina sev, kur mēs dzīvojam, cik priviliģētā situācijā mēs šobrīd esam, ka esam brīvi, varam radīt mākslu.

Tomēr ir vilinājums – aizmirsties, pamazām aizvirzīties no šīs tematikas.

Domāju, ka mēs vēl īsti neesam apjēguši notikušo. Ir bijis šoka stāvoklis, tagad it kā esam pieraduši, bet nevaram vēl uz to paskatīties no malas. Vēl jāpaiet laikam, man ir sajūta, ka refleksijas par šo karu vēl nāks ārā. Cilvēki par to rakstīs, jo bija trauma, bailes, mēs bijām kā sastinguši. Tagad atgriezīsimies un sapratīsim, kas tas bija un kā mēs katrs tajā brīdī… Vajadzēs paskatīties uz kļūdām, kas ne vienmēr ir patīkami, un ir jāsaka taisnība. Tagad vēl pirmsvēlēšanu laiks…

Ir jāmēģina reflektēt par kļūdām, nevajag baidīties ieraudzīt plankumus mūsu sabiedrībā. Mēs esam diezgan lētticīgi. Dažreiz pēkšņi pamostamies un – kā, kur tad mēs bijām, re kā…? Jaucam to pieminekli! Hallo, kur jūs bijāt agrāk? Tā visa ir provokācija, tieši tas ir vajadzīgs ienaidniekam – ka mēs nojaucam to pieminekli. Bet mēs nespējam paskatīties no malas, esam agresīvi, radikāli. Varam visi aiziet ar āmuriem un nojaukt. Iedomājieties, kas tas būtu par šausminošu skatu? Par vēlu, mēs esam daudz ko nokavējuši. Man liekas, ka šīs problēmas ir jārisina citādāk. Nevar risināt cilvēciskas problēmas caur pieminekļiem un simboliem. Varbūt aizej un parunā ar savu kaimiņu? Kādu televīziju viņš skatās? Pirms tam tevi tas neinteresēja.

Par ko būs jūsu šīs sezonas Lielās zāles iestudējums “Ričards. Nekā personīga”?

Tā būs izrāde par vardarbību, ar kuru mēs sadzīvojam un pieņemam, kas no sadzīviskas drāmas pārvērtīsies par lielu vispārinājumu. Esmu jau izlasījis [Artūra Dīča lugas] pirmo cēlienu, ir ļoti interesants pieteikums, ar nepacietību gaidu otro. Luga būs šodienīga, par to, kā mēs jūtamies, kas ar mums notiek. Man prieks, ka beidzot ir tādas lugas, kas runā par šodienu, kur atpazīstam varoņus, tie ir cilvēki, kas dzīvo mums blakus. Grūti nosaukt, cik tādu iestudējumu ir Latvijas teātros. Galvenais varonis kļūst par upuri, viņš ir vardarbīgs cilvēks, kurš pasniedz sevi kā upuri. Šobrīd mēs dzīvojam tādā upura aksiomā – varoņi paliek tie, kas kļūst par upuriem. Upuri žēlo, upuris ir varonis. Mēs sekojam Džonija Depa tiesas prāvai, skatāmies aktieru šķiršanās problēmas, lielākajai daļai tas ir daudz interesantāk nekā teātris. Izdarām secinājumus, draugi!

Nobeigumā – vēl par klasiku. Vai jaunā Nacionālā teātra mākslinieciskā vadītāja galvā jau rosās jaunas “Skroderdienas”?

Aiz cieņas pret Indru Rogu es to nedrīkstu teikt! Viņas iestudējums, kas tiek spēlēts jau desmit gadus, ir brīnišķīgs, tāpēc šobrīd vēl par to nekādus plānus nekaļam, taču idejas rosās, un, protams, katra paaudze uztaisa savas jaunas “Skroderdienas”. Es nezinu, vai tas būšu es. Bet man tiešām patīk Indras Rogas interpretācija, to joprojām var skatīties ar baudu, es mīlu šo darbu, tas ir tik jancīgs. Jā, varbūt var likties aizvēsturiski – pirms desmit gadiem tapis darbs, bet tam tomēr ir cita funkcija. Tā ir tradīcija, kas nav jāuzlūko kā māksla vai izrāde, bet bufonāde, mēs atnākam un – yes, Līgo var sākties! Tā ir kā akcija, brīnišķīga tradīcija, ar kuru lepoties. Nevienam citam teātrim tādas nav.

Bet kārdinājums tai pieķerties ir?

Jā, protams, kuram tad nav! Bet arī tas ir risks. Un tad mēs varēsim runāt par tradīciju – kā tad tā krāsns sprāgs? Skaidrs, ka uz to nevar skatīties nopietni. Tradīcija būs, saturs nemainīsies, mainīsies forma. Ir jāprot dauzīties ar kanoniem, jāprot tos izmantot, apspēlēt. Mani vienmēr ir vilinājis jebkurš kanons. Pret tiem nevajag izturēties tik nopietni, ar tiem var padauzīties.

Ar kanoniem var padauzīties veiksmīgi, un var sanākt arī tā, ka brokāta publika cērt Lielās zāles durvis.

Jā, cērt durvis un saka, ka nekad vairs nenāks, bet tad padomā un tomēr atnāk. (Smejas.) Arī tas ir dialogs. Aizcirst durvis ir ļoti labs dialogs. Apšauts murālis arī ir māksliniecisks dialogs. Iedomājieties, kā viņi gāja pēc peintbola bumbiņām, pielādēšanai vajadzēja laiku, lai apšautu Kristiāna Breiktes gleznu. Tā ir mākslinieciska akcija, tas nav huligānisms, viņi izdara protestu. Ar ko tas atšķiras no Pussy Riot (krievu meiteņu panku grupa, kas saņēma reālu cietumsodu par protesta akciju pareizticīgo dievnamā Maskavā – A. L.)? Durvju aizciršana nav sodāma. Liekas, ka ekspektācijas ir tādas, ka tradicionālais teātris tiks sagrauts un tamlīdzīgi, – varu nomierināt, tā nav. Pēdējos gados šis nemaz nav bijis baigi tradicionāls teātris, un es neesmu superradikāls režisors. Jūsu priekšā ir cilvēks, kurš taisa daudz un dažādus darbus dažādās formās un saturā, viss būs labi. (Smejas.) Galvenais – novēliet izturību un stingru mugurkaulu.