Agnese Linka

Latvijas Radio programmu vadītāja

Saturs ir prioritāte

Inese Mičule ir režisore, kas strādājusi gandrīz visos lielākajos Latvijas teātros – Nacionālajā, Dailes, Jaunajā Rīgas un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, bet pēdējā laikā visvairāk Valmieras Drāmas teātrī, ko nu sauc par savējo.

Gandrīz piecpadsmit gadu aizvadīti profesijā, un šai “Spēlmaņu naktī” viņa nominēta kategorijā “Gada režisors”, bet uz “Gada Mazās formas izrādes” titulu pretendē viņas iestudējums “Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?” Valmieras teātrī. Aizvadītajās sezonās gan skatītāji, gan kritika atzinīgi novērtējusi vairākus viņas iestudējumus, par ko režisore teic, ka ir patīkami, taču “manas personības kulta man nav”. Viņa pieticīgi sauc sevi par starpnieku, kas labiem aktieriem palīdz satikties ar izcilu dramaturģiju – tādu Inese ir iestudējusi un iestudēs, jo darba saturs, kā pati atzīst, viņai šķiet svarīgāks par formu.

Kāda ir jūsu šī rudens sajūta, pamattonis, ar kādu dzīvojat?

Ir sajūta, ka viss notiek pārāk ātri. Lapas ir nokritušas pārāk ātri, ezerā ūdens atdzisis pārāk ātri. Laikam tāpēc, ka iepriekš bija divi rudeņi, kad nenotika nekas. Šobrīd procesi, darbi, aicinājumi kaut kur doties, aizbraukt seko cits citam tik blīvi, ka to, kas notiek, pamani novēloti. Pirms neilga laika biju Gruzijā, man aizbraucot kokos vēl bija lapas, bet pēc nedēļas visas jau nokritušas. Sajūta, ka dabā viss ļoti ātri mainās un es netieku tam līdzi. Esmu aizņemta, tā ir mana sajūta šobrīd. Man ļoti patīk rudens, tajā ir kaut kas īpašs – kā daba iet atpūtā. Lapu smarža, rudens vējš – šogad, kamēr biju siltajās zemēs, tā iztrūka. Gruzijā bija divdesmit deviņi grādi, šeit atgriežoties – desmit.

Gruzijā bijāt atpūsties vai strādāt?

Biju uz teātra festivālu (ikgadējo Gruzijas teātra labāko izrāžu skati Tbilisi – A. L.). Gruzija man ļoti, ļoti, patīk, esmu tur daudzkārt bijusi, tā ir sirdslieta. Gruzīniem ir liste – režisori, teātra kritiķi, zinātnieki –, kurā esmu ietrāpījusi, un ielūgumu labprāt izmantoju.

Kādi iespaidi?

Atšķiras mums teātris, atšķiras. Bija dažas pērles, guvu iedvesmu. Grūti salīdzināt, mums laikam tuvāks rietumnieciskais pasaules pārnesums uz skatuves, viņiem ir daudz ekspresijas, kas nāk no, negribas teikt – krievu skolas, bet…

…slāviskā?

Tas pat nav slāviskais. Mums jau arī pamatos ir Staņislavskis. Viņi ir pārmaiņu priekšā, kad jaunie izteiksmes līdzekļi laužas iekšā, bet vecā skola, vecā teātra tradīcija nav vēl tik tālu nodzīvojusi, lai dotu vietu jaunajam. Mani iedvesmoja brīnišķīga izrāde (Gruzijas “Movement Theatre” izrāde “Rečitatīvs pilsētā”, rež. Kakha Bakuradze – A. L.), kurā savienota kustība un mūzika, viņi to nosaukuši par industriālo pilsētas dzeju. Dzejiskās telpas radītājs pats ir mūziķis, pats solists, pats aktieris, tur viss atkarīgs no viņa personības. Es tikai nedaudz saprotu gruzīnu valodu, plašā kontekstā nezināju, par ko viņš runā, bet kā personība viņš ārkārtīgi nošarmēja, tā tik ļoti pārņēma visus iekšējos jutekļus, ka dzīvoju izrādes noskaņā un zemādas līmenī sapratu, kas notiek. Tāda personība, kas spēj iedvesmot un pat svešvalodā, kuru nepārzini, radīt vēstījumu. Izrāde bija par dzīvi pilsētā, kā mēs neredzam sev apkārt notiekošo, kad mūs pārņem industrializācija.

Dzeja un mūzika – tas liek domāt par jūsu veidoto Knuta Skujenieka dzejai veltīto iestudējumu “Knuta Skujenieka Kro-Kro”. Vai te var vilkt kādas paralēles?

Jā, arī “Kro-Kro” man iekšēji šķiet veiksmes stāsts tieši ar to, ka atradās izteiksmes veids, kā runāt par Knuta un Intas vēstulēm caur aktiera Mārtiņu Meiera personību un brīnišķīgo Sniedzes Prauliņas mūziku. Par to salikumu man pašai ir klusais prieks.

Kā jūs atradāt Sniedzi un kā veidojās sadarbība?

Par to, ka gribētos radīt izrādi, balstītu uz Skujenieku vēstulēm, domāju kādus astoņus gadus, un tad nāca Līgatnes radošā kvartāla “Zeit” piedāvājums veidot teātra iestudējumu bez īpašiem nosacījumiem, tāpēc man bija brīvas rokas. Nodomāju, ka tik sen gribu to izdarīt un beidzot varu – tā, kā to patiešām vēlos. Izvēles sāka viena otru papildināt – pirmā bija Mārtiņš un otrā, ka blakus viņam nebūs aktrise, jo man šķita, ka teātra telpa ir jāšķaida, blakus jābūt sievietei, bet ne aktrisei. Materiāls pats pasaka priekšā, kādi līdzekļi jāizvēlas, un šai gadījumā bija sajūta, ka tai jābūt sievietei no mūzikas pasaules, ne teātra vides. Tā nonācu pie Sniedzes, biju par viņu dzirdējusi, viņa šķita ļoti interesanta kā personība, un man patika viņas mūzika. Nezināju, ko viņa uzrakstīs un kā tas viss sanāks. Mēs ilgi pieslīpējāmies, tuvu pazīstamas pirms tam nebijām.

Jums laimējās saņemt arī paša dzejnieka vērtējumu šim darbam.

Pirmais īpašais brīdis bija, kad es viņam zvanīju, lai izstāstītu, kas tas būs, un jautātu, vai viņš dod savu akceptu. Bija saviļņojoši vispār dzirdēt viņu klausulē, sarunāties un vēlāk pie viņa aizbraukt, iepazīties ar Intu, redzēt viņu māju. Viss, ko esi lasījis, sāk materializēties – tu redzi, kā viņi cēla to māju, par ko viņi sarakstījās. Manas iztēles bildes sāka iegūt aprises tieši, iepazīstoties ar Knutu personīgi. Knuts interesējās, lasīja, neko, protams, neiebilda, bija priecīgs, ka par to atkal runā, ka atkal tiek cilāti viņa dzejoļi, šis krājums “Sēkla sniegā”, ko viņš uzrakstīja lēģerī. Un, kad viņi ar Intu brauca skatīties izrādi, atkal bija kaut kāda enerģijas apmaiņa ar lasītājiem un skatītājiem. Viņš it kā atkal uzziedēja un uzmundrināja arī mūs. Kad Knuts aizgāja, mēs jautājām Intai, vai viņa akceptē, ka mēs turpinām rādīt izrādi, jo skatītāji prasa, un Inta teica: Jā, dariet to, noteikti. Prieks, ka “Teātris.zip” to tikko nofilmēja, ka tā nepazudīs.

Tā laikam režisoram ir liela veiksme – saprast, ka ar tik īpašu materiālu, kas tiešām interesē, neviens cits vēl nav strādājis.

Patiesībā, kad radās iecere, es par to neiedomājos. Tikai pēc tam sāku domāt, kā lai izrāde nepazūd, kā lai atstājām to kaut kādos ierakstos. Kad vīrs man uzdāvināja Intas Čaklās sastādīto Skujenieku vēstuļu krājumu “Kro-Kro”, es to izlasīju, un man palika kauns par sevi tādā ziņā, ka – re, cilvēki, kas septiņus gadus viens otram rakstījuši vēstules, satiekoties vienreiz gadā, ir piedevuši dzīvei, liktenim, cilvēkiem, no kā viņi ir saņēmuši noraidījumus, nemaz nerunājot par kaut kādu augstāko substanci. Un man palika neērti par savu attieksmi, čīkstēšanu un dusmām uz apstākļiem, ko nevaru ietekmēt. Un tad šķita, ka tieši no šīs savas personiskās prizmas es gribu veidot stāstu citiem. Jo ne visi izlasīs vēstules, to garo, garo saraksti. Inta Čaklā jau krājumā bija izdarījusi brīnišķīgu atlases darbu, vajadzēja to tikai dramaturģiski izveidot.

Cik bieži vispār gadās tā, ka ir šāds piedāvājums – nāc, uztaisi, ko vēlies? Vai arī tas nav liels retums?

Ļoti liels, jā. Vēl pirms tam, tikko man bija piedzimis pirmais bērniņš, nāca piedāvājums no Māras Ķimeles, kas sadarbojās ar Mūzikas un mākslas atbalsta fondu, viņi gribēja veidot izrādi par Jāni Pauļuku. Māra ir mans meistars, un viņa teica: Inese, tev jānāk atpakaļ, re, te tev ir darbs. Es piekritu, lai arī nezināju, kurp tas vedīs, kāds stāsts veidosies. Tad mēs kopā ar Kasparu Znotiņu un scenogrāfi Ievu Kauliņu, kuru ļoti fascinē šis mākslinieks, ienirām Jāņa Pauļuka pasaulē. Tas bija vesels piedzīvojums un izrāde (“Pauļuks. Rāmji”, 2010 – A. L.) neatkarīgajā telpā – izstāžu zāles “Arsenāls” foajē – dzīvoja ilgi. Tādas pērles rodas reti, bet varbūt tas ir labi, jo tikai tad tās var novērtēt.

Tā ir īsta radošā brīvība, kad nav jādomā par repertuāra politiku.

Laikam gan, lai gan esmu no tā kaut kā bijusi pasargāta, man par repertuāra politiku bijis jādomā maz.

Pie kā strādājat pašlaik?

Šobrīd tulkoju lugu, ko novembrī sākšu iestudēt Valmierā – Jūdžina O’Nīla “Sēras piestāv Elektrai”.

Vai tad tā iepriekš nav tikusi tulkota latviski?

Ir, to tulkojis [Oļģerts] Kroders, izrāde bija Nacionālajā teātrī 1994. gadā, diemžēl tulkojums ir ļoti slikti saglabājies, tas ir mašīnrakstā, gandrīz vairs nav izlasāms. Sākumā priecājos – ir režisora eksemplārs, cik labi, Kroders noteikti būs labi iztulkojis, bet izrādījās, ka puse ir nesalasāma, un tas, kas salasāms, ir daudz svītrots. Nolēmu pati iztulkot. Tagad, novembrī, sāksim, kaut kad ziemā pabeigsim.

Veidojas tāda vienota līnija – vispirms Olbijs (Inese Mičule pagājušajā sezonā VDT iestudējusi vēl viena amerikāņu drāmas smagsvara Edvarda Olbija lugu “Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?” – A. L.), tagad O’Nīls, tur ir kāda saistība?

Saistība ir noteikti, un tā ir laba dramaturģija. Tās tēmas uztausta impulsus, kas manī ir, uz ko es atsaucos, kas manī rezonē. Pati dažkārt domāju, kāpēc kaut ko izvēlos? Acīmredzot meklēju atbildes uz jautājumiem. Esmu no tiem cilvēkiem, kam jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Ja varētu salīdzināt cilvēka psihi, prātu ar māju, tad tajā ir ļoti, ļoti daudz durvju, es nezinu, pa kurām man ir jāiet un kurā istabā es dzīvoju, un es meklēju. Ieeja liftā, bet lifts ir cits.

Domāju, ka šajā gadījumā tāpat būs arī “Elektrā” – kaut kāda savas personības analīze caur to, ko dramaturgs tur ielicis. Visi kolektīvā droši vien darīsim to vienlaicīgi, katrs caur savu pieredzes prizmu, kā tas jau iepriekš ir bijis darbos, kas liek emocionālās stīgas raustīt visos virzienos.

Varbūt tad jāvaicā pavisam vienkārši – kas jums šai lugā patīk?

Pirmkārt, ir viegli strādāt, ja dramaturgs ir iedevis precīzu formu, struktūru, tad ir tikai jāuztaisa darbs, ievērojot dramaturģisko struktūru, un tas man patīk. Vēl šeit ir virstēma par cilvēka atbildību ļaunuma priekšā, par atbildību kaut kāda augstākā spēka priekšā. Man patīk, ka tas nav vienas dienas stāsts. To var stāstīt pirms 70 gadiem, pirms 30 gadiem un šodien atkal un atkal. Man ir svarīgi, ja es darbā varu augt līdzi tam, ko dramaturgs ir meklējis un centies caur savu lugu pateikt, ka es kā cilvēks, kā Inese, sevi analizēju, kā rīkotos es, kas man ir būtiski. Ka es varu iekustināt skatītāju, kurā virzienā domāt.

Un ar ko jūs uzrunāja Olbijs?

Man laikam parasti darbu izvēle un kaut kādu apstākļu sakritība notiek, pateicoties tam, kādu aktieri es satieku tajā dzīves posmā. Piemēram, brīnišķīga satikšanās bija ar Elitu Kļaviņu “Ilgu tramvajā” (Tenesija Viljamsa lugas iestudējums JRT, 2013 – A. L.). Un te notika satikšanās ar Elīnu Vāni, jau iepriekš kopā izveidojām vienu darbu (Deivida Lindsija-Ebēra “ Labie cilvēki”, 2021 – A. L.), kurā es apzināti gribēju strādāt ar viņu. Un tad nopietni un nenopietni reizē nonācām pie tā, ka varētu pamēģināt Vulfu – dzima šī doma ķerties tam klāt, Elīna pat iniciēja mani uz par domāt – paskaties, re, kur ir Vulfa, ko tu par to saki? Tad atlika tikai atrast iespēju vai, tieši pretēji, nespēju ar to strādāt. Tas manī norezonēja ļoti spēcīgi, un es nodomāju, ka jāmetas iekšā un jāizceļ tā luga no plaukta. Tāpēc šajā gadījumā tā ir aktiera personība, kas noteica, kāpēc es izvēlējos šo darbu. Un arī Mārtiņš Liepa man bija profesionāls izaicinājums, ļoti gribēju ar viņu strādāt. Zināju tos dziļumus, kādus viņš var izrakt, teicu – raksim kopā, būs grūti, bet rokam. Un visi metās iekšā.

Mēs kā personības paši sev esam tik neizprotami – vienā mirklī pasaki, ka tas ir balts, bet nākamajā domā, nē, varbūt drusciņ tomēr nav... Olbijs ir apvienojis reālpsiholoģiju ar absurdu, un esmu daudzreiz sevi pieķērusi pie sajūtas, ka tas, ko daru, kā domāju, ir absurdi, bet – tas ir pa īstam, no manis nāk tīras emocijas. Neielienot sadzīvē, Olbijs runā par to bezjēdzīgumu, kas bija pēc Otrā pasaules kara, daudzas lietas tika nonivelētas un kļuvušas bezjēdzīgas, un cilvēki izveidoja sev apkārt burbuli, lai neredzētu ēnu, to tumsu. Pie tā strādājot, mums visiem bija jāieskatās sevī – kas ir manas ēnas puses, no kā man ir bail? Kas ir mans vilks, kas paslēpies dvēseles dziļākajā ēnā, un vai es gribu viņu satikt? Par bailēm, nedrošību un iekšējo bērnu, kas mūsos visos ir, tikai esam viņu kaut kur noslēpuši. Bet tas etaps tagad ir noiets, pašanalīzes darbs ir beidzies – kad eju strādāt, par to vairs nedomāju, pārslēdzu citus mehānismus sevī un strādāju uz to, lai aktieris saprot, ko viņš dara, tas ir vissvarīgākais. Aktieris var izdarīt visu, bet viņam ir ļoti precīzi jāsaprot konkrētība. Tad mēs maļam kā ar gaļas maļamo mašīnu.

Vai, strādājot pie Olbija, karš Ukrainā jau bija sācies?

Nē, karš sākās dažas dienas pēc pirmizrādes, un arī 24. februārī mums bija izrāde. Atceros, kā toreiz runāju ar aktieriem… Personāžam Nikam tur ir teikums – kāds bezjēdzīgs slaktiņš, ko Olbijs domājis par Auksto karu, par Otro pasaules karu, viņš tur ir ierakstījis un paredzējis Kenedija bojāeju, Berlīnes mūri, visu. Un es viņiem teicu, ka šie vārdi tai izrādē vairs nekad neskanēs tā, kā skanēja līdz šim. Smieklīgi tā teikt, bet bija smagi – smagi, ka notiekošajā esi bezspēcīgs un turpini spēlēt teātri.

Tai brīdī tā jutās daudzi, bet lūk, viss iet uz priekšu, teātris ir izturējis pandēmiju, un nu visi šķiet arī atguvušies pēc pavasara šoka.

Nesen žurnālā “Domuzīmes” izlasīju Edvīna Raupa eseju par to, cik duāla ir mākslinieku sajūta par to, ka notiek karš, bet mēs darām savu darbu, un tas mūs kaut kādā ziņā plosa. Ir iekšējā cīņa – vai es drīkstu tā turpināt, vai varu kaut ko vēl darīt? Ne jau tikai teātrī, visās kultūras, mākslas jomās cilvēki sev uzdod šo jautājumu. Mēs dzīvojam ar frustrāciju, kaut ko sev pārmetam. Tas raksts man lika daudz domāt par to, kur esmu.

Vairāki jūsu kolēģi kara iespaidā iestudēja tiešas, politiska rakstura izrādes, kas droši vien kaut kā palīdz attālināt to plosošo bezpalīdzības sajūtu. Ja netaisi neko tai kontekstā – varbūt tas grauž vēl stiprāk?

Mani pēdējie divi darbi, no tiem viens tikai vēl taps, tomēr arī sasaucas ar tematiku. Milzīgā Krievija taču nesastāv no pāris cilvēkiem, kuri pieņem lēmumus, ir vēl citi, kuri dzīvo ar to atbildību, vainas apziņu un nesodāmības sajūtu, dzīvo un dzīvos. Mēs par to varam runāt arī netieši caur darbiem, kas dos asociācijas. Gan Pirmais, gan Otrais pasaules karš deva abiem – gan Olbijam, gan O’Nīlam – impulsu, lai uzrakstītu tādus darbus. Ne velti O’Nīlam par to lugu iedeva Nobela prēmiju. Viņš Pirmā pasaules kara bezjēdzīgumu pārlika uz sengrieķu mītu un rakstīja par Amerikas pilsoņu karu jeb karu starp Ziemeļu un Dienvidu štatiem, kas arī bija bezjēdzīgs. Bet es gribētu par to runāt citādāk. Biju uz Elmāra Seņkova “Nelabajiem” (Fjodors Dostojevskis, VDT, 2022 – A. L.) un esmu viņam ārkārtīgi pateicīga par šo darbu, jo es kā skatītājs caur izrādi varēju izreaģēt tās šausmas un briesmas, kas šobrīd notiek mums apkārt. Un izrāde nebija par karu. Izrāde bija par ļaunumu, par iekšējiem dēmoniem, kas plosa cilvēkus, cilvēci. Biju pateicīga režisoram, ka caur šo darbu, nevis tiešu kara atainojumu, es teātrī guvu katarsi. Tāpēc eju uz teātri un skatos, lai varētu izjust emocijas. Arī pandēmijas laikā cilvēkiem bija grūti, jo nebija ne koncertu, ne teātra izrāžu un viņi nevarēja savu emocionālo pasauli sublimēt mākslas darbos. Mums ir ļoti vajadzīga tā ķīmija.

Šis materiāls ir ļoti pateicīgs, ne velti divi režisori tieši šobrīd gandrīz vienlaikus savos darbos ir tirzājuši Dostojevska “Velnus”. Jūs esat no tiem, kas regulāri skatās kolēģu darbus?

Godīgi sakot, kā sanāk. Protams, cenšos noskatīties to, kas ir Valmierā. Ir labi zināt, kas notiek teātrī, kurā tagad strādāju. Bet laikam esmu izvēlīgais skatītājs, es neeju uz visu, informatīvo lauku nevajag piepildīt ar pilnīgi visu pēc kārtas, saprotu, ka tad mans dators vienkārši uzkārsies. Ja jūtu, ka man šobrīd to vajag, vai tas ir materiāls vai režisors, es eju. Bet varbūt jūtu, ka nē, tad aiziešu uz izrādi pēc pusgada vai gada. Ja pie kaut kā strādāju, man gribas varbūt pasargāt sevi, jo nav kapacitātes kaut ko uzņemt, uztvert.

Gribas domāt par to vienu?

Jā, un negribas, lai cita izrāde, par ko man pēc noskatīšanās būs jādomā – šodien, rīt un parīt –, novērstu uzmanību. Tāpēc neizdodas visu redzēt uzreiz.

Vai Valmieras teātri tagad pāri visiem citiem jūtat kā savējo?

Tā sakrita, ka tieši pāris mēnešu pirms pandēmijas pirmā viļņa direktore (Evita Sniedze-Ašeradena – A. L.) man piedāvāja štata vietu un pandēmijas laikā es biju pasargātā zonā. Sajūta psiholoģiski bija mierīga. Pirms tam desmit gadus biju darbojusies kā brīvais, neatkarīgais režisors. Tas bija labs laiks, lai iepazītu katru teātri, jo katrā iekšējā pasaule ir citādāka, un tā bija liela dāvana – desmit gadu laikā strādāt gandrīz visos Latvijas teātros. Neesmu strādājusi Daugavpils teātrī, bet patiesībā ļoti gribētu – piemēram, iestudēt kaut ko latgaliešu valodā.

Neskaitot praktiskos apsvērumus, kādi ir neatkarīga un kādi – štata režisora darba plusi un mīnusi?

Pluss ir iepazīt teātri, jo teātris nav tikai ēka un aktieri, bet arī tradīcija, iekšējā  atmosfēra un dzīve. Man ir draugi, kolēģi un domubiedri daudzos teātros, tas ir milzīgs pluss. Es jūtos droši, pazīstu aktierus un teātra cilvēkus, māksliniekus, vadību. Mīnuss – ir pietrūkusi māju sajūta, kur tu, izblandījies pa visu pasauli, vari atgriezties un vienmēr būsi gaidīts. Bet tas ar laiku pāriet, tu to vienkārši pieņem.

Tagad Valmierā ir tā sajūta?

Šobrīd jau mums nav mājas, nav sava jumta. Protams, mājas ir arī cilvēki, kas ir tavējie. Jā, teātrī ir tā savējo sajūta, tagad piedevām ir arī ienācis jaunais kurss, jau veidojas brīnišķīgi domubiedri, mēs runājam vienā valodā – tas tik ļoti daudz nozīmē režisoram, tāds savējo pulciņš.

Jā, arī pieminētajā Seņkova izrādē jaunieši ir ļoti labi. Bet, par teātra būvdarbiem – droši vien par to varētu gari un plaši runāt ar visiem iesaistītajiem, taču – gribu pavaicāt jums, ko šī kavēšanās ar ēkas rekonstrukciju nozīmē radošajiem cilvēkiem?

Tā ir daļa no tava radošā mūža, kas tiek ierobežota. Kaut vai ar to, ka netop iestudējumi Lielajā zālē. Repertuārs ir tāds, uz koferiem – tas ir visu mūsu radošais mūžs.

Vismaz pāris gadu ir jāplāno taisīt tādus darbus, ko var vadāt viesizrādēs.

Jā, un, piemēram, to pašu “Vulfu” – iznesa no Apaļās zāles un vairs nevarēja ienest atpakaļ tāpēc, ka dekorācija un zāles durvis būvdarbu laikā vairs neatbilst viena otrai. Gan teātra tehniskajiem darbiniekiem, gan  radošajiem tas ir ļoti sarežģīts laiks.

Režisoram ir tāpat?

Bet protams! Tas ir cits inscenējums, cits piegājiens skatuviskajiem izteiksmes līdzekļiem. Un žēl, ka iesaistītie nesaprot, ka tā ir daļa no mūsu radošā mūža. Bet es sev saku, ka cilvēkiem kara laikā vispār nav nekāda radošā mūža, un kas vēl viss nav bijis citos briesmīgos laikos… Tā ka viss kārtībā, mēs pacietīsimies, un būs, un strādāsim. Šķiet, ka mēs arī nesūdzamies. Vienkārši tāds ir fakts. Tāpat kā bija ar kovidu – neko tur nevarējām ietekmēt, pārceļas vienreiz pirmizrāde, otrreiz, trešo reizi… Un nekas, tu tikai sev saki – pacietību, emocionālo noturību un saldu miegu vakaros, lai var aizmigt.

Teātris pandēmijas laikā ir mainījies?

Teātris mainās visu laiku. Pat ja nebūtu pandēmijas, teātris katru sezonu ir nedaudz citādāks, jo dzīve nepārtraukti viļņojas. Pēc pandēmijas varbūt esam piesardzīgāki, ja kāds nošķaudās vai sāk klepot, domājam – ja viens saslims, saslims otrs, pārcelsies pirmizrāde. Paliekam imūni, sākam domāt kādus gājienus uz priekšu. Iekšējās izjūtas mainās tādēļ, ka cilvēks pats mainās, kaut ko jaunu pieredz. Katru sezonu tu vairs neesi tāds, kā biji vakar. Pagājušajā sezonā, piemēram, mums visiem bērni bija jaunāki, nu kāds ir sācis iet bērnudārzā, kāds beidzis skolu – tas uzreiz izmaina arī mūs. Teātris ir cilvēki, kas tajā strādā, dzīvo.

Laikam tikai režisore sieviete var paskatīties uz darba procesiem caur bērnu, ģimenes prizmu. Jūs vispār iesaistāties tai diskusijā, kas uzbangojusi ģeopolitisko notikumu sakarā – par konservatīvo un liberālo uzskatu un vērtību sadursmi?

Nē, es neiesaistos publiskās diskusijās par šiem jautājumiem. Man neatliek tam laika un enerģijas, es iegrimstu savā darbā, savā pasaulē.

Bet vai novērojat, ka šī šķelšanās notiek ne tikai sabiedrībā vai kaut kādā abstraktā masā, bet arī teātra vidē?

Nē, es to nejūtu, neesmu ar tādu saasinājumu saskārusies tajā vidē, kurā esmu. Jāaizdomājas arī par to, kāpēc tad to nejūtu? Bieži vien apkārt kaut kas kūsāt kūsā, bet tu dzīvo savā mikropasaulītē un kaut ko nepamani. Nezinu, tas ir labi vai slikti.

Tuvojas “Spēlmaņu nakts”, jūs esat vienīgā nominētā sieviete kategorijā “Gada režisors”. Vai kādreiz aizdomājaties par it kā klišejisko dalījumu režisors-vīrietis, režisore-sieviete?

Es labprāt par šo parunātu pie izslēgta diktofona. (Smejas.)

Tad jau viss interesantākais ies manam diktofonam secen.

Protams, ka es par to domāju, protams, ir vīrieši, kas viens otru, šķiet, emocionāli atbalsta vairāk. Bet kur ir pierādījumi? Es nezinu, vai ir.

To nevar nomērīt?

Tādas lietas nevar nomērīt. Vai vīrietis – teātra direktors vairāk nodarbina režisoru vīrieti? Un otrādi! Es nezinu, grūti pateikt. Šī ir slidena tēma.

Tradicionāli saka – šī ir vīriešu profesija. Vai šodien tā būtu stereotipizēšana?

Vēsturiski jau tā ir, sievietēm bija cita loma, viņas nevarēja iegūt šo izglītību un strādāt. Mūsdienās, protams, sieviešu režisoru ir vairāk tādēļ, ka lomas sabiedrībā ir mainījušās. Vīrietis var audzināt bērnus, un sieviete var strādāt, un ne viens, ne otrs nejusties par to slikti. Man arī ir ģimene, ir bērni, bet es varu pilnvērtīgi strādāt – tādēļ, ka man ir atbalsts, mana ģimene, mans vīrs. Tas atkarīgs no paša cilvēka – ja man kā sievietei šķiet, ka mani neņem darbā tikai tāpēc, ka esmu sieviete, tad jāpadomā, kāpēc nāk prātā tādas domas? Vai vīrietis mani ir kaut kā aizskāris? Ja mani aizskartu, es noteikti nepaliktu atbildi parādā, kaut kādā veidā cīnītos pret šo pazemojumu. Neviens nav tiesīgs pazemot otru ar darbu došanu vai nedošanu, vai atalgojumu. Ir labi, ja ir režisores, kas jūt šo tēmu sevī atbalsojamies un runā par to. Ja ir tāds emocionālais materiāls, kuru pēc tam radīt mākslas darbā caur sieviešu un vīriešu attiecībām, es to atbalstu. Sieviešu un vīriešu nevienlīdzība var sacelt veselu dramaturģisko vētru. Bet jā, es par to nerunāju, laikam tāpēc, ka visu izrisinu pati sevī, iekšēji.

Vai Latvijas kontekstā varam runāt par sievišķīgu un vīrišķīgu režiju? Vai jūtaties sievišķīga režijas virziena pārstāve?

Es sevi tā noteikti nevaru definēt, jo režisors pats sevi no malas neredz, bet esmu tādu dalījumu dzirdējusi. Šobrīd daudzi jaunieši saka, ka nevienam nav tiesību kādu definēt, vai esi vīrietis vai sieviete, ka katrs pats var izlemt, kas viņš ir, varbūt nekatrā dzimte.

Jā, tā ir nupat aktuālā diskusija.

Ļoti labi, bet es neesmu šajā paaudzē dzimusi, man ir O.K., ka esmu sieviete. Ir profesija “režisors”, kas ir vīriešu dzimtē – man nav problēmu, ka par mani uzraksta “režisors Inese Mičule”, man tas liekas sīkums. Varbūt kādam tā nav, es cienu viedokli, ka svarīga ir pareiza dzimte. Par režiju – mēs atšķiramies kā cilvēki, zinām taču, ka sievietēm spēcīgāka ir viena smadzeņu puslode, vīriešiem – otra. Protams, izrādes atšķirsies, tāpat kā, iespējams, atšķirsies, vai izrādi veido ģimenes cilvēks vai vientuļš cilvēks. Vienam kaut kādas tēmas būs asākas, svarīgākas, citam – ne. Tas ir pašsaprotami – ir sievišķīgas sievietes un vīrišķīgi vīrieši, un otrādi. Man šķiet, tas…

...nav temats?

Nu jā, mēs esam tik dažādi, katram ir savas tiesības, tas ir normāli, ka sievietei gribēsies būt pie bērniem un ir arī normāli, ka sievietei tas nebūs svarīgi.

Tas jau tā vairāk uz liberālo pusi.

Tātad es atbildēju – tāda ir mana attieksme. Bet nevajag to velnu mālēt tik melnu, vajag vienkārši citam citu cienīt tīri cilvēciski. Kas es tāds esmu un kā vārdā es otram kaut ko nodaru? Tas ir par vērtībām – jebkurš cilvēks otram ir vērtība, darba ņēmējs, darba devējs un tā tālāk.

Skatoties kolēģu sieviešu darbus…

…es redzu personību. Kā, piemēram, Indra Roga veido darbus, kā izrādes taisa Māra Ķimele, spēcīgas personības. Tāpat es redzu spēcīgu personību, kad skatos Valtera Sīļa izrādes.

Te man jādomā par Ingas Tropas nupat Nacionālajā teātrī iestudēto izrādi “Naži vistās”, kas ir sieviešu radošās komandas kopdarbs, un arī recenzenti piemin, ka feministiskais naratīvs kā režisores rokraksts atklājas jau vairākos viņas darbos.

Ar Ingu esam kursabiedrenes, es spēlēju viņas diplomdarbā “Naži vistās”. Tas ir ļoti labi, ka publika sāk atpazīt kāda režisora rokrakstu.

Es bija kādus trīs, četrus gadus strādājusi kā režisore, kad piedalījos seminārā, kur viena no jaunām teātra zinātniecēm lasīja referātu par mani. Un viņa nodefinēja mani kā sieviešu režisori, kas strādā ar sieviešu tēmām, un pamatoja to, ka mani pēdējie darbi tobrīd bija tapuši ar sievietēm, piemēram, “Smagais metāls” Jaunajā Rīgas teātrī, “Dejas Lūnasa svētkos” Nacionālajā teātrī. Mani ļoti pārsteidza šis definējums, pati nebiju pamanījusi, ka rokos pa sieviešu psihi, ka mani tas interesē.

Tagad jūs pati sev to nepiedēvētu?

Es par to domāju un saprotu, varētu pat pajokot – laikam tāpēc, ka esmu beigusi juristus, ka man vienmēr gribas saprast, kur ir tas aizmetnis, kur slēpjas nozieguma motīvs. Varbūt atbilde ir tajā, ka es pati, būdama sieviete, saprotu tos tarakānus, kas ir galvā sievietēm. Bet autori jau bieži vien ir vīrieši. Acīmredzot man tā zona ir ērtāka, bet pati to nepiefiksēju, man šķiet, ka darba izvēlē mūs vada daudzi citi motīvi. Kaut kādu birku jau var daudz kam piekārt. Mēs mēdzam jokot – ja pats kaut ko neapjaut, tad gan kāds apskatnieks uzrakstīs, ko tu par sevi nezini.

Es vairāk domāju par skatītāju – galvenais, lai viņā raisās kaut kādas asociācijas, tad tas kā vilnis viņu aiznesīs. Uzdevums iekustināt viņu iztēli, lai no tās maizes šķēles vai piena glāzes domas aiziet pie vecmāmiņas, laukiem, gotiņas un beigās būs par ekoloģiju vai veģetārismu. Mēs manipulējam ar cilvēku asociācijām, ar savu analīzi iedarbojamies, lai pēc tam citi analizē.

Par ko jums gribētos tagad turpināt sarunu ar savu skatītāju? Jūs domājat par viņu, veidojot katru nākamo izrādi?

Protams. Mans skatītājs ir tāds, kas nebaidās no emocijām, atveras līdzi vēstījumam, nepaliek emocionāli aizvērts. Tas man ir vissvarīgākais, mana iekšējā lūgšana – lai cilvēks emocionāli atveras. Ja skatītājs ir emocionāli ciet, uz viņu nekas neiedarbosies, izņemot vizuālo formu, bet esmu sapratusi, ka man bieži vien saturs ir svarīgāks par formu. Tas laikam mūsdienās nav ļoti populāri, bet es apzināti to turpinu. Man saturs ir prioritāte. Jauki, ja ar radošo grupu sakrīt un mēs atrodam tādu balansu, ka forma nenomāc saturu un otrādi. Tas ir profesijas āķis – atrast līdzsvaru. Un līdzsvars ir tas, par ko gribu teātrī runāt – ka visas galējības noved pie kaut kā nelāga, ka līdzsvarā un harmonijā ir vērtība. Ja atkal atgriežamies pie liberālajām un konservatīvajām vērtībām – es laikam esmu par līdzsvaru.

Atradāt diplomātisku atbildi.

Mūsu saruna ir process, kurā nonāku pie secinājumiem. Ir jautājums, es nezinu atbildi, un tad tā pamazām atnāk. Bet diplomātija ir māksla. (Smaida.)

Šobrīd vēl nebūtu sevišķi gaumīgi jautāt kaut ko par sajūtām “Spēlmaņu nakts” “Gada režisora” nominācijas sakarā, taču pēdējās sezonās ir augstu novērtētas vairākas jūsu izrādes, tāpēc vaicāšu, vai pašlaik jūtaties savu radošo spēju un spēku pilnbriedā?

Tādas sajūtas man nav. Ir pateicība, ka esmu novērtēta, pamanīta, jo ir tik daudz izrāžu, mākslinieku. Tā ir bāka ceļam, ko ej, – bāka man uzspīdina, un es zinu ceļu tālāk. Tas ir apstiprinājums mavam darbam, ja profesionāļi, kas ir teātra zinātnē, saskata potenciālu. Negribu teikt vārdu patīk, bet ir svarīgi, ka cilvēki, kas daudz redzējuši, ar milzīgu, bagātu pieredzi, atzinīgi tevi novērtē. Nominācija vien jau ir milzīga balva.

Nav sajūta, ka profesionālie muskuļi ir vislabākajā formā?

Nē, bet es laikam neprotu to noformulēt. Domāju, ka tā ir apstākļu sakritība, labi atrasti materiāli, kas ir saslēgušies ar labiem aktierdarbiem, un esmu veicinājusi šo satikšanos. Tas ir mans darbs, ko daru jau divpadsmit gadus, un man tas patīk. Es tiešām jūtos ļoti labi katru sezonu, kad kaut kas ir izdevies, katrā sezonā ir bijuši veiksmīgi darbi, ko novērtē – ja ne kritika, tad skatītāji. Esmu priecīga un jūtos spēka pilna.

Tā tāda latviskā pieticība – ja izdevusies izrāde, tad labi aktieri, ja ne sevišķi, tad vainīgs režisors.

Mēģināšu pateikt tā – darba melnums lai paliek pie manis. Ir tam garoza vai nav, lai tā paliek manā virtuvē. Katrai sievietei sava virtuve ir svētā zona. (Smejas.) Jā, esmu starpnieks starp autoru un skatītāju, pa vidu ir teātris, teātra telpa un aktieri. Man nav svarīgs manas personības kults, uzsist sev uz pleca. Ļoti, ļoti patika, kā vēl mans otrs meistars Mihails Gruzdovs teica: Novērtēja? Jauki, paldies, ejam tālāk.