Latvijas teātris taupības režīmā
Neilgi pirms gadumijas vietne Kroders.lv uz sarunu aicināja vairākus Latvijas teātru pārstāvjus, lai vaicātu, kā viņu vadītās iestādes skar energoresursu sadārdzinājums, kādu atbalstu teātri saņem, kādus taupības pasākumus ievieš un vai tas kā ietekmēs radošo procesu.
Sarunā piedalās Latvijas Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba, Dailes teātra direktors Juris Žagars, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktore Dana Bjorka, Dirty Deal Teatro vadītāja Anna Sīle un Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova, kā arī teātra trupas “Kvadrifrons” pārstāve Ance Strazda.
Kāda situācija ar elektrības un apkures rēķiniem ir Nacionālajā teātrī, vai tiekat ar tiem galā, un kāds atbalsts šai ziņā tiek sniegts Nacionālajam teātrim?
Jānis Vimba: Nav jau izvēles, ir jātiek galā, izrādes ir jāspēlē, tāpēc mēs te esam. Atbildēšu citā secībā, nekā tika jautāts. Tieša veida atbalsta nav, ir tikai OIK un viss, ar ko valdība ir nākusi pretī, bet tas nav tikai Nacionālajam teātrim. Jā, rēķini ir lielāki, un mēs mēģinām taupīt visur, kur vien var. Esam sastādījuši programmu, pie kuras turamies – gan darbinieki, gan, protams, arī vadības līmenī – kad ko slēgt un neslēgt iekšā.
Tātad nekāds papildu finansējums teātrim, lai apmaksātu lielākus rēķinus, nav piešķirts (sarunas ieraksts notiek 16.12.22.)?
Šobrīd nē.
Kāda ir situācija Dailes teātrī?
Juris Žagars: Situācija ir tāda pati kā visiem. Ja pagājušā gada novembrī apkure mums izmaksāja 15 tūkstošus eiro, tie tagad ir 35 tūkstoši, ja elektrība bija 10 tūkstoši, tagad ir 17. Godīgi sakot, starpība nav tāda, lai teātra darbība apstātos. Mums ir pietiekami labi biļešu ieņēmumi, tāpat ir iekrājumi, un mēs to mierīgi varam pavilkt. Tas, protams, nav patīkami, bet ir tā, kā ir. Es pilnīgi noteikti un svēti paļaujos uz to, ko ministrija solīja – ka, tiklīdz tas būs iespējams, valdība atradīs no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem 3,5 miljonus, kas būtu paredzēti Kultūras ministrijai, lai kompensētu visu kultūras iestāžu energoresursu izmaksu kāpumu. Es ticu, ka tas notiks, līdz šim viss, kas ir solīts, arī kovidlaikā, ir piepildīts. Tāpēc mēs par to pagaidām nekādu sevišķu uztraukumu nemēģinām raisīt.
Vai, piemēram, novembra, rēķini tika segti no iekrājumiem?
Juris Žagars: Jā, un pagaidām es varu teikt, ka šie rēķini mūs neizputina. Ja ministrijas solījumi kaut kādu iemeslu dēļ netiktu pildīti, tam, protams, būtu ietekme nākamajā periodā. Ir apmēram skaidrs, ka rēķini būs divreiz lielāki, un mēs jau esam iebudžetējuši gan šos lielākos rēķinus, gan iespējamo kompensāciju no valsts dotācijas.
Jānis Vimba: Šeit jāpapildina, ka teātri vienmēr visus rēķinus maksā no pašu ieņēmumiem. Šobrīd rēķini ir palikuši lielāki, līdz ar to mēs tērējam naudu, kuru vairs nevaram novirzīt iestudējumiem.
Juris Žagars: Jā, tā tas ir – tā ir mūsu nauda, kas mums jātērē, ēkas uzturēšana netiek dotēta, dotētas tiek algas. Protams, šī dotācija konkrētajā brīdī netiek tik ārkārtīgi strikti sadalīta.
Dana, vai jūsu redzējums un situācija ir līdzīga kā kolēģiem?
Dana Bjorka: Arī mēs esam valsts teātris ar tādiem pašiem nosacījumiem, kā kolēģi jau to raksturoja. Arī mēs esam veikuši taupības pasākumus un ieviesuši taupības režīmu, par to bija sarunas ar visiem teātra darbiniekiem. Uzrunāju viņus pašus iniciēt, kā katrs no mums var taupīt energoresursus, pildot savus darbus. Cik bieži teātra ēkā ir jāuzturas cilvēkiem, kuri var darīt savu darbu tiešsaistē, un tamlīdzīgi. Otrs lielais akcents, par ko jādomā vienmēr, bet šajos apstākļos vēl jo vairāk, – kā veicināt biļešu pārdošanu? Lai ieņēmumi, no kuriem mēs sedzam rēķinus, būtu stabili un labi. Mūsu gadījumā teātris tiešām šobrīd ar biļetēm pelna ļoti labi, esam pietuvinājušies tiem rādītājiem, kādi mums bija pirms pandēmijas 2019. gadā, tie bija ļoti augsti. Līdz ar to mēs šobrīd tiekam galā ar lielākiem rēķiniem, kuru pieaugums ir trīs reizes. Mūsu rēķini noteikti nav tik augsti kā Dailes teātrim, kam ir jāuztur milzīga ēka, mūsu ēka ir mazāka. Arī man ir diezgan optimistiska nostāja, ka tiksim galā, ja saimnieciski pareizi domāsim. Apstākļi mums jau ir zināmi, un arī mēs ļoti paļaujamies uz valsts palīdzību un to, ka papildu dotācija būs.
Vai taupības pasākumi ir guvuši atsaucību jūsu kolektīvos? Un vai tas nozīmē, ka teātros ir vai būs aukstāk, vai to jūt arī skatītāji?
Juris Žagars: Nē, aukstāk nav, pilnīgi noteikti ne. Domāju, ka arī pirms tam jau neviens idiotiski neuzvedās. Visi taču ir loģiski un loģiski uzvedās. Mēs Dailes teātrī cenšamies bez vajadzības parastos skatuves mēģinājumos neslēgt visus prožektors. Viens skatuves mēģinājums ar pilnām gaismām izmaksā 300 eiro – ja aktieri mēģina dialogus, pilnās gaismas nav obligāti vajadzīgas. Bet nekāda salšana nav iespējama un nav arī vajadzīga.
Jānis Vimba: Droši vien šeit prasītos nedaudz konkrētības. Lai saprastu atšķirību – kādreiz ūdens Nacionālajam teātrim maksāja aptuveni 70 eiro centus, tad tagad 1,20 eiro – tas ir gandrīz divreiz vairāk. Ja kādreiz apkure maksāja 70 eiro par megavatstundu, tad tagad – 180 eiro. Elektrība ir četras, piecas reizes dārgāka. Visi šie kompensējošie mehānismi, ko mēs gaidām no valsts, ir pamatīgs atspaids, kas mums nepieciešams. Tas nav sadārdzinājums par 10 – 20%, kāda pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem ir kopējā inflācija. Es pilnīgi piekrītu Jurim, ka ir loģiskais taupības režīms, ko mēs varam ieslēgt. Mēs esam mēģinājuši spēlēties ar ventilāciju, bet katrai ēkai ir sava specifika, mūsu ventilācija ir pieslēgta apkurei, un ar to esam iebraukuši diezgan lielās auzās. Šī ēka diezgan ātri izsalst, lai to pēc tam atkal uzsildītu, mums ir ventilāciju jādarbina gandrīz diennakti, kas ir pamatīgas izmaksas. Piekrītu, ka primārais ir cilvēki, mūsu ieradumi – slēgt ārā gaismu, kur tā nav vajadzīga. Tas ir jūtami, mēs esam pat par 20 tūkstošiem kilovatu samazinājuši patēriņu.
Vai es jūsu teiktajā, Jāni, dzirdu mazāk optimistiskas notis?
Nē, man nav pamata neticēt tam, kas ir solīts, bet es gribēju uzsvērt, ka mēs šeit nerunājam par nelielu piešprici – tas nav 20% pieaugums.
Maija, kāda ir situācija Ģertrūdes ielas teātrī, un vai arī jūsu gadījumā saimnieciska domāšana un taupības režīms var palīdzēt līdzsvarot apstākļus ar energoresursu sadārdzinājumu?
Maija Pavlova: Pēc būtības situācija neatšķiras, ir sadārdzinājums gan apkurei, gan elektrībai, bet mūsu apjomi ir krietni mazāki. Mēs telpas īrējam, teātrim nepieder visa ēka, un mēs paši neko daudz nevaram ietekmēt, kāda te ir iekštelpu temperatūra vai citi rādījumi. Kā ikviens rūpīgs un taupīgs saimnieks, mēs visi loģisko domāšanu vai lieku resursu netērēšanu izmantojam ikdienā. Nekādu būtisku izmaiņu mūsu darbā nav, vienkārši rēķini pieaug, un atšķirībā no kolēģiem mums pagaidām neviens nesola atbalstu. Saprotu, ka arī Kultūrkapitāla fondā sakarā ar to, ka valdība ir tikai nesen izveidota un pagaidām ir tikai tehniskais budžets, nekāds pieaugums arī administratīvajiem izdevumiem mūsu organizācijām nav gaidāms. Tas nozīmē, ka arī mēs vairāk pievēršamies kaut kādiem saimnieciskās darbības ieņēmumiem, lai varētu nosegt izdevumus.
Kāda ir prognoze – vai tas izdosies?
Pagaidām jā.
Anna Sīle: Mūsu situācija ir mazliet citādāka. Mēs nomājam telpas no organizācijas, kas ēkai ir veikusi energoefektivitātes projektu. Mums ir nosiltinātas sienas, jauna apkures un ventilācijas sistēma un arī diezgan daudz jaunu prožektoru, kas ir energoefektīvi. Ja iepriekš tā bija gāzes apkure, tad tagad tie ir siltumsūkņi. Jāsaka godīgi, esam absolūti ieguvēji. Komunālie maksājumi, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir pat mazāki. Ēkas pārvaldniekiem ir izdevies uz vairākiem gadiem noslēgt diezgan izdevīgu līgumu par elektrības piegādi. Sadārdzinājumu tieši komunālo maksājumu ziņā nejūtam, bet ir otra puse – mums ir būtiski celta telpu nomas maksa, kas ir gluži loģiski. Beigu beigās tāpat maksājam vairāk. Visas jaunās sistēmas joprojām darbojas testa režīmā. Pagājušais gads bija īpašs ar to, kā tā bija ļoti, ļoti silta ziema. Ja šogad ziema būs auksta, skatīsimies, varbūt siltumsūkņi mums rādīs brīnumus un pēkšņi rēķini aizies debesīs.
Tomēr arī jūsu izmaksas pieaug. Vai saredzat iespējas tās segt un turpināt radoši aktīvi pastāvēt?
Anna Sīle: Jā, protams. Tas pats, ko Maija minēja, – jādomā, kā palielināt saimnieciskās darbības ienākums. Ja mēs salīdzinātu biļešu cenu dažādos teātros, mums tās būs vienas no viszemākajām. Dirty Deal Teatro galvenā mērķauditorija ir jauni cilvēki, kuriem ir grūti atļauties nopirkt dārgākas biļetes. Par apmeklētību nesūdzamies, taču, tiklīdz ir lielāka biļešu cena, mūsu auditorija daudz vairāk domā, vai šo biļeti iegādāties. Ir saimnieciskā darbība, kas nevienam nepatīk un apgrūtina pašu teātri, un ir biļešu ieņēmumi, kurus mēs izmantojam gan atalgojumiem, gan lai iestudētu jaunus darbus. Skaidrs, ka pieejamais finansējums nekad nav pietiekams un tam ir jāpievieno pašfinansējums, un es jūtu, ka tas būs mazāks. Vai tas apstādinās teātra darbību – domāju, ka nē.
“Kvadrifrons”, kā zināms, šobrīd ir jurģu situācijā – no Zeļļu ielas pagaidu mītnes uz Rīgas cirka atjaunoto ēku. Ance, paraksturojiet, lūdzu, jūsu situāciju!
Ance Strazda: Jā, mēs tagad pārvācāmies atpakaļ uz cirku, un šajās attiecības viss vēl nav līdz galam nodefinēts. Būs cita izmēra un citādākas telpas, tāpēc ir grūti vispār kaut ko komentēt. Skaidrs, ka izmaksas ir pieaugušas, jārēķinās ar to, ka tās būs stipri lielākas nekā, dzīvojot Latvijas Universitātes īrētajās telpās, un tas ļoti tiešā veidā ietekmēs mūsu trīs darbinieku algas – divi nesaņems vairs pat minimālo algu. Mūsu budžets ir tik liels, cik ir, ar to es rēķinos. Bet varbūt kaut kas mainīsies attiecībā uz to daļu, kas ir mūsu pašu ienākumi, mūsu peļņa par izrādēm, varbūt kaut kādā veidā varēsim subsidēt darbinieku atalgojumu.
Visu jūsu teiktajā sadzird nepieciešamību palielināt pašu ieņēmumus. Vai tas nozīmē, ka celsies biļešu cenas?
Jānis Vimba: Pirms atbildu uz šo jautājumu, lai būtu skaidrs – arī Nacionālais, Dailes teātris un, es nojaušu, arī Čehova teātris īrē telpas. Arī mēs maksājam īri, katrs savam saimniekam – mēs Rīgas domes Nekustamajiem īpašumiem. Juri, tev ir Valsts Nekustamie īpašumi?
Juris Žagars: Dailes teātra ēka mums ir bezatlīdzības lietošanā, kas nozīmē, ka visi izdevumi, remonti, apkure ir uz mums.
Jānis Vimba: Jāsaprot, ka visi esam vienā laivā, visi īrējam telpas, visam cenas ceļas. Ir mainījušās Nacionālā teātra attiecības ar Rīgas domes Nekustamiem īpašumiem – atkal pacelta īres cena, kas dotācijā vēl nav paredzēta, un mums tā jākompensē no mūsu pašu ieņēmumiem. Pilnīgi piekrītu kolēģiem, ir vairāk jādomā, kā mēs pelnām.
Īsi uzskaitot?
Jānis Vimba: Piegādes – mēs gada laikā patērējam ļoti daudz resursu – metāls, koks un audumi, kostīmi, jebkas, no kā tiek ražota māksla tīri vizuālā veidā. Un, protams, jā, vidējā biļetes cena.
Juri – par biļešu cenām un taupību?
Juris Žagars: Par vidējām biļešu cenām uztraukuma nav. Mūsu kontingents, saucamais vidusslānis, tomēr var maksāt. Tas pierādās arī vispār ekonomikā un mazumtirdzniecībā. Pārsteidzoši, tomēr cilvēkiem nauda ir, acīmredzot ir bijusi diferenciācija algās, kas vēl neparādās kopīgajā statistikā. Es nejūtu, ka cilvēki nevarētu nopirkt biļetes, un mūsu vidējā cena ir diezgan augsta, 27 – 30 eiro. Pagaidām nedomājam to paaugstināt, jo nav nepieciešamības, naudas plūsma ir pozitīva, plāns piepildās. Ja vajadzēs, būs jāceļ. Attiecībā uz taupību – nupat lasīju, ka ir aprēķināts – pat superefektīvi taupot, var ietaupīt augstākais 10% energoresursu, ja vien pirms tam neesi galīgi idiotiski uzvedies ar nepārtraukti vaļā logiem un ieslēgtām gaismām. 10% no sadārdzinājuma – tas ir smieklīgi maz.
Vai kāda ietekme varētu būt arī uz nākamajām sezonām, repertuāra izvēli, iestudējumu formātu, vērienu?
Juris Žagars: Man liekas, ka jūs te nedaudz gribat kādu slikto ziņu. Tas ir normāli, mūs vajag aizsargāt, jo kultūra ir ievainojama, bet šobrīd, ar pilnu atbildību skatoties Dailes teātra finanšu situācijā, nevaru nevienu sliktu ziņu pagaidām iedot.
Tad mēs varam būt mierīgi, ka Dailes teātris varēs turpināt atļauties tikpat vērienīgus iestudējumus, viesmāksliniekus un tamlīdzīgi?
Juris Žagars: Pagaidām jā. Mūsu nākamā gada budžeta plānā vismaz 700 tūkstoši eiro ir nolikti jauniestudējumiem.
Jānis Vimba: Es daļēji piekrītu un daļēji nepiekrītu Jurim. Mēs kopējo iestudējumu skaitu jau nedaudz saīsinājām pirms kovida. Mežonīgais skrējiens pēc pirmizrāžu skaita bija nedaudz neloģisks. Mēs arī esam nolikuši kaut kādu zināmu summu nākamajiem iestudējumiem, un tā nav mazāka kā iepriekšējā gadā. Pagaidām turamies, šie satricinājumi ir būtiski, bet mēs zinām, kā pārkārtot savu finanšu situāciju.
Juris Žagars: Mums, lielajiem teātriem, ir vienkārša matemātika – ja ieguldi lielus līdzekļus, tu plāno, kā to varēs pārdot. Pagaidām mums ir paveicies, visi lielbudžeta projekti ir finansiāli sekmīgi. Cilvēki ir gatavi maksāt lielāku naudu, uz izrādi “Rotkho” biļete maksā 50 eiro, un tās ir izpirktas. Tātad ir korelācija starp ieguldījumiem un pēc tam ieņēmumiem.
Dana Bjorka: Mūsu biļešu vidējā cena ir 20 eiro, un to paaugstināt neplānojam. Es gribētu padalīties ar ļoti efektīvu risinājumu, kā pelnīt vairāk ar pārdošanu – Lielajā zāle ir 536 vietas, bet mēs atradām sadarbību ar “Hanzas peronu”, kura ietilpība ir gandrīz tāda pati, un tagad mēs vienā dienā varam spēlēt 1000 cilvēkiem. Tas ir ļoti patīkams pārsteigums, vēl septembrī es biju pārliecināta un ļoti skeptiska – vai vispār cilvēki būs spējīgi tērēt naudu kultūrai, ja mēs dzīvojām ar bailēm par to, kā spēsim segt savus komunālos maksājumus. Tagad pēc mūsu teātra pieredzes es varu teikt – cilvēki ir gatavi un to dara. Par taupības režīmu – es saprotu, par ko runā Juris, bet mūsu gadījumā tomēr taupības pasākumi dod rezultātu. Piemēram, vakaros, kad viss kolektīvs ir uz vietas, dienesta lifts tika nodarbināts nepārtraukti, darbiniekiem bija ieradums braukt no otrā uz trešo stāvu, no trešā stāva uz otro. Tāda izšķērdība, bet tagad darbinieki sāk aizdomāties. Pat viena lifta izmantošana patērē enerģiju, tagad ir samazinājums, un tas ir patīkami.
Kā pieaugošās izmaksas ietekmēs nevalstisko teātru radošos plānus?
Anna Sīle: Nav zināms, vai Valsts Kultūrkapitāla fonda budžets nākamajā [2023.] gadā palielināsies, bet ir pilnīgi skaidrs, ka ir augušas visas izmaksas, ieskaitot arī minimālo darba samaksu. Darba samaksai ir jābūt korelācijā ar pārējām darba algām, arī mākslinieku atalgojumiem. Mūsu zālē paredzētais skatītāju daudzums ir labs mākslas daudzveidībai, bet ekonomiski pilnīgi nerentabls.
Cietīs arī mākslinieki, jo naudas summa, kas paliks cilvēkiem uz rokas, būs stipri mazāka. Jautājums, vai šādu inflāciju kāds varēs segt arī valsts teātriem. Esmu dzirdējusi, ka budžeti jauniestudējumiem ir tādi paši kā pagājušajā gadā, bet inflācija ir vairāk nekā 20%. Jautājums, kā mums visiem klāsies nākamajā [2023.] gadā. Protams, mēs visi esam tādi cieti akmeņi, un visiem, kas te sēž pie šī zūma apaļā galda, ir ļoti būtiski, lai mēs spētu nodot teātra mākslu skatītājiem.
Maija Pavlova: Īsais komentārs – tas nekādā veidā nemainīs mūsu radošos plānus. Iemesls, kāpēc mūsu teātris eksistē un pastāv, ir tieši radošā daudzveidība. Ja tagad būs jāsāk nodarboties ar pelnīšanu tā vietā, lai radītu teātri, tad mēs vienkārši slēgsimies ciet. Tas vispār nav apspriežams.
Ance Strazda: Es piekrītu Maijai, ka mūsu eksistences pamats nav pelnīšana, bet citi iemesli, kuru dēļ mēs to darām. Un mēs turpināsim darīt visu, ko gribam, kas mums patīk un kas ir mums svarīgs.
***
Rakstiski komentāri par diskusijas tēmu no Liepājas teātra un Jaunā Rīgas teātra:
JRT sabiedrisko attiecību speciāliste Inga Liepiņa: Energoresursu un siltumenerģijas izmaksu pieaugums mūs skar tāpat kā visus, un JRT kopējās izmaksas ir pat trīskāršojušās, tomēr objektīvi veikt salīdzinājumu ar iepriekšējo gadu nevaram, jo 2021. gada rudenī bija spēkā kovida ierobežojumi. Tajā pašā laikā elektroenerģijas patēriņu mums ir izdevies samazināt par apmēram 15 – 20% pret 2019. gadu, kad strādājām pilnā apjomā, jo veikti vairāki elektroenerģijas patēriņa samazināšanas pasākumi – tiek atslēgts apgaismojums pagalmā un uz fasādes nakts stundās un ārpus darba laika, uzstādīti kustību sensori, LED apgaismojums, tiek samazināta apkure atsevišķās neizmantotās telpās. Daļēju finansiālu atbalstu izmaksu pieaugumam esam saņēmuši arī no Kultūras ministrijas. Taupības pasākumi līdz šim nav skāruši vai ietekmējuši teātra radošo procesu – izrādes tiek veidotas, mēģinātas un spēlētas atbilstoši plāniem un repertuāram. Līdz šim izmaksas, arī pieaugušās, esam spējuši segt.
Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins: Liepājas teātris visās telpās ir nomainījis parastās spuldzes uz LED apgaismojumu. Darba telpās un visur, kur ļauj drošība, gaismas ķermeņi ir aprīkoti ar sensoriem. Teātrī ir uzstādīta automātiskā siltuma regulācija telpās, kas atkarīga no temperatūras ārpus telpām. Siltums telpās tiek uzturēts +21 grāda robežās. 2023. gadā [pašvaldības] dotācija bija 1 313 123 eiro, tai skaitā palielinājums darba algu fondam 106 558 eiro, elektroenerģijas pieaugumam 6 176 eiro un siltumenerģijas pieaugumam 10 000 eiro. 2022. gadā dotācija bija 1 296 389, tai skaitā palielinājums jauno aktieru algām 126 804 eiro, elektroenerģijas pieaugumam 6 405 eiro, tehnisko darbinieku atalgojumam 15 573 eiro.
LR Kultūras ministrijas komentārs par situāciju:
Kultūras ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Lita Kokale: Valsts iestādes atbalstu energoresursu sadārdzinājuma segšanai ir pieprasījušas, un Kultūras ministrija ar valdības lēmumiem šos izdevumus segusi pilnībā vai daļēji (attiecībā uz valsts uzņēmumiem – kultūras kapitālsabiedrībām daļēji) jau pērn. Atbilstoši situācijai sekos rīcība arī šogad. Atbalstam nevalstiskajiem teātriem tiek meklēts risinājums ar Valsts Kultūrkapitāla fonda starpniecību.
Rakstīt atsauksmi