Viedokļi

Skats no Smiltenes novada Blomes teātra izrāde “Jūlijs” // Foto – Gustavs Māziņš
27. marts 2023 / komentāri 0

2022. gads Latvijas amatierteātra kustībā

12. martā Jūrmalas teātrī norisinājās Latvijas amatierteātru iestudējumu skates fināls “Gada izrāde 2022”. 

Tajā piedalījās deviņas izrādes, kuras vērtēja žūrijas komisija – teātra zinātniece un kritiķe Edīte Tišheizere, teātra zinātniece Evita Mamaja, publicists, tulkotājs, Latvijas Radio komentētājs Eduards Liniņš, dramaturgs un tulkotājs, psihodrāmas speciālists, filoloģijas maģistrs Uģis Segliņš un jaunais režisors, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja mākslas eksperts Ralfs Liepa. Pēc žūrijas vērtējuma par “Gada izrādi 2022” atzīts Smiltenes novada Blomes SIA (strādnieku un inteliģences apvienības) teātra režisores Gitas Skadiņas iestudējums “Jūlijs” pēc Oto Jūlija Ciemiņa darba motīviem. Kategorijā “Gada jaunrades pārsteigums” titulēts režisora Ģirta Sila Siguldas novada Inčukalna amatierteātrī iestudētais Doku Ata “Mans dzīves rīts”, bet par “Gada cerību” atzīts Jelgavas Jaunā teātra un režisores Antras Leites-Straumes paveiktas, veidojot Kristas Burānes lugas “Dullais” (pēc Sudrabu Edžus darba “Dullais Dauka” motīviem) iestudējumu.

Ar diplomiem par veiksmīgu režiju apbalvotas Antra Leite-Straume, kā arī Dace Liepeniece par režiju Rīgas KTMC “Ritums” teātra studijas “Haritas” izrādei “Vakance Nr.1” un Evija Stālmeistere par izrādes “Meža meitas” režiju Valkas novada Valkas pagasta amatierteātrī “Rūdis”.

Skates žūrijas locekle teātra zinātniece Evita Mamaja atzīst, ka šogad kopējais amatierteātros redzēto iestudējumu līmenis, viņasprāt, ir zemāks nekā iepriekšējās sezonās. Eksperte norāda, ka tas var būt saistīts ar joprojām jūtamo kovdlaika ietekmi, gan arī ar gaidāmajiem Dziesmu svētkiem, kuru dēļ izrāžu sagatavošanas laiks ir bijis īsāks. Viņa redzējusi visus reģionu skatēs rādītos darbus un novērojusi, ka tajos bijuši mazāk pārstāvēti ierasti spēcīgākie režisori. Eksperte atzinīgi vērtē tendenci strādāt ar latviešu pašmāju klasiķu darbu interpretācijām: “Divas trešdaļas no skates fināla izrādēm ir latviešu autoru darbi, tieši proza, turklāt tāda, ko mēs nelasām vakarā pirms miega, piemēram, Sudrabu Edžus vai Doku Atis. Es neesmu liela latviešu dramaturģijas fane, tomēr man šķiet, ka tieši amatierteātrim ar to būtu jānodarbojas.” Pat ja izrādei nav izdevies nonākt fināla skatē, Evita Mamaja uzteic iestudējumus, kuros amatierteātri runā par savējiem, sava novada cilvēkiem.

Smiltenes novada Blomes SIA (strādnieku un inteliģences apvienības) teātra izrāde “Jūlijs” vēsta, kā Kurzemes jūrmalas zēns izaug līdz ar jaundibināto Latviju. Izrādes tēmu vidū ir Pirmais pasaules karš, zemes reforma, sūrais un ne tik sūrais zvejnieku darbs, pirmās brīvvalsts laika uzplaukums 20.-30. gadu Rīgā un bērna zinātkārais jautājums – vai Dievs vispār ir? “Izrāde ir brīnišķīgs piemērs, kā stāstīt stāstus par līdzcilvēkiem, kur konkrētums (viena “mazā” cilvēka dzīve) iegūst vispārinājumu (cilvēks vēstures laiku griežos). Šis stāsts uzrunāja emocionāli, un tas dažreiz teātrī ir pat svarīgāk par profesionāli izstrādātu formu vai kādu īpašu eksistenciālu vēstījumu,” vērtē Evita Mamaja. Iestudējuma režisore Gita Skadiņa stāsta, ka jau pirms laba laika izlasījusi Oto Jūlija Ciemiņa atmiņu grāmatu: “Bija tāds Imanta Ziedoņa projekts – vākt šādas “vienkāršo cilvēku” atmiņas. Uzskatu, ka jāstrādā ar materiālu, kas saista, nevis tukšās informācijas nesējiem. Man nenāk smiekli par humpalām vai bomžiem, tādas lugas nevajag ne rakstīt, ne spēlēt. Gribētos, lai skatītāji saprot, ka šobrīd esam tajās pašās kurpēs, kurās latvieši bija pagājušā gadsimta 30. gados, mums viss ir – sava kultūra, sports, ekonomika, gan labais, gan sliktais. Bet izrāde beidzas, ienākot krievu karaspēkam, un beidzas ar vārdiem – un viss… To negribētos piedzīvot. Pirmajā daļā bērnu lomās darbojamies ar lellēm – šai iecerei no kolektīva puses sākumā bija skaidrs “nē, nesanāks”. Prieks, ka sanāca. Prieks, ka mums ir jauni dalībnieki, jauni aktieri, kas iesaistās.” 2022. gada labāko amatierteātra izrādi “Jūlijs” šopavasar vēl varēs skatīt Valmieras novada Kauguros, Valkas novada Lugažos, pirmo daļu rādīs arī Smiltenes vidusskolā.

Skats no Jelgavas Jaunā teātra izrādes “Dullais” // Foto – Raimonds Subatovičs

Edīte Tišheizere uzsver, ka daudz kas no amatierteātru iestudējumu skates finālā redzētā iederētos uz profesionālajām skatuvēm. “Uz mani tiešām ļoti lielu iespaidu atstāja “Dullais” un jaunās režisores Antras Leites spēja strādāt ar vissarežģītāko auditoriju – vidusskolēniem. Un virzīt viņus ne tik daudz aktiermākslas finesēs, bet – jo vairāk viņi iesaistās, jo lielāka ir viņu empātija, jo organiskāki un patiesāki viņi kļūst. Tieši ar šo piemēru jauniem cilvēkiem tiek dots ļoti spēcīgs signāls, ka šodiena nav sākusies vakar, bet aizvakar vai vēl senāk – ka vēsture patiesībā ir daļa no šodienas un ka viņi var sevi vēsturē ierakstīt. Aizkustināja tas, ka viņi redz, kā Dullā Daukas situācija ir iespējama arī šodien, un ka viņi daudzas lietas šodien redz, dara un pārdzīvo tāpat.”

“Edīte Tišheizere uzsver, ka fināla skate apliecina – izvēloties reālistisku spēles veidu, labākie amatierteātri spēj darboties ļoti augstā līmenī, un pauž, ka tiem vajadzētu būt par dabisku daļu no Latvijas teātra kopējā procesa.”

Jelgavas Jaunā teātra “Dullais” ir Kristas Burānes variācija par Dullo Dauku. Iestudējuma režisore Antra Leite-Straume pauž, ka materiāla izvēli noteikusi vēlme nodarbināt pēc iespējas vairāk kolektīva jauniešu. “Astoņi no aktieriem šosezon kāpj uz skatuves pirmo reizi, un “Dullais” bija labs treniņš gan viņiem, gan man, strādājot ar amatieriem. Liela nozīme darbā bija muzikālajam un telpas noformējumam. Skatuves iekārtojumam izvēlējāmies tāfeles – jo skola ir sistēma un stāsts ir par cilvēku sistēmā. Maniem aktieriem ir 15-19 gadu, un viņu entuziasms un mirdzošās acis arī bija veiksmes atslēga. Amatierteātrī ir svarīgi piemeklēt pareizo lomu pareizajam cilvēkam, šķiet, ka tas izdevās. Jauniešiem par darba materiālu jau sākotnēji bija labs pirmais iespaids, tas ir Kristas Burānes nopelns, viņas darbs ar valodu – skolēni to uztvēra ļoti pozitīvi. Man tiešām ir paveicies ar šo kolektīvu,” teic Antra Leite-Straume. Žūrijas loceklis Uģis Segliņš piebilst, ka “Dullais” ir metaforisks iestudējums, kas iedarbojas vairākos līmeņos – gan tekstuāli, gan arī vizuāli spēcīgi. Eduards Liniņš kā atzīstamu akcentē arī saliedēto Jelgavas Jaunā teātra aktieru ansambļa saspēli.

Siguldas novada Inčukalna amatierteātra veidotais Doku Ata “Manas dzīves rīts” no žūrijas puses uzteikts kā “Gada jaunrades pārsteigums”. Uģis Segliņš atzīst, ka iestudējums tiešām pārsteidza – ar radioteātra, multiplikācijas filmas un dzīvā teātra elementu kombināciju: “Tajā ieguldīts apbrīnojams darbs, un ir liels prieks, ka šādas formas parādās amatierteātru repertuārā. Milzīga dedzība un ieguldītais darbs ir nesis augļus.” Arī Eduards Liniņš akcentē animācijas un latviešu literatūras klasikas veiksmīgo sintēzi un novērtē teksta precīzu sniegumu: “Jūtams rūpīgs režisora darbs ar šo prozas tekstu, visi loģiskie akcenti bija vietā, ir skaidrs, ka aktieris izjūt teksta mērķi un virsuzdevumu – pat man kā radioprofesionālim nebija, kur piesieties.” “Gada jaunrades pārsteigums, ko tikpat labi gribētos nosaukt par Gada prieku” – tā par Inčukalna amatierteātra veikumu saka Edīte Tišheizere.

Skats noValkas pagasta amatierteātra “Rūdis” izrādes “Meža meitas” // Foto – Aigars Pandalons

Valkas pagasta amatierteātris “Rūdis” fināla skatē rādīja Sanitas Reinsones romāna “Meža meitas” dramatizējumu. Tā režisore Evija Stālmeistere atklāj, ka šo darbu izvēlējusies iestudēt, jo izlasījusi grāmatu un pēcāk redzējusi arī Valmieras Drāmas teātra izrādi. “Tā ir man tuva tematika – Latvijas vēsture, meža stāsti, strēlnieku un Sibīrijas stāsti. Gribēju uzvest izrādi, lai mēs neaizmirstu, kas ar mums noticis. Arī Ukrainas karš uzjundīja šīs sajūtas un vajadzību novērtēt savu brīvību. Man ir labas, dzirdošas un redzošas aktrises, mēs kopā daudz analizējām materiālu, pat zīmējām tēlus, iedziļinājāmies.” Par Leontīnes Sluckas lomas atveidojumu “Meža meitās” aktrisei Līgai Šnukai piešķirts atzinības diploms, un aktierdarbus šai iestudējumā uzteic arī žūrijas pārstāvis Eduards Liniņš: “Šo materiālu es, protams, uztveru ar savas profesijas nobīdi, jo tas ir par vēsturi, nacionālo partizānu cīņu, nacionālo pretošanos. Temats, kas dramatisma dēļ tieši šodienas apstākļos nav vienkārši interpretējams no emocionālā viedokļa, bet aktrises pamanījās tikt galā ar šo risku – nesākt jūtināties par saturu. Ja aktieris birdina asaras uz skatuves tad, kad asarām jābirst zālē, tas nav vēlamā rezultāta. Šajā gadījumā tā nebija, un, atminoties Valmieras teātra iestudējumu, atļaušos teikt, šis nemaz nebija sliktāks.”

Skats no Ziemeļrīgas kultūras apvienības Ansamblis “Rīgas pantomīma” izrādes “KINOmānija” // Publicitātes foto

Teātra un kino sintēzi “Rīgas pantomīmas” iestudējumā “KINOmānija” radījis režisors Andris Apinis. Izrādē izmantota mūzika no dažādām kino un animācijas filmām, kas varētu būt zināmas gan jauniem, gan gados vecākiem skatītājiem. Izrādes galvenais varonis nokļūst kino pasaulē – vietā, kur katrs sevi redz kā galveno, līdzdzīvojot kino sižetus. Par lomu šajā izrādē žūrija ar diplomu uzteic aktieri Uģi Toču, un žūrijas loceklis Uģis Segliņš pauž atzinību, ka pantomīmas teātra tradīcija ir dzīva: “Tik daudz kas mūsu atmiņā saistās ar žanru, kādu to kopa Roberts Ligers un Ansis Rūtentāls, un ir prieks, ka tas turpinās.” Evita Mamaja vērtē, ka ne visiem aktieriem ir vienlīdz izkopta aktiertehnika šajā sarežģītajā žanrā, taču radītais darbs ir dinamisks, asprātīgs un dramaturģiski izstrādāts.

Teātra studijas “Haritas” iestudējums “Vakance Nr.1” veidots par Žordi Galserāna lugas “Grenholma metode” tēmu. Tas uzdod jautājumus par cilvēcības un mūsdienu korporatīvās vides savietojamību – vai pastāv “sarkanās līnijas” cīņā ar konkurentiem, kādi ir mūsdienīgi darbinieku atlases principi, un vai apzināmies, kādas vērtības esam gatavi iemainīt pret veiksmes stāstu karjerā? Žūrijas pārstāvis Uģis Segliņš teic: “Izrādē “Vakance #1” iepriecināja režisores profesionalitāte – tas, ar kādu smalkumu viņa bija izstrādājusi tās nianses, ko lugā piedāvāja tēlu attiecības.” Par veiksmīgu lomas atveidojumu šajā izrādē ar diplomu cildināta arī aktrise Inga Balode. Režisore Dace Liepeniece atklāj, ka visbiežāk izvēlas lugu konkrētiem aktieriem, meklējot iespēju dot jaunus uzdevumus, īpaši tiem, kas kopā spēlē jau vairāk nekā 10 vai 15 gadu. “Reklamējot izrādi, rakstām gandrīz detektīvs, bet to varētu nosaukt arī par realitātes šovu. Tā tapa, sarunās un etīdēs attīstot šodien visiem aktuālo tēmu par vakanci, kas sola tik daudz – karjeras lēcienu, atalgojuma dubultošanu un vēl daudzas iespējas, paverot ceļu uz izsapņoto dzīvi. Ir tikai jāuzvar daži konkurenti. Par šo tēmu katram bija kas izjusts un sakāms. Tā kā man ir dota iespēja strādāt ar ļoti izglītotiem cilvēkiem, kas pilnībā realizējušies savās pamatprofesijās, kā galveno uzdevumu saredzēju radošas atmosfēras noturēšanu trupā un nemanāmu uzraudzīšanu, lai rezultāts nebūtu tukši pretenciozs un noturētos labas gaumes robežās,” atklāj Dace Liepniece. Šajā uzvedumā žūrija arī uzteic darbu pie atmosfēras radīšanas – telpas iekārtojuma, trokšņiem, gaismas –, kas rūpīgi izstrādāta katrā detaļā.

Skats no Jūrmalas teātra izrādes “Oleanna” // Publicitātes foto

Savu pieteikumu skates finālam – Deivida Mameta lugu “OleannaJūrmalas teātris nodēvējis par “psiholoģisku divkauju trīs daļās bez atelpām”. Eduards Liniņš to uzteic kā “labi nostrādātu divu tēlotāju saspēles paraugu”. Edīte Tišheizere materiāla izvēli vērtē kā apliecinājumu režisora Imanta Jaunzema spējai interpretēt sarežģītu dramaturģiju un piebilst: “Mameta lugai piemīt arī “zemūdens akmeņi” – pati par sevi tā ir visai abstrakta, turklāt balstīta uz zināmu situācijas atkārtošanos, un pieprasa ļoti konkrētu, skatītājiem un aktieriem acumirklī pazīstamu, aktuālu pamatojumu. Tieši šādas konkrētības, aktuālā diedziņa pietrūka izrādei, kādu to redzēju fināla skatē. Psiholoģisko precizitāti, uz kuru virzīja režisors, nebija iespējams sasniegt abstraktajā gaisotnē.”

RTU studentu teātris “Spēle” fināla skatē piedalījās ar darbu “Atbildes mākonī”. Žūrijas pārstāve Evita Mamaja to izceļ kā kolektīvu, kas strādājis pārliecinoši un aizrautīgi, “ar jauneklīgu degsmi”, un teic, ka izrāde atstāj labu, apliecinošu pēcgaršu. Edīte Tišheizere režisores Raimondas Vazdikas iestudējumu vērtē kā atraktīvu spēli un saspēli, kopdarbu, kura mēģinājumu gaitā radīta sava veida absurda dramaturģija, piešķirot tai nevis nolemtības, bet bezrūpības skaņu. “Ļoti jauks, jaunu cilvēku spēlēšanās prieka pilns darbs, kas tomēr zaudē kontekstā, ja to salīdzina ar citu teātru veikumu, risinot, piemēram, “lielās” un “mazās” vēstures jautājumus, mūsdienu skolas problēmas u. tml.,” atzīst žūrijas pārstāve.

Skats no RTU studentu teātra "Spēle" izrādes "Atbildes mākonī" // Publicitātes foto

Līvānu novada Kultūras centra amatierteātris, iedvesmojoties no pasaules autoru darbiem, režisora Oskara Bērziņa vadībā radījis iestudējumu “Saulespuķēs”. Par veiksmīgu Harolda lomas atveidojumu šai iestudējumā diploms piešķirts aktierim Danielam Loginovam. Eduards Liniņš akcentē izvēlētā materiāla sarežģītību: “Atkal gribas likt pie sirds režisoriem rūpīgi izvērtēt sava ansambļa spēju interpretēt žanriski neviennozīmīgu, daudzslāņainu dramaturģiju. Manuprāt, iestudējums “Saulespuķēs” izrādījās ne īsti pa spēkam Līvānu novada Kultūras centra amatierteātrim, pazaudējot materiāla lirisko un eksistenciālo stīgu un ieslīdot situāciju komēdijas stilistikā.” Evita Mamaja atzīst, ka izrādei tieši skatē par labu nenāca Jūrmalas teātra skatuve, kur aktieri bija daudz pietuvinātāki skatītājiem, jo iestudējums veidots attālinātākai, plašākai un dziļākai skatuvei: “Aktieru spēles veids un runas maniere, kas uz mājas skatuves izskatījās ļoti piemēroti, tik intīmā telpā šķita nedaudz pārspīlēta. Taču režisoram ir izdevies atrisināt sarežģītus uzdevumus, labi iezīmēt groteskos tipāžus un noturēt izrādes temporitmu.”

Latvijas Nacionālā kultūras centra Amatierteātru eksperte Dace Vilne, vaicāta par aizvadīto fināla skati, skaidro, ka tas ir ļoti sarežģīts process, turklāt Dziesmu svētku gadā katram amatierteātrim skatē piešķirto punktu skaitam ir lielāka nozīme nekā citus gadus: “Dejotājiem jau sen ir skaidrs, kas jādara, lai kļūtu par Dziesmu svētku dalībnieku, amatierteātriem tomēr tas ir citādi. Katru gadu ir smagi, kad jāsadala punktu skaits. Tas interesē arī pašvaldības, lai lemtu par teātru finansēšanu. Protams, arī pašiem amatierteātriem, lai ko viņi teiktu, žūrijas vērtējums ir no svara.” Vērtējot aizvadītā gada amatierteātru tendences, viņa atklāj, ka samazinājies ja ne kolektīvu, tad dalībnieku skaits: “Vairāk redzam izrādes ar mazāku dalībnieku sastāvu. Paldies Dievam, materiālu izvēlē mazāk parādās, atļaušos teikt, latviešu oriģināldramaturģijas drazas. Grēko arī paši režisori – lai atšķirtu labu literatūru no sliktas, cilvēkam ir jālasa. Dramaturģija jau arī ir literatūra, un, ja cilvēks maz lasa, viņam nav salīdzinājuma, kas ir labs un ko no tā var izveidot. Nekā jauna – ir arī ļoti sarežģīti ar autortiesībām, lai tiktu pie labas dramaturģijas.”

““Bet labākais un svarīgākais, ka mēs pastāvam, darbojamies un ka dalībnieku sastāvā ir neticami plašs spektrs – amatierteātros ir ļoti dažāda vecuma, dažādu sociālo slāņu, dažādu profesiju cilvēki,” secina Dace Vilne.”

Skats no Līvānu novada Kultūras centra amatierteātra izrādes "Saulespuķēs" // Foto – Egita Terēze Jonāne

Eduards Liniņš uzsver, ka 2022. gada iestudējumu skates fināls nepārprotami apliecināja amatierteātra nozīmīgāko vērtību – skatuviskās spēles prieku un azartu, ansambļu dalībnieku aizrautību, kopīgi radot mākslas notikumu, un šī izjūta piemita visiem skates finālā izrādītajiem darbiem, neatkarīgi no to konkrētajām aktiermākslas un režijas kvalitātēm.

Edīte Tišheizere pauž pārliecību, ka amatierteātru kustība varētu būt veids, kā uzturēt latviešu valodas un latviešu dramaturģijas kvalitāti: “Ir tik viegli ielaisties šodienas slengā, viegli runāt uz ielas – tas būs populāri, un skatītāji noteikti atsauksies. Bet man gribētos, lai atceramies, ka mūsu valoda ir tieši tikpat bagāta kā jebkura svešvaloda.”

Labākās amatierteātru izrādes, kas iestudētas laika posmā no iepriekšējiem Dziesmu svētkiem un kuru pamatā ir latviešu autoru darbi vai oriģināldramaturģija, svētku laikā būs skatāmas bez maksas.

Rakstīt atsauksmi