Margarita Zieda

Teātra zinātniece, JRT Literārās daļas vadītāja

Kaijas

Tomasa Ostermeiera Berlīnes Schaubühne am Lehniner Platz iestudētajā Čehova “Kaijā” nav pretnostatījuma viduvējība pret talantu, jaunās mākslas formas pret vecajām, iepriekšējā paaudze pret tai sekojošo ar skaidru pozīcijas apliecinājumu, kurā pusē tad režisors saskata vērtības. Šajā izrādē visi ir tikai cilvēki, neviens nav labāks vai vērtīgāks par otru.

Šajā rakstā gribētu pastāstīt par pavisam jaunu “Kaijas” iestudējumu Tomasa Ostermeiera režijā Berlīnes Schaubühne am Lehniner Platz. Šis uzvedums pārsteidza vispirms jau ar milzīgo preses uzmanību Vācijā pirms pašas izrādes. Pēkšņi bija lasāmas neparasti apjomīgas intervijas ar režisoru vai visos galvenajos Berlīnes izdevumos. Te jāpaskaidro, ka režisora attiecības ar vācu kritiku pieder vissarežgītākajām. Kamēr pasaulē Tomasa Ostermeiera veidotais teātris jau daudzus gadus tiek uzskatīts par vācu laikmetīgā teātra ikonu, tas tiek aktīvi aicināts viesizrādēs vai visos pasaules kontinentos, kamēr Francijā un Ņujorkā šis teātris jūtas kā mājās un režisors ir saņēmis daudzas nozīmīgas balvas – no Eiropas “Jaunās teātra realitātes” balvas līdz Venēcijas “Zelta lauvai” par mūža ieguldījumu, tikmēr vācu kritika gadu desmitiem par Ostermeiera darbiem turpināja rakstīt noniecinoši. Un ar izņēmumiem dara to joprojām. Tas ir interesants fenomens – stūrgalvīgs “nē” pašmāju vērtētāju attiecībās un cieņa un interese visā pārējā pasaulē. Spilgtākais piemērs ir Tomasa Ostermeiera “Hamlets”, kas saņēma iznīcinošas kritikas pēc pirmizrādes, bet turpmākajos 15 gados ir apceļojis vai visu pasauli, Teherānu ieskaitot, kur Hamleta lomas izpildītājam Larsam Aidingeram nācās virs kailā torsa uzvilkt kādu apģērba gabalu, citādi Irānas skatītāju priekšā viņš nedrīkstēja uzstāties.

Jau minētais “Hamlets” stabili turas repertuārā jau no 2008. gada un vienmēr – arī 2023. gadā – ir izpārdots. Skatītāju interese par šo teātri ne tikai nemazinās, bet aug augumā. Uz jauno “Kaiju” biļešu tuvākajos mēnešos vairs nav.

Kāpēc tas tā ir, nav vienā teikumā atbildams. Bet par vienu aspektu ir vērts padomāt. Un, proti, par teātra attīstības virzieniem ilgtermiņā. Tomass Ostermeiers par Schaubühne am Lehniner Platz māksliniecisko vadītāju kļuva 1999. gadā. Pirms viņa šo teātri bija attīstījuši divi ārkārtīgi spēcīgi un dziļi izglītoti vācu režisori – Pēters Šteins un pēc viņa – Andrea Brēta. Abiem cieņā bija pasaules lielie autori un prasme atslēgt gadsimtos izkristalizējušās ģeniālās lugas mūsdienu cilvēku uzrunājošā veidā. Neizārdot tās pa fragmentiem, bet atklājot, izgaismojot veselumā. Šī spēja, kas kādreiz tik spēcīga bija arī Latvijā, 2023. gadā ir kļuvusi par īstu raritāti. Kā tur, tā šeit.

90. gados, kad Ostermeiers sāka veidot savus pirmos iestudējumus, par modernāko, pievilcīgāko jaunā ceļa lauzēju bija kļuvis Franks Kastorfs un viņa vadītā Volksbühne am Rosa Luxemburg Platz. Uzvaras gājienu Eiropā bija uzsācis dekonstruktīvais virziens, skatuves sāka ieņemt postdramatiskie projekti, gūstot savus adeptus arī Latvijā, iesakņojoties arī pie mums. Kamēr britu teātris pret šo jaunu attīstības tendenci palika imūns, spilgtākajām britu avangarda grupām tomēr nepārņemot spēles laukumu, kā tas gandrīz pilnībā notika, piemēram, Vācijā.

Tomass Ostermeiers, liels un patiess Kastorfa teātra fans kā skatītājs, izlēma savu teātri attīstīt pilnīgi pretēji – mēģinot uzlikt uz skatuves dēļiem šodienas cilvēkus, viņu apziņu, domāšanas veidu, kas sakņojas šodienas realitātē, bet neizjaucot lugas, saglabājot stāstus, cilvēka iekšējās pasaules sarežģītību, daudzslāņainību. Uzturot un attīstot aktieru spēju spēlēt lielo dramaturģiju laikabiedrus uzrunājošā veidā. Šodienas vācu teātra ainavā Tomass Ostermeiers ar Andrea Brētu ir palikuši kā divi šī teātra milži. Bet ne kā mamuti. Viņu teātris ir dzīvs un piesaista aizvien lielāku uzmanību. Interese par šāda veida teātri aug augumā, kamēr prasme šādas izrādes veidot lielākajā daļā praktiķu vairs nav sastopama. Vai ir profesionāli vāja.

Savu “Kaiju” Antons Čehovs sarakstīja XIX beigās, pēc tam, kad bija devies uz Sahalīnu un tur nodzīvojis trīs mēnešus. Šī sala Japānas tuvumā bija caristiskās Krievijas vistālākais izsūtījuma punkts, uz kurieni bija nosūtīti politiski neuzticamie un tur nodoti kriminālo noziedznieku rokās. Atgriezies labklājīgajā, neko par Sahalīnu zināt negribošajā Maskavas kultūrtelpā, Čehovs uzrakstīja lugu par māksliniekiem. No savas jauniegūtās perspektīvas par sava laika mākslinieku problēmām viņš varēja uzrakstīt tikai komēdijas žanrā.

Tomasa Ostermeiera “Kaija” neapšaubāmi notiek šodienā. To, ka aiz loga ir 2023. gads, var sajust jau teātra mājaslapā. Tur ar sarkaniem burtiem potenciālais skatītājs tiek brīdināts, ka izrādē būs suicidālas darbības. Tās ir jaunās vēsmas mūsu pārjūtīgajā pasaulē – teātrī brīdināt skatītāju par visu nepatīkamo, kas viņu sagaida izrādē. Lai pasargātu viņu no negaidītiem uztraukumiem. Un neizraisītu negaidītas psihiskas reakcijas. Šīs ļoti klusās izrādes sakarā, kurā pat Trepļevs nošaujas klusi, šis jaunmodīgais Triggerwarnung liekas tik lieks, jo strādā pret pašu izrādi.

Ostermeiera “Kaija” notiek šeit un tagad. No Kurfürstendamm ieskaujošās platānu alejas, kuras malā atrodas arī pats teātris, uz Jana Papelbauma un Tomasa Ostermeiera radīto izrādes telpu ir “pārceļojis” milzīgs koks. To zari sniedzas līdz pašiem griestiem un plešas pāri skatītājiem, radot sajūtu, ka gaismas pielietais zaļums, kas lejas pāri, ir bezgalīgs. Un, lai arī mākslīgs, tas ir silts un dzīvs. Tāds sasaukšanās sveiciens ar scenogrāfa Karla Ernsta Hermaņa izveidoto juteklisko dabas telpu leģendārajam Pētera Šteina “Trīs māsu” iestudējumam. Toreiz tā bija 40 metru dziļa bērzu aleja. Mēs atrodamies Berlīnes Rietumu daļā 2023. gadā. Silti un pasargāti. Un tikai vienā brīdī pāri mākslinieku un viņu cienītāju galvām atskan svilpjoši draudīga skaņa. Kā cilvēkos raidīta raķete, šī skaņa nogāžas skatītāju vidū, bet nesprāgst.  “Tālumā pārtrūkusī stīga” no citas Čehova lugas ļoti sadzirdami atskan mākslinieku saieta sarunu laikā, bet uzmanība tai pievērsta netiek. Šiem cilvēkiem ir pašiem savas problēmas. “Ir vajadzīgas jaunas mākslas formas,” saka jaunais performeris Kostja Trepļevs, zeķubiksēs ietērpis gan kājas, gan galvu. Viņa māte, izcilā aktrise Arkadina, ir sabiedriski angažēta māksliniece, viņa saka, ka paraksta visas atklātās vēstules. Liekot sajust mūsdienu realitāti. Tā viena no vairāku mākslinieku parakstītajām atklātajām vēstulēm vērsās pie Vācijas valdības ar aicinājumu pārtraukt militāro palīdzību Ukrainai, lai neizraisītu Trešo pasaules karu. Ostermeiera skatiens uz māksliniekiem nav glaimojošs, bet tas nav arī iznīcinošs. Vienkārši reāls. Liekot vēl ilgi pēc izrādes noskatīšanās domāt – ar ko, mākslinieki, nodarbojamies? Šodien un šeit.

Karam sākoties, Ostermeiers bija uzaicinājis ukraiņu režisoru Stasu Žirkovu un viņa dramaturgu Pavlo Arie teātrī Schaubühne izveidot izrādi par to, kas šajā traģiskajā laikā notiek Ukrainas cilvēkos. Dokumentālais uzvedums “Apbruņoti pret posta jūru” (Sich waffnend gegen eine See von Plagen) tapa no daudzām intervijām, un liela daļa no intervētajiem bija Kijivas teātru mākslinieki. Šīs dzīvu nervu pārspriegotās sarunas izrādē transformējās aktieru izspēlētos cilvēkstāstos, no kuriem visdziļāk trāpīja kāda aktiera izmisums – ko darīt viņam, pārliecinātam pacifistam, kurš pēkšņi ir ierauts karā, kur visa viņa būtība pretojas nepieciešamībai karot, bet nekarot nav iespējams? Aktiera Holgera Būlova (Holger Bülow) izpildījumā neatbildamie jautājumi ir ietriekušies cilvēkā ar tikpat ārdošu jaudu kā krievu raķešu iznīcinošais spēks, un atbildes neatnāk.

Ostermeiera skatiens uz saviem amata brāļiem ir cilvēcīgs un žēlsirdīgs. Pat parādot viņus no smieklīgās puses, un “Kaijā” taupīts netiek neviens, tomēr nevienu no viņiem režisors neatmasko kā niecību. Viņi visi ir mākslas apsēstie pēc būtības, pēc aicinājuma, un varētu pat teikt – pēc izredzētības. Neviens no viņiem nav nulle – ne performatīvo formu apoloģēts Trepļevs, ne roku rakstniecībā iesitušais un no tās nekad vaļā vairs netiekošais Trigorins, ne pēc saskarsmes ar realitāti visas ilūzijas zaudējušā, bet mākslas krustu turpināt nest gribošā jaunā aktrise Ņina.

Ostermeiera izrādē viņi visi ir īsti mākslinieki. Viņi ir tādi pēc dziļākās pēc būtības. Viņos mīt nepieciešamība turpināt strādāt mākslā. Un izrādes neatbildamais jautājums atskan virs visiem viņiem – bet turpināt kā?

Divas mākslinieku paaudzes satiekas Čehova “Kaijā”. Visbiežāk izrādēs vērojama veco, rutinēto mākslinieku satikšanās ar jaunajiem, kuri patiešām grib mākslā pateikt kaut ko īstu. Kamēr tiem, kuriem ir divdesmit trīsdesmit gadu pieredze mākslā, vairs it kā nav ko teikt. Un kuri dzīvo vairs tikai un vienīgi no atzinības un slavas nepieciešamības. Tomasa Ostermeiera izrādē mākslinieku jautājums ir sarežģītāks. Joahima Meijerhofa ar grandiozu humoru izspēlētais rakstnieks Trigorins ir tikpat radīšanas nepieciešamības vajāts, gandrīz pret paša gribu, kā nule kā teātrī ienākušie. Ostermeiera izrādē nav pretnostatījuma viduvējība pret talantu, jaunās mākslas formas pret vecajām, iepriekšējā paaudze pret tai sekojošo ar skaidru pozīcijas apliecinājumu, kurā pusē tad režisors saskata vērtības. Šajā izrādē visi ir tikai cilvēki, neviens nav labāks vai vērtīgāks par otru. Un arī mākslinieki – neviens no viņiem nav beidzies, katram ir savas mokas un arī nesatricināma sava darba turpināšanas vajadzība. Un kaut kāda nepārejoša iekšēja pārliecība, ka tas ir jādara. Ka tam ir jēga.

Mēģinot atslēgt darbu šodienā, režisors mēģinājumu procesā bija aicinājis aktierus izspēlēt lugas situācijas saviem vārdiem. Lielākā daļa aktieru beigās tomēr atgriezušies pie Čehova tekstiem, nespējot radīt ko labāku. Šodiena ieskanas teātra formu strīda sakarā. Bet gandrīz trīs stundas bez pārtraukuma notiekošā izrāde atstāj tiesības pastāvēt visiem mākslas veidiem un virzieniem, ļaujot katram sisties pie viņa paša robežām.

Un tomēr visdziļāk, līdz nāvei šie cilvēki cieš no mīlestības. Katrs kādu mīl, bet vienmēr nepareizo. Un Laurenca Laufenbaha atveidotais Kostja Trepļevs šajā “Kaijā” nošaujas ne tādēļ, ka nespēj izsisties līdz Mākslas olimpam, bet tādēļ, ka viņa mīlestība nespēj izsisties līdz cilvēkam, kuram tā domāta. Un, kad to viņš beidzot tā līdz galam saprot, tikai tad viņa dzīvei vairs nav jēgas.

Intervijās, kas bija lasāmas pirms “Kaijas” pirmizrādes, Ostermeiers runā par noplicinātajiem aktieru instrumentiem, kas tagad masīvi uzrādās kā sekas vairākas desmitgades ilgušajam projektu izrāžu uzvaras gājienam vācu teātrī, runājot mikrofonos un vēršoties pie skatītāju zāles ne vairs kā tēlu veidotājiem, bet kā performeriem. Par vienu no vājākajiem izteiksmes līdzekļiem ir kļuvusi aktiera balss un spēja iedarboties caur niansētu valodas lietojumu. Atduroties pret šīm savām robežām, aktieri sāk kliegt, bet iedarbības spēka uz skatītāju viņu kliegtajam nav. Ostermeiers smejas, ka ārzemju kolēģi vienmēr brīnoties un jautājot – kāpēc vācu aktieri tā kliedz? (Iekavās jāpiezīmē, ka nu jau arī vairākās Latvijas izrādēs ir ieceļojusi šī neiedarbīgā kliegšana, cerams, ka ne uz palikšanu). Ostermeiers uz šo tad atbild, ka laikam jau aktieri esot pārliecināti – jo vairāk kliedz, jo lielāka māksla. Bet “Kaijā” viņi mēģinājuši strādāt tieši ar šo mūsdienu teātra problēmzonu, cenšoties valodu atkal padarīt par spēku. Un viņiem ir ļoti jaudīgs konkurents – Berlīnes Deutsches Theater, kur joprojām repertuārā tiek spēlēta Jirgena Goša 2009. gadā kopā ar lieliskiem aktieriem radītā “Kaija“. Nepalaidiet garām iespēju to redzēt 14. un 15. aprīlī!