Juris Jurāns

Žurnālists

Kā nojaukt robežas?

“Atvaļinājumu mēnesī šeit staigā tikai Smiļģa spoks,” nosaka aktrise Ieva Segliņa, vedot mani cauri tukšajiem Dailes teātra gaiteņiem.

Lai gan aiz loga ir jūlijam neraksturīgs teju vai rudenīgs drēgnums, mūsu gandrīz stundu garajā sarunā jaušams vasaras vieglums un atbrīvotība. Ar apbrīnu noraugos, kā aktrises dzirdi brūnās acis iemirdzas ikreiz, kad saruna mūs aizved pie Branda, un ar aizrautību klausos, ar kādu nerimstošu prieku viņa runā par savu profesiju.

Esmu radis intervēt politiķus, ierēdņus, ekspertus un citus “nopietno” profesiju pārstāvjus. Pēdiņas šeit lietoju bez ironijas, jo, lai gan mākslu uzskatu par ļoti nopietnu profesiju, zinu, ka ir tikpat daudzi, kas tā neuzskata. Tomēr intervija ar Ievu Segliņu visādā ziņā mani pārsteidza, galvenokārt tādēļ, ka viņas izstaroto degsmi pret teātri un aktiera profesiju kā tādu ir grūti, pat neiespējami salīdzināt ar tehnisko un reizēm sauso kāda politiķa stāstījumu. “Mani iedvesmo talantīgi cilvēki,” sarunas laikā saka Ieva. Runājam par teātri, par Brandu, par viņas radošumu un visam pāri – dzīvi.

Kā tu personīgi vērtē aizvadīto sezonu?

Domāju, ka iepriekšējā sezona man sajūtās un prātā atstās diezgan paliekošas pēdas. Es domāju – un nebaidos teikt – uz visu dzīvi. Tā bija ļoti vērtīga, ārprātīgi izaicinoša un nenormāli atbildīga. Tāda, pēc kuras liekas, ka varētu nedaudz atlaist grožus un vienkārši ievilkt elpu.

Kas tieši atstās paliekošas pēdas?

Brands. Viennozīmīgi tas ir Brands. Man pat brīžiem iezogas prātā doma, ka, iespējams, šī varētu būt lielākā loma manā mūžā. Un ir bailīgi to apzināties. Kad man šī doma iezogas, es sev uzsitu pa pirkstiem un domāju: “Nē!” Ir tik daudz lielu un svarīgu tēmu, kuras es pilnīgi noteikti sastapušu savā ceļā. Es tāpat nemācēšu citādi, kā vien darīt visu uz 120 procentiem. Es esmu ļoti pateicīga par doto iespēju, jo man līdz tam nekad nebūtu ienācis prātā, ka es varētu spēlēt Brandu – tas vienkārši it kā nebūtu iespējams.

Par Branda lomu zināji, jau krietni pirms to izziņoja publiski. Kādas bija tavas sajūtas, kad to uzzināji?

Man aizrāvās elpa un saskrēja asaras acīs. Tad sekoja milzīgs vilnis ar bailēm, ar neticību. Bija daudz jautājumu – kāpēc man, kā, par ko? Paldies Dievam, ka bija šis ilgais periods, kurā man bija iespēja ar sevi runāt un sevi pierunāt. Nedaudz arī atvēsināt emocijas un ar vēsu prātu sākt par to domāt. Es teicu pati sev: “Ja tu pazudīsi bailēs vai kaut kādā pārlieku lielā atbildības sajūtā – kas tur neizbēgami ir –, tad, iespējams, tu to nepaveiksi.” Palēnām, runājot ar sevi, pieņēmu šo milzīgo izaicinājumu.

Tās bija bailes un sajūsma reizē. Bailes no atbildības, bailes pieskarties kanonam, bailes, ka blakus ir Juris Strenga, Olga Dreģe, kuri tur (režisora Arnolda Liniņa leģendārajā 1975. gada “Branda” iestudējumā Dailes teātrī – J. J.) jau ir bijuši. Paralēli tu, protams, apzinies, cik tā ir milzīga vērtība. Aktierim tā ir ārprātīgi liela laime strādāt ar šādu materiālu, kurā, manuprāt, nav tikai vienas tēmas, turklāt katrā no tām ir iespēja atrast tik daudz ko. Man bija skaidrs mērķis, bet es sev apsolīju nedomāt par mērķi un tiešām baudīt un būt ar šo materiālu.  

Branda loma noteikti bija ne tikai fizisks, bet arī mentāls izaicinājums. Kā šai lomai gatavojies? Vai bija jāpārkāpj kādām savām iekšējām robežām?

Ar robežām un sevis pārliecināšanu es tiku galā līdz mēģinājumu sākumam. Sapratu, ka šo divu mēnešu laikā man tas traucēs. Kad uzzināju, ka man būs jāspēlē Brands, pirmā doma manā galvā bija, ka es to nevarēšu izdarīt bez viena cilvēka – Ainas Matīsas. Es viņai piezvanīju un palūdzu, vai viņa būtu ar mieru iet šo ceļu kopā ar mani. Viņa piekrita, un es par to viņai būšu mūžam pateicīga.

Es pie viņas negāju tikai kā pie runas pedagoga, bet, jāsaka, vairāk kā psihoterapeita. Kad mēģinājumos biju izplosījusies un izārdījusies, tad aizgāju pie Ainas. Mēs trīs stundas sēdējām, vienkārši dalījāmies viena ar otru… Pēc tām tikšanās reizēm es vienkārši biju kā spārnos, jo katrreiz mēs atradām kaut ko, ar ko man iet tālāk… (Smaida.) Aina Matīsa ir ļoti svarīgs cilvēks manā Branda ceļā.

Dalīšanās ar otru cilvēku ir svarīga, strādājot tikai pie Branda vai gatavojoties jebkurai lomai?

Man tas ir ļoti svarīgi. Man ir svarīgi cilvēki apkārt. Man ir svarīga komanda. Es esmu diezgan liels komandas cilvēks, un man ir grūti, ja komanda neveidojas… Tādi gadījumi arī ir. Vislielāko gandarījumu varu sasniegt tad, ja mēs visi kopā redzam vienu mērķi – esam aizrāvušies ar to, gribam to pateikt un izdarīt. Jā, diemžēl tādi projekti nav tik bieži.

Aina Matīsa ir kaut kas nedaudz citādāks. Viņa ir it kā ārpus tās ikdienas komandas un mutuļa. Viņa man personīgi bija ļoti svarīgs cilvēks šajā procesā, kuru man vienkārši vajadzēja blakus. Viņa arī ir izgājusi visu Branda ceļu un to kanonu uzcēlusi, un es apbrīnoju, cik atvērti viņa skatījās uz dažādām idejām un risinājumiem. Es jutu tik milzīgu atbalstu no viņas. Tas bija ļoti svarīgi un iedvesmojoši.

Ko tu atbildētu cilvēkiem, kas saka, ka tev nevajadzēja spēlēt Brandu, jo “tā ir vīrieša loma”?

Gribētos jautāt “kāpēc” un sākt diskusiju. Brands ir par jautājumu un atbilžu meklēšanu sevī, un man liekas, ka tiem cilvēkiem primāri sev ir jāuzdod jautājums – kāpēc viņiem tā liekas.

Kā tev pašai šķiet – tev ir izdevies apgūt Branda lomu vai vēl pie tās jāstrādā?

Manuprāt, šī ir loma un materiāls, kuru līdz galam nevarēs apgūt nekad. Tas to padara tik aizraujošu, jo tur vienmēr paliks vēl kaut kādas lietas, ko saprast; vietas, kur aiziet; jautājumi, kurus atrast un uzdot. Patiesībā es ļoti spēcīgi to sajutu pēc pirmizrādes. Varbūt tas saistīts ar fizisko saspringumu divu mēnešu garumā, bet man bija ārkārtīgi grūti apstāties. Principā pagāja kāds mēnesis, līdz es pārstāju diendienā par to domāt.

Pirms katras izrādes atradu vairākas lietas, kuras gribēju pamēģināt, un tas, ka process neapstājās un nav apstājies joprojām, man patīk visvairāk.

Es jautāju sev: “Kā es jūtos par to, ko pamanu, ko redzu?” Vai: “Kā es jūtos par reliģiju?” Pirms tam kaut kādas lietas šķita pašsaprotamas. Bet Brands man lika, tā teikt, sevi nedaudz uzart un it kā pašsaprotamās lietas apskatīt no jauna.

Kā tu parasti gatavojies lomām?

Man ļoti patīk, ja man ir laiks, pirms sākas mēģinājumi. Es varu nezināt lomu, bet jāzina vismaz tēma, jo man ir vajadzīgs tāds kā izzināšanas process – laiks pašai ar sevi, lai, sākoties mēģinājumiem, man ir savas domas un sajūtas par to. Kādreiz man tam tiešām nebija laika. Es to piefiksēju un sapratu, ka tas neiet krastā. Šobrīd vadība vairāk vai mazāk cenšas domāt par to, lai nebūtu pieci iestudējumi pēc kārtas, bet, piemēram, trīs. Tas ir ideālais variants. Vēl labāks variants ir, ja starp tiem ir pauzes, kuru laikā atlaist iepriekšējo un iedziļināties nākamajā lomā. Tikpat svarīgi ir, piemēram, mācēt atslēgties atvaļinājuma laikā. Mācēt paņemt rokās grāmatu, kuru tu vēlies izlasīt tikai tāpēc, ka to vēlies, ne tāpēc, ka jādara. Šovasar man tas izdevās. (Smejas.)

Raugoties uz tavām bijušajām un nākamajā sezonā paredzētajām lomām, radās laikam klasisks jautājums. Ko ir grūtāk spēlēt – komēdiju vai traģēdiju?

(Smaida.) Tas ir klasisks jautājums. Man laikam negribētos tā dalīt. Piemēram, “Izrāde, kas saiet sviestā” ir fiziski un tehniski ārkārtīgi sarežģīta komēdija. Savukārt tad ir traģēdijas, kuras domāšanas ziņā ir tikpat grūtas un intensīvas. Lai gan “Brandā” esmu no galvas līdz kājām sviedros pat bez visas ārprātīgās ālēšanās.

Es teiktu, ka man labāk patīk spēlēt traģēdijas. Galvenais, lai materiālam ir jēga šodien un te, lai es saprotu, kāpēc mēs par to runājam. Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu” (rež. Mārtiņš Eihe, 2022 – J. J.) arī varētu nokļūt komēdijas žanrā – tur ir ārkārtīgi brīnišķīgi asprātīgas lietas. Manuprāt, lielākā veiksme ir šis materiāls, jo tur ir tik daudz tēmu, tik daudz jautājumu…

Es, piemēram, skatoties šo izrādi, aizdomājos, kā uz to raugās dažādu konfesiju pārstāvji…

Lielākā daļa mācītāju to uztvēra absolūti brīnišķīgi un ļoti atvērti. Mūs nāca konsultēt kāds mācītājs, un viņš teica, ka šīs ir diskusijas, kas pastāvīgi notiek viņu starpā. Tikai šeit tas ir ielikts tādā jestrā formā. Bet mēs šajā izrādē nedodam atbildes – mēs dodam tēmu.

Par lomu šajā izrādē esi nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai. Mātes Terēzes tēls ir tiešām spilgts, tāpēc jājautā, kā tu parasti veido savu tēlu? Kāds ir šis process?

Izejot no galvenā stāsta. Kāpēc šis tēls ir šeit tieši šajā brīdī? Ko viņš dod kopējam stāstam, un kāds ir viņa uzdevums, lai mēs beigās nonāktu pie galvenā, ko gribam pateikt? Tas laikam ir pirmais izejas punkts. Tur ir tik daudz visa kā, ka ir ļoti grūti noformulēt.

Kas tavā tēla veidošanas procesā ir pats būtiskākais?

Ko es ar to gribu pateikt.

Ko tu vai tēls grib pateikt?

Ko es gribu pateikt ar šo tēlu. Bet tas nav tā, ka es pirmajā mēģinājumā noformulēju, ko gribu pateikt. Tas viss notiek procesā, sevišķi “Brandā”.

Kuras lomas bez Branda tu vēl sauktu par saviem lielajiem mākslinieciskajiem izaicinājumiem?

Bez Branda? (Smejas.) Ja tādā nesenākā pagātnē, tad ar Raini (Viestura Kairiša izrādē “Smiļģis”, 2021; aktrise par lomu saņēma “Spēlmaņu nakts” balvu – J. J.) dabūju ar sevi pacīnīties. Ar to man bija diezgan līdzīgas sajūtas. Es domāju, ka man vajadzēja iziet cauri Rainim un tai pašai mātei Terēzei, lai es būtu gatava sākt cīņu ar Brandu.

Kādā no iepriekšējam intervijām esi paudusi, ka tava sapņu loma bija Džuljeta, kuru tev bija iespēja spēlēt Dž. Dž. Džilindžera iestudētajā mūziklā “Romeo un Džuljeta” (2012). Vēlāk gan pati izteicies, ka izrāde neizdevās pārāk veiksmīga. Kāpēc tā, un vai tu gribētu spēlēt Džuljetu vēlreiz? Vai varbūt ir jau cita sapņu loma?

Pēc Džuljetas es sev noformulēju, ka man vairs nekad nebūs konkrētas sapņu lomas. Šī apziņa kaut kādā veidā traucēja un varbūt pat bija viens no iemesliem, kāpēc es tajā procesā un izrādē kopumā neatradu sevi. Es biju arī ļoti jauniņa un maz pieredzējusi. Emocionālā pasaule bija daudz lielāka nekā prāta darba spēja. Visa veida emociju bija daudz par daudz, un es domāju, ka tas bija viens no galvenajiem neizdošanās iemesliem, ja ne pats galvenais.

Vai es gribētu nospēlēt Džuljetu vēlreiz? Es laikam šobrīd vairs nedomāju kategorijās, ka gribu spēlēt tādu vai citādu lomu. Ja atnāktu režisors un teiktu, ka viņš šodien ar šo izrādi grib pateikt kaut ko ļoti svarīgu, tad es, protams, gribētu to pateikt kopā ar viņu.

Atskatoties uz citām spēlētajām lomām, kura – gluži kā Brands – atstājusi paliekošākās pēdas tev personīgi?

Tā noteikti ir izrāde “Kalpones” (Klēras loma režisora Viestura Meikšāna izrādē, 2019 – J. J.). To sajūtu es arī, šķiet, atcerēšos vienmēr. Tā man paliks atmiņā ar darba un spēles prieku, bet tajā pašā laikā arī ar radošumu, sajūsmu un saviļņojumu. Tāpat arī ar absolūti brīnišķīgajiem partneriem, kas vienmēr paliek tavā dzīvē kā latiņa – kāda var būt partnerība.

Cik viegli vai grūti ir panākt tādu saspēli uz skatuves, kādu tikko raksturoji?

Nav daudz tādu, ar kuriem tev ir tā ķīmija. Tāda, ka jūs saprotaties no pusvārda. Manā gadījumā tas ir saistīts arī ar attiecībām dzīvē. Ja ir līdzīga uztvere par šo profesiju, darba ētika, līdzīgi redzam lietas un runājam par tām, tad tas tiešā veidā pārnesas uz skatuvi. Tie ir tie retie brīži, kad tu satiec savu partneri un gūsti absolūtu gandarījumu, saslēdzoties ar viņu vienā elpā. Pēc tam tu tiecies pēc tā vienmēr. Bet jā, tas neizdodas tik bieži.

Vai ir arī mazāk veiksmīgi piemēri, kad šāda saslēgšanās neizdodas?

Jā. Es negribētu saukt konkrētus piemērus, bet tādas reizes ir bijušas. Man ir tāda pārliecība, ka tu vari savu lomu nospēlēt tikai caur partneri. Man mācīja, ka, nospēlējot fragmentu un noejot no skatuves, tev pilnībā jāatceras sava partnera izdarītais – katra kustība –, bet nekas no tā, ko darīji pats. Principā manu lomu spēlē partneris. Ir dažāda veida aktieri, kas atšķirīgi uztver šo profesiju un atšķirīgi redz sevi tajā. Tas ir absolūti normāli. Ne visiem ir jādomā kā man. Grūtāk ir saslēgties brīžos, kad es redzu, ka, piemēram, aktieris ir vērsts vairāk uz sevi, jo es būvēju savas reakcijas, izejot no partnera, no tā, ko dara viņš.

Vai ir kāda aktrise vai aktieris – Latvijā vai pasaulē –, kuru tu uzskati par savu elku?

Nē, viens noteikti tāds nav. Mani ļoti iedvesmo talantīgi cilvēki, kuri ir emocionāli inteliģenti, labestīgi, gudri un mērķtiecīgi.

Kāds, tavuprāt, vispār ir labs aktieris?

(Domā.) Labs aktieris ir ar veselīgu devu pašpārliecinātības. Tajā pašā laikā viņam ir interese par notiekošo pasaulē. Kāda aktrise man reiz teica, ka aktierim ir jāinteresējas par pilnīgi visu. Labs aktieris uz skatuves nekad nedomās tikai par sevi, bet par visu stāstu kopumā. Viņš būs mērķtiecīgs un neatlaidīgs. Labs aktieris neburkšķēs mēģinājumos, bet būs vērsts uz to, lai mēs visi kopā izstāstītu kaut ko ļoti svarīgu, un viņš būtu vienmēr gatavs iesaistīties, lai kopīgi noformulētu, kas ir tas svarīgais sakāmais.

Aktrise Dita Lūriņa pirms laika kādā intervijā apgalvoja: “Izglītība, ko varam iegūt Latvijā, nav salīdzināma ar to, ko var iegūt pasaulē. Tātad būtībā latviešu aktieriem, kuri ir mācījušies šeit, jau startā ir sliktāka pozīcija.” [1] Kā tu teiktu, vai studijas Maskavā tev ir sniegušas priekšrocības attiecībā pret aktieriem, kas mācījušies Latvijā?

Galvenā priekšrocība ir tāda kā robežu novākšana. Tu nonāc saskarē ar lieliem cilvēkiem un personībām. Piemēram, manā gadījumā – es biju aktieru skolā (aktrise 2011. gadā absolvējusi režisora Romana Kozaka vadīto kursu Maskavas akadēmiskā Dailes teātra (MHAT) skolā-studijā – J. J.), kurā bija cilvēki no visas pasaules, un viņi bija koncentrēti šajā teātra vidē. Līdz ar to es domāju, ka mainās vispār pasaules redzējums. Tu nevis nospraud robežas, bet tās atver.

Tu pati iepriekš esi teikusi, ka tev patīk apmeklēt teātri. Kura no redzētajām izrādēm ir tava pagājušās sezonas virsotne?

Es pagājušajā sezonā neesmu noskatījusies daudz no tā, ko vēlējos. Es zinu, ka ir ļoti daudz pretrunīgu atsauksmju, bet mani tiešām ļoti uzrunāja “Ričards. Nekā personīga”. Izrāde ir par manipulāciju, un es tvēru šos manipulācijas mirkļus, kaut zināju, ka ar mani to tagad dara. Bija vairāki brīži, kad sajutu to brīnumaino sajūtu, ka esmu apmānīta. Es, kura it kā saprot visu šo shēmu. (Smejas.) Jā, tā bija forša pieredze.

Man ļoti patīk tas, kas notiek pie mums [Dailes teātrī]. Joprojām “Rotkho” (rež. Lukašs Tvarkovskis, 2022 – J. J.). Zinu, ka tā ir aizpagājušās sezonas izrāde, bet katrreiz, kad šo izrādi mēģina, tad arī tiem, kas nepiedalās, ir kaut kāda maģijas sajūta, jo visi ir sanākuši, visu laiku kaut kas notiek, visur mēģina, skan nenormāli skaļa mūzika, un es gribu aizskriet no saviem mēģinājumiem paskatīties viņu mēģinājumu.

Kādus pārsteigumus no tevis varam gaidīt nākamajā sezonā?

Man ir uzticēta Spīdolas loma, bet ne lugā “Uguns un nakts”. Matīss Gricmanis veido dramaturģiju izrādei, kas apvienos trīs Raiņa lugas. Es nerunāšu par to, jo es pati vēl nezinu, kas tas būs.

Es ļoti gaidu tikšanos ar igauņu režisoru Tītu Ojaso, kurš bija teātrī “NO99”. Mums jau bija kastings šai izrādei. Tas bija ārprātīgi fizisks un intensīvs pasākums četru stundu garumā, pēc kā visi aktieri bija pilnīgi slapji, bet pārlaimīgi. Nezinu, kā viņš to panāca, bet man liekas, ka tā būs ļoti interesanta un forša sadarbība. Jā, tālāk es neko nezinu. (Smaida.)