Edvards Bruss

Teātra kritiķis

Dzīvības valstība

Valmieras Vasaras teātra festivāla dienasgrāmata. 2. diena

Kā lai nezaudē modrību pret Ukrainā notiekošā kara šausmām, ja pat tur dzīvojošie atzīst, ka pret tām izveidojas pieradums un nav vairs izjūtams tas adrenalīna līmenis, kas bija 2022. gadā, kad dzīve šķita kā asa sižeta filma? Režisors Valters Sīlis intervijā Gustavam Terzenam raidījumā “Kultūras rondo” atzinis, ka viņam palīdz uzvedumu par karu veidošana.

Turpinot ukraiņu stāstu izvelšanu un eksperimentus ar lokāciju un tehnoloģijām, režisors radījis dokumentālu izrādi “Ik dienas”. Novietojot darbību uz vienas no centrālajām Valmieras ielām un tās audio celiņu nodrošinot ar austiņu palīdzību, Valters Sīlis kopā ar trīs ukraiņu aktieriem – Natalku Kobizku, Kostantīnu Tiščenko, Hrigoriju Baklanovu – un Jāni Kroni aicina iztēloties, ka atrodamies kāda vidēja izmēra Ukrainas pilsētā, kurā turpinās ikdienas norises, jo, neskatoties uz kara apstākļiem, dzīve nevar palikt uz pauzes. Tomēr ierastajā gaitā ielaužas atgādinājumi par notiekošā klātbūtni – trauksmes sirēnas, raķešu dārdi, elektrības ģeneratoru rūkoņa un karavīrs, kas reaģē uz katru skaļāku troksni. Pāris minūšu laikā Natalka Kobiska iemiesojas 22 dažādos cilvēkos, kuriem katram ir savs stāsts par karu. Viņas telefona kontaktu saraksts nemitīgi papildinās ar cilvēku vārdiem, par kuriem vairs palikušas vien gaišas atmiņas, vēl vairāk ir to, kuri zaudējuši ģimenes locekļus un citus tuvos. Tie ir faktori, kas garāmgājējiem, kuri nejauši kļūst par daļu no izrādes, ir sveši. Kā atzīst viens no aktieriem, arī mēs – skatīji, lai cik daudz nesastaptos ar kara naratīviem, īsti nevaram saprast, ko tas nozīmē – karš; viņi var radīt tikai iespaidu par to un dot padomus kara situācijai.

Natalka Kobiska skaidro, ka šī viņai ir septītā izrāde kopš kara sākuma, kurā tiek reflektēts par karu; neskatoties uz šādu iestudējumu nozīmību, viņai ir vēlme aizbēgt no ikdienas realitātes un spēlēt drāmu – to režisors arī izrādes noslēguma daļā atļāvis, tomēr arī tā kalpo par atgādinājumu asiņainajai cīņai par varu.

Ar ikdienas vērošanu iespējams nodarboties pirms un pēc nākamā iestudējuma, kas norisinās krietni ārpus Valmieras robežām, aptuveni 26 kilometru attālumā – Sedā. Pilsētas iedvesmotu īpašvietas izrādi “Kaimiņš no dzeltenās mājas” radījis portugāļu vizuālais un teātra mākslinieks Makss Fernandess sadarbībā ar dramaturģi Elzu Martu Ružu un aktīvajiem Sedas iedzīvotājiem.

Seda ir neliela strādnieku pilsēta, kas radusies vien pirms 70 gadiem, un šobrīd tajā mitinās nedaudz vairāk kā 1000 iedzīvotāji. Pilsēta kalpo kā piemērs lielai daļai Latvijas lauku teritorijas, kas palēnām izmirst. Staļinisma stilā celtās paraugpilsētas centrā atrodas Sedas skola, tādējādi kļūstot par simbolu sirdij, no kuras asinsritē iepludināt jaunas asinis. Desmit Sedas iedzīvotāji, stāstot pilsētas iedzīvotāju stāstus, skatītājus izvadā pa skolu, kura šobrīd piedzīvo savas pēdējās dienas, jo pēc nepilna mēneša tā vairs nevērs savas durvis, lai sveiktu bērnus un pusaudžus zinību dienā. Apzinoties šo faktu, šķiet, tiekam vadāti pa spoku māju – arī pirmais stāsts, kurā vīrietis pauž, ka jūtas neredzams, jo atceras visus, kas pilsētu pametuši, kamēr no Sedas emigrējušie vīrieti vairs neatceras un neatpazīst, skatītājiem nodots tikai ar skolas skaļruņa palīdzību. Tomēr atmosfēra nekļūst drūma vai bailīga – ir pārliecība, ka viesmīlīgie Sedas iedzīvotāji par mums parūpēsies.

Ceļojot pa skolas telpām, gan aktieri, gan skatītāji tiek izvietoti dažādās mizanscēnās, radot piedzīvojuma sajūtu, jo nav paredzams, kas sagaidāms nākamajā telpā vai pat kurā virzienā tā varētu būt. Īpaši efektīga ir aina izrādes sākumdaļā, kurā skatītāji tiek ievesti aptumšotā zālē, kuras grīda noklāta ar priekšmetiem, kas rodami mājturības kabinetā: āmuri, īleni, dažādi zāģi, naglas, stieples un citi; ar priekšmetiem sāk darboties bērni, kamēr ar rūpēm pilnu skatienu viņos noskatās seniore, kuras dzimšanas gads, visticamāk, ir tuvs tiem gadiem, kas rakstīti uz pilsētas pirmo māju fasādēm. Spēcīga ir arī aina, kurā stereotipiski ar vīriešiem asociētajā trenažieru zālē trīs sievietes iepazīstina ar stāstu par vientuļo māti, tādējādi akcentējot gan nepieciešamību sievietei uzņemties arī vīrieša lomu ģimenē, gan fizisko un emocionālo smagumu, kas gulstas ne tikai uz viņas pleciem, bet arī rokām, kājām un visu pārējo ķermeni.

Izrādes finālā tieku atstāts ar siltu, bet arī viegli saldsērīgu sajūtu par kopienu, kas, lai gan ļoti dažāda, spēj būt savstarpēji atbalstoša un pretimnākošā, tomēr palēnām sāk izzust, atstājot tukšas telpas, mājas un ielas, pamazām pazaudējot arī šo cilvēku stāstus.

Ar jau trešo mašīnu festivāla izrādē (ja neskaita tās, kuras bija vērojamas braucam garām jeb cauri izrādei “Ik dienas”) sastopos Elmāra Seņkova stāstu kolāžā ar pārvērtībām “Kristāla bērni”, kurā uzstājas daļa no LKA aktieru studiju 4. kursa studentiem. Kā min režisors, iestudējums ir ievads aktieru diplomdarbu gadam, un tas turpina refleksijas par jauno paaudzi, kuras Elmārs Seņkovs kopā ar studentiem jau veicis iepriekš – izrādēs “Rīt būs labāk” un “Moceklis/Māceklis”.

Aktieru paustie stāsti, kas norisinās ap kārtīgi nolietotu, sarkanu Volkswagen, rada vieglu ieskatu svaigi pieaugušo statusu ieguvušo cilvēku dzīvēs, kas protams ir ļoti dažādas. Atmiņā paliekoši ir Dārtas Cīrules medicīnas studente, kas pārējo jauniešu izdarībās ar laipnu un nedaudz kautru smaidu noskatās no malas, un abi Rūdolfa Sprukuļa atainotie jaunieši – viens dalās neapmierinātībā ar valdošo varu, otrs – pieredzē ar depresiju, pašnāvnieciskām tieksmēm, grūtībām par to runāt ar apkārtējiem.

Psihiskās veselības problēmas, kas tālāk manifestējas gan agresijā, gan apreibinošo vielu pārmērīgā lietošanā, gan paškaitējumā, kļūst par vienu no izrādes galvenajiem vadmotīviem. Olafa Putrāļa iemiesotais varonis pat tīksminās par diagnozēm un problēmām, kuras piemērojamas viņa draudzenei – OKT, nesuicidāls paškaitējums, anoreksija, bulīmijas simptomi, panikas lēkmes, bipolārie traucējumi –, viņam tie ir kā personības iezīmes, kas viņa draudzeni padara unikālu un interesantu citu starpā. Kā otru vienojošo elementu paaudzes portretējumā iespējams minēt nespēju sarunāties un patiesības noklusēšanu. Tas rada gan nepatīkamas seksuālās pieredzes, gan sarežģījumus attiecībās un psihiskās veselības problēmu pasliktināšanos.

Izrādes epilogs uzticēts Elizabetei Miltai, kura iepriekš skatuves darbībā piedalījusies minimāli, mašīnas salonā ļoti efektīgi atveidojot ķirzaku. Aktrise uz skatuves atstāta faktiski viena – viņas kolēģi tumsā pie skatuves aizmugurējās sienas bauda pīppauzi – un, sēdēdama uz mašīnas jumta, viņa raitā mēlē izrunā monologu, kas iemieso vairumu tēmu, kuras izrādē bijušas nozīmīgas. Elizabetes Miltas darbu skatīties ir aizraujoši ne tikai tādēļ, ka stāsts ietver daudz komisku un amizantu notikumu, bet arī meistarības dēļ, ko aktrise jau pirms pāris mēnešiem pierādīja skolotājas lomā izrādē “Māceklis”.

Noskatoties izrādi, varētu šķist, ka ar aktieru (tai skaitā arī manu) paaudzi ir pavisam traki, un, iespējams, tā arī ir, tomēr atgādināšu, ka līdzīgu skatu uz iepriekšējām paaudzēm vērsuši arī viņu vecāki un vecvecāki; to, kādu pasauli viņi veidos un vai tā būs labāka vai sliktāka par esošo, rādīs vien laiks.

Iespaidīgu dienas finālu vien pusstundu pirms pusnakts ievadīja filozofiskā traģikomēdija “Šķirsts”, ko radījis režisors Matīss Budovskis pēc Lindas Rudenes radītās lugas. Izrāde norisinās industriālā kompleksā meža vidū – notekūdeņu attīrīšanas kompleksa angārā, kas pārtapis par Noasa šķirstu visiem tiem, kuri nopirkuši biļetes.

Ar dūmu, gaismu un lietus skaņas palīdzību plašajā telpā, kuras patieso dziļumu lielāko daļu izrādes var tikai nojaust, tiek panākta meditatīva atmosfēra, kurā tiek iztirzātas savstarpējās attiecības, pārliecības, bailes un problēmas. Rūdolfa Kugrēna tēlotais Noass piedāvā biļešu īpašniekiem  (viņš nolēmis atteikties no tiešas atbildības par to, kuram ir tiesības nonākt šķirstā un kuram – ne) baudīt kopēju klusumu un mieru, kamēr aiz angāra metāla durvīm līst mūžīgie lieti un tuvojas pasaules gals. Tomēr durvīs ir sūce – uz spēles telpas grīdas parādās peļķe, kas aug aizvien lielāka, un Noasa šķirstā ielaužas pāris tuvinieki – kolēģe, brālis, psihoterapeits –, kuri tur vēlas nokļūt bez biļetes.

Izrādes gaitā, kurā nelūgtie viesi dažādi cenšas pārliecināt Noasu, ka arī viņiem pienākas vieta uz kuģa, tomēr atklājas, ka varbūt daudzsološais patvērums patiesībā ir grimstošs kuģis un Noass nemaz nav tas varonis, uz kura ideālu tiekties. Janas Ļisovas tēlotā galvenā varoņa dzīvesbiedre atklāj, ka Noass ir problēmām mākts indivīds, kurš labprātāk pazustu klusējošu cilvēku pūlī, nevis ar darbiem un attieksmi atlīdzinātu tiem, kas viņa labā upurējuši sevi.

Komiskumu izrādes gaitā ievieš Igora Šelegovska atveidotais uzraugs, kurš, būdams alkohola reibuma stāvoklī, izrādes darbībā ielaužas ar savu lielākoties nelūgto, tomēr bieži vien patieso viedokli. Sekojot dramaturģijas konvencijām, varonis, kuru sākotnēji iespējams norakstīt kā samērā prastu un vieglprātīgu finālā Noasam un skatītājiem piedāvā dziļu patiesību par to, kas ir maigums un miers.

Izrādes radošā komanda radījusi saturu, kas vedina uz filozofiskām pārdomām, un meditatīvu telpu, kurā tām ir vieta izplesties; tas ir lielisks noslēgums notikumiem bagātai dienai, pēc kura ienirt nakts melnumā.

Festivāla pirmās dienas dienasgrāmata lasāma šeit.